Edgars Auziņš "Pazudušās dvēseles. Vecā muiža"

Pazudu?as dveseles. Veca muiza
Edgars Auzin?

Veca muiza netalu no ciemata, kas ir nomaldijies Anglijas mezos, pamostas Launais. Vietejais priesteris cen?as glabt savu ganampulku no dveselem, kas nekad nav atradu?as mieru. Vinam paliga nak vecs draugs Tadeu?s Moravskis, teologijas profesors un eksperts cina ar demoniskam butnem.

Edgars Auzin?

Pazudu?as dveseles. Veca muiza

1. nodala. Kungs

Kungs sedeja pie loga un ?upojas antika kresla. Vina klepi guleja silta vilnas sega ar sarkanbrunam svitram. Un, lai gan kamina sprak?keja malka un istaba bija silta, Kungs turpinaja ietities sega, cie?i satveris rokas smago divstobru ieroci. Ierocis atgadinaja tos, ko var redzet tikai antikvariatos vai muzejos: diezgan tum?s sarkankoka krajums, kas inkrustets ar zelta ieliktniem, mitiskas juras cuskas forma izgatavots bronzas spruds, stobra, kas caursita ar daudzam skaidam. Bet, neskatoties uz savu cienijamo vecumu, lielgabals iedvesmoja cienas, speka un speka sajutu.

Lords paskatijas ara pa logu ar skatu uz darzu. Pla?o zalo zalienu ieskava zemi, gliti apgriezti krumi. No zaliena pretejos virzienos ?kiras ar baltu akmeni brugeti celini. Bet tie jau sen zaudeju?i savu baltumu, aptum?oju?ies un vietam klati ar sunam. Takas ierameja akmens zogs, uz kura staveja masivas gip?a vazes, kuras auga violeti ziedi. Viens celin? veda uz sarkano kiegelu darznieka maju. Majas jumts bija klats ar pelekiem dakstiniem. Eka bija aprakta dzeltenas rozes, meginot izspiest to katus pa logu.

Otrs cel? veda uz ovalas formas diki. Tas udeni atspoguloja tum?as debesis. Un ?aja atspulga ka zvaigznes atdzivojas, oranzas, sarkanas un zelta zivtinas lenam skraidija apkart. Aiz dika, nedaudz uz dienvidiem, bija zal? labirints divu cilveku augstumu augstuma. Ari labirintam bija gruti laiki: darznieka ?keres tam pieskaras parak reti. Tas bija manams pec aizaugu?iem zariem, kas ka uz saniem izstieptas dzivnieku kepas ?ur tur uzputas.

Taja bija izveicigas rokas kalti solini. Meistara darbs, kas tos radija, bija valdzino?s: roku balstu graciozie izliekumi, mugura atgadinaja gulbja kaklu, jus vienkar?i gribejat apsesties uz viena no tiem un apceret apkartejo skaistumu. Skaistums, kas jau ir sacis izbalet. Sakotneja sajusmas parnemtais skatiens saka pamanit skaidras pamestibas pedas. Solinus klaja bieza puteklu karta, zala labirinta virsotne nevaldami auga, un ziemelu puse diki saka klat pile. Un ?ur tur akmens celini padevas augstai zalei.

Labirinta centra atradas neliela divstavu struklaka: udens taja nebija ?lakstijies ilgu laiku. Un apak?a guleja tikai nokaltu?as lapas un zemes gabali, kas bija naku?i no Dievs zina, no kurienes.

Ja kadam izdotos parvaret labirintu un iziet tam cauri, vin? iznaktu auglu darza. Kadreiz ta bija burviga vieta: viena sturi pat abelu, bumbieru, plumju, kir?u rindas, otra – krumi, kas valdzina ar savu auglu gatavu krasu. Erk?kogas, upenes un sarkanas janogas, kazenes – tas viss tagad ir aizaudzis ar augstu zali un sajaucies kopa. Kadreiz iekopta vieta parvertas mezoniga meza.

Bet, ja kadam, neaptveramas kaprizes vaditam, izdotos parvaret auglaino, tad galu gala vin? uzdurtos citai sienai. Savrupmaju ieskauj augsts zogs – nopietns ?kerslis jebkuram nemiera celajam. Vienkar?i nebija iespejams iespiesties starp masivajiem palisades stieniem, kas atgadina ?kepus. Un ir arkartigi gruti parlekt bez kapnem, bez pertika veiklibas.

Kungu tagad maz intereseja vina pa?a ipa?uma skaistums. Vin? nenoversa acis no parak agri iedegtajam laternam: saule tikko saka kristies preti horizontam. Vin? parvietoja purnu no viena gaismas avota uz otru, it ka meginatu kadu izsekot. Tacu zaliena majas priek?a valdija miers ramo ainu.

Pats nemanot, virietis kresla aizsnauda. Varbut tas bija vina cienijamais vecums, varbut tas bija nogurums no iepriek?ejas nakts modribas. Neatlaidis pistoli, vin? nolaida galvu uz krutim un saka klusi krakt.

Saule ir devusies pie miera, metot pedejos starus uz zaliena smaragda zalo. Darznieka maja loga iedegas svece. Blavs laternu mirdzums apgaismoja muizas fasadi.

Pulkstenis viesistaba sita vienu nakti. Kungs nodrebeja, bet nepamodas, tikai cie?ak apskava ieroci. Asa plisto?a stikla skana un ilgsto?a suna gaudo?ana paveica to, ko neizdevas pulkstena zvani?ana. Virietis atri uzleca, atri paskatijas uz darzu un metas uz izeju. Steidzoties pa garu koridoru, vin? sasniedza kapnes, nokapa leja, atvera ardurvis un izleca ara. Vin? metas preti saplisu?ajai nodzisu?ajai laternai, no kurienes bija dzirdama suna zeliga vaimana, un ?ausmas sastinga…

Kungs kaut ko redzeja tumsa: kaut kadu siluetu. Vin? paversa pret vinu ieroci un iz?ava no abiem stobriem. Suna gaudo?ana apstajas. Ar trico?am rokam virietis salauza divstobru bisi un parladeja to. Tad vin?, cik vien atri vareja, steidzas uz darznieka maju. Vin? pieleca pie ardurvim un dauzija tam ar zabaku.

– Montija! – vin? iesaucas, – Montijs. Atblokejiet to man!

– Skolotaj, vai tas esi tu? – no iek?puses atskaneja tikko dzirdama balss.

– Protams, tas esmu es! Kur? vel? Varbut tava miru?a sieva, sasodits! Atveriet, vai es iz?au?u sledzeni!

"Man ?eit ir skruve," atbildeja darznieks, "es nesen to pielagoju, tapec tas jums nepalidzes, ?aujiet." Bet ?kiet, ka tas noteikti esi tu, mans kungs.

Durvis atveras ar cikste?anu: atveruma paradijas virietis ar izlobitiem matiem un laternu roka.

"Pasteidzieties, mans kungs, steidzieties, naciet iek?a, es aizsleg?u durvis," vin? atri sacija.

Kungs ieslideja iek?a un, smagi elpodams, nogazas uz veca kresla, no kura atskaneja zelojo?a skana.

Darznieks steig?us aizvera durvis, noklik?kinaja sledzene un paspieda aizbidni. Tad vin? ?kersoja vinu un ieleja sals tacinu ieejas priek?a. Virietis ar ieroci, noverojot ?is darbibas, skeptiski pakratija galvu un sacija:

– Priek? kam tas viss? Manticiba jus neglabs no arpuse eso?ajiem nelie?iem. Vai esat vinus redzeju?i Montiju? Vai jus redzejat, ko vini izdarija ar Arciju? Brutes, es ar viniem samierina?os par ?o un par visu parejo.

– Skolotaj, es tev vairakkart teicu: ?is ipa?ums ir noladets, ?eit dzivo launums…

– Ak Dievs, Montij! Es neesmu religiozs, es neticu ?im mulkibam, bet ar savu keceribu jus spiezat mani veltigi pienemt Dieva vardu. Vai jus kaut ko redzejat?

– Es naktis ara neskatos.

– Bet velti! Ta ir tava atbildiba…

– Lai pieskatitu darzu, ser, bet ne lai pasargatu no spokiem. Es tev ne reizi vien esmu teicis, mans kungs, uzaicini priesteri, lai vin? visu ?eit aplej ar dievi?ko udeni un lasi lug?anas, redzi, un nomierinies bra?i.

Montijs piegaja pie loga, iztaisnoja aizkaru un uzleja uz palodzes otro rindu sals. Lords piecelas un devas uz izeju:

– Panem savu lukturiti, iesim un paskatisimies velreiz.

Darznieks piesteidzas pie durvim un, izpletijis rokas, tas noblokeja:

"Mans kungs, es jus nelaidi?u ara un pats neie?u ara." Ja gribi, no?auj mani. Bet es joprojam to neatbrivo?u.

– Kads tu esi mulkis, Montij, – Lords paraustija plecus un atgriezas sava kresla. Gandriz uzreiz vin? piecelas un apgulas nesaklataja gulta, nenovilcis zabakus. Vin? atbalstija ieroci pret gultu un pievilka segu lidz zodam.

– Tatad, gaidisim ritu. "Pamodiniet mani, ja vel kaut kas notiek," vin? nomurminaja un, neskatoties uz visu notiku?o, pec briza aizmiga.

Saules stari ielukojas maja ar pelekam flizem. Sakuma piesardzigi un bazigi, tad arvien neatlaidigak. Vini nolaidas uz lielas melnas mu?inas, kas ar vispretigako dukonu nolaidas uz gulo?a Kunga deguna. Vin? vinai iesita ar neapzinatu kustibu un tadejadi pamodas. Vin? izstaipijas, saldi zavajas un tad nipri satvera ieroci. Vin? paskatijas apkart istaba: aizkari bija aizvilkti, uz galda staveja tejkanna bez vaka, virs kuras virpuloja tvaiki. Un ne minas no Montija. Kungs atkal izstaipijas, kaut ko nomurminaja zem deguna, piecelas un izgaja no majas.

"Montij," vin? klusi sauca darzniekam, bet nesanema atbildi.

Vin? gaja pa brugeto taku, uzmanigi apskatidamies apkart. Ara neviena nebija. Vin? izgaja zaliena savrupmajas priek?a un samazinaja atrumu. Vin? devas uz saplisu?as laternas pusi, palukojoties uz vartiem, kas bija atverti. Vin? pienaca tuvak.

"Mans nabaga Arcijs," Lords skumji sacija, pakratidams galvu. – Ko ?ie nelie?i tev nodarija… Vini nogalinaja nevainigu dzivnieku, lai mani iebiedetu. Vini nogalinaja draugu… Ak, Arcij, kapec tu atgriezies…

Kungs dzirdeja kada balsi un pagrieza galvu pret vartiem: pa zemes celu cilveki tuvojas savrupmajai. Virietis samiedza acis, bet nepazina sve?iniekus. Turejis ieroci gataviba, vin? piegaja pie vartiem un saka tos aizvert, tacu vinu aptureja kluss zvans:

– Kungs, pagaidiet, neaizsledziet to!

Kungs beidzot ieraudzija tuvojo?os pari: tas bija pazudu?ais darznieks un virietis melna sutana.

– Montij, kapec tu vinu atvedi? Es tev teicu, ka nevelos vinu ?eit redzet.

– Nomierinieties, Karpentera kungs. Esmu ieradies pec jusu darznieka ieluguma. Vin? ir ticigs un vinam ir visas tiesibas uz manu palidzibu. Tomer tapat ka jus.

"Tatad ielieciet to sava baznica, nevis mana ipa?uma," Kungs nomurminaja un turpinaja slegt vartus.

Priesteris iesmejas un paskatijas uz Montiju, daridams darzniekam, ka vin? tur neko nevar darit. Vin? uzreiz visu saprata un, satveris restes, kliedza:

– Mans kungs, apzelojies! Jus pats varat redzet, kas ?eit notiek: ?alkonas, silueti, beigti putni un tagad jusu suns. ?o problemu nevar atrisinat ar ?avienu no pistoles. Tikai baznica ir spejiga uzveikt ?o launumu. Es ludzu jus, laujiet tevam Jakovam apskatit ipa?umu un iesvetit vismaz manu maju. Citadi es dodu vardu, mans kungs, es ?eit vairs neatgriezi?os!

Visa ?i sasteigta tirade ne mazaka mera neietekmeja Karpentera viedokli, kur? metodiski turpinaja vicinat vartus aizsledzo?o kedi. Tomer pedeja fraze vina izraisija patiesu izbrinu.

– Ko tu saki, Montij? Vai esmu bijis slikts saimnieks? Vai man par tevi vienalga? Vai mes tomer neesam veci draugi? Bez jusu rokam darzs pilniba sabruks, jus zinat. Es nevaru laut tam notikt. Musu pienakums ir rupeties par ipa?umu.

"Tad paklaujieties manam lugumam." Tas neaiznem daudz laika. Vai ta nav, tev Jakov?

– Tev taisniba, Montij, es varu tikt gala pirms pusdienlaika.

Kungs, sakodis zobus un no zem uzacim skatidamies uz viru sutana, negribigi ar roku izdarija viesmiligu zestu:

"Nac iek?a, svetais tevs," vin? nomurminaja caur zobiem, "un es domaju, ka pagaidam palik?u maja."

* * *

Saule jau sen bija atstajusi savu zenitu, kad Karpenters pameta savrupmaju un devas uz darznieka maju. Pieejot pie durvim, virietis grasijas tas stumt, tacu tas ka uz burvju majienu atveras pa?as no sevis. Uz sliek?na staveja priesteris.

"Un es tikko atnacu jums jau sen atgadinat, ka pusdienlaiks jau ir pagajis un jums ir laiks atstat ipa?umu, tev Jakov."

– Es tagad dodos prom, Karpentera kungs. Montijs bija pietiekami laipns un neatlaida mani, lidz vin? man iedeva ?o neticamo teju, kas pagatavota no Sudanas rozu ziedlapinam. Esmu ?eit pabeidzis. Es domaju, ka tumsa vairs netrauces jums vai jusu darzniekam.

– Montijs ir analfabets un neizglitots cilveks, vin? medz ticet visadam nejedzibam. Bet man vienmer ?kita, ka tu esi gudraks, tev Jakov. Vini tikpat labi varetu but godigi pret mani. Bet, ja visi ?ie rituali nomierinas Montiju, es bu?u tev pateicigs – Kungs vienkar?i izspieda pedejos vardus.

Priesteris divaini paskatijas uz vinu un sacija:

– Ceru, ka kadreiz mainisi savus uzskatus. Man ir jaiet. Monti, – tevs Jakovs atskatijas, – nav vajadzibas mani pavadit. Domaju, ka namdara kungs ar lielu prieku pats aiz manis aizslegs vartus.

– Skolotaj, vai tu esi ?eit? – tevam Jakovam aiz muguras paradijas izspuru?a darznieka galva.

"Priesterim ir taisniba, es pats vinu atlaidi?u." Un tu, Montij, rupejies par darzu: tam baltajam lilijam, par kuram es tev stastiju, ir vajadziga aprupe.

– Ka tu paveli, mans kungs.

Pa celam uz muizas izeju Kunga kalps neteica ne varda, un tikai tad, kad Karpters noklik?kinaja uz masivas kedes sledzenes, vin? pagriezas un sacija:

– Uzmaniet Montiju, Karpentera kungs. Vin? ir loti nobijies. Un lai Tas Kungs jus visus sveti.

Kungs tikai nomurminaja un steidzas atpakal maja: pusdienas laiks jau bija pagajis, un vin? joprojam nebija edis, pa logu verodams priestera ricibu. Tapec es biju loti izsalcis un dusmigs. Par tevu Jakovu un vinu pa?u.

* * *

Uzcelis pavarda uguni, Karpters nogaja pagraba un atnesa speki. Es iemetu to panna un paris olas otra panna. Pagaidiju, kamer bekons apbruninas un kopa ar olam noliku uz ?kivja. Vin? no sienas skapja iznema maizes gabalu un parziez to ar zemenu ievarijumu. Es uzvariju teju no rozu ziedlapinam, par kuram priesteris tik glaimojo?i runaja, un saku vakarinas. Lenam sako?ladams savu vienkar?o edienu, vin? domaja. Un vina domas bija skumju pilnas. Pec pusdienam vinam vajadzeja nosnausties un atpusties pirms nakts modribas, tacu vel viens uzdevums bija nepabeigts. Arciju vajadzeja apglabat.

* * *

Smagi elpodams, ar plaukstu noslaucijis sviedrus no pieres, Kungs nosvieda maisu zeme. Es paskatijos apkart: apkart neviena nebija. Un kur? gan ?eit varetu but, iznemot darznieku, kur?, iespejams, tagad apgrieza krumus. Kungs nolema suni apglabat pa?a sturi sava domena dienvidrietumu dala: netalu no dika, gandriz tuvu kaltajam zogam, aiz kura auga varens ozols.

Brunojies ar lapstu, vin? uzmanigi atvera kudras kartu un saka rakties zeme. Tomer Kungs nebija jauns, un tapec kapa rak?ana prasija daudz laika. Kad bedre bija izrakta ceturtdala cilveka auguma, saule jau rieteja. Virietis apsedas uz malas un meginaja atvilkt elpu.

– Mans nabaga Arcij, tu esi pelnijis labaku galigo patverumu… Bet ko man darit? Piedod, vecais draugs. Varbut, lai jus cienitu, es izrak?u dzilaku kapu.

Kungs noputies panema lapstu rokas. Vin? raka vienreiz, raka divas reizes, ar uzplaukumu iegruda galu zeme, pret kaut ko atduras un noladejas. Vin? noliecas, ?kieldams pusaklas acis, un ar rokam graba zemi. Un vin? no zemes izvilka nodzelteju?u, pussapuvu?u kaulu.

– Kas par miskasti! – vin? iesaucas un parmeta atradumu pari zogam. Kauls ar trulu blik?ki atsitas pret veca ozola stumbru un iekrita biezoknos. – Eh, Arcij, man vairs nav speka.

Ar ?iem vardiem vin? satvera somu, kura atradas suna likis, un aizvilka to bedres apak?a. Vin? stenedams izkapa un saka stumt zemes kaudzi atpakal. Debesu kermenis jau bija pazudis aiz horizonta, kad Kungs atgrieza zaliena gabalus savas vietas, notriekdams tos ar instrumentu. Atspiedies uz to, vin? paris minutes staveja, pirms teica:

– Ardievu, Arcij.

Tad, atspiedies uz lapstas ka kruki, vin? devas uz maju pusi. Pirms nakts dezuras vajadzeja nomazgaties, pavakarinot un mazliet atpusties. Kungam bija nojausma, ka tie, kas uzbruka sunim, atgriezisies. Vin? uz minuti apstajas, paskatijas apkart, uzmeta skatienu ozolam, kura resnie zari karajas pari zogam. Cik reizes Montijs viniem ir teicis, ka tie ir janocert, vin? domaja. Un viss koks. Un vin? izies ara, staves ka elks, skatisies uz ozolu un neko nedaris. Varbut nekartibu celeji izmanto ?os zarus, lai ielistu ipa?uma.

Atgriezies vin? redzeja, ka darznieks nesa kapnes, pielago tas laternai un mainija saplisu?o abazuru. Vin? pamaja ar roku un noguris ieskreja maja.

* * *

Nomazgajis rokas udens spaini, kas staveja ieejas priek?a, Kungs iegaja iek?a. Vin? novilka kurpes, uzkapa uz savu gulamistabu otraja stava, iznema no velas skapja tiras bikses un baltu kreklu un nokapa leja. Vin? devas uz savas savrupmajas labo sparnu. Tur pirmaja stava bija virtuve, pagrabs un vannas istaba. Virietis pavilka rokturi un iegaja iek?a. Vairakas ellas lampas dega spozi: to gaismas pietika, lai redzetu tvaiku virpulojam virs bronzas vannas.

Gridu klaja brunas keramikas flizes ar koka slana rakstu. Uz sienam bija tum?i smil?krasas tapetes. Rota uz tiem bija lidziga tai, kas bija uz gridas. Likas, ka no vannas izplust dzinumi, kas rapas pa flizem un tad virzas uz sienam. Ellas lampu mirgojo?as liesmas tikai pastiprinaja ?o sajutu, liekot ?kist, ka raksts kustas. Galdniekam ?i kompozicija likas loti divaina, tacu tada bija biju?a kunga izvele.

"Montij, lai gan tu esi mulkis, tu esi nevainojams mulkis," vin? nomurminaja, lukodamies uz dumaku virs udens, un novilka savas netiras drebes. Vin? novilka cibas un paspera soli uz priek?u. Vin? nolika tiro velu uz neliela skapi?a sturi, devas uz vannas pusi un pek?ni sajuta kaut ko mikstu zem kajas. Vin? noliecas, pacela to un pielika pie acim, lai to parbauditu. Vina rokas bija melnas un taukainas zemes gabals, kura, ?kiet, spieto slieka. Kungs riebuma atrava roku no sejas un nosvieda kamolu uz gridas.