Edgars Auziņš "Nosaukts par eņģeli"

– Ejam uz virtuvi! – majsaimniece paveleja.

Talak gaju pa garu koridoru, kas savienoja dzivojamo istabu ar citu telpu dalu, kuru sienas rotaja senas gleznas ar musu sencu portretiem.

– Apsedieties – ?eit ir kruze, ?eit ir svaigi pagatavota teja. Es ceru, ka tu busi melns? Man nav neka cita.

– Ja, es dzeru jebkuru teju. Paldies.

"?eit ir kapostu piragi, palidziet pa?i, tie ir loti gar?igi, saimniekam tie patik." Miklu gatavoju pec ipa?as receptes. Es jums neteik?u, pat nejautajiet,” saimniece izpluda smieklos.

"Mmm, cik gar?igi," es nomurminaju, dasni iekost piragu.

"Es zinaju, ka man tas patiks, visiem gar?o mani piragi."

– Saki, cik ilgi tu jau strada ?aja maja?

"Kop? Roberta vecaku naves esmu pienemts darba, lai rupetos par maju." ?o vietu atradu caur sludinajumu. Slava tev, Kungs! Esmu tik pateiciga Dievam un liktenim, ka ?eit stradaju. Godigi sakot, tas ir daudz darba, bet man tas patik. ?eit es daru to, ko man ir paticis darit visu savu dzivi.

– Izradas, ka visas ?is pukes, viss pagalma skaistums ir tavs nopelns?

– Ak ja, es tos iestadiju, raveju un laistiju. Tie ir mans noiets, mans hobijs, varetu teikt. Jus rupejaties, ieguldat energiju, un tas nav velti. Tad vini zied visas krasas, un tad es priecajos. Un tavas acis nevar beigt uz tevi skatities, un tavs deguns nevar beigt ?naukt,” ar entuziasmu sacija Marija Petrovna.

– Ja, uzreiz ir skaidrs, ka jus to darat ar savu dveseli.

– Nu, vai tu pabeidzi teju?

– Ja, paldies, es pabeig?u zimet.

– ?odienai pietiks, beidz, tu tik ilgi esi ?eit.

– Ak, man ir ko darit majas, es ar tevi pavisam aizmirsu. Un man vel ir gandriz stunda, lai tiktu majas.

"Tad es tevi neaizture?u."

– Uz redze?anos! Lidz ritdienai!

– Uz redze?anos, uz redze?anos… Es aizveros aiz tevis.

Mana pirma darba diena ir beigusies. Vienmer ir interesanti iepazities ar jauniem cilvekiem, man viss patika. Zel tikai, ka es nekad neredzeju Robertu, ceru, ka vin? tomer ieradisies rit. Ari ?i ena otraja stava manas domas nepameta. Varbut ta ir manu bailu personifikacija? Par ko tas viss bija?

5. nodala. Mans princis

Ir pagaju?as vairakas dienas no mana darba jauna loma. Marija Petrovna mani terzeja, bezgaligi runajot par ziediem. Driz sak?u tik loti izprast ziedo?o augu ?kirnes un veidus, ka uzreiz vare?u kerties pie florista.

?ajas dienas Roberts ne reizi neparadijas, vin? dro?i vien aizmirsa par mani.

Un kapec vinam vajadziga tada nabaga meitene ka es?

Sezot pie tejas ar Mariju Petrovnu, es nolemu parunat par man tik delikatu temu:

– Marija Petrovna! Kapec ?eit neparadas Roberts Aleksandrovics?

– Tatad vinam ir daudz darba, vinam nav laika mums.

– Un kads vinam darbs, ka vin? nevar ierasties ?eit gandriz stundu nedela? Vai jus varetu iziet vismaz pusdienas?

"Vin? nav lidzigs mums, buvmaterialu razo?anas uznemuma direktoram."

– Oho, nu tad ir skaidrs…

– Kapec tu jauta, tev ir savs darbs, un man savs. Viss ir kartiba un neviens netrauce.

"Ja," es izdvesu, "tas darbojas vel labak bez uzraudzibas."

– Tas ir tas par ko es runaju. Kur atputisimies, kur dzersim teju? Es ?eit dzivoju un uzskatu ?o maju par savam majam.

– Ja, ?eit ir omuligi, un nevar teikt, ka maja ir neapdzivota.

– Noteikti.

– Kadas gleznas karajas koridora? Kas uz tiem ir attelots?

"Ak," Marija Petrovna ievilka, "?ie ir musu kunga vecvectevi un vecvecmaminas." Vin? nav Khukhry-Mukhra, bet gan no slavenu tirgotaju un bojaru dinastijas.

Marija Ivanovna pazeminaja toni un puscukstus saka stastit:

"Roberts man pastastija stastu par vienu no saviem vecteviem. Likas, ka vin? butu loti bagats tirgotajs. Vin? tureja zirgu un aitu ganampulkus, un pat cilveki naca pie vina, lai iznomatu par stradniekiem lauksaimnieciba. Vin? bija loti cienits cilveks. Bet tas bija tik ?ausmigs, slikts laiks… Sakas septinpadsmita gada revolucija, un vini saka atsavinat visus bagatos – atnemt visu ipa?umu savam vajadzibam.

Un pa?i muiznieki un tirgotaji tika no?auti ka tautas ienaidnieki. Nepatik?anas atnaca ari musu kunga vecteva maja. Vini saka vinu meklet visur. Un vin? to panem un paslepjas siena kaudze. Vini bakstija visas siena kaudzes ar dak?am, un vini bakstija vinam siena kaudzi, bet vini to nevareja atrast.

Ta aizbega musu Roberta vecvectevs Mitrofans. Ja vin? nebutu izglabts, gimene butu partraukta, un vina, musu Roberta, nebutu! Dievs sveti vinu!

– Interesants stasts. Kur tas Mitrofans ir attelots attela?

– Ja, tur, otrais no labas puses. Ar melnu bardu un tadu nopietnu izskatu.

– Un kas vinam blakus ir meitene ar blondiem cirtainiem matiem?

– Vina sieva Anastasija.

– Skaists.

– Vinai.

Nakamaja diena mani sagaidija parsteigums – beidzot uzradas majas saimnieks.

Roberts, ka vienmer, pienaca pie manis ar savu burvigo smaidu un teica:

– Ka tiek gleznota bilde? Nu, laujiet man redzet, ko jus varat darit?

"Jums vel nav jaskatas, nekas vel nav skaidrs," es atbildeju, aizsedzot audeklu ar sevi.

– Nu, labi, ja tu negribi, es neskati?os. Un ari noverst uzmanibu.

"Labi, paskaties, tikai nespriediet parak bargi," es teicu, nokapjot mala no molberta.

– Bet tas fakts?

"Preteja gadijuma es apvainosies un aizbeg?u."

"Pedejais, ko no jums gaidiju, bija beg?ana."

"Es to negaidiju no sevis," es izpludu smieklos.

Roberts isi paskatijas uz audeklu:

– Kamer isti nesapratisi, kas tas ir? Kaut kads ekspresionisms,” puisis smejoties ironizeja.

– Viss tiks izdarits vislabakaja iespejamaja veida, Robert Aleksandrovic!

–Tu smejies par mani? Vienkar?i sauc mani varda, mes esam pazistami gandriz se?us mene?us.

"Ja, mes pazistam viens otru, mes esam tiku?ies tikai paris reizes," es teicu ar skumjam sava balsi.

–Vai tu par to esi sarugtinats? Vai velaties mani redzet biezak? – vin? teica ar nesleptu prieku.

– Kapec tu ta doma?

"Es tikai pats to teicu."

"Nu, vin? domaja, ka ir vin? pats. par ko vin? runa? – biju sa?utusi par sevi.

– Nu, ja ta, es katru dienu apmekle?u tevi un tavu audeklu.

– Ka ar darba slodzi? – Es biju parsteigts.

– Panem?u atvalinajumu par saviem lidzekliem. Es tik un ta esmu noguris, man vajag garigi nomierinaties,” Roberts noputas.

– Jus esat rezisors, ka vini tiks gala bez jums?

– Kur vini dosies? Ka vini var tikt gala?

– Marija Petrovna! Naciet, padomajiet par kaut ko uzkost kopa ar makslinieku. Ja, pasteidzies, ludzu! – paveleja majas ipa?nieks.

Marija Petrovna saka trakot un steidzas uz virtuvi:

– Driz viss bus gatavs, Robert Aleksandrovic!

“Tas ir tik divaini, kad vecaka sieviete ta nirgajas jauna pui?a priek?a. Robertam nav vairak par trisdesmit; to visu ieraugot, rodas sava veida disonanse. To dara nauda, es domaju.

Roberts mani pamaja uz maju, es paklausiju.

Ejot pa pazistamo gaiteni, likas, ka Mitrofans uz sienas piemiedza man ar aci. Acimredzot vin? un Roberts kaut ko saka kopa.

Bet vin? mani veda uz istabu preti virtuvei, kuras apdare bija modernaka, bet ar dekorativiem elementiem, kas pieskanojas visam majas interjeram.

Ipa?i izcelas antikais sarkano kiegelu kamins un tam blakus eso?ais pits kresls.

No otras puses, telpu rotaja diezgan pla?a biblioteka ar daudzam gramatam dazados vakos. Es piegaju un aplukoju dazus no viniem – Aleksandra Dumas (vecakais un jaunakais), Leva Tolstoja – pabeigtos darbus. Tik daudzveidiga literatura.

– Sedies ?eit uz divana. ?i ir mana teva biblioteka, man vajadzetu to sakartot, bet es nevaru to dabut,” Roberts ieteica.

Es pieticigi apsedos uz divana, preti Robertam.

Tika klats neliels galds ar uzkodam – sviestmaizes ar sviestu un sarkanajiem ikriem, dazi rulli?i, aukstie galas gabalini, augli, un, protams, teja ar ipa?u kapostu piragu.

– Palidzi sev, nekautrejies. Kad esmu majas, man labak patik pusdienot sava istaba, nevis virtuve.

Es klusiba saku est visu, visu iespejamo, lai izskatitos pec kartigas damas. Bet acimredzot man neveicas ipa?i labi, jo Roberts teica:

– Nu, tu esi izsalcis, Marija Petrovna tevi nemaz nebaro. Jus to nevarat izdarit ?ada veida.

"Vina baro visu, pateicoties vinai."

Vin? uzmanigi paskatijas uz mani un teica:

"Tu esi tik tieva, ka jums ir jabut labi pabarotam."

– Oho, es ari atradu gadigu teti. Vai ari tev patik apaligas? – es sarkastiski uzmetu vinam acis.

– Noteikti. Tev bus labi japaed, lai mani iepriecinatu.

– Kas tev liek domat, ka es gribu tevi iepriecinat? Un vispar es gribu but tada, kada esmu.

"Tevi kaut kas ir, tu esi tik pardro?s, tie?i mans tips," vin? drosmigi pazinoja, izstiepdams lupas smaida.

– Vai nu es esmu tavs tips, vai ari es neesmu tavs. Izlem tu.

"Tu esi tik naiva, ka jus nemaz nezinat dzivi." Vai velaties rit ar mani doties uz klubu, ir sestdiena?

"Es nezinu," es paraustiju plecus, "es nekad neesmu bijis tik sliktas vietas."

– Dzive viss ir jaredz un jaizmegina.

– ES doma?u.