Atgriezies kautina vieta, vin? paskatijas apkart un zaliena pamanija divus plastmasas bagazniekus, kas nosmereti ar purva dubliem, kas paredzeti nesa?anai mugura. Viens bija atverts un tuk?s – ta viennozimigi bija ta pati nesaprotama iekarta, kuru nopluku?ie mehanismi nez kapec gribeja pieslegt savai asinsrites sistemai.
Piekeries, vin? atvera otra konteinera sledzenes. Iek?a bija daudz lietu: drebju un apavu asorti, dazas rezerves dalas, blava dazada kalibra patronu izmeta?ana, iznemamas baterijas un vairakas nepazistamas ierices.
Nav skaidrs, kapec mehanismiem vajadzigs apgerbs un apavi. «Bet tas man noderes,» vin? drebeja pec peldes ledainaja udeni. Apsedies uz laukakmena, kas izvirzits no zemes, vin? no mantu kaudzes izvelejas armijas zabakus, pec tam bikses un jaku no diezgan izbaleju?a maske?anas auduma.
Gerb?anas prasija daudz pulu; man bija jauzticas savai muskulu atminai. Vina nepievila, un driz vien vakara vesums mani parstaja mocit ar drebuliem.
Tagad ierocis…
Vin? rupigi nopetija pistoli, pec tam izvilka tuk?u zurnalu, atrada piemerotu municiju un saka to ladet. Uztveres dualitate atgriezas ar jaunu asumu. Ierocis izskatijas nepazistams, tacu vina pirkstu smalka motorika liecinaja, ka agrak vin? ?adu ierici vareja izjaukt un salikt ar aizvertam acim.
«Ka dzimtcilveki nokluva sala?»
Domas nemitigi lekaja no vienas lietas pie otras, ?kita saplestas un nekonsekventas, tacu tie?i tas modinaja apzinatu interesi par apkartni, pamazam veidojot esibas sajutu.
Tika atrastas tikai piecas vajadziga kalibra patronas. Saule nolaidas zem apvar?na, atri kluva tum?s, bet aiz makoniem lureja liels meness, piepildot apkartni ar aukstu spidumu.
Purva dubli uz kastem liecinaja, ka cauri purviem ir tacina.
ES biju izsalcis. Vin? negribeja gulet, un vin? nolema meklet celu. Nav svarigi, kur tas ved. ?kietami nepazistamaja pasaule deres jebkur? virziens. Vispirms jums ir jatiek ara no salas, uz daudzajiem jautajumiem, kas rosas jusu galva, atbildes noteikti nav.
Es nolemu iet viegli. Vin? gribeja iebazt pistoli jakas kabata, tacu ?is lemums radija diskomfortu. Tad vin? atgriezas pie zeme pienaglota mehanisma un nonema no ta kadu ekipejumu, tostarp ertu stiprinajumu ierocim.
Tagad ta ir kartiba.
?kiet, ka dzimtcilveki naku?i no rietumiem. Tur jamekle cel?.
* * *
Vin? atklaja veco celu tikai dazas stundas velak. Vienkar?a, bet izturiga inzeniertehniska konstrukcija sastaveja no savstarpeji savienotam porainam plastmasas saitem. Vinu bija gruti pamanit. Nedaudz iegremdets, klats ar udeni un pilets, uz purva fona nekadi neizcelas. Man bija jaatgriezas krasta, jaatrod piemerots koks un jaizgatavo no ta gar? stabs.
Tagad vin? vareja just savu celu, neriskejot atkal iekrist purva.
Ta nu es devos bez ?aubam, nedomajot uz priek?u. Manas kajas slideja. Vietas, kur saites zaudeja savienojuma uzticamibu, cel? bistami sasveras. Purvs kusaja un burbuloja apkart. Sen nokaltu?i koki pacelas divaina, kruzaina atklata meza.
Meness spideja spozi. Viegls vejin? svaidija vilnus pa tum?o udens virsmu. Nakts putnu saucieni aiznesa talu un dazkart skaneja biedejo?i. Starp sunainajam peldo?ajam salam bija liecibas par pagatni: piemeram, vin? pamanija kaut kadas lidma?inas fizelazu, kas izlida no udens, spriezot pec tas izmera – transporta. Bija kardinajums pie tas tikt un meklet kaut ko noderigu, tacu pamest inzenierzinatnu celu bija bistami.
Lidz ritam vin? bija pilniba izsmelts. Purviem gala nav redzams. Sunu vilno?anas ?upojas maigos vilnos, bet driz vien vin? pamanija nomelneju?u zagaru puduri. Stravas nestie sakneni cie?i ierameja nelielu zemes gabalu, laujot noorganizet atputu.
Neskatoties uz izsalkumu, nogurums atri darija savu, liekot man dzila miega.
Diena izradijas makonaina, un pusdienlaika saka smidzinat. Bija dregns un vess, tacu vinu pamodinaja nevis lietus, bet gan troksnis.
Kaut kas kustejas pa purvu, izdvesot plapajo?u skanu.
Muskuli bija nejutigi no ilgsto?as nekustiguma periodiem neerta stavokli. Vin? ar grutibam apgriezas uz saniem un paslepas starp aizkerumiem.
Skana tuvojas un driz aiz miglas mainigajam svitram vin? ieraudzija lielu piepu?amo laivu, kas parvietojas pa kanalu. Taja sedeja brunoti cilveki. Viens to kontroleja, bet parejie saspringti skatijas apkart, turot ierocus gataviba. Nav skaidrs, no kadam nepatik?anam vini baidijas.
Vin? uzmanijas, lai nekliegtu sve?iniekiem, tacu tie diez vai butu dzirdeju?i – vecais, diezgan nolietotais piekarinamais motors darbojas skali un sasprindzinats, un pec paris minutem laiva jau bija pazudusi aiz zaliena biezokniem, kas ierameja kanalu..
Juzdams, ka ir pietiekami atputies, vin? atkal devas uz rietumiem, aptaustidams cela saites ar stabu. Izsalkums ir mazinajies. Pastaigas mani sasildija. Lietus udens lases, kas tek pa manu seju, saslapinaja manas sausas lupas.
Vinam nebija ne jausmas, kurp vedis vecais cel?.
* * *
Tikai nakamas dienas vakara, pavisam parguris, vin? sasniedza purvu malu.
Reljefs strauji pacelas, starp retajiem skujkoku meziem visur paradijas veci krateri un bija redzamas salauztu nocietinajumu paliekas. Briva daba bojajas daudz sadegu?o iekartu.
Augstak nogaze, apmeram simts metrus no krasta linijas, gaiss pluda drumi, it ka tur kaut kas intensivi iztvaikotu. Paradiba ?kita nesaprotama, nepamatota, bet visureso?a.
Vin? nepamanija, ka to apiet. Visur pletas divaina dumaka, kas aizsedza nogazes un pameza aprises. To nesaspieda brazmainais vakara vejin?, sabojajot krumu lapotnes.
Salauztie nocietinajumi un nodedzinatais aprikojums vinu nemaz neintereseja. Es gribeju tikt prom no pretigajiem purviem, atrast edienu un dro?u vietu, kur gulet. Kamer vin? domaja, putnu bars pek?ni izlidoja no dumakas robezam.
«Tatad izgarojumi nav bistami?» Nejau?i izvelejies virzienu, vin? nolema risket. «Es pieture?os pie veca cela, lai nepazustu. Tas kaut kur vedis,» ar tadam domam vin? parkapa satrauco?as paradibas robezu un pec daziem soliem pek?ni nokluva pavisam cita telpa.
Tumsa tika nogriezta ka ar nazi. Vin? staveja nelielas apmetnes ielas vidu, pamazam ieplustot senas metropoles drupas. Blakus eso?as ekas, ne augstak par diviem staviem, izskatijas glitas, it ka tas butu celtas vakar. Visur auga gadsimtiem veci koki. Izplatito vainagu apak?ejie zari izstaroja maigu, klusu gaismu.
Kamer vin? ?okets, pilniga neizpratne paskatijas apkart, kads, pamanijis brunota ragamuffina paradi?anos, klusi pielida vinam aiz muguras.
Muca pieskaras man pakausi. Sajuta dega.
«Neraustieties,» sve?inieks, neparadidoties redzesloka, ar veiklu kustibu panema pistoli. – Kur? tas? Ka jus tikat cauri barjerai?
?oks no negaiditas situacijas mainas joprojam mutuloja ar pek?nu adrenalina piepludumu, un vin? nebija pieradis teikt vardus skali. Es domaju diezgan sakarigi, bet balss saites mani pievila. Galu gala vinam izdevas aizsmacis un pek?ni izspiest:
– Es nezinu… Es gaju pa celu… cauri dumakai…
– Eh, neparpludini to. Barjera ir neparvarama. Kas tu busi?
– Nezinu…
– Vai tas ir manekens?
– Nezinu…
– LABI. Izdomasim. Virzieties uz priek?u, bet bez mulkibam.
Ieroca stobrs tagad atradas starp lapstinam. Asinis joprojam blavi dauzijas vina deninos. Pec nojauta vin? saprata, ka spej izsist sve?inieku, lai ari kads vin? butu izradijies. Kad kads iedur jums mugura ar ieroci, atrau?anas no ?aviena ir tehnikas jautajums. Vina refleksi burtiski mudinaja vinu rikoties, tacu vin? atturejas.
«Puce, tas ir Makss,» aizsmakusi atskaneja balss. – Trauksme. Parbaudiet perimetru integritati. Pilseta sve?inieks, izgajis cauri barjerai. Ne, es nezinu, bet es to izdoma?u. Izskatas pec manekena. Sen nebiju vinus redzejis. Nac, tempu pats. Ja, sazinoties.
Mums bija jaiet talu. Starp glitajam majam izcelas pagatnes fragments. Kadas senas masivas konstrukcijas dzega, kas izlieta no betona, klata ar retam, laika novajinata. Pelekaja siena bija masivas durvis.
– Pieskarieties sensoram.
Tulit saka darboties domofons.
– Nu, kas tur bija pa nakti? – atskaneja neapmierinata balss.
– Ghoul, atveries. Mums ir jauns puisis. Izskatas pec manekena. Mums japarbauda DNS un naniti.
– Vai nevari sagaidit lidz ritam? Esmu aiznemts.
– Atveriet, es saku! Iespejams, perimetra izraviens. Man nav laika ar tevi strideties!
Elektriska sledzene noklik?kinaja, un piedzina klusi cauksteja. Brunu durvis noslideja uz saniem.
Tie?i aiz sliek?na atradas gaisa sluzu kamera. Zem zemas (nedaudz garakas par cilveka augumu) arkas ar noradi mirgoja sensoru bloks.
– Maks, vari iet, es pats izdoma?u.
– LABI. Informejiet mani.
Piedzina atkal dungoja. Ardurvis aizveras un iek?ejas durvis saka kusteties.
– Manekens, taisni uz priek?u un pa labi. Izmetiet savas drebes atkritumu tvertne, veiciet dezinfekciju un naciet tie?i pie manis uz parbaudi.
Atri, negaiditi notikumu paversieni izraisija klusu protestu. Sajuta naca no zemapzinas dzilem, it ka agrak neviens neuzdro?inajas to pasutit. Vismaz ?adu negaidito psihologisko krasojumu situacija ieguva.
Vin? nesteidzas izpildit noradijumus. Vin? paskatijas apkart ar intereses un aizkaitinamibas sajaukumu.
Pla?a telpa aiz sledzenes atgadinaja tirdzniecibas stavu. Gar sienam tika izveidotas holografiskas vitrinas. Uz tiem uzraditie priek?meti izskatijas nesaprotami. Butiba ?eit bija apskatami mazi slegti korpusi ar skaidri salasamiem, bet bezjedzigiem markejumiem.
– Mums ir problemas? – acimredzot caur dro?ibas sistemu vinu veroja bunkura ipa?nieks.
«Ne,» vin? tik tikko apspieda trulas emocijas.
– Tad nesamaziniet atrumu. Purvi ir pilni ar visadam infekcijam. Tostarp cinas virusi.
Arguments ?kita parliecino?s. Labaja puse patie?am bija citas durvis. Vin? klusiba sekoja noradijumiem. Vin? iegaja ?auraja telpa, iemeta lupatas atkritumu tvertne (ierice automatiski atvera tvertnes izvelkamo grozu) un sastinga.
Saspiestais gaiss izpluda no caurumiem sienas, nesot niecigu, asi smarzojo?u balstiekartu, kas vairak atgadina miglu. Procedura aiznema ne vairak ka desmit sekundes. Sajutis vieglu dedzino?u sajutu, vin? pieskaras savam vaigam. Rugaju pazudu?i. Tomer, piemeram, iss apkalpes griezums ar tikko izaugu?iem matiem.
Atkal iznaca paplate. ?oreiz bija tiru apgerbu komplekts.
– Pasutiet. Tagad jus varat doties talak. Tikai bez mulkibam, labi?
Uz kurieni doties, kluva skaidrs, tiklidz vin? atgriezas galvenaja zale. Vairakas holografiskas vitrinas izsledzas, bet to vieta siena atveras biezas durvis, aiz kuram tika uzstaditas vel vienas vartejas.
Nakama telpa izskatijas pec laboratorijas. Pamanijis pilienu sistemas un miksto cauruli?u parpilnibu ar asinim, vin? nevilus saspringa.
– Nu ko atkal? – Spoks paradijas aiz plaukta, kas bija piepildits ar augstiem caurspidigiem traukiem. – Vai tev ir bail no asinim?
Divaina kompleksa ipa?niece izradijas kalsna, gara auguma un nedabiski izlocita, it ka saburzita.
– Neskaties uz mani. Starp citu, tas ir tie?i kaujas genetiska modifikatora ietekmes sekas. Sedies,» vin? noradija uz kreslu. «No ka jus baidaties, es jautaju?»
– Man uzbruka. Divi sava veida mehanismi. Viniem bija lidzigas ierices.
– Purvos?
«Uh-huh,» vin? joprojam neizlemigi staveja. Nepatikamas atminas prasija piesardzibu. Vinam nebija ne jausmas, kas ir ?ie cilveki un kadi bija vinu patiesie motivi, vai ne?
– Un ko tu izdariji? – Spoks apsedas pie kibernetiskas sistemas terminala, saliecies, darba ekranu ielenkuma.
– Es vinus abus nogalinaju.
– Stulbi. Tomer nav parsteidzo?i. FYI: Tie bija atbalsta androidi.
«Vini gribeja izsuknet no manis asinis!» Apdullinats ar ?okeri un piesiets!
«Neviens negrasijas suknet no jums asinis.» Preteji. Vini meginaja jums palidzet. Ieviest modifikaciju nanitu veida. Un tie parasti tiek sajaukti ar pacienta asinim. Loti reti purvos var redzet atbalsta transportlidzeklus. Jums nevajadzeja vinus nogalinat. Vai jus vismaz lietojat zales?
– Es nezinu, par ko mes runajam.
– Labi, es jums saku: apsedieties, beidziet skatities apkart. Vispirms identificesim jus.
Vin? parvareja savu piesardzibu un apsedas kresla. No roku balstiem izbiditi divi elastigi manipulatori. Viens panema asins paraugu no pirksta, otrs vienkar?i kaut ko uzsmereja uz plaukstas locitavas.
Minute pagaja klusuma, tad Spoks, lasot datus, ar izbrinu un neizpratni paskatijas uz nelaiki.
«Man ir pietiekami daudz rupju par nakti!» vin? nomurminaja. «Ko lai es saku, izravienu replikants, septita paaudze, atjaunots ar pamata nanitiem!» Pagaidiet, tagad es izpeti?u DNS arhivus – jus tikat atbrivots ierobezota daudzuma.
Vin? absoluti neko nesaprata no Vepu monologa. Es vienkar?i sedeju un gaidiju.
– Nu, iepazisimies, vai ne? – pec briza vin? pagriezas ar kreslu. – Datubaze ir DNS. Jusu prototipa vards bija Ignats. Izsaukuma signals – «Zvers».
– Kas ir «izraviena replikants» un «prototips»? Vai varat to pareizi izskaidrot? Vai es kaut ka at?kiros no citiem cilvekiem?
– Cilveku? «Vels rugti pasmaidija, bet, atceredamies, ar ko vinam bija dari?ana, vin? nedaudz atmaigas: «Labi.» Atvainojiet. Tu neko nezini. Kopuma klausieties un atcerieties. Es to nepaskaidro?u divreiz. Cilveki jau ilgu laiku ir prom. Jus, es, ikviens, ko jus satiekat, esat replikanti. Mes kadreiz esam raditi ka paligmateriali – pagaidu biologiskie apvalki, kuros tika ierakstita prototipa, tas ir, cilveka, apzina. Piemeram, spriezot pec DNS, jusu prototips bija kads Ignats Zverevs. Tas ir skaidrs?
– Ne isti. Kur cilveki pazudu?i? Kapec viniem bija jarada replikanti? Kapec es jutos ka cilveks?
– Paskaties, ka vin? runaja. Uzreiz var just, ka ir septita paaudze. Jautajumi, starp citu, ir pareizi, bet lielaka dala cilveku tos neuzdod. Un ne visiem patik atbildes.
– ES gribu zinat.
«Cilveki mus radija kara laika. Lai pa?i nenomirtu. Replikants ir uzlabots cilveks. Izturigaks. Mums ir maksligs skelets, uzlabotas fiziskas iespejas, un musu galvas papildus biologiskajiem nervu audiem ir ari neirocipu slanis. Tie satur primaras, minimali nepiecie?amas zina?anas – tapec jus varat runat, atpazit objektus un reaget uz notikumiem. Bet papildu neironu tikls ir izveidots ta, lai jusu smadzenes jebkura laika varetu parnemt cilveka apzinu.
– Kas ar mani notiks?
«Jus uzreiz pazudisit ka cilveks.» Paradisies Ignats Zverevs. Bet neuztraucieties, tas nekad vairs neatkartosies. Es teicu: visi cilveki nomira. Un tagad dazi vardi par tagadni, lai aktualizetu lietas – Voks runaja tikai pec butibas. – Vecais kar? beidzas pirms apmeram trisdesmit gadiem. Bet replikantiem ir viena at?kiriga iezime. Mus var atjaunot caur nanitiem.
– Tatad pec desmitiem gadu mani no jauna radija mikroskopiskas ierices?
