Replikants
Edgars Auzin?
No kurienes radas citado armades, kas caurdur kosmosa spraugas, nerekinoties ar to saistitajiem zaudejumiem? Kapec vini kosmosa pla?umos neatlaidigi mekle planetu Zemi? Replikantiem – maksligiem cilvekiem, kas raditi kara vajadzibam, ?adi jautajumi prata nenak, jo vinu intere?u loks ir stingri ierobezots. Tomer dazkart liktenis izlemj pa savam, un tas, kur? ir radits paris vai trim kaujam, sanem iespeju izdzivot.....
Edgars Auzin?
Replikants
Prologs
Rits izradijas lietains, bet silts. Biezuma nebija jutams vej?, tikai koku vainagu ?alkona, un pa gravam un ieplakam rapoja bieza migla.
Mezs izskatijas noslepumains, baismigs. Zem miksta sunu paklaja vareja saskatit dazu sen postitu mehanismu aprises. Vinu iepriek?ejais merkis kluva bezjedzigs smagu bojajumu del.
Dazkart savvalas dzivnieki, meklejot edamas saknes, izjauca zalo segumu. Ari ?eit kads nesen izraka zemi, atstajot kuplas pameza kazokadas ku?kus un atsedzot iericu dalas, kas zvinoja. Starp tiem izcelas cilveka skeletam lidzigs skelets. Izturigajam, korozijizturigajam sakausejumam bija blavs spidums. Udens lases slideja lejup pa bez miesas galvaskausu, atvesinot ka auksti atspulgi maksligo locitavu izliekumos.
Tikmer lietus pastiprinajas. Pinkaini makoni naca no dienvidiem, no krasta, kur notika divainas, normalai dabai netipiskas paradibas. Gaiss tur triceja no energijam, kas to parnema, virpuloja ar neskaitamiem tornado, kluva piesatinats ar mitrumu un sikam smil?u dalinam, un valdo?ie veji nesa izveidotos makonus simtiem kilometru iek?zeme.
Lidz pusdienlaikam sliktie laikapstakli bija nopietni. Kluva ieverojami tum?s un sakas perkona negaiss. Viesulvetras brazmas plosija koku vainagus, noraujot lapas un mazus zarinus. Debesis varijas. Arvien biezak iespera zibens, nemitigi dardeja perkons.
Piekraste viesulvetru sagustitas smil?u masas nokrita lidz ar nokri?niem. Dazreiz starp kvarca graudiem tika atrasti siki priek?metu fragmenti.
Udens savacas upes dublainas straumes, kas plust cauri ieplakam.
Vel viens zibens uzliesmojums apgaismoja meza izcirtumu. Vieta, kur sunas bija atklaju?as liemena detalas, tagad izveidojas dzila pelke, kuras virsma mutuloja no lietus, mirdzeja sudrabaini – iemesls tam bija siki metalizeti puteklu plankumi, ko nesa viesulvetra.
Starp veja plivotajam lapam peldeja vairaki siki pusli?i, lidzigi zalu iepakojumam. Uz tiem joprojam vareja saskatit korporacijas logotipu – burti sapluda stilizeta uzraksta" nanotekss».
Lidz vakaram vetra bija rimusies. Lietus rimas, udens pamazam iesucas zeme, un nakamaja rita, kad pirmie saules stari izkauseja miglu un apgaismoja izcirtumu, tur norisinajas noslepumains process.
Sikas, vaji mirdzo?as dalinas klaja sunas, zemi un nolietotu iericu paliekas, tostarp skeletu, kas izskatijas pec cilveka skeleta. Taja pa?a laika tie nepalika statiski, bet stradaja, acimredzot pildot savu merki. Karsta dumaka pluda par planako sudrabaino parklajumu; mikroskopiskas ierices parvietojas, pakapeniski pulcejoties blivas kopas. Tas turpinajas vairakas stundas, tad, kad dzivsudraba pilieni iekluva sen iznicinata mehanisma galvaskausa, cauri izlauzas gaismas zibsnis, un apkarteja organiska viela pek?ni saka mainities.
Sunas, zari, kritu?as lapas, koku mizas gabali, zale un pat tuvuma augo?ie krumi zaudeja formu, sabrukot bruna pulveri. Sajaucoties ar mitrumu augsne, tas izpaudas ka plastmasas viela, kas uzkarsa, burbuloja un pluda, pamazam veidojot zeme gulo?as cilveka figuras aprises.
Tomer noslepumainais biotehnologiskais process driz saka panikt. Ar dazam viesulvetras atnestajam kapsulam ar uzrakstu «nanotex» nepietika, un vinu pulinu rezultats bija, maigi izsakoties, ap?aubams.
Nakamas dienas vakara izcirtuma guleja neglita cilveka lidziba. Vina ada izskatijas bala, ar spraugam vietas, kur bija redzami muskuli.
Radijums, lai kas ari tas butu, izskatijas nefunkcionals, daudz mazak dzivotspejigs.
Tacu, preteji dzivas dabas likumiem, baismiga cilveka lidziba vispirms krampjos nodrebeja, atvera acis un tad meginaja piecelties, ar roku satverot vetra nokritu?a koka zaru.
1.nodala
Nezinams punkts kosmosa…
Vin? ilgi klainoja, neizcelot celu, nezinot savas eksistences jegu. Noguris vin? apgulas zeme un aizmiga. Slapu mocits, vin? dzera udeni no pelkem. Juzdamies izsalcis, vin? ka trakais eda visu, ko vien paspeja.
Tas turpinajas daudzas dienas. Vin? dzivoja pret visam grutibam. Kustibas, kas sakotneji bija gausas un stulbas, pamazam ieguva koordinaciju, muskuli kluva nedaudz specigaki, un vina izskats tika parveidots: kadu dienu, kad vin? aizmiga, noslepumainais process atkartojas velreiz. Caur vina adu tika izspiesta sudraba dalinu dumaka, kas, uztverot apkartejo organisko vielu, veidoja truksto?as anatomiskas iezimes.
Tagad vin? izskatijas pec arkartigi novajeju?a jaunekla, tacu ar to lidziba beidzas. Vinam pietruka galvena: savas eksistences fakta apzinas, tapec bezmerkigais celojums turpinajas. Driz vin? ieklida purva un gandriz gaja boja purva. Purvs vinu siksti satvera un alkatigi vilka dzilak, bet, kad dublaina virca jau bija sasniegusi zodu, vin? it ka pamodas. Skatiens pek?ni ieguva nozimi. Ar patiesi necilvecigu speku, nododot velmi dzivot, vinam izdevas atbrivot roku, no sasprindzinajuma trico?iem pirkstiem vin? pastiepas pretim uz kupra augo?a koka, satvera to un klusi, zobus sakodams, saka lenam vilkt aug?a., centimetrs pa centimetram, izkapjot no purva.
?is notikums bija pagrieziena punkts. Atmodinata dzivotgriba neap?aubami ietekmeja daudzas lietas. Dazas stundas velak, sasniedzis nelielu salu, kas bija pazudusi starp purviem, vin? zaudeja samanu, un, pamostoties, vina skatiens joprojam saglabaja drudzainu jegpilnu dzirksti.
Pasaule tika uztverta vaji. Pie vainas bija arkartejs nogurums. Ar grutibam piecelties kajas, vin? paskatijas apkart, nesaprotot, ka vin? ?eit nokluva?
Atmina pavideja ka tuk?uma bezdibenis. Bija tikai mirklis tagadnes.
Auksts…
Pliks, nosmerejies ar purva dubliem, vin? knapi uzkapa nogaze, paklupa, ieripinaja kada ?aura grava un uz bridi apklusa.
«Kas es esmu?»
Zvano?ais tuk?ums nedeva atbildi. Iss atminu uzplaiksnijums uzplaiksnija un apdzisa, izkliedejot gaisto?u notikumu ?lakatas, bet haotiskie atteli atri izkusa, padarot neiespejamu neko saprast.
Vin? ar grutibam piecelas, ar rokam turedamies pie saknem.
Bija gruti elpot. Grava izradijas sens sakaru cel?. Dazi jedzieni paradijas pa?i no sevis, it ka no nekurienes.
Vin? ieraudzija kamuflazas tikla fragmentus un saprata, ka palidzibu var atrast kaut kur tuvuma, tacu iedvesma vinam pievila. Uzpusta, likumaina tran?eja vinu veda pa meza kalna perimetru. Man bija jarapjas aug?a un jadodas taisni cauri krumu biezokniem.
Driz vegetacija sa?kelas un pec tam pilniba izzuda. Saules sakarsu?ais betons saka plaisat. Daudzviet bija redzami sekli krateri un apalas apdeguma pedas. Centra atradas dikis ar lietus udeni, no kura izvirzijas nesaprotamas konstrukcijas fragmenti.
«Appludinata impulsa lielgabala pozicija…»
Frazei nebija jegas. Bet vai tas kaut ko nozime? Es vinu pazistu? Vai ari jus to zinajat iepriek??
Atmina kluseja.
* * *
Kalns purvu vidu kalpoja par labu pagaidu patverumu. Kop? vina pamodas pa?apzinas dzirksts, pasaule ir kluvusi ieverojami sarezgitaka. Vienkar?as vajadzibas ir ieguvu?as nozimi un nozimi. Tagad vin? uzmanijas, lai neko neestu un nedzertu netiru udeni, brunojas ar saruseju?u veidgabalu gabalu un no saplestas kamuflazas gabala, kas tika atrasts pietuku?as tran?ejas apak?a, izveidoja sev gurnu.
Par laimi partikas jautajums tika atrisinats pavisam vienkar?i. Kalna nogazes bagatigi auga ogas, un no kartainas kalkakmens dzegas, ko atsedza zemes nogruvums, izpluda avots.
Vairakas dienas vin? atguva spekus un petija veco nocietinajumu sistemu, veltigi cen?oties atgut pagatnes atminu, saprast, kas vin? bija agrak?
Daudz kas ?kita pazistams. Piemeram, katru reizi, kad vin? aplukoja iegremdetas konstrukcijas, kas pacelas virs aplveida betona ?ahtas, vin? jutas parliecinats: ta ir stacionara impulsa ieroca pozicija, bet no kurienes radas zina?anas?
«Kalna dziluma noteikti ir citas telpas,» domas pluda ti?i. Iztele uzreiz uzzimeja iespejamo cietumu uzbuvi: vairaki kazemati, kas paredzeti municijas glaba?anai, un vel dzilak, iespejams, atradas spekstacija un vadibas centrs.
Vin? vareja to skaidri vizualizet, bet vin? joprojam nesaprata, no kurienes informacija nak? Briziem vin? bija dusmigs uz savu inerci, vienaldzibu pret apkartejo vidi, letargiju kustibas un domas, it ka apkartejai pasaulei nebutu nekadas nozimes.
E?ana, gule?ana, apglaba?ana lapas, meklejot glabinu no nakts aukstuma, dienas laika gozeties saule, ilgi skatities viena punkta – ?ada veida darbibas tagad izraisija zemapzinas kairinajumu, it ka nepardomata vegetacija butu sve?a. vinam.
Es gribeju kaut ko mainit. Radikali. Bet atminu nabadziba vai drizak pilniga pagatnes atminu neesamiba nesniedza norades. Ko darit, ja nav pamata dzives pieredzes, paradumu un skaidras izpratnes par savu vietu pasaule?
* * *
Pagrieziena punkts pienaca negaiditi.
Nebija celu, kas veda uz purvos apmaldiju?os meza kalnu. Vairakas nolai?anas vietas atklaja agrak izmantotu piegades metodi – vin? atzimeja ?o faktu, jau noguris lauzt smadzenes par jautajumu: kapec vinam bija skaidrs militaras infrastrukturas veids, bet viss parejais bija paslepts migla. aizmirstiba?
Bet ar instinktiem viss bija kartiba. Tas pasliktinajas kop? briza, kad vin? gandriz gaja boja purva. Un tagad, kad putnu dzieda?anu pek?ni nomainija piesardzigs klusums, vin? saspringa un kluva par ausim.
Zars krak?keja. Krumi drebeja.
Vina pirksti mehaniski izspieda armaturas gabalu. Vin? notupas, neatlaidigi verojot tuvako apkartni, gataviba cinities preti – briesmu sajuta vinu parnema acumirkli un neatlaidas.
Intuicija nepievila. Driz no brik?niem maksliga dika krasta iznaca divas radibas. Vinu areja lidziba ar cilvekiem, rupigak izpetot, izradijas loti nosacita. Caur caurumiem nobruzataja apgerba vareja redzet nobruzatu, saruseju?u metalu. Butiba tie bija mehaniski skeleti lupatas.
Neskatoties uz to, naves briesmu sajuta kluva vel asaka, neparprotamaka, nepanesamaka.
«Ja vini pamanis, vini nogalinas,» doma izvairijas.
Bet ir par velu. Viens no mehanismiem pek?ni pagriezas un pacela roku. No vina pirkstiem ?ava virkne triecienu. Elektribas trieciens acumirkli nodzesis cietu?a samanu.
* * *
Kad vin? naca pie prata, saule jau rieteja. Pirmais instinktivais impulss ir uzlekt un skriet, apstadinats ar vazam. Divi radijumi, kas vinu bija savaldzinaju?i, knibinajas ar kaut kadu ierici, klusiba samontejot to no lidzpanemtajam detalam.
Speka bloks intensivi dungoja. Vairaki kabeli cuskejas gar zemi starp zali. Ierice izskatijas, maigi izsakoties, divaina, neuzticama un pat biedejo?a. Uz augsta stativa tika uzstaditi divi caurspidigi konteineri ar maigam konturam. No tam karajas viegla veja ?upotas elastigas caurules, kas beidzas ar inzektora sprauslam.
Cilveka lidziba noklik?kinaja uz pedeja fiksatora un pagriezas. Lecas blavi mirdzeja acu dobumu dzilumos.
Vin? saprata: tagad vinam tiks pievienots stativs ar elektronisko bloku un pilienu sistemu.
«Par ko? Izsuknet asinis?!» – Panikas domas traucas cauri ka viesulis. ?ausmu sajuta izlija ar aukstiem sviedriem.
– Ko tu no manis velies?! – vin? pirmo reizi skali ierunajas, pareizak sakot, izkliedza kadu aizsmaku?u frazi.
Radibas vispar nereageja. Viens no humanoidajiem mehanismiem noliecas par stravas avotu, otrs devas uz to. Aiz stativa gar zemi vilkas kabelis.
?ausmas pek?ni kluva visaptvero?as, nevaldamas. Manas krutis paradijas ass, nepatikams drebuli. Muskuli triceja no mazam nejaukam trisam.
Metals ?kindeja pret akmeni.
Cilveka lidziba notupas un skatijas uz vinu ar vienaldzigu, nedzivu skatienu, skaidri cen?oties izdomat, ka precizak ievietot pilinataju sprauslas venas.
Tas bija pedejais apzinato bailu piliens. Pasaule attalinajas uz sekundes dalu, tad uztvere atgriezas paaugstinata lidz robezai. Tapat ka toreiz purvos, mirkli pirms neizbegamas naves, notika kaut kas, it ka noguru?aja kermeni butu noklik?kinajis neredzams sledzis.
Trice norima, un krasi noskaidroto apzinu pek?ni parnema niknums.
Sajutu smagumu un islaicigumu nevareja kontrolet. Vin? nejuta sapes plaukstu locitavas vai potites; stieplu gabali, kas vinu bija tureju?i bezpalidziga stavokli, bija nospragu?i, atstajot uz vina adas dzilus asinojo?us nobrazumus.
?ajos brizos kermenis dzivoja atsevi?ki no prata, stradajot tikai uz refleksiem – ar slauci?anu vin? nogaza radijumu zeme, un vina rokas jau bija satveru?as stativu, ar neticamu speku iegremdejot to nopluku?a kru?kurvja apvalka. cilveka lidziba.
Atskaneja krak?ke?ana un dzirksteles lidoja. Mehanisms bija piesprausts zeme, un vin?, izravis no ekipejuma pamanito pistoli, mehaniski atlaida dro?ibas ierici un nospieda sprudu.
?aviens trapija apdullino?i, tad aizvars noklik?kinaja tuk?gaita. Vin? merkeja uz speka avotu, par kuru liecas otra mehaniska butne, un nepalaida garam. Spradziens izputa dedzino?a gaisa brazmu, spozaka zibspuldze apzilbinaja, bet ienaidnieks cieta daudz vairak – vin? tika aizmests labus desmit metrus talak, atsitas pret koka stumbru un atstats gulam salauzta, kupo?a metala kaudze.
Man zvanija ausis.
Asinis teceja pa vina plaukstas locitavu, iekrasojot sunas lipigos pilienos.
No krumiem izlidoja izbijies putns. Veja brazma satricinaja koku lapas.
Pek?ni un strauji atgriezas dzives sajutas. Vesais vakara gaiss, nesot meza smarzas, ?kita apreibino?s – un lidz ar to pienaca pedejais apzinas paversiens.
Pec negaiditas cinas, kas izrava vina pratu no bezpratigas apceres stavokla, vin? nokluva jauna eksistences limeni.
Speka piepludums ?aja bridi bija izzuvis. Man bija sapigs kakls. Nedaudz atvilcis elpu, vin? devas pie avota, kas izplust no klints. Ledus udens lika sapet muskuliem, tacu pec asinu un netirumu nomazga?anas vin? jutas daudz labak. Starp citu, nobrazumi sadzija parsteidzo?i atri. Vini vairs neasinoja.
