Edgars Auziņš "Aizraujoša ģeogrāfija"

Aizraujo?a geografija
Edgars Auzin?

Vai pastav dzive pec dzives? Protams, ka ir, ja esi specigas burves inkarnacija un tevi banalaja pasaule neaiztur nekas cits ka velna lasts. Tomer milestiba, kas ir pardzivojusi gadsimtus, var izbeigt cie?anas. Lai kads doma, ka esi miris, bet tava dzive turpinas magu un burvju, alkimiku un nekromantu, neizsakamu dzivnieku un pratu aizraujo?u feju plana.

Edgars Auzin?

Aizraujo?a geografija

Prologs

– Ko tu izdariji, ragana? – virietis melnajos staveja ar muguru pret vinu un skatijas uz lielu baltu akmens bluki.

«Kungs, es neesmu ragana, es esmu kaujas mags.» Vai ari jus jau esat aizmirsis at?kiribu? Eh, kapec tev iedeva diplomu?

«Burvis nedaritu to, ko jus darijat, britin.»

«Ha-ha,» tas, kuru virietis sauca par raganu, izpluda histeriskos smieklos, «mes nosledzam ligumu ar asinim, vai ne?» Un es izdariju savu dalu! Tas viss ir taisniba! Jus gribejat papildu samaksu.

Vin? pagriezas un vina acis pazibeja divas purpursarkanas zibens speriena. Burve atkapas, bet dzirksteles materializejas un, sasniedzot vinas kermeni, paralizeja vinas rokas un kajas.

«Es tev to nepiedo?u, Lina,» virietis nomurminaja caur zobiem. «Es tevi aizzimogo?u tur, kur tavs rokaspuisis tevi nekad neatradis.» Jus pastavesit cie?anas simtiem, ne, tuksto?iem, miljoniem gadu, lidz ?i pasaule liks jums dzivot ilgi. Tava dvesele nevares atpusties uz tre?a slana laukiem…

Vin? izteica vienu lastu pec otra, bet Lina ar lepnu skatienu paskatijas uz savu launo ienaidnieku. Vina seja bija izkroplota dusmas, bet meitene tikai pasmaidija par vina dusmam. Vinas garo sarkano samta kleitu klaja violets zibens, vina vairs nevareja kusteties, vinai tik loti sapeja. Bet burvis meiteni nelaida vala.

Un tad zale ienaca gar?, tievs virietis, ari gara melna apmetni ka burves ienaidnieks. Vin? gaja cauri lielai telpai ar augstam arkam, ar savu nuju atsitoties pret akmeniem ar tadu speku, ka ?is klauvejiens ietriecas tuk?uma ar ?ausmino?u uzplaukumu. Vina sudrabainie spradzieni krita par acim, un tikai vina garais, smailais deguns bija iznacis no matu kaskades.

«Es zinaju, ka jus naksit,» burvis noversa jaunpienaceja. «Un es zinaju, ka man ar tevi bus nepatik?anas.»

«Bet mes jums darisim to, kas jau sen tika gaidits, Velna kungs,» citplanetietis izspieda, nedaudz pakustinot lupas. – Laujiet Linai iet.

– Es sapnoju! – Velns pasmineja. -Tu vinu nekad neredzesi.

– Kapec? – burvis paskatijas uz vinu ar lielam dzeltenam acim, un vina vaigi kluva baltaki par palagiem.

Bet Velns neatbildeja, vin? pacela roku un salauza pirkstus. Pazibeja roza un purpura zibens, kas apnema meitenes kermeni. Vina kliedza. Gaisma kluva tik spoza, ka atnaku?ais burvis aizsedza acis ar savu plato piedurkni, un tikai tas, kur? sauca burvestibu, staveja lepni un nesatricinami un skatijas uz purpursarkanaja gaisma pazudo?o sievietes figuru. Tiklidz svelme apklusa, telpa izplatijas noturiga ozona smaka, it ka pec perkona negaisa. Burvis uzbruka nelietim no mugurpuses un, mezonigi kliegdams, saka pieprasit preteju burvestibu.

Velns ?naca, atgruda vinu, noversas un aizgaja no zales. Vin? izlikas nemanam, ka burvis ar nuju atsitas pret zemi un iekrita kvelojo?i zala portala.

– Lina, mes atgriezisimies ?aja pasaule! – bija vina pedejie vardi.

«Divi idioti mazak,» Velns pasmineja.

1. nodala. Jauna aug?amceleja ikdiena

Pa upi peldeja spanu atklajeja Kolumba karavele, prezidents Reigans vinu filmeja, Dzons Kenedijs gaja pa klavu aleju, apskaujot Merilinu Monro, un uz budas sliek?na, visaugstakaja kalna, sedeja Stalins un Ivans Bargais. balkis, kup miera pipes. Zemiene, netalu no upes, Klods Mone uzgleznoja attelu, un miniatura kroga karavirs ?veiks stastija stastus ar baronu Minhauzenu un Vasiliju Tiorkinu.

Jauneklis paskatijas uz ieguto kompoziciju un apmierinati pasmaidija, berzejot rokas. Taja bridi vin? izskatijas pec Napoleona Bonaparta, kur?, stavot pie kartes, stasta saviem svitas panakumiem Austerlicas kauja.

Galda virsma bija milziga, gandriz standarta tenisa galda izmera, tikai bez tikla. Tur nebija tuk?as vietas: pa visu virsmu stiepas kalnaina papjema?e ainava, miniatura salidzinajuma ar realitati. Zales lomu, lai cik banali, bija parastais zalais samts, kas pirkts tuvakaja Fabric veikala. Un ?aja sintetiskaja realas dabas simulatora staigaja lielie pagatnes cilveki, kuru augstums bija tikai lidz pieciem centimetriem.

?ur tur, parsvara pakalnos, bija nelielas divstavu majinas. Bet… miniatura ainava nemaz neparsteidz, ja taja neviens nedzivo. Jebkur? pat vairak vai mazak gudrs arhitekturas students var izveidot tie?i tadu pa?u reljefu. Bet tikai tie, kas spej piesaukt reiz miru?u cilveku dveseles, spej ienest dzivibu sava mikropasaule.

Puisis, miniaturas pasaules autors, atradas septitajas debesis. Un tas ir pareizi, vin? pavadija veselus se?us mene?us, veidojot savu genialo projektu: vin? izlaida lekcijas nekromantijas skola, bija parada daudz kursa darbu un bija vienkar?i parslogots. Nu, ?im viram neintereseja izsaukt beigtu irbenu dveseles: tas viss ir garlaicigi un satriekti, bet ar savu mazo pasauli, savu civilizaciju uz atsevi?ka galda ir pavisam cita lieta! Orvela cuku ferma atpu?as! Kapec neviens neveic lidzigus eksperimentus?

– Den, man zel tavus vecakus! – vecmeistars pazinoja no sliek?na un ienaca pui?a istaba.

Tapat ka visi nekromantijas skolas skolotaji, vin? valkaja garu tum?sarkanu halatu, kas apgriezts ar baltu apmali. Vin? izskatijas ka burvis no bildem bernu gramatas: sirmi mati lidz pleciem, halata josta iebazta nekopta barda, skumjas acis, krunkaina piere, kartupelu deguns. Ja vin? rokas turetu burvju nujinu, nekromantu butu viegli sajaukt ar kadu parastu burvi. Bet meistars uzlika galva burvjiem gluzi neraksturigu cepuri – lupatu, ar diviem baltiem viltus ragiem un zelta skolas gerboni priek?puse. Tie?i tads pats simbols ar zibens caurdurta galvaskausa attelu, kas izliets no tira zelta, karajas no meistara kakla gara sudraba kede, loti lidzigs tiem, ko pagaju?a gadsimta devindesmito gadu vidu nesaja jaunie Krievijas uznemeji.

Jaunais nekromants viesmiligi pasmaidija un, ?kielejis kreiso aci, saskrapeja pakausi, saburzidams sudrabotos matus uz galvas vainaga.

– Man ari vinu zel, meistar Julius. Jo…

«Vini par jums samaksaja simts tuksto?us kronu,» meistars neklausija Denu, «un jums absoluti nav vajadziga apmaciba musu skola!»

– Ka ?is? – puisis bija patiesi parsteigts, iztaisnojot spradzienus, kas bija parkritu?i par labo aci. – Uzskatu sevi par labako nekromanti Cehija.

Atbildot uz skolena nekaunigo pazinojumu, skolotajs tikai smagi noputas un saka skatities uz visu, kas bija uz Dena galda. Ikvienam izglitotam cilvekam butu skaidrs, ka jaunais nekromants tere laiku un daudz energijas, lai izklaidetos un, iespejams, ari apmierinatu zinkari. Vina raditaja pasaule lidzas pastaveja tik daudz vesturisku personibu, ka bija biedejo?i iedomaties, ka ?ada ideja tiktu realizeta nevis uz atsevi?ka tenisa galda, bet gan reala stavokli.

Tacu, ja godigi, kadreiz dizenajiem un varenajiem pagatnes valdniekiem pec naves, izradas, nacas apmierinaties ar jauna nekromanta eksperimentetaja priecigo seju un samidit zala samta izcirtumu. No malas tas izskatijas parak ciniski.

«Den, piecus gadus tu ne tikai pastavigi izlaidi nodarbibas, pazudi meistaru biblioteka, bet ari ar visu savu zina?anu tieksmi esi spejis neparvaldit galveno nekromantijas principu! «Julijs dusmas ar duri trieca samtainaja zalite, un Stalins un Groznija no zemestrices apmeta galvu pari papeziem un iegazas upe.

– Nezvani bez vajadzibas! – students iesmejas nesekmiga studenta toni, meginot iegut vismaz C pedeja iespejamaja atkartojuma. – Katras macibu gramatas pirmaja lappuse tas ir rakstits ar lieliem sarkaniem burtiem!

Sludinadams apgustamas zinatnes pamatprincipu, jaunais nekromants pielika roku pie sirds, kur uz zila studenta halata vinam bija tads pats galvaskauss ar zibens sperienu, kas iz?uts uz cepures, ka meistaram.

– Un kur ir vajadziba? – Julijs no?naca, aizkerdams Adolfu Hitleru aiz apkakles. – Bernu palaidnibas!

Miniaturais diktators ka zooveikala noperkams kamis vicinaja rokas un kajas, lidz saimnieks vinu nolika kalna, kur bija paspeju?i uzkapt agrak kritu?ais Stalins un Groznijs.

Dens, skatidamies uz leju, parcelas no kajas uz pedu. Ja, nebija acimredzamas vajadzibas pec vina megaprojekta… vel. Un meistars to uzreiz saprata. Kapec skolotaji ir tik sapratigi?

«Es saprotu,» Julijs secinaja, bez uzmanibas atstajot galdu un piegajis pie loga. – Un ka tev nesapes galva no nemitigas viraka smakas sava istaba?

Melnais pukis, Dena milulis, ?naca uz zala divana, izdalidams no nasim ne tas patikamakas smakas. Dzivniekam nebija nekada sakara ar vina brini?kigo saimnieku, vel jo mazak vina skolotaju.

– Starp citu, kas tas par puisi? – meistars noradija uz logu.

Tur, pagalma starp baloziem uz skatu klaja, no kura viena mirkli bija redzama visa Praga, sutana sedeja maza auguma plikpaurains un ar kritu zimeja uz zemes saulites.

– Ehnatons! – Dens lepni pazinoja.

Meistara seja kluva purpursarkana, un vin? saka kliegt, vicinot dures, ka jaunais eksperimentetajs var tikai paslepties no sava mentora taisnigajam dusmam vai pamodinat puki, lai tas uzelpotu meistaru. Tiesa, pedejais ir pilns ar rikojumu izslegt no skolas.

– Bastards! Ko tu dari? Vai vareji izsaukt pilnvertigu cilveku?!

– Un vairak neka vienu reizi. Ka vienmer, tris dienas, – puisis pamaja, it ka tas, ko vin? bija darijis, butu pavisam parasts, – mans nakamais zinatniskais eksperiments, meistar Julius.

«Vai jus vispar zinat,» skolotaja nebeidza kliegt, «ka tavs, ja ta drikst teikt, hmm, eksperiments, nogalinaja visas aitas un kazas aploka…

Pec ?im zinam Dens no smiekliem divkar?ojas un noslaucija seju ar halata piedurknem.

– Vai tev vajadzeja dzirdet vina spredikus baznica…

– Jo… tapec es saucu pirmo religisko reformatoru. Es nofilmeju visu vina uzsta?anos arhivam. Tu esi… Skolotajs Julijs… tik loti neuztraucies, preteja gadijuma tava sirds saks dauzities, tu nomirsi… Vai man velak bus tevi jasauc uz lekcijam? Un ?is… vin? rit atgriezisies pie miru?ajiem. Divaini, ka pagaju?aja nedela darznieku vidu nepamanijat Izaku Nutonu.

Burvja seja parsteiguma izstiepa.

«Tatad ?is ir tas, kur? savaca visus negatavus abolus Hradcany darzos…» vin? cuksteja, uzsitot roku uz pieres.

Dens uzmeta neapmierinatu grimasi: oho, vin? veic visgenialakos eksperimentus, bet vini nevar vinu vismaz uzslavet, nez kapec vini ir dusmigi. Teicot attaisnojuma runas, jaunais nekromants atkapas no meistara, kas vinam virzijas uz priek?u, un, iespejams, vin? butu saspiedis kompoziciju, neverigi sezot uz galda, ja mentors nebutu apturejis uzbrukumu absurda iemesla del.

Nekromanta brini?kigais pukis, dzivnieks, kas nebija lielaks par vacu ganu, neiztureja troksni un, pamostoties, piekeras saimnieka terpam tie?i zem jostasvietas.

– Labi darits, puki! – puisis piemiedza ar aci savam milulim, kas saimnieku saniknoja vel vairak.

«Vin? pasaule ir nodzivojis ceturtdalgadsimtu,» vin? aizvainots sacija, «un vinam ir jautri ka mazam bernam.»

Ar visto?u skatienu vin? paskatijas uz pargalvigo puki, kur?, vainigi uzlukodams saimnieku, aizrapas lidz istabas talakajam sturim un saka kaut ko rakstit bieza klade ar atsperi.

«Es jau sen butu tevi izraidijis, Den,» Dzulijs nomurminaja, pielagojot halatu, «bet es nevaru.» Ne vienam vien musu skolas skolenam jau kop? dizena Vaclava laikiem ir bijis tads speks ka tev. Ja mes tevi atlaidisim, tad vairs nav talu laiks, kad par tevi saks intereseties tadas personibas ka Velns no Vecpilsetas laukuma.

Meistars apsedas uz divana malas, kur pirms minutes guleja pukis. Bija skaidrs, ka vin? velas ar studentu izligt mieru, neskatoties uz tikko sacelto skandalu. Vecais nekromants ar plaukstu noglaudija blakus divanu, sacidams: ej, Den, ir kaut kas jadara.

Vairak neka jebkas cits jaunais burvis baidijas tikt izraidits: absolvet parasto skolu, koledzu, apgut kadu no magijas nozarem un pec tam tik absurdi tikt izmests no magiskas institucijas – kauns par iedzimtu nekromantu. Ka tas izskatas, ja tevi izraida nevis no kadas provinces skolas, bet no pasaulslavenas Pragas pils nekromantijas skolas?

Pedejais, ko Julijs teica, deva Danam ceribu: ja mentors speja atpazit vina ieverojamo speku, vin? diez vai vinu aizsutis. Un vin?, pacelis halata apak?malu, apsedas vinai blakus.

Taja pa?a laika jauna nekromanta sirdsapzina cuksteja: «Kur ir tavs lepnums, Den? ?is virietis pirms dazam minutem tevi gandriz saspieda puteklos!»

«Tu esi loti stiprs, Den,» Julijs noputas, «bet diemzel jus esat parak neuzmanigs un neaizsargats.» Vai jus domajat, ka tas bija tikai tas, ka lielais Vaclavs talaja XII gadsimta uzrakstija galveno likumu – nezvaniet bez vajadzibas? Un jus izmantojat loti specigu magiju, lai apmierinatu savu zinatkari. Es atkartoju, ne reizi piecsimt gados nevienam nekromantam nav izdevies izsaukt cilveku ilgak par desmit minutem. Es parasti kluseju par jusu slavenibu perekli.

«Kas tas ir, audze?anas vieta,» Dens pamaja ar roku, «bernigas palaidnibas, reinkarnetas peles, garlaicigas lietas.»

Spriezot pec tikko teikta, vin? nemaz neapzinajas savu speku. Julijs ar ?ausmam paskatijas uz jauno nekromantu, kuram pirms divam nedelam tikko bija apriteju?i divdesmit pieci gadi un kur? naivi uzskatija, ka tik speciga magija nav nekas. Pats mentors, piemeram, nebutu varejis izturet tadu zurku pilsetu ilgak par piecam minutem, un pat pec operacijas beigam butu nogulejis pusi dienas un butu paedis. uz trim.

Vin? loti labi atcerejas savu pirmo pieredzi. Tad pirms trissimt gadiem, kad Julijs nebija daudz jaunaks par savu tagadejo audzekni, vin? nakti devas uz kapsetu, lai aicinatu atpakal pasaule savu nosliku?o masu. Ir pagaju?i jau piecpadsmit gadi, kop? negodiga meitene metas Vltavas udenos, tacu toreiz jaunais bralis nekromants bija parliecinats, ka masa Katinka velesies velreiz paskatities uz zilajam debesim un uzkapt kalna Petrina. Tie?i pusnakti jaunais burvis saka ceremoniju: vin? aizdedza sveci un saka lasit burvestibas. Un meitene atgriezas. Blava gaisma bralis ieraudzija vinas gai?i violeto adu, sapinu?os balinatos matus, tuk?os acu dobumus un… garos nagus, kurus neviens nebija griezis piecpadsmit gadu laika. Pirms vin? paguva saprast, ka Katinka nevelas dzivot, ?ie neapgraizitie nagi, notraipiti ar zemi un miru?o miesu, ierakas vina vaiga. Burvis kliedza, meginot apburt un izsaukt masu, tacu atdzivojusies pa?navniece nolema bralim atriebties lidz pedejam un ar otru roku satvera vina krutis. Nekromants kliedza elles sapes. Un Julijs nebutu macijis jauno zenu Danu pec trissimt gadiem, ja taja nakti un taja pa?a bridi, kad masa gribeja izraut vina sirdi no brala krutim, kapseta nebutu paradijies priesteris. Tiklidz meitenes kermeni pieskaras sveta udens lases, vina atbrivoja bezpalidzigo burvi un devas atpakal kapa.

Pec ?is dienas Juliju divus gadus arsteja Pragas labakais dziednieks. Tacu tris retas uz vina vaiga un piecas uz krutim ar savam sapem trissimt gadu garuma atgadinaja burvim par visnoderigako macibu vina dzive, un tas ilgi nelava vinam aizmirst ?o murgu.

Vina skolnieks Dens nemaz nerupejas par savu veselibu vai dro?ibu. Zenam speka bija vairak neka pietiekami, neskatoties uz to, ka vina istaba ap tenisa galdu klida divi desmiti sen miru?u dveselu, bet vel viena gaidija atsauksmes uz skatu laukuma. Juliusam nez kapec ?kita, ka, ja pek?ni vini visi nonaks tre?aja karta, ka sauca ari Miru?o valstibu, Dens padosies un pec piecpadsmit minutem visu atjaunos.

Ne velti visi nekromanti bija tievi, fiziski vaji un daudz eda. Tas viss liecina par parterinu, zvanot no tre?a slana. Dens at?kiras no saviem kolegiem: vin? bija gar?, specigs un nemaz necieta no parmeriga tievuma. Bet puisis vienmer eda ne tikai par trim, bet par pieciem! Bija skaidrs, ka vin? nebija tads ka visi parejie.

«Tu nesaproti savu speku, mans zen,» Julijs leni runaja, cen?oties nomierinat nemierigo studentu, «tadas spejas ka jus nevar iegut nekur, iznemot no dzim?anas.» Musu skola jums nav vajadziga, pat ja ta ir labaka pasaule. Tev, Den, ir tas gods klut par musu laika specigako nekromantu. Bet tu nesaproti! Un tas ir bistami! Jo agri vai velu tava nezina?ana tiks izmantota ne tiem pa?iem celakajiem merkiem. Kamer esi Pragas pili, esi dro?iba, bet, ja sper dazus solus talak no vartiem…

Meistars, noglastijis retu uz vaiga, runaja laipni, bet pamaco?i.

«Es, protams, esmu glaimots,» Dens noplatija rokas, nosarkdams no uzslavas, «bet kapec man vajadzigs tads speks?» Es gribeju but parasts medicinas parbauditajs Praga. Izsauc tiesa nogalinatos upurus, ko dara visi vairak vai mazak varenie nekromanti. Un ka hobijs es vienmer sapnoju par slavenibu muzeja vadi?anu. Piemeram, parspejiet Tiso kundzi no pirma pasaules slana: vinai ir vaska lelles, bet man butu dzivas! Cilveki ar viniem fotografetos par naudu. Vai tu saproti?

Jaunais nekromants prata piemanit savu skolotaju, jo labus simts gadus Julijs bija traks ar fotografiju.

Dens atgulejas uz divana un sapnaini skatijas uz griestiem. Tur renesanses meistari gleznoja Bibeles ainas. Gleznas bija tik skaistas un interesantas, ka burvis, kur? ?eit dzivoja veselus piecus gadus, bija gatavs bezgaligi skatities uz zimejumiem uz savas istabas griestiem. Dro?i vien taja bridi vin? sapnoja par personigo muzeju un pelnu, ko gus no bile?u pardo?anas.

Mentors piecelas no divana un vairakas reizes apstaigaja peles kompoziciju. Vin? zem deguna nomurminaja nesaprotamus vardus un parava aiz bardas.

Augstpratigais Dens, reibonis pa?a spekiem, sedeja uz divana un jau sastadija muzeja izveides izmaksu tames.

– Vai jus zinat, ka beidzas katrs jusu zvans? – Julijs pek?ni jautaja puisim.

«Kermena atdzim?ana, kura es ieliku savu dveseli,» atklaja jaunais nekromants. «Tapec es aicinu nobriedu?os skeletus, kas ir pieteiku?ies, parvietot pie miru?ajiem. Ka to prasa padome.

Mentors tikai pamaja ar galvu: