Edgars Auziņš "Pavasara dienasgrāmatas"

Valsts elitārākā izglītības iestāde atkal atver durvis. Jaunie zēni un meitenes šeit ierodas, lai kļūtu par spožām zvaigznēm ar starptautisku slavu. Katrs no viņiem ir gatavs nolikt savu dzīvi uz sapņu altāra, lai tikai paceltos uz slavas olimpa. Vesta Romanina pat savos visdrosmīgākajos sapņos nevarēja iedomāties, ka mācīsies šādā iestādē. Šim jaunajam ģēnijam tika pareģots izcilas matemātiķes liktenis, taču nejaušības vai varbūt likteņa diktāta dēļ viņa nokļuva līdz iestājpārbaudījumiem Akadēmijā Studentu dzīve viņus ievelk sevī un dāvā viņiem skaistākos dzīves mirkļus. Mīlestība, intrigas, nāvējoši noslēpumi, patiesa draudzība – tas viss gaida Akadēmijas studentus. Viņi ir stājušies pieaugušo dzīves ceļā, ne visiem izdosies to sasniegt bez zaudējumiem. Dzīve salauzīs katru no viņiem, un tikai īstās spožās zvaigznes spēs atstāt Mākslas akadēmijas sienas!

date_range Год издания :

foundation Издательство :Автор

person Автор :

workspaces ISBN :

child_care Возрастное ограничение : 12

update Дата обновления : 11.04.2024

2. NODALA

JUS ESAT REGISTRETS!

Kop? noklausi?anas ir pagaju?as vairak neka divas nedelas. Vesta pat aizmirsa, ka ir kaut kur aizbraukusi, un darija kaut ko, kas vinai bija pilnigi neatbilsto?s, vina pilniba gatavojas sakt studijas Matematikas fakultate, jo zinatne ir vinas galvena dzives aizrau?anas.

Vai vina gribeja uzzinat noklausi?anas rezultatus? Nebut ne, lai gan nav gruti uzminet, ka vina vinu pievila. Joprojam butu! Kur? gan velas redzet tik augstpratigu cilveku savas universitates sienas? Neviens adekvats rezisors neveletos tik traku un skopu studentu ka vina. Vesta jau pa?a sakuma saprata, ka vinai nav nekadu izredzu tur noklut, lai macitos. Meitene vienmer adekvati noverteja savas iespejas un saprata, ka, lai macitos ?ada vieta, ir jabut ieverojamam talantam, kads vinai nekad nav bijis.

Vesta istaba iezvanijas skal? telefons. Meitene nolaida roku un pacela no gridas mobilo telefonu. Kur? idiots to nosauktu par agru, vai ne? Meitene nospieda zvani?anas pogu.

– AAAAAAAAA!!! – Emma kliedza klausule.

Neapgriezusies uz muguras, Vesta pat neatvera acis no cikste?anas telefona, bet tikai laiski vilkas:

«Jums ir minute, lai pateiktu visu saskanota teksta, preteja gadijuma es nogib?u.»

– Vesta!! Ak, tas ir noticis!! – Emma turpinaja cikstet pa telefonu.

Vesta nedaudz atvera vienu aci un nonema telefonu no auss, lai parliecinatos, ka ir panemusi telefonu, nevis kaitino?o modinataju, kas bija pielicis melodiju pie augstakas nots.

– Vai citplanetie?i ir nolaidu?ies uz zemes? – Romanina jautaja, atdodot klausuli pie auss.

– Mus pienema!! – Lankova atkal iekliedzas.

– Kas? «Vesta iztaisnojas gulta un gribeja piecelties sedus, tacu, neaprekinot spekus, vina nokrita uz gridas. – Ko tu dzeri vai smekeji?

– Mus pienema! Abi! Dodieties uz akademijas vietni, mes esam pretendentu saraksta!

Vi berzeja vinas dibenu ar punktu, kuru vina trapija kritot, un izsledza zvanu. Varbut vina gul, ja? Tas vienkar?i nevar notikt. Nu, labi, Emma, vinu joprojam vareja pienemt, vina vienmer par to sapnoja, bet vina? Vesta bez sagatavo?anas devas uz turieni, lai atbalstitu savu draugu, un, luk, vina tika pienemta. Pasaule ?odien noteikti ir kluvusi traka, ne mazak.

Romanina piecelas no gridas un iesledza savu portativo datoru. Kamer tas ieladejas, vina panema gumiju un saseja savus garos matus neizprotamas formas augsta kukuli. Vina panema datoru un saka steig?us parbaudit sanemto informaciju.

«Ja Ema jokoja, es vinu nogalina?u, zinot,» Vesta nomurminaja, nervozi piesitot ar pirkstiem pa ierici.

Un tagad vina beidzot ieraudzija uznemto sarakstu. Vina bija starp 20 laimigajiem, kuri tika izveleti studijam ?aja jaunizveidotaja akademija. Ve saskrapeja pakausi un izdvesa. Lidz ?im viss bija joks, bet tagad tas ir kluvis par realitati. Ko man darit? Protams, Vesta normala stavokli uzreiz noraiditu domu par studijam ?ada vieta, jo vina ir nodevusies zinatnei, nevis teatrim vai kino pasaulei, tacu tagad vina ir ?aubu pilna. Ko mums vajadzetu darit? Vina izgaja no datora un atrotija piedurknes savai milakajai pidzamai, kas, starp citu, bija izgatavota ar zirafes apdruku, un uz krutim bija smiekligs uzraksts.

Vina atkal nostajas uz pirkstgaliem un aizlika rokas aiz muguras. Tipiska Romaninas poza, kad vina ir noraizejusies. Nevilus vina celas uz pirkstgaliem, it ka meginot paskatities uz problemam no aug?as. Tas, protams, ir stulbi, bet tas vinai palidz.

– Ir pienacis laiks atvert kartis.

Vesta piegaja pie durvim un tad izgaja koridora. Meitene devas uz mates virtuvi, vina nevareja viena pienemt tik svarigu lemumu. Romanina iegaja virtuve, galvu pret mati nepacelusi, un apsedas pie pusdienu galda.

– Vesta? Kapec tu esi tik agri? Ir tikai desmit no rita, bet brivdienas tu necelies pirms pusdienlaika,» griezas Anna Romanina, pagriezusies pret meitu, rokas turot lapstinu ediena apgrie?anai.

«Es nevaru pietiekami gulet,» Vesta meloja un atkal saskrapeja pakausi.

– Vai velaties teju? – mate jautaja un nolika sev priek?a lielu kruzi ar smarzigu dzerienu. – Starp citu, tas bija tavs telefons, kas iezvanijas, un tad atskaneja skana, ka kads nokrita, vai ne?

«Emma zvanija,» Z atbildeja V. «Un es izkritu no gultas, jus zinat, cik neveikls es esmu.»

– Ko tu no manis slep? – sieviete izsledza pliti un uzmanigi paskatijas uz savu meitu.

– Es? Ko tu saki, mammu!

– Vesta, nemelo man! Es tevi pazistu, publice to jau. «Es redzu, ka jus driz saplesisiet tuksto?iem mazo Wests,» Anna atbildeja un apsedas preti savai meitai.

– Vai tava teva nav majas?

– Vin? ir cita komandejuma. Vai tas attiecas ari uz vinu? Ko tu tur dariji?

– Praktiski nekas ipa?s.

«Vesta, saki man jau tagad, preteja gadijuma jus man iegusit sirdslekmi.»

– Mammu, es to ieliku Makslas akademija. Es zinu, es tev apsoliju klut par matematiki…

– Bet ir, bet? Es tie?am esmu.

«Jus gribejat man pie?kirt nopietnu profesiju, kas man nodro?inatu stabilus ienakumus.» Bet, kad es biju klausi?anas laika, notika kaut kas, ko es nevaru aprakstit. It ka mani butu uzplaukusi puke un devusi tiesibas uz brivibu.

– Vai tev patika ?i sajuta? – Anna jautaja, atvilkdama matus.

«Ja, bet es tev apsoliju,» Vesta nolaida galvu.

– Vinas mate klusi teica un uzlika roku uz meitas rokas. – Saproti, tev visu atliku?o muzu nav jadara tas, ko velamies es un tavs tevs. ?i ir jusu dzive, un neviens cits, iznemot jus, to nevar dzivot labak. Vai velaties macities taja vieta?

Meitene kautrigi pamaja ar galvu.

«Tad sakravajiet mantas un dodieties tur macities.» Un mes tavam tevam vel neko neteiksim.

«Vai jus tie?am domajat, ka man vajadzetu meginat?»

«Ja jus nevelaties neko nozelot velak, jums ir jaizmegina viss tagad, lai saprastu, kas ir jusu dveselei.» Un matematika nekur neaizbegs.

Vesta ir pateiciga un uzsmaidija mammai. Vina domaja, ka radisies pavisam cita saruna, bet kada brinuma del viss izvertas loti, loti labi. Vai vina nozelos savu lemumu? To radis laiks, bet pagaidam vel ir dazas lietas, kas jasakarto.

– Mammu, vienigais, ka ir maksas apmacibas.

– Nu, mes vienmer esam kraju?i naudu jusu izglitibai, tapec es domaju, ka varat to nemt. Teiksim manam tevam, ka augstskola man prasija biedra naudu vai ko lidzigu.

«Paldies, mammu,» Vesta pieleca no galda un apskava mati.

Nu, acimredzot kartis nez kapec sanaca ?ada kombinacija un vinai noteikti vajadzetu meginat macities ?aja vieta. Varbut no visas ?is idejas iznaks kaut kas labs.

Vesta atgriezas sava istaba un iegazas gulta, vinas lupas mirdzeja smaids. Pirmo reizi pec ilga laika vina bija laimiga un nevareja pilniba izskaidrot, kapec jutas tik labi.

?kiet, ka vinas sapnis piepildijas, nevis vinas, bet gan Emmas. Un likas, ka vinai butu dota darga atslega, kas piepildis visas vinas velmes; tikai laiks radis, vai vinas jutas ir patiesas.

1. septembris.

– Kapec tev vajag tik daudz lietu? – Vesta brinijas, skatoties, ka draudzene no taksometra bagaznieka izvelk tre?o koferi.

«Iedomajieties, bet cilveki velas but skaisti, un tapec viniem ir nepiecie?ams apgerbs un kosmetika,» atbildeja Lanka, smagi elpojot, uzmanigi noliekot uz asfalta lielu, spidigu koferi.

«Lai cilveki butu skaisti, viniem ir vajadzigas tikai smadzenes un nekas vairak,» Vesta pamaja, uzkara pleca mugursomu un aizvela koferi aiz roktura uz akademijas vartiem.

– Cau, vai vari man palidzet? – Emma kliedza pec vinas.

– Es domaju, ka ne, jo tu gribi but skaista, un skaistums prasa upurus! – Romanina atbildeja smaidot, tuvojoties tuvu ieejai.

Vina jau bija iegajusi teritorija, bet kada rupja kustiba vinu pameta. Kads bubulis vinu satvera aiz kapuces un pacela no zemes, Vesta staveja uz pirkstgaliem.

– Ei, kada te morale! – meitene nomurminaja, vicinot rokas. – Lauj man iet!

– Kur tu dosies? – jautaja, apsargs vinu nelaizot vala.

– Kaut kur uz akademiju. Ielaid mani, es tev saku, es ?eit macos.

«Jus ?odien esat jau trisdesmitais, kur? man megina pieradit, ka macaties ?eit.»

– Ja, kas notiek…

Emma, smagi elpot, pieskreja pie viniem un iznema no drauga kabatas savu elektronisko karti.

«Luk, nemiet to,» sacija Lankova, pasniedzot to apsargam.

Virietis atlaida Romaninu, vina piezemejas uz asfalta un saka neapmierinati kaut ko murminat zem deguna. Apsargs atgriezas un iedeva vinas caurlaidi.

«Esi laipni gaidits,» Vesta ?naca, ieliekot to atpakal kabata.

«?eit ir mans,» Emma iedeva savu caurlaidi. – Un vai tu vari man palidzet ar manam lietam?

– Protams, tagad es izsauk?u apsargus, vini aizvedis tavas mantas uz istabu…

«328,» Emma pabeidza, burvigi smaidot. – Lai vini panem ari tavu koferi.

«Ne, es neuzticu savas lietas ap?aubama izskata virie?iem,» Vesta velreiz uzmeta neapmierinatu skatienu uz apsargiem.

Meitenes nogaidija, lidz bus savaku?as Emmas koferus un devas iek?a akademija.

– Un kur ir kopmitne? – Vesta jautaja, kad meitenes apstajas alejas vidu. «Man ?kiet, ka mes pabraucam garam ?im solinam apmeram pirms piecam minutem.»

«Es nezinu,» Lankova paraustija plecus. – Akademijai ir milziga teritorija, ir divas kopmitnu ekas un daudz vairak infrastrukturas eku.

«Ei, Em, neiedzilinasimies detalas,» nomurminaja Romanina. «Mums ?kiet, ka visi liki plust uz eku ar lielam kapnem.

Vesta saritinaja koferi, un draudzene traucas vinai aiz muguras. Akademijas teritorija bija patiesi parsteidzo?a ar savu izmeru, dro?i vien no putna lidojuma varetu domat, ka ?i ir atsevi?ka maza valsts. Ja, akademija tie?am dzivo grandioza stila, te neko nevar pateikt. Tacu interesants ir vel kas: lai ari teritorija liela, viss izskatas sakopts un pat majigs, kas ?adam vietam ir divaini un tam ir pavisam neparasti.

– Vini joko, vai ne? – Vesta skali teica, skatoties uz garajam kapnem.

«Es teicu, iedodiet man koferi,» Emma atbildeja un saka kapt pa kapnem.

Romanina ar rokam satvera somas rokturi un saka to vilkt aug?a pa kapnem. Sasodits, kapec tas vienmer ir ?adi? Jus nesajat koferi uz lidzenas virsmas, un tas ir vieglaks par spalvu, bet, tiklidz jums to vajag kaut kur vilkt, taja pek?ni paradas kiegeli. Dzive ir nezeliga lieta. Vesta smagi elpoja, bet turpinaja vilkt vinu sev lidzi. Skoleni, kas gaja garam, skatijas uz vinu, dazi ar lidzjutibu, bet dazi griezas pie deniniem. Vina viniem nepieversa nekadu uzmanibu; Emma jau ilgu laiku staveja aug?stava un gaidija savu divaino draugu. Vesta apstajas atpusties un nolika cemodanu uz pakapieniem, meitene noliecas, lai sasietu kedu ?nores, bet viena neveikla kustiba un vinas koferis ar triecienu noripoja leja, ne tikai, tas ari atveras. Nevis koferis, bet pagraba amatnieku brinums, sasodits!

Cemodans noripoja un ietriecas koka. Vestas drebes guleja pa visam kapnem.

«Ne,» meitene nomurminaja un atri noskreja leja pa kapnem.

Ap vinas koferi jau druzmejas pulis un kads ipa?i dzivespriecigs puisis tureja rokas vinas milako pidzamu ar zirafi.

– Ak, kur? valka tik karstas lietas? – Senija jautaja, virpinot gaisa Vesta pidzamu.

Romanina ar elkoniem pagruda visus mala un nostajas blakus Senijai.

– Dot to atpakal! – vina skali teica un saka bazt parejas mantas koferi, pulis aiz vinas izpluda smieklos.

– Skaties vien! ?is perverss valka sievie?u drebes! Mums akademija ir izvirtulis! – Isajevs smejoties teica.

– Raustit! «Vesta iztaisnojas un iesita puisim starp kajam. «Vini jums laipni jautaja, idiot.»

Isajevs saliecas uz pusem, Romanina izrava vinam no rokam pidzamu, aizvera koferi un izgaja cauri pulim. Sanaku?ie skoleni skali smejas, kad Senija pamodas, vin? nolema neturpinat sadursmi, vairakas reizes apkaunot desmit minutes tadam puisim ka vin?. Vina pavadija vel desmit minutes, lai savaktu savas mantas pa kapnem, bet beigas vina beidzot uzvilka vinu aug?a.

– Vi, kapec tev nevaretu but piedzivojumi? – Lanka teica, turot vederu, skatoties uz savu aizelpu?u draugu.

«Labak kluse,» Vesta atbildeja, izelpojot, vina nolika koferi un piegaja uz priek?u, lai panemtu no draudzenes rokam pudeli udens, bet acimredzot vina uzkapa uz ola, kaja sakustejas un vina paliecas uz priek?u.

Romanina grasijas ar savu kermeni sajust asfaltu, bet ta vieta vinas degunu trapija virie?u odekolona smarza.

«Ei, tev japaskatas uz savam kajam,» virietis nomurminaja, cie?i turedams meiteni.

«Piedod,» Vi pacela galvu un ieraudzija sev priek?a staltu virieti, kuram ir apmeram trisdesmit. – Ak, tu neizskaties pec studenta, vai ari gribeji iegut desmit minutes slavas?

«Tu nevareji iztikt ar parasto, paldies?» – Martin? jautaja, nostadot meiteni kajas. – Jusu takta izjuta ir vaja.

Suvorovs panema somu un devas prom no vietas.

«Es neludzu, lai mani pieker,» atbildeja Romanina un pastiepa vinam meli.

– Genijs, bet uzvedas ka berns! – Pagriezusi acis pret debesim, Lankova teica.

Pec piecam minutem meitenes beidzot uzkapa sava stava. Vesta bija diezgan pargurusi, godigi sakot, vinai vairs nepatika ?is vietas izvele, bet ko darit, jaiet lidz galam un nepadodas pa?a cela sakuma, tas ir stulbi, tas kaut ka izdosies.

– Es ceru, ka tev ir atslegas? – Vesta jautaja, atspiedusies uz vinu durvju ramja ar plecu.

Все книги на сайте предоставены для ознакомления и защищены авторским правом