Reklamdevejs trimda launajiem
Jolanta Auzina
Vasilijs, darba nomocits reklamas darbinieks, noklust pasaku pasaule, Perlovkas ciemata, kur ir izsutits visads launums. Vasilijs velas atgriezties majas, pie interneta un savas konsoles, un vin? izdoma ?kietami perfektu planu. Vai vinam izdosies vienoties ar kikimoru, lei?u, berendeju un domovu un parverst Perlovku par dabas rezervatu? Vai vina reklamas prasmes palidzes vinam piesaistit apmekletajus ?im visu aizmirstajam un bedigi slavenajam nosturitim? Un, ja viniem bus jaizvelas starp atgrie?anos majas un milestibu, ko izvelesies Vasilijs?
Jolanta Auzina
Reklamdevejs trimda launajiem
1. nodala. Vasilijs ?luk leja no kalna
Silta oktobra nakti (visu nedelu bija labs laiks, bez lietus) cetrstavu kiegelu dzivojamas majas tre?aja stava laba rajona kads gaudoja.
Pulkstenis tuvojas cetriem no rita. Varbut divi vai tris logi dega. Viena no dzivokliem vini skatijas futbolu uz liela ekrana, bet gaudo?ana no turienes neskaneja.
Leja stava kads virietis varda Vasilijs, divdesmit tris gadus vecs, dusmigi skatijas monitora. Uz galda vinam priek?a staveja cetras tuk?as kafijas tases. Visi kaimini, ja jautatu, Vasiliju raksturotu ka pilnigi kartigu jaunekli.
Tomer tas bija vin?, kur? gaudo. Skali, ar dveseli, atmetot savu gai?o cirtaino galvu – nu, tikai pienene dusmas.
"Viss ir kartiba, bet mums ir japarveido rado?ais darbs," teikts zinojuma Messenger. – Klients fotografiju neapstiprinaja. Vinam nepatik, ka vin? uz to izskatas. ”
"Vai klients iesniedza citu fotoattelu?" – Vasilijs jau paspeja pajautat, diezgan pieklajigi, nemot vera apstaklus.
"Ne, bet vin? teica, ka varat to nemt no interneta. Vin? ir publiska persona, ir daudz vina attelu.
“?i iemesla del es atkartoju rado?o darbibu sesto reizi! Laujiet vinam ?oreiz ievietot fotoattelu, kas vinam ir piemerots.
"Vinam nav laika. Un ari par valodu kursiem… Vini uzstaj uz tekstu, ko uzrakstija vinu tekstu autors.”
"Vai tas ir tas, kuram ir kludas?"
"Bet ?eit," vaditajs atbildeja, ignorejot jautajumu par kludam, "vini ludz mainit fonu no be?a uz zalu."
Toreiz Vasilijs gaudoja. Un zinnesis turpinaja klik?kinat.
"Mums ir pienacis laiks sakt reklamet."
"Tas ir jadara steidzami, pirms septiniem."
"Vairak par nagu salonu, spelejieties ar fontiem, klients nav apmierinats."
Talak sekoja parsutitais zinojums: "Nu, tas ir kaut kads kolhozs."
Vasilijs izleca no kresla, ielidoja vannasistaba, atvera kranu un dasni uz?laca seju aukstu udeni. Tad, pielicis plaukstas pie vaigiem, vin? paskatijas uz aug?u. Pat puteklu karta uz spogula neslepa apsartu?as acis. Citadi Vasilijs tagad izskatijas ka glezna “Kliedziens”, ja pievieno blondu cirtu vacinu. Vin? tas nav griezis ilgu laiku. Un es neatcerejos, kad to izkemmeju.
Menesis ?ada ritma – nepaies ilgs laiks, lidz tu klusi traks.
Nakts klusuma zinnesis noklik?kinaja istaba. Vasilijs butu atkal gaudojis, bet vin? laikus atcerejas, ka vannas istaba ir laba dzirdamiba. Vin? savaldijas.
Uz parketa gridas klik?keja nagi. No gaitena, no gultas atnaca miegains Vilks, zavajas un kratijas un tad ar jautajumu paskatijas uz savu saimnieku.
Vasilijs to nopirka putnu tirgu pirms trim gadiem. Liels peleks kucens ar biezam kepam solijas izaugt par lielu suni – tie?i tadu, kads mums bija vajadzigs. "Tir?kirnes vilku suns," zvereja ipa?nieks. "Neplanota paro?anas."
Kop? ta laika vilks ir nedaudz pieaudzis, bet vina kepas nav. Maska uz purna kluva tum?aka, un uz tas jocigi izcelas baltas uzacis ka divi punktini, ko veidojusi otina. Kad kluva skaidrs, ka starp Vilka senciem neparprotami ir taksis, Vasilijs vairs nevareja iedomaties, ka vinam varetu but kads cits suns.
Zinnesis noklik?kinaja velreiz.
Vasilijs dzili ievilka elpu un apnemas.
– Staiga! – vin? skali teica un pamaja ar roku. – Tas ta, Vilks, ejam pastaigaties! Tad es pameti?u elle.
Vilks priecigs ieleca gaiteni.
Vini nokapa pa tum?ajam kapnem, smarzojot pec kotletem un bor?ca (Vasilijs ar ignumu atcerejas, ka jau otro dienu sez tikai uz kafijas). Mes apstaigajam maju, ?kersojam celu, kur taja stunda nebija automa?inu, un nonacam pie vecas skolas darza.
Vilks, velkot pavadu, uz abelem nosmaka sve?as pedas un uzlika savas. Vasilijs, paslepis rokas sporta krekla kabatas, gaja vinam aiz muguras. Vin? visiem spekiem centas domat tikai par veso gaisu, par dzeltenajam lapam un sartam, un par to, ka zari ?upojas pie laternas…
Telefons iepikstejas. Vasilijs to iznema – pat rokas triceja no dusmam – un izsledza bridinajumus. Bet vin? jau ar acs kaktinu bija paguvis ieraudzit: "…Es uz tevi palaujos, dari un tu ?odien esi brivs.
"Vilks," vin? sauca. – Vai velaties doties uz parku?
Vilks gribeja.
Parks atradas tie?i aiz skolas, un Vasilijam bija gruti saskaitit, cik reizes vin? taja laika izlaida nodarbibas. Vilks, atraisits no pavadas, vai nu metas taluma pa garu aleju, tad, meli izkaris, aizlidoja atpakal, apmeta apli un atkal aizbega. Vasilijs gaja lidzi, spardidams kastanus un domas sacereja zinu, ko uzrakstis, kad atgriezisies. Pieklajigs, bet stingrs. Bez sudzibam un ta, lai uzreiz butu skaidrs, ka Vasilijs at?kiriba no daziem noverte savu laiku. Ja, stingra un, galvenais, pieklajiga zina.
Vin? pats nevareja izskaidrot, kapec parverties par pamestu parka dalu. Tur gandriz nedegas gaismas, un, lai gan apkartne bija jauka – vecs, kluss rajons -, tomer nebija verts uz ?ejieni doties nakti.
Izsists stikls krak?k zem kedam. Koki ir izaugu?i vel vairak, kop? Vasilijs ?eit bija pedejo reizi. Zari karajas pari tacinai. Tievs berzs, noluzis, aiz?kersoja celinu – vai nu to sabojaja vetra, vai kads palidzeja.
Un rotalu laukums ar slidkalninu bija tie?i tads, kadu atcerejas Vasilijs. Iznemot to, ka no soliem tagad bija paliku?as tikai kajas, un viens no trim gailiem, kas ?upojas uz biezam atsperem, bija noliecies zeme. Un dzeltenais caurulu slidkalnin? ?kita mazaks, zemaks, bet ta tas vienmer ?kiet, kad esi pieaudzis un atgriezas vieta, kur sen neesi bijis.
Te pat dega laterna. Tas mirk?kinaja, kad puta vej?, un dazreiz apdzisa uz ilgu laiku. Tad kluva skaidrs, cik spilgti spid meness.
Vasilijs atspiedas ar muguru pret kalnu, pacela seju pret debesim un aizvera acis. Kad vini aizbega no nodarbibam, vini visbiezak sedeja ?eit, solu atzveltnes. Vini pat vienu nejau?i salauza. Vecais delis nevareja izturet to svaru.
Vini bija labakie draugi jau no pirmas klases: Pa?ka-?prots (saku vin? ieguva, jo neveiksmigs gadijums ar sviestmaizi un ellas traipu klade), Makars (patiesiba Olegs Makarovs) un Vasilijs, kuru sauca par ?cetku.
"Kas ir ta suka uz tavas galvas?" – reiz sa?utusi jautaja klases audzinataja Ida Pavlovna. Cik daudz ir nepiecie?ams, lai segvards pieliptu, it ipa?i, ja jusu uzvards ir ?cetinins? Vasja pat cinijas ar klasesbiedriem, tacu vin? neko nevareja darit ar ?cetku. Beigas pat Pasha un Olegs saka vinu ta saukt. Visticamak, ka tas joprojam ir ?adi parakstits savos talrunos.
Sen, otraja klase vini uzskatija, ka ?i ir noladeta vieta.
“Jus varat doties caur ?o slaidu uz citu pasauli! – ?prots ar parliecibu sacija, nobolidams acis. Nekaunigs, ar isiem matiem, vin? centas pie?kirt sejai draudigu izteiksmi. "Nakti, oktobri, pilnmeness laika, kad makonis sedz menesi un varna kerc, jums ir janoslid leja pa ?o cauruli, un jus tur noklusit!"
Vin?, nerunadams, apklusa un atvera acis vel pla?ak.
"Izmeginasim?" – Makars reiz ieteica.
Galu gala Makars nekad neieradas – vin? velak teica, ka vini vinu nelaida ara -, un Vasja un Pa?ka gaidija parka lidz pusnaktij, cen?oties nedomat, ka lidz tam laikam vinu vecaki noteikti mekles. Starp viniem bija viens pulkstenis – lets kinie?u pulkstenis ar bateriju, ar kuru Pa?ka ?ausmigi lepojas, lai gan, ja to nospieda, laiks tika atiestatits uz nulli, un tas bija jauzstada velreiz.
Varbut vainigs bija pulkstenis (tur parka to vairakas reizes atiestatija), vai varbut tas bija makonis, kas nekad neaizsedza menesi. Vai ari varna neizdevas kengat. Kopuma vini parcelas un nekur netika.
Ipa?i vini to nozeloja, kad, atgriezoties majas, saskrejas ar vecakiem. Vini tos mekleja, bet Makars no tiem atteicas. Makars neiebilda, bet Vasja un Pa?ka tika ievainoti, tacu vini vismaz zinaja, ka vini nekaunejas.
Tagad Vasilijs ieplaukaja pipes nolobito krasu un juta nostalgiju pec bernibas. Joprojam ir labs laiks: jus varat ticet visadam mulkibam, un pasaule ?kiet daudz pla?aka, interesantaka un labaka.
Vilks atskreja, no?nauca kalnu, apsedas un isi pakasija aiz auss. Zaros ieravas varna. Vilks tudal pieleca un ieblavas vinai virsu.
?aja laika zvanija telefons. Kads, izmisigi gaididams atbildi zinnese, piezvanija. Vasilijs pat zinaja, kas tas bija. Normali cilveki cetros no rita nevienam nezvana.
Laterna mirgoja un pilniba nodzisa, un gandriz uzreiz par Menesi rapoja gar? makonis. Vasilijs nolika zvanu un tad, nesapratis, kapec ta dara, uzkapa kalna. Vin? pek?ni jutas laimigs. Vilks leja ieblavas, kepas atspiedis uz pakapiena. Vasilijs noleca, partvera suni un uzkapa velreiz, ?oreiz lenak.
– Oho! Tagad, kad mes aizbraucam, mes nonaksim cita pasaule! – vin? smejoties teica. – Skruvejami termini un labojumi, vai ne, Vilk?
Suns ciksteja, cinijas.
Vasilijs, noliecies, kaut ka iekapa caurule, apskaudams suni. Pedejais, ko vin? dzirdeja pirms atgru?anas un nobrauk?anas, bija varnas skala, aizsmaku?a keka.
Protams, vin? neticeja nevienai citai pasaulei – vai vin? bija mulkis? Vin? ticeja, ka parcelsies uz leju, atgriezisies majas un uzrakstis, ka pamet. Ta tas vienmer notiek.
Caurule izradijas gara.
Ilgak, neka izskatijas no malas.
Bridi, kad Vasilijs bija parsteigts un pat nedaudz satraukts, gludas metala sienas parklajas ar glotam un kluva mikstas, lipigas no visam pusem. Deguna trapija sapuvu?as galas smaka.
– Fu, sasodits! – Vasilijs iesaucas.
Vin? saravas, cen?oties apvaldit nelabumu, kas uznaca, pamaja ar rokam un nokrita no caurules uz zemes, ko vaji apgaismoja meness. Un ?i zeme, nomidita un kaila tikai pirms minutes, tagad ir biezi klata ar priezu skujam. Varna atkal ieravas, un virs galvas atskaneja kads varens klepus. Tad Vasilijs izdzirdeja klusu meitenigu balsi, kura skaneja izmisums:
– Gri?ka! Atkal tu tads mulkis! Vai man tevi pert ar zaru vai ko citu?
Vasilijs piecelas, joprojam cen?oties noturet vederu vieta, noslaucija rokas dzinsos, pagriezas un ieraudzija puki.
Pukis staveja virs vina, pelekzal?, liels ka kravas automa?ina. Stulba maza acs kveloja dzeltena krasa un zvinas mirdzeja meness gaisma.
"Eh," sacija Vasilijs un paspera soli atpakal.
Kaulu purns pavirzijas vinam tuvak. Pukis elpoja ka lokomotive.
– Nebaidies, vin? ir laipns! – saka plapat kada no ?ejienes neredzama meitene. – Jus dro?i vien esat no Pestru?kiem, vai varbut devies uz Zaboloti, dargais? Un tevi nesa cauri Perlovkai! Gri?ka tikai spelejas, no ka tur baidities, nav neka… Ta ir: nac man lidzi, izmazga?u tev drebes, pabaro?u, iedo?u padzerties un nolik?u gulet – viss tas pats, nav vajadzibas jaukties meza nakti. No rita mans tevs tevi sagaidis ratos…
"Eh," Vasilijs atkal teica.
Kopuma vin? neuzskatija sevi par stulbu. Nac klaja ar rado?am idejam un raksti pardo?anas tekstus? Tikai kukas gabals. Atrodi vardus meitenei, kura nakti staiga ar puki meza? Vin? nevareja.
Godigi sakot, kur? gan varetu?
Izskatas ari, ka ?is pukis vinu vienkar?i sako?laja un izsplava…
– Ak, vai tu esi cilveks vai launais gars no meza? – meitene piekera sevi. "Kapec es jus saucu uz maju, ja jums varbut nepatik uguns un dzelzs!" Ja ta, es jums rit atnesi?u davanas. Pat ?odien. Tikai uz majam un atpakal…
Tad Vasilijs kaut ko atcerejas.
– Vilks! – vin? iesaucas.
– Ak, tas ari viss! Kur ir vilks?
– Ja, tavam pukim tas joprojam ir mute!
Un Vasilijs, noraididams bailes, meginaja atraisit savus milzigos zoklus.
– Uhh! – vin? kliedza. – Nac, tu nevari!
Tas bija ka meginajums ar kailam rokam pacelt kravas automa?inu, tacu Vasilijs nepadevas. Pukis meginaja noversties.
– Gri?ka! – meitene bargi iesaucas, kuras seju Vasilijs vel nebija redzejis. – Nosplauties! Nosplauties, kam teici!
Pukis atkal noklepojas, un Vilks izkrita uz zales, klats siekalam. Vin? nekavejoties specigi satricinaja sevi un saka riet, kritot uz priek?ejam kepam.
