Puka ena. Dargumi
Edgars Auzin?
Aizpu?ot sveces vai iemetot monetu struklaka, es izsaku vienu un to pa?u vele?anos: atrast savu dvinumasu, kas pazuda pirms astoniem gadiem. Kad es vinu pazaudeju, preti ieguvu naidigu viru. Esmu parliecinata, ka vin? ir atbildigs par vinas pazu?anu, tacu nevaru to pieradit. Dienu pec dienas es izliekos par izpalidzigu sievu, un reizem man ?kiet, ka vairs nespeju to izturet. Tacu kadu dienu vele?anas piepildijas, un murgs beidzas, kad pamodos cita pasaule. ?eit mani sauca par Puka enu, un man tas patika. Man likas, ka esmu traks, bet pukis bija ists, un man bija iespeja sakt dzivi no jauna un atrast patiesu laimi.
Edgars Auzin?
Puka ena. Dargumi
Prologs
Vasilina Vjuga, drakloda Reginharda Berliana sieva un ena.
Dortholas pils, Drakendort Reach.
– Smaragds?! Ta nevar but patiesiba! – Reginhards Berlians, Drakendorta limita puku kungs un ari mans virs, man aiz muguras iesaucas.
Es sekoju milzigas kirzakas siluetam, kas lidoja uz Puka gredas sniegbalto virsotnu fona. Vinam noteikti kads sedeja mugura. ?is kads ir Zlata – mana septingadiga meita!
Pavisam nesen vinu nakts vidu izrava tie?i no magiski aizsargatas pils, un es gandriz traks no bailem. Iepriek?ejo reizi to paveica manigie Nirfeats – haosa burvji, kurus vada karaliene Nirfeja – biedejo?a, vampiram lidziga butne. Reginharda biju?ais padomnieks un pusbralis Tapredels, kur? dralordu septinus gadus ieslodzija Dragon Peak ala, kluva par vienu no Nirfea generaliem. Veledamies iegut varu par Draknedortu, vin? izdarija nodevibu un kluva par haosa adeptu.
Nirfeats atveda veselu armiju, tacu Dortholas aizsardziba iztureja, un tad vini nolema iegut varu ar viltibu. Vini nolaupija Zlatu, zinot, ka Rega nav majas, un es dari?u visu, lai atgutu savu meitu. Vini gribeja to apmainit pret dralorda burvju zobenu – Cleaving. Cleaver nav tikai zobens, ta ir robezas atslega, un ta zaude?ana mums visiem draudeja ar navi. Par laimi, mes ar Reginhardu spejam parspet savus ienaidniekus un uzvaret. Regs iznicinaja Nirfejas armiju, un vina pati tika izraidita no Drakendortas, un milzu zirneklis Sfira mielojas ar nodeveju Tapredelu.
Drekendorta ir pienaku?as particigas dienas. Regs atjaunoja savu zemi, izskauz Nirfeat infekciju, un cilvekiem vairs nebija jabaidas un jaslepjas. Visi svineja drakloda atgrie?anos un musu kazas. Likas, ka tagad viss noteikti bus labi, bet…
Un ir pagajis mazak neka menesis, lidz Zlata atkal tiek nolaupita! Un kur?? Tas, kur? atrada pajumti musu maja?!
– Nier Chatollier – smaragda pukis?! – vira teiktie vardi mani sasniedza noveloti.
Es nonurdeju, iebazu pirkstus matos un skraidiju pa istabu.
– Ja, lai vin? butu tuk?s! – harpija, mana mazula aizbildne un aukle, noladeja savas plau?as. – Vin? mani apmanija un atnema musu Zlatocku. ?im laupitajam izdevas visus apmanit!
– Agripina! – es iesaucos sargam.
Harpija apsolija, ka izglabs Zlatu, vai tie?am es vinai veltigi uzticejos?
"Atvainojiet, Nyera," pirmo reizi mana atmina mans ?kietamais radinieks kluva par oficialu. "Harpijas ir bezspecigas pret puku magiju," vina sarauca pieri. – Es apsolu, Lina. Es dari?u visu, lai vinu atgutu! Es megina?u aizvest sevi pie vinas, tiklidz vini kaut kur apstasies…
Bet man to vajadzeja tagad!
Mana maza meita ir kaut kur viena ar nepazistamu viru… Darkon, kas butibu nemaina!
"Reg…" es bezpalidzigi paskatijos uz savu viru.
– Es lidoju vinam pec! – Reginhards, pienemis lemumu, metas uz izeju.
Zinaju, ka vin? dodas uz savu torni, kur bija speciala piestatne ertai pacel?anas reizei. Mes steidzamies pec, bet pa celam iekritam manas biju?ajas kameras. Manas lietas vel nav parvietotas uz gimenes lietam.
– Gapa, drebes man! Atrak!
Saproto?a harpija jau vilka man no pleciem halatu un metas silta kreklina. Es nekad muza neesmu tik atri uzvilcis bikses. Es aizpogaju kreklu, zabakus un jaku, skrienot pa koridoru.
– Reginhard, beidz! Esmu ar tevi! – vina kliedza, pedeja bridi paspejot izlekt uz gaisa mola.
Mans virs gribeja iebilst, bet, kad vin? saskaras ar manu izlemigo skatienu, vin? saprata, ka tas nav tas gadijums, kad vinam vajag pretrunat.
"Labi," vin? neparprotami negribigi piekrita.
Pec minutes mes jau lidojam naksnigajas debesis, un sajutas aizrava man elpu. Berlians lidoja tik atri, ka zvaigznes debesis izpluda, un, ja ne ipa?a puka magija, es nekad nebutu varejusi palikt vinam uz muguras.
– Kapec es to nesapratu agrak? Galu gala vini man teica, un vin? uzvedas…
“Vai tu runaji? PVO?" – virs mani garigi partrauca.
– Ne, tas neesi tu! – es dusmigi izblavu.
– Tavas dro?ibas labad, Lina, – Berlians samiernieciska toni paskaidroja.
"Eirena ludza, lai vina noslepums tiktu saglabats, un es apsoliju. Beram ir taisniba, nekad nevar zinat, kas vareja notikt.
"Es ta nedomaju, man vienmer bija briesmas bez ta." Zirneklis, nosferas un citas nejaukas lietas. Cunami,” es nomurminaju mazliet mierigak.
"Smaragds Eirenas kermeni bija neaizsargats. Njera Catolje kop? dzim?anas nebija dralords…” Reg paskaidroja.
"Un ka tad Smaragda gars ieguva savu isto formu?" – Berlians pek?ni uzdeva jautajumu.
"Bet tas ir divaini. Atklati sakot, es neko tadu nebiju gaidijis. Lina, kas tev pastastija par Eirenas noslepumu? – Reginhards jautaja.
– Bija paregojums no Aruhi.
– Vai Aruha tev to paredzeja?! – virs bija parsteigts, atceredamies zilnieces nepatiku pret mani.
"Ne man, bet tas nav mans noslepums," es pasmineju. – Bet paregojums runaja par "kur? sevi nes puki". Sakuma domaju par tevi un biju ?ausmigi greizsirdiga, bet tad izradijas, ka mes runajam par Eirenu. Nu kapec es nesapratu uzreiz? No turienes vina interese par Zlatu! Ta tas ir – jo vina ari ir Ena! Bet… Vina ir bernin?, vinai vel par agru klut par kada enu!
“Neuztraucieties, Lina, smaragds ievero tradicijas. Tavai meitai briesmas nedraud,” Berlians steidzas mani mierinat, nojausdams manu izmisumu.
Varbut ?aja pasaule vini bez ierunam ticeja tradicijam, bet es biju slikto zinu upuris uz Zemes, nevareju to tik viegli pienemt un jutos ka pretiga mate, kas lava sev atpusties un pazaudet savu meitu no redzesloka. Tas nekas, ka tas bija manas kazas.
Pec dazam stundam saku nozelot, ka devos tala celojuma bez sagatavo?anas. Mans kermenis jutas sastindzis, lai gan es centos biezak mainit pozicijas. Es gribeju dzert un iet uz tualeti. Otrais ipa?i. Bet sakodidama zobus, es iztureju, baididamas kaut uz mirkli aizturet savu viru.
Berlians pirmais atjedzas un saka nolaisties.
– Kas notiek? Vai esam ieradu?ies? – Es uztraucos un taja pa?a laika nevareju valdit prieku.
"Jums ir nepiecie?ams partraukums. Esmu parliecinats, ka ari Smaragds bija pargulejis. Zlata nepardzivos tik garu celojumu puka mugura, tapec nebaidieties,” Ber turpinaja mani mierinat.
Ir viegli pateikt: "Nebaidieties!"
Doma, ka Zlata nak?nos nezinama vieta, noteikti nelika man justies labak. Ko darit, ja tur dzivo kads, piemeram, Sefira? Vai ari nirfeates tos atklas nakti?
Piespiedu sevi apstaties, citadi vareju fantazet lidz vajpratam. Es atlavos tikai neitrali pajautat:
– Ja mes vinus pazaudesim?
"Mes nezaudesim. Es zinu, kur vini dodas. Esmu parliecinats, ka Smaragds cen?as doties uz Sven-Hall – vinas gimenes ligzdu,” Berlians man parliecino?i atbildeja.
“?eit nav aizsardzibas,” Regs piezimeja, kad gandriz 24 stundas velak mes nolaidamies zinama attaluma no Svena Hola.
Apkartne at?kiras no man ierastas jurmalas, un skarba, nedaudz tupus pils pazuda starp zalajiem pakalniem, kas klati ar zemiem lapu koku meziem. Uz to veda aizaudzis cel?, un taluma meza kazas ganijas joprojam biezaja zale, lai gan lidz rudenim ta bija kluvusi bruna, bet tuvuma nevienu majokli neredzeju. Tikai no aug?as, aiz kaiminu kalna, bija redzamas pamesta ciemata paliekas.
Lidzigus redzejam ne reizi vien lidojot. Atsevi?ki erlingi izskatijas nedaudz turigaki, tacu Torisvena pierobeza noteikti valdija haoss. Regs un Berlians nomakts kluseja, un es neuzdevu nekadus jautajumus, saprotot, cik gruti dimanta pukim bija ieraudzit savu kaiminu grutibas.
Vai tie?am Nirfas to visu izdarija? Vai tie?am visur ir vienadi?
"Vai iesim iek?a?" Berlians ieteicas un viegli pacelas pari sienai, kas bija apaugusi ar efeju un sunam.
"Viss izskatas ta, it ka ?eit dzivibas nebutu bijis jau kadus simts gadus, ne nedaudz vairak par septiniem," es atzimeju, juzdamas ka ekskursija sena cietoksni.
Apbraukaju?i loku virs Sven Hall, neriskejam un piezemejamies uz gaisa mola, kas izskatijas sapuvis, bet piezemejas tie?i pagalma. Reginhards atkal parvertas par cilveku, bet ?oreiz drebes.
– Kaut kas jauns? – pacelu uzaci.
"Es pamazam atguvu savas prasmes," mans virs drumi uzsmaidija man un pirmais devas uz galveno ieeju. – Lina, neatpaliek, bet seko pedam. Un labak ir skatities ar magisku redzejumu, vai ne?
– Centisimies.
Pec ceremonijas pie Puka priek?teca statujas es nekluvu par burvi, bet iemacijos saskatit magiju, un tapec uzreiz atjaunoju savu redzejumu. Lai gan es to nevare?u darit ilgi, man sapes galva.
– Reg, vai tu to redzi? – noradiju uz melnajiem zirneklu tikliem sturos.
– Tas ir haosa burvibas atbalsis. Kaut kas lidzigs pelejumam, meginiet to nepieskarties.
Mes piesardzigi gajam pa tuk?iem koridoriem. Pa celam skatos pa istabu. Pec izskata pili nebija nekadas dzivas butnes sajutas. ?eit nebija ziedu, pie kuriem es biju pieradis, un nebija pat kukainu, kuru ara bija daudz. Un vaininieks bija ?i pati magiska pelejums, kas izsuc dzivibu no visa dziva.
Ari ?eit bija diezgan mitrs, pat gaiss ?kita smags.
"Reg, vai esat parliecinats, ka vini ir ?eit?" – Atkal pastiprinajas bazas par manu meitu.
"Esmu parliecinats, ka es tas jutu," mans virs pamaja ar galvu un pastiepa man roku, kuru es uzreiz satveru.
"Pils ir izlaupits lidz zemei," es atzimeju, skatoties uz gaiteniem un telpam, kuras nebija palicis nekas, iznemot neskaidras gruve?us vai atkritumu kaudzes.
Pilnigs mebelu trukums. Kailas sienas, dazreiz kupinatas, dazreiz uzskriceletas ar saukli "Ahare nirfe!" un visadas nekitribas…
– Reiz mes ar Marinku, manu masu, uzkapam pamesta sanatorija. "Ta ir lidziga sajuta," es dalijos savos iespaidos. "Ari tur nebija palicis pilnigi nekas, un dazviet cilveki pat demonteja sienas savam vajadzibam."
Es nepiemineju to, ka paliku?ie bija apberti ar lamuvardiem un milestibas apliecinajumiem, kaktos bija sabiedriskas tualetes un citas narkomanu, bezpajumtnieku un citu marginalizetu cilveku klatbutnes pedas.
"Es nezinu, kas ir sanatorija, bet ta izskatas slikta vieta." Kapec jums tur bija jaiet? – Regs jautaja, skatidamies uz kapnu kompleksu. – Uz aug?u vai uz leju? – vin? domaja.
– Lai pakutinatu nervus un uznemtu for?as fotografijas. Nu… Tas ir bildes, kuras nav zimejis makslinieks, bet ar ipa?u ierici, ka artefakts. Tas var acu priek?a uzzimet jebko, izmantojot gaismu.
– Interesants artefakts. Es gribetu to apskatit. Aug?a,” Regs uzvilka mani pa kapnem.
– Ja. Lai gan musu pasaule nav magijas, ir daudz noderigu un interesantu iericu. Manuprat, Gapam izdevas daudzus no tiem izpetit. Es dzirdeju, ka vina visu pierakstis.
"Harpijas ir meistari ?aja joma." Vini ir ?is pasaules zina?anu sargataji. Zel, ka vinu ir loti maz, un vini dzivo vientulnieku.
Nekur citur negriezoties, uzkapam galvenas ekas aug?eja stava. ?eit Reginhards sastinga un paskatijas apkart. Ari es, atzimejot, ka ?eit ir daudz mazak magisko zirneklu tiklu vai pelejuma. Zemak ar to apaudzis gandriz viss.
"?aja virziena," virs beidzot nolema un piegaja pie tuk?as sienas un tad vienkar?i izgaja tai cauri.
Es pretojos, instinktivi nobijusies, kad vina roka, kas izlida no akmens, vilka mani pec manis.
– Beidz!
"Lina, ta ir tikai iluzija, ?eit ir durvis," Reginhards paskatijas tie?i ara no akmens.
