Bet vina neuzdro?inajas apgriezties. Vin? aizbega – un tas ir labi. Man vel vajadzeja zirnekli, kas mani pavada!
Acimredzot, domadama, ka blondines riciba mani ir kaut ka aizvainojusi, sieviete maigi uzsmaidija man.
– Vienalga, Sallij. Persidija dazkart nav kartiba. Bet Monsieur Darkwood, iespejams, neatteiks jums paradit akademiju un kopuma palidzes jums pirmo reizi iekartoties musu sienas. Es tev visu pastastitu un pats visu paraditu, bet es jau ?ausmigi steidzos, patiesiba kaveju. Ka jus, monsieur Darkwood, tiksiet gala ar jums uzticeto uzdevumu?
"Tas butu gods, Pelisey kundze," brunete atbildeja, piekrito?i nedaudz noliecot galvu.
"Tad man ir vel viens lugums jums, Nirel." Skaties, vai tavs draugs mana prombutne uzvedas pieklajigi.
"Protams, kundze," students viegli piekrita.
Lai gan, ja es butu vina vieta, es butu uzmanigs ar ?adu solijumu do?anu. Ja, vin? ir traks – ?i blondine! Ka mezonis, kas nokrita no zara! Padoma tikai, es dazas minutes sedeju aiz loga. Nesabruka!
Tiesa, man joprojam bija kauns. Tas bija kaut ka neerti. Bet jus varat mani saprast: manu acu priek?a zirnekli neparversas par cilvekiem.
Ieverojot, ka vecaks nebija izgajis no kabineta, es satraucos, meginot ieskatities sekretares istaba:
–Kur ir mana mate?
"Vina jums rakstis reizi nedela, Mademoiselle Dragon," kundzes balss kluva aptvero?a, nomierino?a.
Bet es netaisijos nomierinaties!
"Mans uzvards ir Eveseja," vina dusmigi sacija.
"Ne ?eit, Salaman," sieviete stingri iebilda. – Pusnaktnieku akademija jus esat registrets ka Pukis – no teva puses.
Kratot galvu, lai tiktu vala no jautajuma, kas uzreiz radas manas domas par otro vecaku, kuru nekad nebiju redzejusi, atgriezos pie galvenas temas. Es centos neskatities uz nevelamo musu sarunas liecinieku. Mana balss bija stingra un pauda apnemibu:
"Madame Pelisey, es nevelos ?eit palikt." Un kas man jadara akademija?
Skolas direktors maigi pasmaidija. Vinas skatiens liecinaja par piekap?anos, it ka vina jau iepriek? zinatu, ka mana reakcija bus tie?i ?ada.
"Mana akademija tu iemacisies sadzivot ar to, kur? sez tevi, mans dargais." Katra no pusnakti dzimu?ajiem dzivo Tum?a puse, ta saukta sencu davana. Tava mamma teica, ka tavas spejas vel nav izpaudu?as, tapec ?is izglitibas iestades sienas tev tas bus jaatrod un jaierobezo.
"Man nav davanu," es sausi teicu, pat nemelojot.
Neparastas spejas bija, ja, bet davanas nebija.
– Un mums vel tas ir janoskaidro, Salaman. Ak, es aizmirsu iepazistinat sevi. Ta tas notiek, kad steidzies,” smaidot saprata sieviete. – Madame No?lija Pelisay. Laipni ludzam Midnighter akademija.
3. nodala. Talie senci
Mes ar gidu laternu gaisma kopa ar kundzi izgajam ara no akademijas galvenas ekas. Nokapjot uz pirmo stavu, es uzzinaju, ka manas lietas tiks atnestas tie?i man atveletaja istaba. Bet ne mamma. Mani vecaki izvelejas mani neredzet pirms aizbrauk?anas, kas bija neticami aizvainojo?i. Bet vina nosutija zimiti ar Pelisejas kundzes starpniecibu.
Tomer neko jaunu taja neizlasiju. Aletra Evesey solija man rakstit reizi nedela un ludza, lai neesmu spitigs, uzsverot, ka mana klatbutne ?aja akademija bija labakais lemums mums abiem. Tada veida vina par mani neuztraucas, jo tagad es biju uzticama aizsardziba.
Bet vina nenema vera, ka ari es neesmu bezdveseles robots. Kur man likt savu sajusmu? Ka atbrivoties no jaunam bailem?
Nostajusies uz akademijas lievena, lai sagaiditu, kad Pelisejas kundze pazudis aiz vartiem, es parliecino?i devos uz to pusi, pilniba ignorejot gan nervus nezelojo?o gargoju, gan man norikoto studentu.
Lai ko mamma teiktu, mums kopa bus dro?ak. Es vinu pieskati?u, un vina par mani. ?is plans nevainojami darbojas astonpadsmit gadus.
Un tas ir elementari: kur? dezures, kamer mamma gul? Kad es uzaugu, mes parmainus veicam ?o pakalpojumu.
Ne, es lieliski sapratu, ka vina ir nogurusi. Man ari nepatika nomadu dzive. Sakuma likas interesanti: jaunas pilsetas, jauni cilveki, priek?a tik daudz nezinama. Bet pilnigs konsekvences trukums kaitina. Ikviens velas majas, kur var atgriezties pec ilgiem celojumiem un justies relakseti un erti.
– Cau, kur tu dosies? – brunete man uzsauca, tiklidz es noskreju leja pa kapnem. – Pirmkursnieku kopmitnes atrodas otra puse.
"Ej pats uz turieni," es atcirtu, vienlaikus pastiepdams meli pret kartejo parakmenoto gargoilu. "Es netaisos palikt ?eit tikai tapec, ka jusu kundze ta teica."
"Tatad vini jus atveda ?eit ar varu?"
"Vini to atnesa," es spitigi laboju, ejot apkart puku dobem pa akmeniem brugeto taku.
– Man zel.
Es parsteigta paskatijos uz puisi, bet tikai uz mirkli. Vina seja bija patiesa nozela.
"Cilveki reti ierodas ?eit pret savu gribu. Parasti nestabilas davanas del.
– Man nav davanu! – atkartoju melus.
"Ja, lai ko jus teiktu," vin? samiernieciski teica. "Bet jus joprojam nevarat izklut no vartiem." ?im nolukam jums ir nepiecie?ama caurlaide.
– Es varu iztikt bez piespeles. Jau turpiniet savu biznesu. Man noteikti nevajag spiegus.
Tikusi pie vartiem, es tikai pamaju prom puisi, kur? atkal gribeja man kaut ko pateikt. Ta vieta vina pieskaras vartiem, planojot vienkar?i uzkapt tiem pari. Cereju, ka mamma ?aja puse aizkavejusies vai vel nav paspejusi aizbraukt no bibliotekas, izkramejot savas nedaudzas mantas, citadi vinu atrast bus grutak.
Bet es to atradi?u. Jo kopa un tikai kopa mes esam stipri.
Tacu, tiklidz ar otru roku satveru metala stienus, mani pek?ni izmeta no vartiem. Tika uzmests, ka, piezemejoties uz zales vai tacinas, noteikti butu paliku?i zilumi.
Bet man paveicas. Brunete mikstinaja manu kritienu. Pats. Notriekusi vinu, es atradu mus puku dobe ar ieveidotu zali. Pagriezusies pret vinu, vina to atrada.
"Es tev teicu: jums ir nepiecie?ama piespele, lai izietu pa vartiem," Nirels pacela galvu.
Taja pa?a laika vin? ar abam rokam tureja mani aiz vidukla.
Atlikusi plaukstas uz vina krutim, lai butu pec iespejas talak no vina sejas, vina paskatijas apkart. Tas mus krietni atsvieda atpakal – kadus trisdesmit metrus. Interesanti, vai ?eit kaut kur var dabut kapnes?
Manas domas ielauzas pui?a balss:
– Es saprotu, ka tu tagad esi dusmigs.
Es biju patiesi parsteigts.
–Vai es esmu dusmigs? Ja, esmu nikns. Mamma mani ?eit atstaja, un vina nonaca elle.
"Vinai, iespejams, tam bija iemesli." Esmu parliecinats, ka, ja vina varetu, vina tevi ?eit nepamestu.
Atkal pievilcis mani sev klat, vin? pek?ni riteja man lidzi. Tagad es guleju uz zales, kas mani samulsinaja un samulsinaja, jo vina seja atkal bija nepienemami tuvu, un vin? karajas par mani, atbalstot kermena svaru rokas.
– Tu vinu pat nepazisti! – es biju sa?utusi, plosidamies zem vina.
Lai atbrivotos, vinam nacas apgriezties uz saniem un ar pulem no spitibas noraut vienu roku no zemes. Tas bija vienigais veids, ka es vareju aizripot un piecelties kajas.
Pec tam students piecelas.
– Vai mes varam dabut kapnes? Vai augstas kapnes?
Uzmanigi apslapet nez no kurienes radu?os mulsumu, verigak aplukoju apkartejo apkartni. Mekleju starp puku dobem, zali, soliem un krumiem kaut ko, ko varetu izmantot, lai izveidotu pacel?anas torni. Solini ?im nolukam nebija piemeroti: to metala kajas bija iestradatas celinos.
– Loti maz ticams. Un pat ja akademija kaut ko lidzigu var atrast, neviens jums neko nedos. Ejam, es tevi aizvedi?u uz kopmitni. Lidz vakarinam vel ir nedaudz laika, lai iekartotos jaunaja vieta.
– Nirel… Tas ir tavs vards, vai ne? – katram gadijumam noskaidroju un, sanemusi parliecinatu majienu, turpinaju: – Nirel, tev jaiet iekartoties. Un man ir jasanem caurlaide. Kur es to varu dabut?
– Tikai ar pirmkursnieku kuratoru. Un ?im nolukam jums jadodas uz hosteli.
Vina lupas paradijas izsmejo?s smaids. Un ta es sapratu ta butibu. Lai iegutu piespeli, man joprojam ir jadara tas, ko es tikko centos izvairities.
"Esmu parliecinats, ka jums ?eit patiks," vin? mikstinaja, radot, lai es dodos uz priek?u.
– Bet ne es.
Apstaigajot vinu pla?a loka, es ar neatkarigu gaisu devos uz akademijai tuvako divstavu eku. Ta ari celta no peleka akmens. Zem naksnigajam debesim ?kita tum?s un drums.
"Pirmkursnieka eka ir otra puse," vini man pieklajigi pazinoja, bet es tie?i jutu, ka puisis taja bridi smejas.
Man personigi nebija smiekli. Laiks neatgriezeniski izslideja caur pirkstiem, un, jo ilgak gajam pa takam gar soliniem un laternu stabiem, pakritot zem koku enam ar apjomigu lapotni, jo stipraka mani kluva parlieciba, ka nepaspe?u laika.
Es nevare?u pietuvoties musu nomas automa?inai, pirms mana mamma nav aizbraukusi.
–Tu ari esi pirmkursnieks? – jautaju, sanis skatidamas uz savu gidu.
Es jutos erti, ejot vinam blakus klusuma, bet mana iedzimta zinatkare nelava man kluset. Nirels bija ka tie, kurus skolas, kuras es macijos, sauca par “zelta zeniem”. Ideals izskats, idealas manieres un milzigs lepnums, kas saistits ar milzigu augstpratibu.
Ja ?iem pui?iem vispar nebija smadzenu, vini bija neticami kaitino?i. Un, ja ar domu viss bija kartiba, tad tas instinktiva limeni izraisija bailes. Jo vini radija brini?kigus manipulatorus.
Es vel nesapratu, kur? rieksts man ir.
– Pirmkursnieks? – students atturigi brinijas, izaicino?i pacelot labo uzaci. – Ne, es jau esmu tre?aja. Lidz skolas beig?anai paliku?i divarpus gadi.
– Un ?is?
Noradot uz Zirneklcilveku, es spelejos ar uzacim.
– ?o? – Nirels jautaja, saraucis pieri. -Tu runa par Persiju? Vin? ir ari tre?aja vieta. Vin? vienkar?i nevar samierinaties ar faktu, ka man ir labaka priek?nojautas davana neka vinam.
Izteiksmigajam lupam izskreja smiekli, un es ar gribasspeku piespiedu sevi paskatities vinam acis.
"Es domaju, ka nevare?u vinu atrast zirnekla forma."
– Atrodi… Tu speleji paslepes, vai ka?
Es biju ?ausmas. Vai tie?am te nav ko darit?
– Ta var teikt. Tikai teritorija nav ierobezota un nav noteikumu. Katram no mums ir spejas. Tapec mes tos parbaudijam.
– Piemeram, akuta redze vai dzirde? – es nejau?i ierosinaju, cen?oties, lai mani neuzskatitu par parlieku ieinteresetu.
Puisis bridi padomaja.
– Teiksim ta: ko jus vispar zinat par Midnighters?
Ka jau solits, pa ?o laiku puisis mani bija pavadijis lidz pirmkursnieku ekai, bet es nesteidzos doties iek?a pelekaja divstavu eka.
Sapratu, ka skriet pie vartiem, cibinas caukst, vairs nav jegas. Tagad jarikojas ar vesu pratu, ar skaidri definetu planu. ?i tehnika darbojas vislabak. Vismaz ar mammu.
Apsedies uz solina iepretim augstajam lievenim, nolemu uzzinat pec iespejas vairak informacijas. Turklat Nirels labprat atbildeja, neko neslepa un meginaja pievienot sikakas detalas, it ka skaidrotu bernam.
Berns nebiju, bet manas zina?anas raksturoja viens vienigs vards – niecigs. Es nevareju neko darit, lai manam sarunu biedram stasts butu vieglaks. Es nezinaju gandriz neko, kas patie?am, manuprat, butu svarigs.
Tikai ?odien uzzinaju, ka cilveku acim ir apslepta teritorija. Pec neguletas uz cela pavaditas nakts, drudzaina rita, mainot ma?inas, un ne parak gar?igam pusdienam estuve ar teiksmaino nosaukumu “Massacre”, mamma mani atveda uz pilsetas centralo biblioteku Ashwool.
?i eka loti at?kiras no tas lidziniekiem uz ielas. Vecas majas ?eit viena pec otras tika nojauktas nepiemerota stavokla del, un to vieta tika uzceltas divstavu rindu majas ar beniniem zem jumta. Sarkans kiegelis, tum?i bruns jumts. Majas ar vairakiem dzivokliem izskatijas omuligi un sakopti, tacu biblioteka nepavisam neatbilda ne to arhitekturai, ne jaunajam rajona izskatam kopuma.
Ne, ari ?i eka izskatijas tira un sakopta. Tacu taja pa?a laika radas sajuta, ka Vinas Majestate Karaliene pukaina krinolina kleita ir iesprudusi starp musdienu gimenem no zobu pastas vai majonezes reklamas. Man pat bija bail iet iek?a. Ne, es nebaidijos, ka pek?ni sabruks sienas, bet es patiesi uztraucos, vai mes vispar varetu tur aizbraukt.
Ko darit, ja bibliotekas vieta jau sen ir muzejs ar vertigakajiem eksponatiem no ?is pa?as karalienes laikiem?
ES kludijos. Iek?a zina?anu kase atgadinaja visparastako biblioteku, kadu es to iztelojos. Protams, ne skolas, gramatu ?eit bija daudzkart vairak, bet tas nebija spiests lidz “neiespejami iziet cauri”.
Gar sienam bija gliti, vienadi skapji no gai?a koka, lidz pat griestiem. Vini staveja iek?a zale ta, ka veidoja bezgala stieptas rindas, kuru pa?as beigas bija redzama tikai blava tumsa.
Pa labi no ieejas, aiz garas letes, pa platu logu bija redzama gerbtuve ar iegareniem gridas pakaramiem ar desmitiem aku. Un tie?i musu priek?a atradas ?aurs galds, aiz kura zem galda lampas blavas gaismas atklajas barga vecaka dama.
Viss ?kita strikts: glita sirmu matu bulcina, izskats un gai?i peleka kleita, kuru es pamaniju tikai pec tam, kad sieviete piecelas.
– Astonpadsmit gadus mus vaja psiho, un mes atnacam uz biblioteku? – es biju neizpratne, nodrebedams zem gandriz bezkrasaino peleko acu skatiena. – Ko tu te gribi atrast, mammu? Celvedis par temu “ka pareizi aprakt maniaka liki”?
Mamma meginaja mani apturet:
– Neesiet sarkastisks un beidziet dusmoties.
