Edgars Auziņš "Laika cilpa"

Laika cilpa
Edgars Auzin?

Skolenu grupa speles "Zarnitsa" laika krit no 1984. lidz 1941. gadam. Ienaidnieks virzas uz Maskavu. Arkartas situaciju par pazu?anu 1984. gada izmekle kompetentas iestades, un pui?iem jamegina izdzivot un atgriezties. Vai vini spes parvaret ?ker?lus, vai ari ienaids sagraus visu vienibu? Laika cilpa nenover?ami savelkas.

Edgars Auzin?

Laika cilpa

Prologs

1984 gads

Promocijas darbs virzijas lenam. Kirils Mjagkovs sedeja ?aura, iegarena istaba, kas bija pilniba piebazta ar gramatam – plaukti bija parpilditi un nolikti no abam pusem, un starp tiem ka nabaga radinieks atradas vina galds. Blava gaisma apgaismoja atvertu Talmudu kalnu ar gramatzimem, kas bija izkaisitas pa lapam. Otrs kalns bistami sasala uz palodzes. Logs ar skatu uz pagalmu bija parklats ar biezu melnu audumu, tapec vinam nebija ne jausmas, kads diennakts laiks ir ara – bija gai?s, vai rudens drumums jau bija nolaidies par pilsetu, absorbejot visu apkartejo. Logs bija aizmurets ne velti – preti atradas kaut kada apsardzes iestade, vai nu pirmstiesas izolators, vai kas tamlidzigs, un aiz tas tum?ajam restem dazkart vareja redzet kameru iemitniekus, kas skatijas uz pretejo maju. bez ko darit.

Tomer Kirils tam nepieversa uzmanibu. Pirms diviem mene?iem vin? vienojas ar musdienu vestures nozares vaditaju, ka nepiecie?amibas gadijuma stradas lidz ritam, un ta ka pec aizstave?anas kluva par nozares vado?o petnieku un ari jaunako un perspektivako Anatoliju Vjaceslavovicu. devas vinam preti puscela.

Atklati sakot, vin? mileja Kirilu un palidzeja vinam visos iespejamos veidos. Komanda klida baumas, ka pec aizie?anas pensija vin? iesniegs lugumu, lai Kirils tiktu iecelts par nozares vaditaju. Tas bija rets gadijums, kad visi par to priecajas.

Kirils atkal parskreja pari ar roku rakstitajai balta papira lapai. Vinam riebas rakstit – vina domas bija apmulsu?as, vin? nevareja sekot lidzi vinu lidojumam, turklat taustinu klik?ki loti trauceja. Tapec Kirils izmantoja Bik lodi?u pildspalvu, kuras komplektu kopa ar pildijumiem Anatolijs Vjaceslavovics vinam atveda no arzemju konferences Berline.

Sastingis virs galda, vin? nevareja saprast, ka sakt jaunu rindkopu. Promocijas darbs bija veltits Lielajam Tevijas karam, proti, izluko?anas zinojumu izmanto?anai Sarkanas armijas kaujas operaciju laika.

Neskatoties uz to, ka darba tema kopuma bija tiri vesturiska, ta vel nav zaudejusi savu aktualitati. Ka uzticeties izluko?anas datiem sarezgitos apstaklos, ka tos parbaudit, kadi liktenigi lemumi un izravieni balstijas uz padomju izlukdienestu zinojumiem un kapec dazi no tiem, neskatoties uz to acimredzamo vertibu, nekad netika izmantoti – tas bija zinatniskas intereses priek?mets .

Anatolijs Vjaceslavovics pat deva majienu, ka loti nopietni cilveki no Valsts dro?ibas komitejas ir ieintereseti vina darba un, ja vin? gus vera nemamus rezultatus, promocijas darbs var tikt klasificets. ?is baumas atri izplatijas komanda un pie?kira tas darbam noslepumainu un pat varonigu auru. Tomer pats Kirils uz ?o lietu skatijas vienkar?ak – vin? tikai gribeja saprast kaut kadas divainas, vinaprat, lietas, ko pamanijis, budams Maskavas Valsts universitates vestures nodalas magistrants.

Tagad, kad vinu uzaicinaja uz PSRS Vestures institutu ka jaunako petnieku musdienu vestures nozare, vinam bija iespeja to visu parbaudit visrupigak.

Kirils pek?ni no?kaudija. Biroja, kura vinam tika dots rakstit disertaciju, gramatu putekli lidinajas ka smogs. Vin? uzlika pildspalvu uz tiras baltas lapas, izstaipijas un atcerejas, ka jau sen gribeja dzert teju.

Katls atradas atsevi?ka telpa gaitena gala, tur bija ari trauki, neliels ledusskapis, galds un divi kresli. Uz ledusskapja atradas maizes kaste, kura guleja akmens klaipa puse. Vin? nekad neskreja uz partikas veikalu, un tagad, iespejams, bija par velu. Jums bus jamerce klaips teja.

Kirils noputas, piecelas no neerta cieta kresla un izstaipijas. Lenam, ?upojoties, vin? devas pa tum?o gaiteni. Arpus ekas valdija klusums. Vel viena svetdiena zinatnes laba, – nodomaja Kirils, iegaja istaba, piesledza katlu rozetei, ieleja udeni no tejkannas kruze un sakrustoja rokas uz krutim, verodams udens burbuli kruze.

Kad vina ausis sasniedza divaina skana, vin? nodomaja, ka tie ir veca Snaiges ledusskapja viltibas, kas murra, kurneja un runaja pats no sevis, apkartejiem nekaunoties.

Udens kruze saka ?nakt un kluva balgans.

Kirils klausijas. Vin? bija pilnigi viens Jaunas vestures sektora eka – par to nebija ?aubu. Turklat ?i nebija galvena eka, bet gan blakus eso?ais izpetes sparns ar atsevi?ku ieeju, kas ?obrid ir aizslegts ar atslegu, kas Kirilam bija dzinsu kabata.

Katram gadijumam vin? parbaudija – atslega bija vieta.

Skana atkartojas. Un tas neparprotami naca nevis no ledusskapja, bet kaut kur vecas, pirmskara ekas dziluma.

Puisis kluva piesardzigs.

Kads izkapa pa logu pirmaja stava? Tad vin? butu dzirdejis saplisu?u stiklu skanas, solu skanas – tikai apkopeja Anna Nikolajevna vareja klusi staigat pa nolietoto, ciksto?o parketa gridu, un neviens nezinaja, ka vina to izdarija. Un kas iet uz Vestures institutu, ko nemt? Marksa-Engelsa kru?utes? Gramatas?

Tomer kaut kas bija, bet neviens par to nezinaja.

Kirils lenam pastiepa roku lidz kontaktligzdai un pavilka katla vadu. Dak?a izkrita un ?nak?ana kruze apstajas gandriz uzreiz.

Rakstamma?inai lidziga skana. Vienkar?i rakstit, lai kur? tas butu, loti klusi un burtiski viens burts dazas minutes.

KLAC.

Kirils juta, ka par vina mugurkaulu lenam parlec drebuli.

Spoks? Nu, tas ir pilnigi smiekligi divdesmitaja gadsimta. Vin? meginaja pasmaidit, lai apstiprinatu savus vardus, tacu tas iznaca greizs.

Isie klauvejieni, tie klauvejieni, kas atbalsojas tuk?aja eka, vinu tik loti nobiedeja, ka vin? uz bridi parnema paniku.

Telefons dezureja pirmaja stava, bet tur vajag nokapt, kas, protams, piesaistitu uzmanibu… protams, bija ari telefons registratura un direktores kabineta, bet tagad ?ie kabineti ir slegti.

Kirils automatiski panema no galda salveti un noslaucija pieri, kuru klaja sviedri.

KLAC.

Sasodits! – vin? pie sevis nolamajas. Rezisora sekretare Naina Iosifovna svetdienas vakara nevareja ierasties uz darbu. Tas ir neiespejami. Vina noteikti butu ieskatijusies vina skapi, jo ipa?i tapec, ka tie?i vina ierakstija rikojumu par biroja pie?kir?anu.

Kirils piesardzigi paskatijas ara no istabas. Zem pienem?anas telpas durvim bija tum?s, nenaca ara neviena gaismas stripa.

KLAC. KLAC.

Jauna skana lika vinam uzlekt uz vietas. Likas, ka skanas avots bija loti tuvu, burtiski dazu metru attaluma. Bet augsto griestu un plato arku del atbalss nesa asas, biedejo?as ?alkonas pa visu stavu un bija gruti noteikt virzienu – skana ?kita nakusi no pa?am sienam, no visur.

Un pek?ni Kirilam tas atausa.

Vin? pakratija galvu, it ka neticetu savam minejumam, bet cita izskaidrojuma nebija.

– Bet ta nevar but! – Vin? klusi iesaucas un iegaja tum?aja koridora.

Lai parbauditu pienemumu, bija jaiet uz otru stava galu, janogriezas pa kreisi – tur, blakus vina istabai, atradas laboratorija, kura darbinieki petija dazadas vestures liecibas – no berza mizas burtiem lidz dazadu laikmetu sadzives priek?metiem. Protams, visas vertigakas lietas bija pasleptas seifos, bet… kaut kas palika.

Kirils apstajas, sastinga un klausijas.

KLAK, KLAK, KLAK…

Vina sirds puksteja tik atri, ka vin? sastinga.

Vini nevareja ievietot ?o priek?metu seifa, jo tas bija parak liels. Vini vinu atveda pagaju?aja nedela – pats Anatolijs Vjaceslavovics iesniedza peticiju un ar grutibam, ar milzigiem birokratiskiem ?ker?liem, viniem tomer izdevas.

Kirils pagaja garam kabinetam, pagriezas pa kreisi un paskatijas uz baltajam durvim, virs kuram karajas zime ar melniem burtiem “LABORATORIJA”.

Protams, iek?a nevareja but neviena. Vin? visu dienu stradaja burtiski aiz sienas un nedzirdeja nevienu skanu.

Vin? pienaca tuvak un atkal klausijas.

Vin? nedzirdeja nekadus solus, nekadu darbibu, kas liecinatu par cilveka – ?aja gadijuma potenciala zagla – klatbutni. Bet cits

KLAC

lika vinam ta nodrebet, ka vin? ar pieri atsitas pret durvju rami.

Kirils asi nospieda rokturi un atvera durvis.

Istaba bija pika melns, un vinam uzreiz neizdevas orienteties. Pec paris sekundem vin? paskatijas uz priek?u un pa kreisi, uz istabas sturi. Tur uz liela koka galda staveja ierice, kas atgadinaja rakstamma?inu. Tas vaks bija atlocits atpakal, un tastatura ar lielajiem taustiniem kveloja blavi dzeltena gaisma.

Vin? atcerejas, ka dienas laika meginajis ieslegt ierici un acimredzot aizmirsis iznemt kontaktdak?u no rozetes.

Uzsitot sev pa pieri, Kirils atri devas uz galda pusi, bet puscela sastinga savas pedas.

KLAC.

KLAK, KLAK.

KLAK, KLAK.

KLAC.

KLAK, KLAK, KLAK…

Ierice saka darboties atri, it ka baidoties, ka Kirils aizies.

Tie nebija tikai taustinsitieni. Kads meginaja nosutit zinojumu.

1. nodala

1941 gads

"K… kas tev tik ilgi prasija," Petja jautaja, klabedams zobus tik stipri, ka ?i skana pat apslapeja veja gaudo?anu melna meza lidojo?ajos zaros. ?kirstot nokritu?as priedes zarus, vin? kadu bridi ielukojas draugu sejas, cen?oties saprast, vai viss ir kartiba, vai vajag uzreiz ?aut – vienalga kur, ja vien talu. Tacu visapkart ka muris bija augstas priedes un nebija kur skriet.

Ketija nolaida kasti ar iztuk?ota balona elpu, apsedas uz tas, noslaucija sviedrus, gribeja kaut ko atbildet, bet tikai pamaja ar roku – un ari tad ?is vilnis drizak bija pilnigi izsmelta cilveka zests.

Vinas laba roka lengani karajas gar kermeni, un burkas krita uz mikstas zaliena – apalas, lielas un spidigas. Katja paskatijas uz viniem, it ka nesaprastu, kas notiek.

Lena noelsas un uzreiz izleca aiz augo?as priedes saknes, kas nakti atgadinaja kaut kadu mitisku briesmoni ar milzu taustekliem. Vitja domaja, ka saks vakt kannas, bet ta vieta vina apskava meiteni un saka glastit vinas muguru, kaut ko cukstot vinai ausi. Tikai tad vin? pamanija, ka Katjas pleci nedaudz triceja, un tie?i taja bridi vin? juta ?ausmigu nogurumu. It ka vesels milzigs kalns butu nokritis no pleciem un nokritis zem kajam smagu skarda karbu veida.

"Es domaju… es domaju, ka neteik?u," Ketija tik tikko dzirdami ?nuksteja. – Tas bija loti… loti gruti.

Lena uz bridi paskatijas uz Vitju, iespejams, gribeja jautat, kapec vin? nepanema vismaz pusi no konserviem, bet, kad vina ieraudzija vinu gulam uz otras kastes malas, vina kluseja.

– Tu to izdariji. "Tu esi lieliska," Lena noglastija Katjas muguru. "Mes jus gaidijam tik ilgi, mes jau sakam uztraukties un gribejam doties taja virziena, kur jus devaties." Bet mes tomer nolemam ?eit pagaidit. Grutakais ir gaidit. Nakamreiz noteikti brauksim kopa. Taja pa?a laika vini butu atnemu?i vairak.

?kita, ka Katja vina neklausijas, tacu, spriezot pec nemanamajam rokas kustibam, vina piekrita. Protams, ja vini butu kopa, vini butu nozagu?i tris vai pat cetras kastes ar konserviem. Bet briesmas ir daudz lielakas.

Vitja paskatijas uz vina rokam. Vina plaukstas sapeja no daudzajam ?kembam – tikai tagad vin? sajuta to dzirksteles uz plaukstam, pirkstiem un plaukstu locitavam. Protams, Katja pienema vairak svara. Vina nesa kasti ar konserviem, lai gan Vitja nesaprata, kapec – vin? joprojam bija mieriga un erta nakotne, kur jebkura bridi ap pulksten divdesmit diviem var skriet uz lielveikalu un nopirkt visu, ko velaties – pat maize, pat kartupeli, pat ne visai labi, vismaz… vin? domaja par saldumiem un pek?ni atcerejas, ka sporta jakas kabata zem jakas bija ielicis lielu “Guliveru”.

Uzmanigi attaisijis sledzeni, vin? aptaustija cietu taisnsturi.

"Ura! Vieta, nav pazudis!” – vin? gandriz iekliedzas. Tulit, it ka atjedzies, veders saka rugt. Tikai tagad Vitja saprata, cik izsalcis vin? ir. Vina rokas saka tricet, un bija vajadzigas milzigas pules, lai apturetu trici.

Vitja iznema konfekti, isi paskatijas uz smaido?o milzi un pasniedza to Lenai.

– Luk, panemiet to pusi un pusi ar Katju.

Lina partrauca savu kluso monologu, sastinga un pagriezas. Vitja uztvera vinas pateicigo skatienu.

– Paldies, Vit.

Vina panema konfekti un uzmanigi, ka kadu dargakmeni, to izsainoja.

Brunais taisnsturis izskatijas tik apetitligs, ka Vitja steidzas noversties.