Slepena koncentracijas nometne
Edgars Auzin?
Krakovas atbrivo?anas laika Sarkanas armijas pretizluko?ana uzzina par bernu koncentracijas nometnes pastave?anu Polija. Taja arsti-teroristi veic eksperimentus ar mazajiem pacientiem, iegustot ipa?us enzimus, no kuriem izgatavo narkotiku atjauno?anai. Grupas SMER? kapteinis Aleksejs Mazarins dod rikojumu noskaidrot, kur tie?i atrodas «naves fabrika» un vai ir iespejams glabt izdzivoju?os bernus.…
Edgars Auzin?
Slepena koncentracijas nometne
Prologs
1945. gada sakuma Polijas teritorija ienaca Sarkana armija. Sakas Polijas pilsetu un ciemu atbrivo?ana no fa?istiskajiem okupantiem. Soli pa solim padomju karaspeks virzijas uz Polijas rietumu robezu un attiecigi lidz Vacijas austrumu robezai.
Kopa ar parastajam kaujas vienibam Smersh ari virzijas taja pa?a virziena. Smer?evie?iem bija savs ipa?s uzdevums – apzinat un atmaskot fa?istu spiegus un diversantus, kas palika Polijas noplicinatajas pilsetas un mocitajos ciemos pec tam, kad vacie?i no turienes aizbrauca.
Un vinu, spiegu un diversantu, bija diezgan daudz, kas palika atbrivotas Polijas teritorija. Nacisti skaitija un cereja, ka vini nepamet Poliju uz visiem laikiem, ka agri vai velu vini ?eit atgriezisies, un tapec viniem ?eit bija vajadzigas vinu acis un ausis, vinu pla?ais agentu tikls, vinu diversanti, teroristi un slepkavas un visu veidu sejeji. naidigas baumas.
Smersh bija jacinas pret visu ?o sabiedribu. Ari vin? cinijas ne mazak brutala kara ka kaujas frontes linija. Tiesa, Smer?s karu veica pec ipa?iem noteikumiem. Tas bija neredzams kar?, bija maz ?avienu, tikpat ka nebija uzbrukumu – jo ?aja kara nebija skaidri noteiktas frontes linijas. ?eit visur bija fronte, no visam pusem. Neredzams, nedzirdams, bet tas padarija vinu vel bistamaku.
Ja, ja, bistamak. Priek?eja linija tur viss ir skaidrs un precizi. ?eit jus esat un jusu biedri, un tur ir ienaidnieks. Smer?evitiem nebija acimredzama redzama ienaidnieka. Viniem principa katrs varetu but gan ienaidnieks, gan draugs.
Situaciju vel vairak sarezgija tas, ka ta bija Polija. Lai ko ari teiktu, ta ir sve?a zeme. Un ari cilveki ?eit bija sve?inieki. Labi vai slikti – bet sve?inieki. Bet jus nezinat, ko sagaidit no sve?inieka. Vai vin? tev palidzes vai ne, vai vin? vienaldzigi paies garam vai zag?us iedurs tev mugura… Viss vareja notikt uz kada cita zemes. Tapec lielakoties nacas palauties tikai uz sevi. Par sevi – un pat par palidzibu biedram, kur? ir jums blakus.
Smer?evie?i netika apvienoti tradicionalas kaujas vienibas – vados, rotas, bataljonos utt. Lielakoties vini darbojas mazas grupas. Tam bija sava nozime un iemesls. Labak uzbrukt vados un bataljonos, bet sleptu spiegu labak identificet neliela grupa. Tadi bija ?i neredzama, nemanama, bet taja pa?a laika loti reala kara noteikumi.
1. nodala
Smersh specgrupa ienaca atbrivotaja Krakova kopa ar Sarkanas armijas aizmugures vienibam. Grupa bija tikai tris cilveki: vecaka grupa – kapteinis Aleksejs Mazharins un divi vina padotie – leitnanti Kirils Cernihs un Semjons Martinoks.
Vel nesen grupa bija pieci cilveki. Bet divi no viniem – Ignats Causs un jaunakais leitnants Prohors Zarecnevs – bija arpus darbibas. Ignats Causs nomira, un Prohors Zarecnevs nokluva slimnica ar nopietnu bruci. Ta tas notika, un otraja diena pec tam, kad padomju karaspeks spera kaju Polijas zeme.
Viena polu ciema zemnieki Sarkanajai armijai stastija, ka vinu ciema slepjas aizdomigi cilveki. Pec ciema iedzivotaju domam, ?ie cilveki bija gerbu?ies vacu formas, un vinu ieroci bija vacu, bet taja pa?a laika vini nerunaja vaciski, bet it ka runaja krieviski. Ciema iedzivotaji apgalvoja, ka kopuma tadi biju?i tris. Nu, varbut cetras… Pa dienu ?ie divainie cilveki bezgaligi sedeja kada pamesta ?kuni, un pa nakti iznaca no tas, lureja pa ciematu, iegaja majas ar ierociem, prasija no iedzivotajiem partiku un ari meness spidumu.
Un viss butu kartiba, pacietigie polu zemnieki butu pacietu?i ?os nevelamos viesus un, visticamak, nebutu zinoju?i par tiem padomju karaviriem, tacu notika neatgriezeniska nelaime. Kadu nakti ?ie aizdomigie cilveki no?ava vienu no ciema iedzivotajiem. Ka parasti, vini iegaja vina maja, un tad… Un kas zina, kas notika talak? Viniem noteikti bija strids. Var jau but, ka saimnieks nav velejies ar tiem dalit savus pieticigos maizes un kartupelu krajumus, vai varbut pat meginaja nelaut tiem ieklut maja… Un tad citplanetie?i saimnieku no?ava. Saimniekam lidzi bija sieva un pieaugu?a meita, tacu nez kapec ?ie briesmigie cilveki vinus neaiztika.
Pec ?i incidenta viss ciems bija satraukts. Tas ir saprotams, jo, ja ?ie cilveki no?ava vienu ciema iedzivotaju, tad kur ir garantija, ka nakamaja nakti vini neno?aus kadu citu? Un ciema iedzivotaji, sava starpa apspriedu?ies, aprikoja gajejus uz ?i briza vienigo realo speku – Sarkano armiju. Vini saka: nac un sarga mus. Atbrivojiet ciematu no ?iem briesmigajiem cilvekiem, lai ari kas vini butu.
Visi nepabeigtie launie gari, kas bija iesaknoju?ies aizmugure, bija dala no Smersh. Tie?i SMer?evie?iem bija jatiek gala ar tadu publiku. Ciema staigataji tika nosutiti pie Alekseja Mazharina.
Mazharins nezinaja polu valodu, un gajeji (tadi bija tris) nezinaja krievu valodu. Bet tomer viniem izdevas vienam otru saprast. Sarezgita saruna ilga stundu, un rezultata Ma?arins vairak vai mazak saprata situaciju.
Ta tas bija, cik vin? saprata. Vel nesen ciema atradas neliels vacu garnizons – kaut kas lidzigs artilerijas vienibai ar trim lielgabaliem. Kopa ar vacie?iem bija vel dazi cilveki – kadi desmit vai varbut piecpadsmit. Ne, vini nebija vacie?i, jo vini nerunaja vaciski, un vini ari neuzvedas ka vaciski. Loti iespejams, ka ?ie cilveki bija krievi, lai gan bija gerbu?ies vacu formas. Kapec ciema iedzivotaji uzskatija, ka ?ie cilveki ir krievi? Bet tapec, ka vini lamaja krievu valoda. Ak, krievu lastus nevar sajaukt ar citiem lastiem!
Nu, tad tie?i pirms Sarkanas armijas iera?anas vacie?i, panemu?i ierocus, pameta ciematu. Un kopa ar vacie?iem aizgaja ari ?ie cilveki, kas nebija vacie?i. Bet, ka izradijas, ne visi. Palika tris vai cetri. Un kapec vini palika – kas zina? Un ta vini nogalinaja vienu no ciema iedzivotajiem.
Noklausijies staigatajus, Ma?arins nekavejoties tikas ar saviem nedaudzajiem padotajiem. Bija nepiecie?ams parrunat situaciju un izlemt, ka rikoties.
«Visticamak, tie ir vlasovie?i,» ierosinaja Ignats Causs. – Tas ir visparzinams fakts… Vini nav ipa?i gatavi skraidities kopa ar vacie?iem. Dazi paliek. Vini cen?as iegut padomju dokumentus un nodot tos ka savejos. Pavisam nesen mes runajam ar ?iem pui?iem. Netalu no Brestas, ja atceraties…
«Mes atceramies,» Kirils Cernihs atbildeja par visiem. – Ka var aizmirst? Vini bija dusmigi pui?i, spitigi. Vini atvairija lidz pedejai minutei. Vini meginaja mums nakt virsu ar naziem.
«Tas ir vienadas,» sacija Ignats Causs. – Es tev saku tie?i! Zeme zem nelie?u kajam aizdegas! Vini mekle veidus, ka izdzivot. Kharchishki tiek savakti braucienam. Vini to panems un turpinas. Pareizak sakot, atpakal. Uz biju?o dzimteni. Tur ir vieglak apmaldities.
«Tapec mums tie ir jalikvide,» sacija Prohors Zarecnevs. «Mes taja pa?a vakara dosimies uz to ciematu un… Tur ir tikai tris vai cetri no viniem.» Mes tiksim gala.
– Ja vinu ir vairak? – Ma?arins ?aubijas. «Sakiet, tris vai cetri nakti klist pa ciematu, bet parejie gaida vinus ?kuni?.. Ka mes nevaram nepareizi aprekinat?»
– Ak ne! – Kirils Cernihs nepiekrita. «Ja ciemata vinu butu vairak, vini par to zinatu!» Vai ciemata var kaut ko paslept? Par visiem tur viss ir zinams. Un nav svarigi, vai ciems ir polu, krievu vai kas cits. Es zinu, par ko runaju – pats esmu ciema iedzivotajs.
«Sapratigi,» Ma?arins pasmineja. «Nu, mes neprasisim pastiprinajumu.» Mes pa?i ar to varam tikt gala. Ne pirmo reizi.
Nakamaja nakti pieci smer?evie?i kopa ar trim gajejiem devas uz ciematu.
– Tur tas ir, vinu ?kunis! – gajeji bailigi noradija uz tupu eku, kas satumst aiz ciema nomalem.
«Es redzu,» sacija Ma?arins. – Nu paldies. Tagad ej prom no ?ejienes! Nac dzivot!
Ciema iedzivotajiem tas nebija jaatkarto, vini visu lieliski saprata pirmaja reize, kaut ari Ma?arins runaja krieviski. Staigataji unisona noelsas un pazuda tumsa.
Smer?evie?i klusi un nemaniti pielida pie ?kuna. Kuti nebija skanas, nebija redzamas gaismas un pat nebija dumu smakas. Tas ir, nebija manamas cilveka klatbutnes.
– Vai ciema iedzivotaji mus maldinaja, vai ka? – Causs neizpratne nocuksteja.
– Vai varbut vini vienkar?i aizgaja? – Cernihs teica tada pa?a cuksta. – Es runaju par vlasovie?iem… Teiksim, uz ciemu. Vai uz labu…
– Klausieties, komandieri! – Semjons Martinoks ie?nuksteja Ma?arina ausi. – Laujiet man pieiet tuvak un izlukot.
«Nac,» sacija Ma?arins.
«Ja,» sacija Martinoks.
Un vin? tudal nemanami un klusi pazuda tumsa. Driz vin? atgriezas un tikpat klusi un nemanami, it ka butu izaudzis no zemes.
– Vini nekur negaja! – Martinoks cuksteja. – Ir infekcijas. Vismaz viens. Vin? elpo… Nu, ja tas ta ir, tad parejie ir kaut kur tuvuma. Es domaju, ka ja, kormorani sanem savu dieni?ko maizi…
Martinoks bija no Odesas, un vinam patika saruna ieviest kadu konkretu Odesas vardu vai pat veselu frazi.
– Mes gaidam! – paveleja Ma?arins.
Ilgi negaidijam – kadu pusstundu. Driz vien tumsa bija dzirdami vairaku cilveku soli, kam sekoja elpo?ana un dazas citas skanas.
– Ja! – Mazharins aizsmacis sacija, kad skanas un elpo?ana kluva pavisam tuvu. Vards «ja» ?aja gadijuma nozimeja komandu «uguns».
Fotografe?ana pika tumsa nav viegls uzdevums, pat ja ?aja jautajuma esat pieredzejis cilveks. Kur ir ienaidnieks, kur ir musu draugs? Pec pirmajiem spradzieniem divi vai tris kermeni – tas bija skaidrs pec raksturigajam skanam – nokrita zeme. Kads – tas atkal bija skaidrs no skanam – ar galvu ieskreja ?kuni un aizcirta aiz sevis smagas durvis, kuras ciksteja ar neietaukotam engem, un ?i cikste?ana bija skalaka par visiem ?avieniem. Tulit no ?kuna atskaneja ?avieni – tie ?audijas no lozmeteja un ?autenes. Ja ta, tad ?aveji bija vismaz divi. Lai gan nebija skaidrs, no kurienes vini ?auj – caur sienam vai no kadam plaisam vai logiem.
– Klausieties, komandieri! – Semjons Martinoks kliedza (runa?anai cukstus tagad vairs nebija jegas). – Man nepatik ?i nakts serenade! Laujiet man sist viniem ar granatam! Es pieie?u tuvak, atradi?u kadu plaisu un…
– Ejam! – Ma?arins piekrita. – Bet ne vienatne, bet kopa. Mums ir vajadzigs kads cits, lai nodro?inatu uzticamibu.
– Es! – Ignats Causs izkrita kaut kur no tumsas.
«Labi,» sacija Ma?arins.
«Pagaidam beidziet ?aut,» sacija Martynoks. – Un ko labu, piekabiniet Dieva kalpus Ignatu un Semjonu…
Smer?evie?i partrauca ?aut, bet turpinaja ?aut no ?kuna. Tiesa, ne biezi – ar retiem atsevi?kiem kadriem un isiem uzravieniem. Vini dro?i vien taupija patronas vai vienkar?i nezinaja, kada veida ?aut. Un tas bija labi: fakts, ka ienaidnieks iz?ava retus ?avienus, un tas, ka vin? bija dezorientets. ?ada situacija piezagties pie ?kuna, atrast taja logu vai kadu citu plaisu un iemest tur granatu ir daudz vieglak. Nekas, visam vajadzetu izdoties. Viss bus labi, jo ta nav pirma reize.
Driz vien kaut kur ?kuna dziluma atskaneja blavs spradziens – tas bija Martynoks vai varbut Causs, kur? meta granatas. No ?kuna atskaneja apslapets kliedziens, kam sekoja lozmetejs, kas ?ava ilga, gandriz nebeidzama raviena. Atskaneja vel viens granatas spradziens, un viss apklusa. No ?kuna vairs nebija dzirdami ?avieni.
– Apgulieties visi! – Mazharins paveleja Zarecnevam un Cerniham. – Mes gaidam!
– Komandieris! – Zarecnevs ievaidejas no tumsas, un ?aja vaide?ana bija kaut kas tads, kas lika Ma?arinam ar galvu steigties virziena, no kurienes naca stene?ana.
Prohors Zarecnevs guleja uz saniem, saliektas kajas.
– Kas? – Ma?arins jautaja, lai gan ?im jautajumam nebija jegas, jo viss jau bija skaidrs.
«Tas mani aizrava,» Zarecnevs teica caur sakostiem zobiem. – Tas man trapija sana. ?kiet, ka divreiz…
«Ak, jus!…» Mazharins igni sacija, taustidamies par Zarecneva kermeni. – Esiet pacietigs, es vienkar?i… Vienkar?i…
Zarecnevs bija gerbies polstereta jaka, zem polsteretas jakas bija tunika, bet zem tunikas – apak?krekls. Ta ir sarezgita lieta! Meginiet ?adi, ar tik daudzam drebem un pat pika tumsa, lai noteiktu, kur ir bruce un vai ta ir viena vai, iespejams, vairakas no tam! Turklat meginiet noteikt, cik smagi tie ir. Tagad butu ugunsgreks, bet jus nevarat iekurt uguni – ja nu kads iz?auj uguni no ?kuna!
– Kas tev te ir? – ripinaja lidz Mazharin un Zarechnev Chernykh.
«Tas vinam trapija,» Maharins atbildeja caur sakostiem zobiem.
«Laujiet man palidzet,» sacija Cernihs. – Divi cilveki ir parocigaki.
– Uzmanies ?kuni! – teica Ma?arins. – Nekad nevar zinat… es kaut ka pati…
No tumsas atskaneja isa noputa, un Mazharina priek?a paradijas Semjons Martinoks.
– Te nu es esmu! – vin? teica un apstajas. – Vai kads bija saskrapets?
«Vin?,» Mazharins noradija uz Zarecnevu, lai gan tumsa nebija redzams, uz kuru tie?i vin? norada.
– Specigi? – Martinoks jautaja.
– Velns zina! – atbildeja Ma?arins. – Ir tum?s, jus neko nevarat redzet… Kur ir Ignats?
«Ko es nezinu, to es nezinu,» atbildeja Martynoks. – Es biju tuvuma. Vin? pat iemeta granatu kada sprauga. Bet es nezinu, kur vin? ir tagad. Nekas, tas paradisies.
Martina balss bija jautra, bet taja pa?a laika taja bija satrauco?a nenoteiktiba.
– Un tas, kas atrodas ?kuni? – jautaja Ma?arins.
«Nu, ar tiem, manuprat, viss ir skaidrs,» atbildeja Martynok. – Tie ir cepti, leti vilki. Kur? var izdzivot tris granatas? Un parejie divi dziedaja savu serenadi…
– Kurus divus? – Ma?arins nesaprata.
«Tumsa es sastapu divus cilvekus,» paskaidroja Martynoks. – Vini guleja blakus nezales, netalu no ieejas ?kuni. Viens ir gatavs, otrs ir ievainots. Vin? metajas un grozijas, vaideja un zvereja. Krievu valoda, zini… Nu es vinu nomierinaju… Ar nazi. Nazis ir loti nomierino?s. Manuprat, bija cetri. Vlasovie?i, ka teica.
Vin? apstajas, klausidamies tumsa.
– Bet kur ir musu Ignats? – vin? jautaja. – Man nepatik ?i partitura… Klausieties, komandieri! Es dodos izmeklet! Pareizak sakot, es paslideju. Ja nu vin?, Ignats ari… Taja pa?a laika es iemetu ?kuni vel vienu granatu. Lai parliecinatos.
«Esiet uzmanigs tur ara,» sacija Maharins.
– Kapec ne! – Martina balsi skaneja ironija. «Esi uzmaniga, meita,» sacija mate, sutot savu Sonecku uz randinu ar jurnieku. Jo ?ie jurnieki ir tadi palaidni! «Es noteikti dari?u,» atbildeja Sonecka…
Ar ?iem vardiem Martinoks pazuda tumsa. Un Ma?arins saka uzmanigi, pieskaroties, atpogat ievainoto Zarecnevu, vispirms savu polstereto jaku, tad tuniku. Vinam vajadzeja but parliecinatam, lai tiktu pie brucem un tas parsietu. Cernihs atradas netalu, vin? guleja uz zemes, klausijas un skatijas tumsa.
