Edgars Auziņš "Maģa kara līgava"

Mes piecelamies no galda un izgajam koridora. Es pats, protams, zinaju, ka parvietoties garnizona ne labak ka vina, tapec vienkar?i nolemu pastaigaties pa gaiteni un paskatities, kas tur ir.

Aiz pirmajam durvim bija kaut kads skapis, aiz otrajam bija mantu noliktava, bet aiz tre?ajam bija gulamistaba, turklat tuk?a.

– Klausies, Krispin, vai tu kadreiz esi bijis ?aja cietoksni?

"Ne, es tev teicu, ka tikko ierados, man vel nav bijis laika iekartoties," es paraustiju plecus.

"Tie?i ta, piedod, es tie?am to teicu, vienkar?i aizmirsu," vina noversa acis uz saniem.

– Tas ir labi, ta notiek ar visiem. Jus uz minuti nover?at uzmanibu un aizmirstat.

– Paldies par atbalstu, bet es pats saprotu, ka esmu nedaudz izklaidigs.

Es atveru durvis pla?ak, lai paraditu vinai savas nakotnes majas. Tas ari, godigi sakot, nebija ipa?i erts: gulta, peleks valdibas izdots gultas parklajs, galds pie kamina, logs, rakstamgalds ar atzveltnes kreslu, drebju skapis, tas ari viss.

– Atvainojiet, ka istaba nav loti skaista, bet ta nav talu no manis. Ja kaut kas notiek, vienmer var piezvanit, es dzirde?u.

– Vai jus domajat, ka kaut kas notiks? – vina bija parsteigta.

– Ka es varu zinat, kas var notikt ?aja dzive, labak ir iepriek? sagatavoties.

– Lieliska dzives pozicija. Es jau sen pamaniju, ka ?eit viss ir kaut ka blavs. Ka cilveki nejutas traki tada vienkrasaina krasa?

– Ko, par ko vini neprato?

– Melna, balta un peleka krasa. Vai tas ir skaidrak?

– Kur? teica, ka vini neiet? Ikviens velas ko?as krasas, tapec militarpersonas tiek sutitas atpakal uz dzimtajam zemem atvalinajuma, lai apskatitu zalumus, zilo udeni un citas krasainas lietas.

– Tatad jus atgriezaties ?eit no atvalinajuma?

– Ne, tas ir mans jaunais uzdevums.

– Un ko tu izdariji nepareizi, ka tiki aizsutits uz tadu tuksnesi? Pavedinaja kada sievu?

– Kapec tu izlemi?

– Tava seja ir skaista.

– Paldies, protams, bet es neko tadu nedariju, mani paaugstinaja amata, padarot mani par garnizona vaditaju.

– Nu, es nezinu, ?kiet, ka vini tika paaugstinati par kaut ko sliktu. Lai gan tu neizskaties pec burvja, kas kaite citiem.

– Katra zina paldies. Un uz ko ir balstiti secinajumi?

"Tu man palidzeji, tapec es noteikti uzskatu, ka slikts cilveks nerisketu ar savu dzivibu."

– Protams, es nevaru atbildet par visiem, bet kopuma lielaka dala virie?u naktu paliga tiem, kas nonaku?i grutibas.

“Manuprat, tu parak labi doma par cilvekiem,” meitene klusi atbildeja, “dzive var satikt dazadus nelie?us, pat ja areji vini izskatas pec kartigiem cilvekiem, smaida tev un varbut pat ir skaisti ka dievi, bet vinu dveseles trud.

"Tu neesi parak jauns, lai butu laiks satikt tadus cilvekus," es parsteigta paskatijos uz Lapsu.

"Jums nav jadzivo simts gadi, lai satiktu zemisku cilveku."

– Principa es jums piekritu, man tikai zel, ka jus saskaraties ar sliktiem cilvekiem. Bet, ta ka jus atceraties, ka satikat ?adus cilvekus, tas nozime, ka atcerejaties kaut ko no savas dzives.

Meitene izklaidigi pamirk?kinaja acis, skatoties ara pa logu, it ka nesaprastu jautajumu, un tad pieversa skatienu sienai, gultai, gridai un tad man.

– Ne, es tikai zinaju, pareizak sakot, es zinu, ka esmu saticis ?adus cilvekus, bet, kad jus man tagad jautajat, es sapratu, ka nevaru minet nevienu piemeru.

Vina sakrustoja rokas uz krutim aizsargajo?a zesta un atkal saka skatities ara pa logu. Es neiztureju, piegaju vinai tuvak un loti uzmanigi apliku roku ap vinas pleciem, lai tas neizskatas parak uzmacigi, bet tikai draudzigi.

– Liza, es tevi ludzu, nebeda. Tu salauzi manu sirdi, jo es nevaru tev palidzet atcereties to, ko tu aizmirsi.

Vina atkal parsteigta paskatijas uz mani.

"Jus parak cie?i uztverat citu cilveku problemas," vina teica.

– Es esmu atbildigs par tevi, jo es tevi izglabu. Kapec es tev neesmu tuvs cilveks?

– Varbut tev taisniba, bet man ir gruti piekerties cilvekiem, kad esam pazistami tikai dazas stundas.

–Galvenais ir neuztraucies, neuztraucies un nemegini visu laiku domat par pagatni. Jadzivo tagadne un nakotne, varbut pec dienas, pec divam vai pec mene?a, visu par sevi uzzinasim. Kads atceresies, ka redzeja tevi.

– Varbut, bet ir gruti dzivot, kad es pat nezinu, ko darit. Varbut mani kaut kas interese, es varu kaut ko darit, bet es nezinu, ”vina vilcinajas.

– Jus noteikti atradisiet kaut ko sev tikamu. Rit dosim jums ekskursiju pa cietoksni, es ari ar to neesmu ipa?i pazistams. Apskatisim, kas ?eit ir un ko jus varetu darit, iepazisimies ar cilvekiem.

– Paldies par ?o priek?likumu, iespejams, jums ir taisniba. Man vajadzetu tikai sakt no nulles. Tatad jus atnacat uz darbu, un ir ta, it ka es butu ieradies jauna pilseta, es do?os meklet darbu.

– Es to nedomaju, bet, ja jums ir vieglak, tad kapec ne? Es ari praktiski nevienu ?eit nepazistu, un lielaka dala no ?iem cilvekiem ir mani padotie, tapec es neceru uz loti cie?am draudzigam attiecibam, bet mes varetu ar jums sadraudzeties, jo jus neesat garnizona dala. Ka jums patik ?is priek?likums?

– Vai tu tici, ka mes varam klut par draugiem? – vina jautaja.

– Esmu par to pilnigi parliecinats.

Es nepiebildu, ka esmu pilnigi parliecinats, ka mes varam klut daudz vairak neka draugi, tacu draudziba ir labs sakums stipram attiecibam. Meitene pieradis pie manis, uzticesies man, un varbut kadu dienu es vare?u vinai pastastit par pravietojumu, kas mani atveda uz ?ejieni. Galvenais, lai lidz tam laikam vina man uzticas, nebaidas un neuzskata mani par traku. Galu gala ne visi pasaule tic zilniekiem, un, nemot vera to, ka ?arlatanu ir daudz, vina var man neticet. Un tad ir daudz labak, ja vina vienkar?i iemilas mani un tikai tad uzzina, ka ta bija vinas izvele. Es nevelos but liktena spiests.

–Vai es varu aiznemties no jums malku kaminam? – Liza noversa mani no savam domam. – Dziva uguns paspilgtinas vietejo atmosferu.

– Protams, es jums to tagad atnesi?u, un tas bus siltaks un ne tikai skaists.

– Paldies, klausieties, paskatisimies, vai ?eit ir vismaz kada gramata. "Ir agri iet gulet, es meginatu lasit pirms guletie?anas," vina vilcinajas.

– Ak, tu maki lasit! – ES biju laimigs.

– Es nezinu, es to parbauditu.

– Mana biroja ir vairakas gramatas, bet es nezinu, vai tas jums bus interesantas. Tie ir romani, kas iznaca pirms neilga laika, iespejams, jus tos vel neesat lasijis.

"Tagad visas gramatas man ir jaunas," vina atgadinaja, "tapec es noteikti neesmu tas lasijusi."

Gandriz iesitu sev ar plaukstu pa pieri. Kas tas ir! Tas ir ta, it ka vin? butu bezsamana!

7. nodala

Asilisa

Viss apkart bija sve?s: debesis, gaiss, ediens, cilveki.

Ja esmu traks, tas ir loti kvalitativs, lidz pat skanam un smarzam. Ne, jus varat dzivot tikai tik spilgti jauna pasaule, kas mani nobiedeja lidz sirds dzilumiem.

?is garnizona cietoksnis, ka pagaju?o laikmetu rekonstrukcija, beidzot man apliecinaja, ka es par to visu nesapnoju. Es pats to nebutu izdomajis pat sapni vai patiesiba. Vareju iedomaties skaistu virieti, varoni, kur? mani izglaba, bet viss ap mani bija maz ticams.

Sargi divaini paskatijas uz mums, kaut ari neko neteica, bet es nesapratu vinu apjukumu. Vai es esmu tik mazs aksts, ka vini nevar saprast, kur vinu priek?nieks mani atrada?

Es loti gribeju iegut spoguli pilna auguma, lai redzetu sevi. Manas rokas un mati noteikti nav mani, bet nebija skaidrs, ka es vispar izskatos. Varu dro?i teikt, ka esmu neparprotami parak slaida, lai gan agrak nebiju resna, tacu kaut kas nav kartiba ar kermena trukumu.

Krispins bija loti uzmanigs un galants, centas visu paredzet un palidzet, bet man loti gribejas kaut ko darit pa?ai. No dikdienibas mana galva dzima domas, kas nedeva mieru. Ja godigi, man gribejas gaudot no kaut kadas dzivnieciskas melanholijas un vientulibas.

It ka es butu pamests uz Marsa un esmu ?eit viens, lai gan apkart ir cilveki. Ko vini man dod? Es nevienu nepazistu un neko nesaprotu, baidos pateikt parak daudz. Ir gruti runat, kad skataties uz katru jusu teikto vardu. Vieglak ir kluset. Dro?ak.

Pusdienas, ar kuram Krispins mani cienaja, bija loti gar?igas, un maize smarzoja absoluti parsteidzo?i. Ta aromats lika man asarot mute, un es pat needu ne kumosu.

Virietis paskatijas uz mani, lai gan vin? meginaja izlikties, ka neskatas, bet katru reizi, kad vina skatiens nostajas uz mani, it ka statiska elektriba man skreja cauri. Interesanti, bet satrauco?i.

Runajot par burvjiem un magiju, es sajutos slims un apmaldijies. Nu, kada veida magija? Kads man ar to sakars! Es dzivoju bez vinas trisdesmit gadus, un ?eit mes esam.

Ja godigi, man loti gribejas but klusuma, vienatne, padomat, miera raudat. Ja es atkal rauda?u, Krispins steigsies mani mierinat, un es nevelos to dzirdet.

Kad vin? beidzot devas meklet man istabu, tas bija pat smiekligi, jo vin? pats nezinaja, kur kas atrodas, un tikai skatijas pa visam durvim pec kartas.

Vin? atrada sev tuvako gulamistabu, lai es varetu vinam piezvanit, ja kaut kas notiek. Likas, ka vin? nemaz nelaus man iet talu no sevis, bet tas dro?i vien butu nepieklajigi. Lai gan es neko nezinu par ?is pasaules manierem un noteikumiem. Kas ?eit ir pareizi un kas nepareizi?

Kaut es varetu iegut kadu informaciju… Es smalki devu majienu uz gramatam, kuras varetu izlasit pirms guletie?anas. Es gribeju iegut kaut ko noderigu, bet Krispins ieteica romanus. Butu nepieklajigi teikt, ka man ?obrid viniem nav laika. Man bija japiekrit vina piedavatajam. Lai nu ka, es neesmu lasijis nevienu gramatu no ?is pasaules, man kaut kur jasak.

Kad aizveru durvis, gandriz virie?a deguna priek?a, kur? joprojam nevareja piespiest mani atstat vienu, noliku gramatas uz galda.

Es paskatijos apkart, meklejot vannas istabu. Kaut ka neiedomajos uzreiz pajautat par ertibam. Istabas sturi tika atrastas ?auras durvis. Ar lielu interesi un aizturetu elpu paskatijos aiz ta, jo nezinaju, kas mani sagaida.

Izradijas, ka te tek udens, un mazgaties var apala koka vanna, iespejams, ar augstiem saniem. Viss apkart ir klats ar koku, ka pirti vai tvaika pirti. Toreiz es satiku lielu spoguli. Lai gan tas nebija cilveka augums, tas bija diezgan liels, izgatavots no puletas metala loksnes.

Ar satraukumu es nostajos vinam priek?a, pirmo reizi pilniba paskatijos uz sevi. Protams, tas nebiju es. ?i meitene bija pavisam citada neka es, it ka kads butu apzinati izvelejies man preteju izskatu. Gari gai?i sarkani miksti mati, maigas kuplas lupas, sniegbalta ada, kas nekad nav iedegusi. Vienigais, kas no manis ir palicis, ir manas zilas, mirdzo?as acis, lai gan ta var but tikai nejau?iba.

Lenam pagriezos uz visam pusem, lai paskatitos uz sevi, bet ne, ta noteikti nebiju es.

Esam ieradu?ies.

Pec ?is domas vina pieversas vannai. Sedet karsta udeni, vai ka? Sildiet kaulus, meditejiet, nomieriniet nervus.

Es nevareju palauties uz putam, jo neatradu nevienu pudeli vai ziepju gabalu, kas kaut attali atgadinatu mazga?anas lidzekli. Labi, jus varat ?adi “atdoties”. Viss ?aja pasaule nevar but ideals.

Atgriezos istaba, domadams, ka vajadzetu iekurt kaminu, citadi pec vannas izeju vesaja telpa, un tas var but bistami veselibai, tapec notupos un saku buvet budu no balkiem. Atsevi?ks kvests ir vietejas ?kiltavas, ko tik tikko izdomaju izmantot, bet, kad uguns beidzot saka uzliesmot, es sedeju un sajusminati skatijos uz to, aizmirstot, ka vajag mirk?kinat, ka nevaru paskatities. uguns tik ilgi un tuvu. ?kita, ka laiks apstajas, un gaisma kaut ko cuksteja, it ka runatu ar mani, un es meginaju saprast vardus.

Kads gaja pa gaiteni, pareizak sakot, gaja drosmigi, kas lika man saraustities un izkapt no transa. Istaba smarzoja pec koka, siltums izplatijas apkart, tapec es piecelos un devos uz gultu.

Uzmanigi novilku drebes un salociju tas, jo man nebija rezerves. Pec du?as es vienmer uzvelku tiras drebes, bet ?eit man bus jaaizmirst visi mani ieradumi.

Skapi atradu tikai palagu, dvielu nebija.

Visvairak mani parsteidza apak?vela. Es nezinu, no ka tas bija izgatavots, bet tas noteikti nebija kokvilna, piemeram, planas zam?adas, ka biksites ar auklinam, ka tops. Kas tas ir: ziemas variants?

Nolemu vismaz nomazgat. Tam vajadzetu nozut visu nakti. Pakar?u kamina priek?a.

Nacas ari kerties pie vannasistabas. Izradas, ka no kruzes bija vienkar?i jaieliek udeni akmentin?, tad tas saka sasilt, es to noskaidroju eksperimentali, kad ?o blodu nometu udeni un tas gandriz parvertas par geizeru. Pats interesantakais, ka nemaz nebiju applaucejusies. Lai gan teoretiski vajadzeja applaucet rokas. Vai ari ir kads dro?inatajs burvestibam?

Kopuma es pavadiju daudz laika, meginot uznemt ?o vannu. Bet vina lidz ausim iegrima karsta udeni.

Vina nolika galvu uz saniem un aizvera acis. Jus pat varat noticet, ka esmu atkal majas, vienkar?i atpu?os pec smagas darba dienas.

Man ?kiet, ka es pat aizsnaudu, atverot acis, sapratu, ka udens ir atdzisis. Man bija japartrauc pelde?ana, jo es jau biju sabojajis visus olus. Vina izskaloja matus un piecelas kajas, gaidot, kad udens noteces. Vina tos noslaucija un pec tam noslaucija sevi.

Vina izgaja pie ugunskura, nokara palagu, kas bija vairak slapja neka izmazgata vela, un apsedas izzavet matus. Siltums no kamina uzputa mani un tas mani nomierinaja. Kad mati bija izzuvu?i, es ietinos palaga no gultas ka sari un apsedos kresla ar gramatu. Ta ka visas lietas ir partaisitas, varat to izlasit.

8. nodala

Asilisa

Lenam atveru gramatas pirmo lappusi. Spriezot pec vaka, tas bija romantisks romans.

Interesanti, vai ?aja pasaule gramatas ir tadi pa?i aizkustino?i likteni un stasti ka museja? Varoni parvar visu, lai atrastu savu milestibu.

Ar zinamu nostalgiju es parbraucu ar pirkstiem pa lapu. Sava pasaule man patika lasit, un brivas dienas ?ai nodarbei noteikti veltu vairakas stundas. Es nevaru teikt, ka es parspileti lasitu romantiskos romanus, bet man patika piedzivojumi un detektivstasti.

Bet pietiek atcereties, paskatisimies, ko ?i pasaule man piedava!

Vina atvera pirmo nodalu un ar interesi aplukoja lapu, aizvera acis, noskaitija lidz tris, atvera velreiz un vel rupigak aplukoja to pa?u lapu. Nekas nebija mainijies, es absoluti nesapratu ne varda no ta, kas tur bija rakstits.

Ka ta? Galu gala es zinaju, ka lasit majas, tapec teoretiski man vajadzetu but iespejai lasit ari ?eit! Galu gala es saprotu, ko vini saka man apkart, un es pats runaju viena valoda! Tad kapec es nelasu?