Edgars Auziņš "Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija"

Launo garu akademija, jeb Nezeligu meklejumu serija
Edgars Auzin?

Lai pasargatu meitu no sa?keltas dzives, hercogs vinu nosuta uz akademiju. Bet vin? nezina, kas tur notiek! Ne velti macibu iestadi sauc par “launo garu akademiju”, ?eit hierarhija veidota pec talanta, nevis tituliem, un izvirtibas ir vairak neka galvaspilsetas bordelos. Ka nabaga meitene bez magiskam spejam var izdzivot ?ados apstaklos?

Edgars Auzin?

Launo garu akademija, jeb Nezeligu meklejumu serija

1.nodala

Stikls noskaneja no kliedzieniem. Aiz loga civinaja putni, it ka trakojo?ais zalums netiktu gala ar romantiskas atmosferas radi?anu, gai?os aizkarus plivoja svaigakais vejin?, un no kaut kurienes lejas atskaneja smiekli un dziesmas. Visa pasaule dzivoja vienotu dzivi, sapludinot neviendabigus elementus ideala substance, un tikai stikla zvani?ana no kliedziena sabojaja kopejo ainu.

Man vajadzeja nopusties un paskatities uz tevu. Preteja gadijuma, ja vin? nolems, ka es neklausos, vin? kliegs vel skalak. Vin? var.

– Tialla! Es esmu pilnigi nopietns!

«Es zinu, tet,» man izdevas iestarpinat, kamer vin? atvilka elpu. – Atvainojiet.

– Atvainojiet? – tagad vina sejas apsartumam pievienojas sartinatas svitras. – ES tevi loti milu!

Pedejais tika teikts tada toni, ka tas mani nedaudz atmeta. Ne, tetis mani loti mil, par to nav ?aubu. Bet dazreiz tas mil tik skali, ka pat dziesmas kaut kur apak?a izgaist, putni apklust un steidzigi pulcejas kusteties, un pat vissvaigakais vej? maina virzienu. Katram gadijumam.

– Es ari tevi milu, tet. Atvainojiet.

– Piedod?! – vin? reca vel skalak: – Mana meita! Dizciltiga nama meita! Un…» vin? turpinaja atrast isto vardu, bet neatrada: «Pakur??!»

Es iekodu lupa un atkal skatijos gai?ajos aizkaros. Tetis, protams, aizgaja par talu. Man nav iespejams parmest vieglpratiba, bet… Bet ja, es sarikoju zinamu neveiklibu ar darznieka delu un lavu vinam turet manu roku. Mes esam pazistami kop? bernibas! Vin? un es esam draugi ka udens! Nu, es domaju, ka gan saimnieka meita, gan neviens cits var but draugi? Es vinam no rita saku: «Lauku rozes,» un vin? man atbild: «Ka jus pavelat, kundze.» Patiesiba ta bija visa musu draudziba. Un tad, vardu pa vardam, mes kopigi tuvojamies straumei, lai apbrinotu tas skaistumu. Un kamer es vinu neverigi apbrinoju, vin? paspeja beigt mani apbrinot un nez kapec panema mani aiz rokas. Es neatnemu roku, jo man tas loti patika. Vin? tik loti triceja no sajusmas, ka es vienkar?i jutos ka cits cilveks – kads, kur? varetu man ta nodrebet. Man nepatika vin? pats, bet gan vina trice. Nu, pirms vel kaut kas interesants vareja notikt, musu neapmierinatais paris tika brutali notverts. Darznieka dels no teva sanemis plauku, bet no vina ir mazs pieprasijums – vin? nav te celu asinu berns un laicigas audzina?anas produkts. Un es. Tagad man stundam ilgi jaklausas par savu moralo raksturu.

Bet tevs turpinaja trakot un nedomaja nomierinaties:

– Tu esi galigi izgajusi no rokas! Tas ir no dikstaves! Man tevi joprojam ir japrec! Un ko, kads kungs tevi panems pec tam, kad visi kalpi tevi bus izmantoju?i?!

Vin? loti parspileja; ?i bija pirma un vieniga epizode, par kuru man vareja parmest. Bet patiesiba es biju mazliet traks no dikstaves. Ko tad darit bagatas gimenes tre?ajam bernam un pat meitenei? Visi mani pienakumi sastaveja no laba izskata un speju demonstret savus talantus muzicejot retajas viesu vizites. Tapec nav pagajusi pat stunda, kad es sak?u no melanholijas skatities gan uz darzniekiem, gan pavariem. Vai ari es aizbeg?u kopa ar klejojo?ajiem keizarie?iem, ka es sapnoju kop? se?u gadu vecuma.

Es gaidiju laulibu ka atbrivo?anu no muzigas garlaicibas – man ?kita, ka jebkura ainavas maina ir labaka par bezgaligu izmisumu. Bet problema bija ta, ka tevam izdevas izmitinat tikai vecako meitu, videja palika laulibas vecuma. Un, lai nenoverstu dizciltigo pieludzeju uzmanibu, vin? kartejo reizi centas mani necelt gaisma. Es sapratu situaciju un nestridejos. Bet es nevareju nedomat, ka, ja man bus jasagaida paris gadus veca Mirella un tad pienaks mana karta, tad es apprece?os loti liela vecuma. Mirella izcelas ar maigu un pieticigu raksturu, nevainojamam manierem un mierigu gudribu, tacu izskata jautajuma daba vinai nebutu bijusi tik zelsirdiga. Un virie?iem, ka izradijas, raksturs ir pilnigi mazsvarigs, ja viduklis nav pietiekami tievs vai deguns ir neelegants. Ar manu figuru, zalam acim un blondiem bieziem matiem man bija paragri celt paniku. Mans tevs vares mani izprecinat pec pieciem gadiem, bet astonpadsmit gadu vecuma ir paragri par to domat. Tetis to atkartoja biezi, bet atkartojumu garlaiciba nemazinajas.

Vin? noversa mani no manam domam ar citu skanas vilni:

– Ka tu vispar pie ta nonaci?! Kad?! Vai jus nezinat, ka sievietes labakais tikums ir miesas un dveseles nevainiba?

Es atbildeju vienmuli, lai vin? nekada gadijuma neuzskatitu mani par dumpinieku, preteja gadijuma uz desmito zvanu vin? aizraujas:

«Tet, vin? vienkar?i tureja manu roku.» Esmu parliecinats, ka kermena un dveseles nevainiba palika neskarta.

– Tas tapec, ka es iejaucos laicigi! Un tagad vecumdienas man bus japierod pie domas, ka mana meita ir netikle? Minks?! It ka vinas dzislas netek celas asinis!

Es noputos un nolaidu acis pret gridu. Jums vienkar?i jadod iespeja savam milotajam tetim kliegt un nestrideties. Jau nakamaja diena vin? sapratis, ka ir aizgajis par talu, un saks atvainoties par savu skarbumu. Iespejams, vin? man nopirks jaunu kleitu vai dargas rotaslietas, kuras man joprojam nav kur vilkt vairakus gadus.

Vin? kliedza diezgan ilgi, bet, saskatot pilnigu padevibu mana seja, beidzot nomierinajas. Es pat uzreiz nedzirdeju, kad vin? mainija toni, jo manam ausim bija laiks pierast pie at?kiriga skaluma:

– Tialla, es tevi loti milu. Bet es nevaru laut jums iet lejup. No otras puses, es lieliski saprotu, ka jus jutaties mazliet skumji par ipa?umu.

Nu tagad paliek interesanti. Tapec es paskatijos uz vinu ceriba, ka vin? uzaicinas mani pavadit vinu nakamaja galvaspilsetas vizite. Bet izradijas, ka mes nemaz nerunajam par patikamiem piedavajumiem:

«Tialla, es nolemu nosutit jus macities Augstakaja burvju akademija.»

Es nespeju noticet tam, ko dzirdeju:

– To, kas atrodas Kingaras apgabala?

– Vai mums ir daudz Augstako burvju akademiju? «Vin? atkal pacela balsi, bet ?oreiz meginaja nomierinaties un samiernieciski piebilda: «?i ir labaka izglitibas iestade valsti, ja ne pasaule!»

Kingarras grafiste no galvaspilsetas atradas pat talak par Gensaras hercogisti! Tas ir, vini grasijas mani izsutit no tuksne?a vel lielaka tuksnesi! Tas ir prieks…

«Tet, bet tur pienem tikai burvjus,» es piesardzigi iesaku.

– Tatad tava vecmamina bija feja! – vin? nebija izmisuma.

«Bet vinas magija mani nemaz neizpaudas!»

«Tapec tas ir tapec, ka neviens nemacijas,» vin? tagad smaidija. – Meitin, burvju akademijas pastav, lai macitu burvjus.

Lidz ?im es biju pilnigi mierigs – es jau biju pieradis pie sava teva uzliesmojumiem. Bet tagad es saku nopietni nervozet:

– Vai vini maca pasaku magiju? Atgadinat man, kur mana vecmamina macijas?

Vin? izpleta rokas.

«Bet tas nav nepiecie?ams, mes runajam normali!» Lai vini maca, ne velti vini sanem algu!

Lidz ?im likas, ka es sapnoju:

– Tet, vai tu zini, ka cilveki sauc ?o akademiju? «Launa akademija»! Jo tur macas jebkur? – demoni, vilkaci, vampiri, saka, pat spoki! Vai es tur bu?u vienigais cilveces parstavis?

Tevs par to domaja.

– Tu parspile. Tur macas ari burvji. Vai burvji ir vairak cilveku neka demoni?

– Man nav ne jausmas!

«Tad mes vinus uzskatisim par cilvekiem,» vin?, ?kiet, visu jau ir izlemis un paspera soli man preti, lai mani apskautu vai piesietu, lai izvairitos no histeriskas beg?anas.

– Teti! – Es pasperu soli atpakal. «Lai gan vini ir cilveki, viniem ir specigas magiskas spejas!» Un ko es vinu vidu dari?u?

«Bet tu nodarbosi savu galvu ar kaut ko noderigu!» – tevs atcirta. – Un pek?ni tevi atklasies talanti, ka tava vecmamina? Tu pamaj ar roku un tur iet, darzs ar rozem. Tad es izdzi?u visus darzniekus, vinu demoniskos narstus…» vin? atkal saka atcereties notiku?o.

* * *

Argumenti nepalidzeja. Un visu nedelu, kamer mes kratijamies kariete, lai noklutu talaja Kingarra, man joprojam ?kita, ka sapnis driz beigsies. Ja, muiza man bija garlaicigi, bet tikai tagad sapratu, ka mana velme izklut no majas ir tuk?a – labak bija garlaicigi but draugu un gimenes kompanija, nevis pasaules nomale. ?aja laika mans tevs parliecinajas par savas idejas ieveribas cienigumu un tikai zelojas, ka pirms semestra sakuma nebija izdomajis ?o spozo ideju.

Akademija, neskatoties uz visiem maniem pienemumiem, izradijas loti liela: tas majestatiskas ekas izpletas ka maza pilsetina. Un tikai augstais melnais zogs apkart raisija nepatikamas domas. Svita tika atstata milzigaja zale, un mans tevs kopa ar tagad pilnigi klusejo?o mani tika pavadits uz rektoratu. Protams, tetis jau pirms musu izbrauk?anas ar pasta balodi atsutija vestuli ar pazinojumu, tapec bija stingri parliecinats, ka jautajums jau ir nokartots.

Rektors izradijas gar?, apmeram cetrdesmit gadus vecs tum?matains virietis ar tum?am acim. Jau vina bala seja liecinaja par vina specializacijas butibu, bet melnais apmetnis ar svitram apliecinaja, ka ?is ir nekromants. Es nevilus nodrebeju. Skaidrs, ka ?aja amata vin? maca studentus, nevis liek aug?amcelt likus, tacu tik un ta agraka darbiba nekadas patikamas asociacijas neizraisija. Tomer tie?i vin? teica, kas lava manai ceribai strauji pieaugt:

– Es priecajos klatiene sveikt Genzarijas hercogu. Bet man jaatzime, ka uznem?ana uz pirmo gadu jau ir pabeigta. Tu laikam nesanemi manu atbildi?

«Es to nesanemu,» tevs viegli pamaja un bez uzaicinajuma apsedas kresla. Es turpinaju vilcinaties pie durvim. «Es domaju, ka varu izdarit nelielu iznemumu tikai vienu reizi!» Cole kungs, mes abi saprotam, ka mans tituls dod man iespeju lugt ?o labvelibu.

Rektors tikai paskatijas uz mani, atkal apsedas pie milziga galda un salika rokas. Vin? drumi precizeja:

«Vai jus gribat teikt, ka man jusu meita japienem nevis tapec, ka vina ir apdavinats berns, bet tikai jusu statusa del?»

Tevs nebija samulsis:

– Tie?i ta!

– Bet tu saproti, ka tas skoleniem nebus noslepums?

– Un kas? – tevs no sirds brinijas. «Es jau esmu vaicajis: ?eit macas daudzu dizciltigo gimenu, tostarp karaliskas, pecnaceji!»

«Ja,» nekromants nedaudz pacela balsi, nododot nervozitati. «Bet vini ?eit macas cita iemesla del: viniem ir magija, kas viniem palidzes nakotne.» Ja jus domajat princi Iniranu, tad vinam ir neiedomajamas burvestibas spejas. Vin? nemantos troni, ja vien ar vina vecakajiem braliem nenotiks kaut kas slikts, bet vin? klus par lielisku burvi Supreme.

Tevs tikai tagad saprata, ka Cole kungs nav laimigs. Tapec vin? paliecas uz priek?u un paaugstinata toni sacija:

– Lai ta butu. Un manai mazajai Tiallai bus iespeja audzet augus un palielinat razu – ari, jus zinat, noderes veiksmiga lauliba. Nedomajiet, ka esmu ar tuk?am rokam un ieguldu kaut kadu summu. Bet atteikuma gadijuma es nevilcinos atcereties savu titulu.

– Vai jus ieguldat? – pek?na nekromanta noskanojuma maina sagrava manas ceribas.

– Man tas patik. «Summa,» tevs netie?i atkartoja.

Un uzreiz pec tam mans liktenis bija uzreiz aizzimogots. Tagad Coleta kungs pats saka meklet iespejas mani nekavejoties izmitinat. Vin? iedeva manam tevam papirus, kurus vin? ar prieku saka pildit, un atkal piecelas kajas un naca man tuvak:

– Tatad, Genzarijas Tialla?

Jautajums bija tik stulbs, ka es tikai stulbi pamaju. Nekromants izspieda gandriz labestigu smaidu:

– Apsveicam ar sta?anos Augstakaja magijas akademija! Bet mums ir janosaka fakultate, kura jusu spejas tiks atklatas maksimali. Ko tu vari izdarit?

Es dzili padomaju un tad izlemigi atbildeju:

– Nekas.

Vin? sarauca pieri, tad piegaja pie loga, pacela no palodzes podu ar kaut kadu augu un iegruda man rokas.

– Meginiet to uzziedet. Vai vismaz pieaudzis.

Es paskatijos uz augu, tad uz to, tad atkal uz augu. Un vina bija gatava to turpinat bezgaligi, lidz atbilde sasniedza gan vinu, gan augu. Rektors bija parsteigts, atgriezas pie galda, paskatijas uz papira lapu, kura tevs rupigi rakstija nulles, un klusi precizeja:

– Vai tas ir sudraba?

Tevs pat nedomaja, ka butu apjucis:

– Zelta, mans jaunais draugs, zelta.

Nekromants kaut ka konvulsivi ievilka gaisa elpu un atkal paskatijas uz mani:

«Mums nekad nav bijusi pasaku magijas fakultate, jo vinu spejas ir parak vienkar?as un nav jaattista.

Manam tevam ?kita, ka ar izcelto rindinu nepietiek, lai izrakstitu visas nulles, tapec vin? noliecas vel talak un saka rakstit pavisam mazas.

– Nu, padomajiet par izeju, Cole kungs. Ja, Tialla vel neko nevar, bet vina ir loti spejiga!

«Es saprotu,» nekromants izdvesa, nespedams atraut acis no papira lapas, uz kuras vina tevs tagad bija parakstijis pla?u parakstu un pasniedza to rektoram. – Es redzu, ka vina ir loti, loti spejiga…

Ja vinas tevs butu apprecejis Mirellu ar tadu pa?u dasnumu, vin? butu varejis atrast vinai majas desmit gadu vecuma, kad vinai vel nebija izveidojies brini?kigs gimenes deguns. Vareju tikai pamirk?kinat acis un gaidit spriedumu. Misters Chollet uzmundrino?i uzsmaidija man un teica:

– Neuztraucies, Tialla. Pirmkart, es jus pieregistre?u pie elfiem Dabas magijas fakultate. Vini un fejas ir gandriz radniecigi cilveki. Laika gaita klus skaidrs, vai ?i programma jums ir piemerota, vai jums vajadzetu izmeginat citu. Ja tevi ir kaut pilite magijas, tad mes to noteikti atklasim un attistisim!