3 nodala
Kungs, vai es neesmu es?
Ta sieviete, tas ir, jaunais es, bija nedaudz lidziga man – tada pa?a gara, diezgan slaida miesas buves, tadas pa?as pelecigi zalas acis, bala ada.
Bet vinas mati bija gari, vara sarkani. Pretstata maniem taisnajiem, pelnu krasas matiem, es skatijos uz skaisti lokojo?am sarkanam ?kipsnam. Likas, ka ap manu seju – vai drizak vinas seju – bija uguns makonis.
Vinas skropstas un uzacis bija ari sarkana krasa, un vinas lupas bija pilnigakas. Vina dro?i vien bija vel skaistaka par mani, bet kur ir ista es?
Mana galva griezas simtiem versiju par notieko?o – miegs, nave, citplanetie?u nolaupi?ana…
Kluss klauvejiens pie durvim partrauca manas fantazijas.
Durvis klusi atveras un istaba ienaca padzivojusi sieviete.
Vina bija gerbusies dargak un elegantak neka kalpones.
Vinas cepure bija cie?i ciete un rotata ar mezginem, un pie jostas karajas liels atslegu sai?kis. Vina paskatijas uz mani ar tum?am, nedaudz sa?aurinatam acim, vinas lupas bija cie?i saspiestas, un uzacis bija savilktas kopa, ta ka vinas seja nebija ipa?i draudziga, bet gan stingra un nepavisam ne mila.
Vina nolieca galvu un teica nedaudz aizsmaku?a balsi.
– Labdien, Agneses kundze! Ceru, ka labi atputies un sanemi spekus.
Agnese! Ta sauc ?o skaisto sievieti, kuru es redzu spoguli, tapec tagad tas ir mans vards.
Es nolemu, ka man mazak jaruna un vairak jaklausas. Turklat visi doma, ka es nokritu no zirga un sasitu galvu.
Nu es tie?am nokritu, tikai nezinu, kur un no kurienes!
«Labdien,» es atturigi atbildeju.
Es nezinaju ?is sievietes vardu, tapec nolemu aprobezoties ar vienkar?u sveicienu.
Viena no tam meitenem plivoja istaba, zemu notupdamas man priek?a, mazliet mazak zemu preti bargajai damai ar atslegam. Un tad vina saka murgot:
«Kundzit, jus varat palugt Vereti kundzei aiziet uz virtuvi, tur atveda krajumus, mums vajag aizvest, un vini ari darza lapene nokrasoja solinu un izsmidzinaja krasu uz gridas, un ari…»
«Ar to pietiek, Sadij, tu esi nogurusi damu.» Uz priek?u, es tulit atnak?u un nokarto?u.
Barga dama teica un pacela plaukstu. Meitene apklusa un aizbega. Un Vereti (tads ir vards, neaizmirstiet) atkal nolieca galvu:
«Saimniek, laujiet man kartot biznesu.» Es nosuti?u pie tevis kalponi, pusdienas tevi gaidis edamistaba.
To pateikusi, vina lenam pagriezas un aizgaja.
Pec minutes atskreja plapataja Sadija un loti atri un veikli saka mani gerbt.
Bija skaidrs, ka vina ta nebija pirma reize, viss nepiecie?amais tika ieguts atri, gandriz bez skati?anas.
Sadija, ne mirkli neapstajoties, uzvilka man apak?svarkus, sa?noreja korseti un uzmanigi un rupigi uzvilka man kajas tikla zekes – aditas, loti mikstas un patikamas pieskarties.
Pec tam Sadija atvera gerbtuves durvis un paskatijas uz mani:
– Kundze, kadu kleitu tu ?odien vilksi?
– Ludzu, nenogurdiniet mani ar jautajumiem… Izvelieties pats.
Sadija pasmaidija, ielida gerbtuve un driz vien nostajas man preti, rokas turot gai?i zalu kleitu.
– Kas ir tavs milakais?
«Lieliski,» es piekritu. – Tavs milakais deres
Kur? zinaja, ko Agnese mil?
Sadija veikli ievilka mani kleita, kas izradijas patie?am loti pievilciga. Tad Sadija aizpogaja mazas perlamutra pogas, iztaisnoja pienainas mezgines, kas bija pie?utas gar kleitas kakla izgriezumu, un apmierinati pasmaidija:
– Vai mes veidojam matus ka parasti?
Es noputos:
– Noteikti…
Loti atri un rupigi mana cirtas galva tika izkemmeta ar kaula kemmi un piesprausta ar kaula sprauditem.
Sadija atkal pasmaidija un maigi pieskaras manai sejai ar dvesmu. Acimredzot plans pudera slanis bija viss grims, ko ?i dama sev atlava.
Sadija apgriezas uz papeziem, atmeta lielas skaistas kastes vaku un paskatijas uz mani ar jautajumu:
– Kadam rotam dama ?odien dos priek?roku?
«?odien, Sadij, es labpratak atstatu izveli tev,» es atbildeju. «Pec kritiena man loti sap galva, un es nevaru skaidri domat… ?odien visu izlemsim pa?i.»
Izskatijas, ka Sadija nebija pret ?o variantu un, nedaudz padomajusi, no melna samta somas iznema skaistu kaklarotu, kas mirdzeja ar zaliem akmeniem, kas ierameti dzelteniga metala.
Zelts un smaragdi?…
Uzreiz man ausis tika ielikti auskari no tiem pa?iem akmeniem.
Visu darbibu nosledza masiva rokasspradze un gredzeni. Man dekoracijas bija acimredzami par daudz, bet Sadija rikojas tik parliecino?i, ka es to pienemu.
Talak vina pastiepa roku uz plauktu, uz kura staveja pudeles – kristala, caurspidigas, dazas bija kaut kados sarezgitos ramjos ar dekoracijam, dazadiem akmeniem un emaljas ziediem.
Sadie jautaja:
– Ka ar smarzam, kundze?
Es pastiepu roku:
– Ludzu, iedod man vieglakos,
Es patiesi cereju, ka Agneses kundzei nepatik smagas smarzas, jo es tas vienkar?i nevaru ciest.
Sadija pamaja ar galvu un panema tum?i zalo stikla pudeli.
Es rezigneti pamaju ar galvu:
– Tikai piliens. Baidos, ka speciga smaka man tikai stiprinas galvassapes.
Aromats izradijas patie?am maigs, kaut ka gar?augs un svaigs.
Nu, Agnese, tev iet lieliski, ja vien es apstiprinu visu, kas tev patika.
Es piecelos, mana sirds dauzijas, kajas padevas. Pusdienas ar kadu nepazistamu, nesaprotot, ka uzvesties, ko teikt, un turklat es pat nezinu, kur iet!
– Sadi, vai vari mani pavadit, ludzu?..
Vina satvera mani aiz elkona – jasaka, loti uzmanigi – un, acimredzot, veda mani uz edamistabu.
Milas istabenes pavadiba iegaju liela istaba, manuprat, pat zale.
Pa vidu bija liels galds, piekrauts ar traukiem, daziem traukiem un glazem.
Acis viss zibeja, galva griezas, patiesiba man steidzami vajadzeja pievilkties.
Paskatoties apkart, es redzeju, ka edamistaba ir vairaki virie?i.
Vini steidzas mani sveicinat.
Pirmais uzleca jauneklis, kur? pavadija mani ratinos. Vin? bija diezgan izskatigs – gara auguma, skaisti ieveidotiem matiem, sava veida varonmilis, blondine ar zilam acim.
Man likas, ka ?is blondais puisis ipa?i verigi skatijas man acis un saspieda manu roku nedaudz specigak par parejiem.
Ceru, ka ?ai Agnesei ar vinu nebija attiecibas? Ne, ne ?o! Es pat negribu par to domat.
Ari parejie tris kungi pusmuza un diezgan patikama izskata mani sagaidija loti draudzigi.
Es nedaudz atslabu un izelpoju…
Bet tad vin? paradijas durvis…
4 nodala
Tiklidz es ieraudziju ?o virieti, mana galva saka dauzities: «Skrien, bedz, briesmas!»
Virietis bija gerbies viscaur melna – no galvas lidz kajam, pat rokas bija pasleptas planos melnos cimdos. Vienigais, kas izcelas no pilnigi melna attela, bija lielais gredzens, kas tika nesats virs zimoga. Gredzens bija izgatavots no kada nezinama metala, nevis zelta vai sudraba, loti liels, un, kad uz ta krita atspulgi no daudzajam edamistaba aizdegtajam svecem, gredzens mirgoja ar spilgtam gaismam – tas bija gan skaists, gan baismigs. laiks.
Sve?inieks bija gar?, platiem pleciem, un vina melnie mati karajas gandriz lidz pleciem. Vinam bija maza, smaila barda un tas, ko es sauktu par degunu, bet vin? bija vairak plesigs neka lepns.
Bet pats galvenais, kas mani biedeja, ieraugot ?o ?kietami diezgan izskatigo kungu, bija vina skatiens.
Vina melnas acis zem sarauktajam uzacim izskatijas tik caururbjo?as un rapojo?as, ka man gribejas ar rokam aizsegt seju vai vel labak aizbegt kaut kur talu.
?is virietis nolieca galvu, sveicinaja mani ar kadu visparigu frazi, tad visiem parejiem viegli paklanijas.
No ta, cik ar cienu vini sveicinaja ?o kungu, es sapratu, ka vin? ir kaut kads svarigs un cienits cilveks. Un ka man ir jabut loti uzmanigam un modram ar ?o «melno» virieti.
Pie durvim saka staties cilveki ar jauniem traukiem, sapratu, ka laiks doties pie galda. Laipni smaididama, vina izdarija neskaidru zestu:
– Ludzu, kungi.
Jaunais blondais virietis pieleca un izvilka man kreslu pie galda galvgala. Lieliski, tagad es zina?u, kur sedet. Parejie viesi sedeja man abas puses un vinam preti ienema tikai rapojo?ais virietis melna krasa, vin? nekad nenovilka cimdus, bet likas, ka tas nevienu neparsteidza.
Vakarinas bija nesteidzigas, kalpi nesa un aiznesa traukus un leja dzerienus. Es iemalkoju baltvinu, pec tam iemalkoju pa?taisitu limonadi un ar dak?inu ap ?kivjiem metaju nelielus, man nezinamus trauku gabalinus, pamatojot to ar to, ka neesmu pilniba atguvies un nevaru est.
Saruna riteja ka parasti. Ik pa laikam iespraudu piezimes, pasmaidiju, pamaju.
Beidzot es ari uzzinaju, ka jauno blondo virieti sauc Augusts de Kontje, vienu no vecaka gadagajuma virie?iem, garu un resnu, sauca par baronu Bernardu, isu kungu, kur? neparprotami cieta no elpas trukuma, sauca par monsieur Dupont, tre?a vards. virietis, pilnigi pliks, es un nedzirdeju vai palaidu garam. Vin? biezi smejas un stastija smiekligus stastus.
Visi melnaja terpto kungu vienkar?i sauca par Milordu. Tapec saprotiet, ko tas nozime. Vin? needa daudz, dzera nedaudz sarkanvina no kristala glazes, maz runaja, bet loti uzmanigi visus klausijas un pamaja vai kratija galvu.
Tikai vienu reizi, kad Augusts stastija par saviem suniem un to, ka vini dievina mazo kakenu, kas pek?ni paradijas audzetava, Milords plati pasmaidija. Vina smaids pilniba parveidoja vina seju – es pek?ni ieraudziju skaistu, drosmigu, vel ne vecu virieti.
Es nenoversu acis no vina, mani tik loti parsteidza ?is islaicigais smaids. Vin? paskatijas uz mani – un smaids uzreiz pazuda no vina sejas, un Milords atkal pienema savu agrako auksto izskatu.
Vin? paskatijas uz mani pari galdam, un vina nakamais jautajums, kas bija adresets man, ieveda mani stupora:
– Agneses kundze, kad apsolija ierasties jusu dels, musu cienijama Kamila?
