«Tas ir labs vards,» atzinigi sacija Martinoks. – Man patik. ?ads uzvards rada mieru. Miers, klusums un bez kara. It ka kads kaut kur vakara uz drupam speletu akordeonu.
– Ko tev liek domat tavs pa?a uzvards? – ?oreiz Pavlina pasmaidija atklatak.
– Manejo? – Semjons noputas. – Domaju, ka mans uzvards celies no varda «martyn». ?is ir putns ka liela kaija. ?ausmigi kaitigi un stulbi. Un ari launs. Tapec es negustu nekadu prieku no sava uzvarda.
Ta, sarunadamies, vini gaja pa pirmo Krakovas ielu, kur sastapas. Varetu teikt, ka iela bija neskarta; to gandriz neietekmeja nesenie spradzieni un artilerijas ap?aude. Driz vini uzgaja lielu eku ar lieliem stikla logiem.
«?eit,» sacija Martinoks, apstajoties. – Tam jabut burzuaziskam tirdzniecibas uznemumam. Pareizi, ta ir. Paskaties, aiz stikla pat gerbies manekens. Nu, iesim iek?a, vai ne?
Tiklidz vini iegaja iek?a, pie viniem uzreiz pieripojas mazs, plikpaurin?. Semjonam par parsteigumu mazais cilvecin? runaja krieviski, diezgan skaidri un pareizi.
– PAR! – mazais cilvecin? iekliedzas tieva, spalga balsi. – Panova, krievu virsnieki! Jus izdarijat pareizi, ieejot musu kripta… musu veikala! Visa Krakova nav cita tada veikala, par to varat but dro?i. Ko kungi virsnieki grib no mums nopirkt? Virie?u uzvalks? Damas kleita? Mums ir abi! Vislabaka kvalitate! No Parizes! Visu to labako kungiem un damam! Jo jus esat varoni, un kas ar mums notiktu tagad, ja nebutu jus!
Pat Semjons bija nedaudz apmulsis par ?adu vardu straumi, un Pavlina bija pilniga neizpratne. Tikmer virietis turpinaja kaut ko grabet un parmainus satvera Semjona un Pavlinas rokas, meginot ievilkt tos dzilak sava veikala.
– Tie?am tie?i no Parizes? – gaidijis bridi, kad cilvecin? uz sekundi kluseja, Semjons jautaja. – Kur ir Parize un kur tava Krakova…
«Es redzu, ka virsnieks man netic?» – cilvecin? uzmeta aizvainotu seju. – Nu, tad virsnieks var apskatit preces savam acim! Un virsniece ari. Un pat pielaikot to apgerbu, kas patiks kungiem! Ko vini saka Krievija? Vini neprasa naudu par skati?anos – ta ?kiet?
«Tu tik labi runa krieviski…» Martynoks atzimeja.
– Ak, tas ir atsevi?ks un, laujiet man pastastit, skumj? stasts! – mazais cilvecin? pamaja ar roku, noradot, ka par ?o temu tagad runat nevelas. – Tatad, ko jus veletos iegadaties? Kaut kas priek? sevis? Damai?
«Damai,» Semjons nevilus pasmaidija. – Kada skaista kleita, tad metelis vai lietusmetelis… nu, lai butu silti, un tad…
Semjons apklusa un uzmeta kritisku skatienu Pavlinai, kas klusi staveja vinam blakus. Vina bija gerbusies visas kareivja drebes – gara meteli, novalkata cepure ar ausu aizbazniem, kajas vinai bija zabaki – lai ari ne brezents, bet hromets, tomer ?ads terps, pec Semjona domam, izskatijas loti bedigi. Un – nav nozimes, nemot vera uzdevumu, kas Pavlinai bija jaizpilda.
«Un ari,» Martynoks atkartoja, «damai vajag skaistas kurpes.» Un ari skaista galvassega. Un kaut kas tamlidzigs… – te Semjons neatrada isto vardu un tikai parbrauca ar roku pa seju, paradot, ka bez visa pareja vinam nepiecie?ama ari kosmetika.
– Ak, es saprotu virsnieka kungs! – mazais cilvecin? entuziastiski iesaucas. «Un es saprotu ari virsnieku!» Kar? beidzas, un dama velas but skaista!
«Tas ir,» Martinoks apstiprinaja. – Tatad, vai jums ir tads sortiments?
– Krievu virsnieku kungiem – ir viss, ko kungi velas! – mazais cilvecin? grabeja. – Ka mes varam kaut ko liegt saviem aizstavjiem un atbrivotajiem! Jadzia! – vin? kliedza kaut kur dzilak veikala. – Kur tu esi? Tad pie mums ieradas krievu virsnieki!
Meitene uzreiz ieradas uz zvanu.
«Jadviga, mana meita un mana asistente,» mazais virietis iepazistinaja meiteni. – Jadzia, ?i dama velas skaisti gerbties. Nem vinu lidzi un dari visu pareizi. Kungs, virsniek, jums bus jagaida. Ko darit – sievietes skaistumam nepiecie?ama pacietiba! Vai varbut virsnieks kungs ari velas nopirkt sev…
«Vin? negrib,» Semjons partrauca mazo cilveku. – Mes sagerbsim damas.
– Ak, es tevi saprotu! – cilvecin? uzreiz piekrita. – Visam savs laiks!
«Ej un izmeginiet to,» Semjons cuksteja Pavlinai.
Bet Pavlina staveja un turpinaja stavet.
– Priek? kam tas viss? – vina cuksteja preti.
«Tapec, ka tas ir kar?,» atbildot cuksteja Semjons.
Pavlina noputas un ?aubidamies paspera pec kluseju?as Jadvigas.
…Pavlina paradijas apmeram pec pusstundas. Semjons paskatijas uz vinu, un vina lupas nevilus nodrebeja. Jo ta nebija Pavlina, bet kads cits. Vina priek?a staveja kalsna, lielam acim, gai?mataina meitene un no apmulsuma nezinaja, kur likt rokas. Vinai bija gerbusies civilkleita gai?i zila krasa, galva bija tadas pa?as krasas pukaina berete, kajas – gai?i un eleganti ziemas zabaki, bet pari rokai bija viegls metelis ar kazokadas oderi. Un tas viss vienkar?i apbrinojami piestaveja Pavlinai, padarot vinu neatpazistamu.
«Izradas, ka vina ir tik skaista…» Semjons nevilus nodomaja. «Vai ir iespejams cinities, kad tu esi tik skaista?…» Un Semjons nevareja iedomaties neko citu; tagad vinu piepildija nevis domas, bet jutas un emocijas. Bet veikala ipa?nieks, ieraugot parveidoto Pavlinu, bija vienkar?i sajusma.
– Ak, kada skaista dama! – vin? augsta balsi civinaja. – Ko tu doma – skaistas civildrebes! Ka tas maina cilveku, it ipa?i, ja ?is cilveks ir jauna skaista dama! Domaju, ka virsnieks man piekritis! Vai tu man piekriti? – vin? paskatijas uz Martinoku.
– Kas? – Semjons pamodas. – Ak, nu ja… Skaistas civildrebes… Protams…
«?eit…» Pavlina vilcinoties sacija.
– Cik es tev esmu parada? – Semjons jautaja veikala ipa?niekam. Turklat vin? to jautaja ar pulem, jo tagad ne ar vienu negribeja runat, bet gan gribeja aplukot parveidoto Pavu. Skaties un skaties, nenolaizot acis un nesakot nevienu vardu, jo tagad visi vardi pasaule bija lieki.
– Ak, ?adu apgerbu cena ir ieverojama! – mazais cilvecin? iesaucas. «Jo jus pa?i redzat, kas tas par skaistumu un ka jauna dama ir parvertusies ?adas drebes!» Bet krievu virsnieku kungiem un tik skaistai damai esmu gatavs uztaisit atlaidi. Liela atlaide! Piekritu pardot visu par puscenu!
«Tatad jus kaulesities,» Martinoks neticigi pasmineja.
– Ak, nesaki man tadus vardus! – veikala ipa?nieks protesteja. – Jo ne visu ?aja pasaule mera nauda. Vai virsnieks man piekrit? Varu pienemt maksajumus gan zlotos, gan padomju rublos. Ka dzentlmenis virsnieks velas.
Patiesiba Semjons prata kauleties, jo no bernibas vinam bija janopelna sev santims un vin? zinaja ta vertibu. Bet tagad ta nebija. Tagad vina priek?a staveja gandriz nepazistama meitene, varda Pavlina, un kautrigi grozijas no kajas uz kaju. Skaistaka meitene pasaule – Semjons par to bija nesatricinami parliecinats. Tapec vin? izklaidigi iekeras kabata un izvilka, neskaitot, sauju saburzitu bankno?u. ?kiet, te bija sajaukti rubli un zloti. Un vin? tos iedzina veikala ipa?nieka rokas.
– Barzo Zenku! – saimnieks ar prieku pat pargaja uz polu valodu. ?kiet, ka Semjons izklaidigi iedeva ipa?niekam daudz vairak naudas, neka pirkumi bija verti. «Pani velas iziet no veikala jaunas drebes vai varbut vina velas pargerbties?» Ja vina gribes pargerbties, tad Jadviga smuki sapakos visus pirkumus!
«Pani velas pargerbties,» sacija Semjons.
– Ak, es saprotu! – veikala ipa?nieks uzreiz piekrita. – Kar? vel nav beidzies, un kundze ir krievu virsniece. Jadzia, palidzi kundzei.
Pavlina atkal devas aiz ekrana un driz iznaca ara, terpusies sava vecaja karavira forma. Vina nesa rokas vairakas skaistas kastes.
«Ja, kar?!..» noputas veikala ipa?nieks. – Karam ir sava seja, un ta ir loti ?ausmiga seja! Es domaju, ka virsnieks saprot, ko es gribeju pateikt.
?oreiz veikala ipa?nieka vardi izklausijas skumji un tapec sirsnigi.
* * *
Vini klusedami devas atpakal. Pavlina kluseja, Semjons kluseja. Katram no viniem bija savs iemesls kluset. Pavlina kluseja, jo vinai nekad nebija nacies ne tikai valkat, bet pat pielaikot tik skaistus terpus. Turklat tos nopirka nevis vina, bet gan vinai pilnigi nepazistams jaunietis. Protams, vina saprata, ka tas ir vajadzigs, ka ?ie terpi butiba nav nekadi terpi, bet kaut kas lidzigs skatuves kostimam, un ka rit, pargerbusies, vina dosies ar ?o jaunekli uz restoranu un pa lielam. tas nebutu restorans, bet kaut kada skatuves lidziba, kur vina speles sev uzticeto lomu skatitaju priek?a, kurus vina varbut pat neredzes, bet vienalga – ?ie skatitaji bus klat, un vini kopa ar Pavlinas uzsta?anos noskatisies. naida pilnas acis, jo tie nebus pa?i skatitaji – tie bus ienaidnieki. Pavlina to visu lieliski saprata, tacu vinas apmulsums nepargaja.
Bet kapec Semjons kluseja, bija grutak saprast. Kopuma vin? pats nesaprata sava kluse?anas iemeslus. Vin? tikai gaja un kluseja, un vina acu priek?a staveja tieva, apmulsusi meitene ar milzigam zilam acim, terpusies kleita un berete, kas vinu padarija par pa?u pirmo skaistuli pasaule.
«Es to visu nekad neesmu lietojusi…» Pavlina bija pirma, kas ierunajas un pakratija kastiti, kura, ?kiet, bija visadas smarzas. «Es pat nezinu, ka pareizi uzklat kosmetiku.»
– Viss kartiba, mani draugi tevi iemacis! – Semjons atbildeja. Vin? priecajas, ka Pavlina vismaz par kaut ko runaja. – Vini ir tik dzivigi!
– Ak, vini iemacis! – Pavlina pasmineja, apklusa un piebilda: – Un cik vini bus skaudigi!
«Nekas,» Semjons pasmineja. – Ta ir laba skaudiba. Laujiet viniem apskaust. Skaistumu apskaust nav greks.
– Ko ar to visu darit, kad izrade beidzas? – jautaja Pavlina.
«Ko vien velaties,» Semjons paraustija plecus.
«Ta tas ir,» meitene paskatijas uz vinu. «Un tad es to visu atdo?u meitenem.» Vini bus laimigi!
Semjonam ?ie vardi tik loti nepatika, ka vin? pat apstajas.
– Kapec meitenes? – vin? jautaja. «Vai tev pa?am tas nebus vajadzigs?»
– Kapec man tas viss vajadzigs? – Pavlina paraustija plecus.
«Kad kar? beigsies,» Martynoks uzreiz neatbildeja, «un tad varbut tie bus vajadzigi.» Ka tu uzvilksi visu ?o skaistumu, ka tu paradisies… nu, es nezinu… kada priek?a!
– Ja, man nav, kam sevi paradit! – Pavlina nevainigi atbildeja.
– Ka tas nakas nevienam priek?a? – Semjons pamazam atgriezas pie ierasta, jautra noskanojuma. – Piemeram, mana priek?a. Kapec ne? Es to loti noverte?u!
Pavlina neko neteica, tikai paskatijas uz Semjonu.
«Nu, luk, mes esam,» sacija Semjons. – Tatad, ta. Rit tie?i se?padsmitos es nak?u pec tevis. Pareizak sakot, es apsta?os. ?aja laika jums vajadzetu but gatavam. Tas ir, sagerbts, izpu?kots un viss tas dzezs. Ja varasiestades saks intereseties, kam tada masku balle, tad sakiet, ka Smer?s ta pasutija. Un nevienam neko citu nesaki. Ne kur tu dosies, ne ar kadu, ne kadam vajadzibam – nevienam nekas!
«Ja, es saprotu,» Pavlina pamaja.
«Tas ir brini?kigi,» Martinoks pasmaidija. «Tatad, es nak?u ciemos, aizvedi?u jus pie saviem priek?niekiem, ieteik?u un visas citas lietas.» Un tad – uz restoranu. Tas ir, kaujas misija. Nu, pagaidam paliec ?eit.
Bija skaidrs, ka Semjons patie?am nevelejas ?kirties no Pavlinas. Un ?kiet, ka Pavlina to saprata. Tapec vina pagriezas, lai aizietu pirma. Un vina aizgaja. Semjons kadu bridi pieskatija vinu un tad iesaucas:
– Pavlina!
– Kas? – vina apstajas.
– Tatad jus sakat, ka zinat, ka ?aut ar pistoli? – vin? jautaja.
– Ja es varu…
«Tas ir labi,» Semjons no nekurienes izplapajas.
4. nodala
«…?is ir tas pats Pavlinas skupsts,» Semjons iepazistinaja ar Pavlinu. – Un tie ir mani biedri.
«Kapteinis Ma?arins,» Maharins iepazistinaja ar sevi, apstajas un piebilda: «Aleksejs.»
«Kirils Cernihs,» Cernihs iepazistinaja ar sevi.
– Vai jusu ir tik maz? – Es nevareju nepajautat Pavlinai.
«Ta tas izradas,» Martynoks noplatija rokas. – Mums nav vajadziga vesela armija. Mums ir savs kar?. Saskana ar ipa?iem noteikumiem.
– Vai jums tika paskaidrots jusu uzdevums? – Ma?arins jautaja Pavlinai.
«Ja,» meitene isi atbildeja.
– Vai tev nav bail? – jautaja Ma?arins.
– Un tu? – Pavlina jautaja atbilde, un tas bija tik negaiditi, ka Mazharins pat nevareja atrast, ko atbildet, un Martinoks jautri ?naca: ja jus zinatu, vini saka, musu cilveki, es nevienu neiesaistitu ?ada jautajuma!
«?eit jums ir ierocis,» sacija Ma?arins, pasniedzot ieroci Pavlinai. – Paslep to sava maka. Protams, visticamak, jums tas nebus vajadzigs, bet jus nevarat dzivot bez ta. Jebkas var notikt. Tagad novelc apmetni.
– Par ko? – meitene nesaprata.
«Mes novertesim, ka tu esi gerbies,» paskaidroja Ma?arins. – Musu biznesa katrs sikums ir svarigs. Jus pats, iespejams, neesat tam pieversis uzmanibu, bet no malas tas vienmer ir pamanamaks.
Pavlina novilka apmetni, apstajas un iedeva to Semjonam.
«?kiet, ka viss ir pareizi,» sacija Maharins, isi palukojoties uz Pavlinu. – Kleita, apavi, lupu krasa… Galvenais, lai tev jaizskatas pec polietes. Uz vieglpratigu polku,» vin? precizeja. – Vai tu runa polu valoda?
– Ne.
– Tad, ieejot restorana, kluse. Un, ja tev kaut kas jasaka, tad saki vinam ausi,» Ma?arins pamaja Semjona virziena. – Un ta – smejies, ?auj acis, izliecies. Vai vari izlikties jauka?
«Ne,» Pavlina teica ar apjukumu. – Ka tas ir?
– Eh! – Mazharins aizkaitinati sacija. – Labi… Vel ir laiks lidz operacijas sakumam – Semjons tevi iemacis. Semjon, vai tu saprati uzdevumu?
– Kapec ne! – Martinoks jautri atbildeja. – Es tevi noteikti iemaci?u!
«Starp citu,» sacija Maharins, pagriezies pret Pavlinu. – Mums ir tradicija vienam otru saukt par «tu». Neatkarigi no rangiem un tituliem. Vai jus neiebilstat, ja mes saksim jus saukt varda? Un jus – mes?
«Man nav nekas preti,» Pavlina atbildeja ar nelielu izbrinu un paskatijas uz Martinoku.
«Ja, ja,» Semjons apstiprinaja. – Tie?i ta – tradicija. Tacu tradicijas nevar lauzt. Ta ir slikta zime. Tagad, teiksim, mes viens otru saucam par «tu», tad musu darbiba neizdosies. Izradisies neveiksme. Es jums saku tie?i. Pieradits prakse.
Kamer vini jokoja un tadejadi iepazinas, Kirils Cernihs kaut kur izgaja ara. Driz vin? atgriezas, bet ne vairs militara forma, bet gan valkatas civilas drebes.
– Nu, vai es izskatos pec polu amatnieka? – vin? reize jautaja visai kompanijai.
– Pagriezies, dels! – Semjons teica un paskatijas uz Kirilu ar vertejo?u skatienu. – Nu, ?kiet, lidzigi. Pavlina, ko tu doma?
«Es nezinu,» Pavlina ?aubigi atbildeja un jautajo?i paskatijas uz Martinoku. – Es ipa?i neskatijos uz polu amatniekiem.
– Nesaprotu, kapec tas vajadzigs? – Semjons uzmineja. – Es paskaidro?u. Taja restorana bez para, kas mus interese, bus vel viens enains personazs – viesmilis. Pec musu aplesem, vin? ari ir no vinu uznemuma. Un tapec mums ari vinam ir jaseko lidzi. Tatad Kirils par to parupesies. Nav pareizi vinu uzraudzit virsnieka forma, jo ?i bus pedeja leta oratorija! Tapec mes nolemam uz laiku parveidot savu Kirilu par begulojo?u polu amatnieku. Krakova tadu ir daudz, un tapec, musuprat, neviens Kirilam nepieversis uzmanibu. Nu, cilveks, kas dodas izklaideties, ir parasta lieta!
