Edgars Auziņš "Velns slēpjas uzpurnī"

Velns slepjas uzpurni
Edgars Auzin?

Ar humoru izstastits Ziemassvetku stasts par to, ka velns, iemiesojies ka virietis, Nujorkas iela satiek vientulu un nelaimiga izskata sievieti un, lidzjutibas parnemts pret vinu, atved vinu uz majam. Un kas no ta sanaca.

Edgars Auzin?

Velns slepjas uzpurni

1 dala

Kada Ziemassvetku vakara un ne tikai jebkura vieta, bet Bruklina kads izskatigs, graciozi uzbuvets jauneklis pieversa uzmanibu sievietei, kura izskatijas tik vientula. Vina sedeja uz solina un likas apmaldijusies. Vin? apstajas divus solus no vinas un, pagriezies pret okeanu, minuti vai divas paskatijas uz priek?u, it ka tur butu kaut kas vina uzmanibas verts, tad pagriezas, vinu skatieni sastapas, vin? pasmaidija un sacija:

– Ir jau tik vels, un jus joprojam esat uz ielas.

«Es aizgaju no majam,» sieviete uzreiz neatbildeja.

– Ta ir patiesiba?

«Butu labi, ja ta nebutu taisniba,» vina atbildeja, nepacelot acis.

Virietis piegaja klat un ar lielu zinkari paskatijas uz vinu, sacija:

«Es nesaskatu nekadas lielas problemas fakta, ka tu aizgaji no majam.»

«Problema nav taja, ka es aizbraucu, bet gan taja, ka esmu neapmierinats.»

– Tatad jus esat nelaimigs?

– Par kadu gandarijumu te vispar var runat? Es vairs neesmu savas majas saimniece.

– Pastastiet, kas un ka?

«Es pat nezinu, kapec man butu jabut atklatai pret jums,» sieviete atbildeja, ieplestam acim skatoties uz sve?inieku. Sakuma vinu pat mulsinaja tik tie?a sarunas maniere.

– Nu, vienalga. Kas notika?

– Es nezinu, ka runat par sevi. Labi, es sanem?u drosmi no jusu zinatkares un runa?u. Es uznemos grutu uzdevumu, jo neesmu pieradis meklet pazinas uz ielas, bet ?eit man ir jabut atklatam un pat ar cilveku, kur? mani cie?i vero. Pedejos gadus es mierigi dzivoju vecaku maja… Vispirms nomira mans tevs, bet pec cetriem gadiem nomira mana mate. Es joprojam dzivoju ?is tragedijas iespaida. Protams, es jau biju nomierinajusies, atjegusies un turpinat dzivot savam priekam. Bet pirms se?iem mene?iem mans bralis atgriezas ar savu otro sievu. Vin? ir cetrus gadus jaunaks par mani, un vina sieva ir devinus gadus vecaka par vinu. Vina ir mantkariga, sikumaina, garlaiciga sieviete. Augstpratiba, ar kadu vina demonstre kludainu savas cienas apzinu, ir neparspejama. Ta vieta, lai atrunatu sadzives pienakumus – kas vinai un kas man, vai vismaz ierobezotu vinas pienakumu loku, mes sakam darit visas lietas kopa. Bet neatkarigi no ta, ko es dariju, viss izradijas nepareizi. Pavisam nesen vina tie?i pazinoja, ka maja nevar but divas saimnieces, un paskatijas uz mani ta, it ka es butu divaina. Iedomajies! Es nejutos vainigs, ka starp mums nav vieno?anas. Un ?odien vinai kluva zulti, un mes atkal sastridejamies, pareizak sakot, vina saka stridu, ?oreiz par raudzetu abolu sulu. Jums vajadzeja redzet, kadu ainu vina veidoja. Mani parnema velme pateikt vinai seja, ka vina ir alkatiga nejega, es knapi vareju sevi savaldit. Padoma tikai par to! Bet viss, kas man bija jadara, bija no?kirt vinas lietas no manejam. Lai citi saka: esmu vainigs vai ne. Tas ir kaut kas neiedomajams! Isak sakot, es aizgaju un nedomaju atgriezties. ?eit vina stastija savas dzives stastu.

– Vac rozes, kamer tas ir.

– Ko tas nozime?

«Ja jus nepie?kirat lielu nozimi, tas neko nenozimes.»

– Labs padoms. Luk, ka to piemerot manai problemai. Es redzu, ka tu mani nesaprati.

«Es saprotu, ka jums ir problemas ar brali un vina sievu.»

– Problema ir vinu attieksme pret mani. Zel, ka bralis uzreiz nostajas sievas puse un piekrita vinai visa. Ta ari sanaca, ka esmu ?eit.

– Pamaniju, ka esi viegli gerbusies un bez grima.

– Es valkaju vienkar?as kleitas un vispar nelietoju kosmetiku. Es jau esmu parsniegusi vecumu, lai kads varetu man patikt.

– ES parupe?os par jums.

– Es nevelos, lai par mani rupejas. Es parupe?os par sevi.

Pec briza sve?inieks jautaja:

– Vai jus nevelaties atriebties savam bralim un vina sievai?

– Kas? Tu saproti ko saki!

Vinas sejas izteiksme kluva nedaudz divaina. Sve?inieks, ar visu pieklajibu, uz ko vin? bija spejigs, paskaidroja ?adi:

«Man vienkar?i patik ideja, ka slikti cilveki ir jasoda.»

«Ak, visi par to runa,» sieviete pamaja ar roku.

– Pirms izteikt jums loti neparastu piedavajumu, es veletos uzzinat, cik nelaimigs jus esat, pat ja pec jusu vardiem ?kiet, ka esat nonacis izmisuma situacija, es tomer velos atkal no jusu vardiem saprast jusu vientulibas apmeru..

«Ak, manas vil?anas sasniedza tadas galejibas, ka es partraucu sevi meklet. Mana dvesele ir tuk?ums, esmu zaudejis velmi dzivot. Bija pamats izmisumam. Man ir cetrdesmit pieci, un es neesmu nekas. Man bija mate, tevs, bralis un katrs bija dala no manis. Bija pienakuma sajuta. Un tagad man gribas gaudot no apzinas, cik ierobezotas ir manas iespejas. Ziniet, man noteico?ais nosacijums rado?uma un ikdienas darba bija un paliek jega… Tagad vairs nav nozimes.

– Tu vairs neredzi celu uz pesti?anu?

«Tas viss ir velti,» bija atbilde. «Nakotne man personigi neko labu nesola.» Dievs! Apkart ir tik daudz stulbu sievie?u. Vini neko nemacas. Bet ir ipa?as sievietes. Man patik sevi uzskatit par ipa?u.

– Neskaidro. Es saprotu. Vai velaties mainit savu dzivi?

– Es gribu, bet…

«Kad jus teicat, ka nakotne jums neko nesola, es biju apnemibas pilns visu verst uz labo pusi.» Kads ir tavs vards?

«Sara,» sieviete tikko dzirdami teica. Vina nevareja saprast, kapec tik cels un burvigs jauneklis tere laiku, runajot ar tadu sievieti ka vina. Bet ar visu to, skatoties tikai uz vinu, nebija iespejams vina nejust kaut ko neparastu.

«Tad pajautajiet sev, Sara, vai jus tie?am dzivojat, lai pavaditu savas dienas pazemojuma un izturetu apspie?anu?»

– Dievs! Ko tas viss nozime? Kas tu esi?

Varat iedomaties, cik parsteigta bija Sara, kad vina dzirdeja:

– Es esmu Belcebuls. Tumsas princis.

– Kas!? Tu nemaz nelidzini vinam! Man pa?ai pieticibas del nevajadzetu teikt, ka esi skaista, bet ta ka esmu ta teikusi, tad piebildi?u, ka ?ads virietis sievietei ir bistams.

– Tev ari?

– Ak ne! Es kaut kur lasiju, ka velns paradas perkona dardos.

«Tev bus perkons,» virietis pasmineja. Un tie?i taja mirkli debesis iedegas zibens uzliesmojuma un gaisu satricinaja perkona klak?ki.

– ES nesaprotu. «Es nesaprotu, ka tas var but,» sieviete neizpratne sacija. – Labi. ?aja pasaule es visur jutu Dieva klatbutni, bet kur ir jusu pedas?

Sve?inieks, kur? apbura Saru ar savu izskatu, ?oreiz vinu parsteidza ar sava prata spozumu.

«Protams, kad jus skataties uz zemi, jus neredzesit mana naga zimi, bet tas nenozime, ka es neeksiste.» Ikviens, kur? saka, ka ?kistitavas neeksiste, tad, kad tur atradisies, skatisies uz mani ar asaru pilnam acim. Skaidrs, ka es ieeju cilveka kermeni un pienemu ta izskatu. Pedejo reizi, isi pirms Pirma pasaules kara, es biju Dzozefs Me?erts, slavenais pianists, ebreju izcelsmes, vel nebija trisdesmit, kad vin? nevainojami izpildija Bethovenu, ?ubertu Si mazora un spideja muzikalaja interpretacija. Man nepatik Vagners, bet vina «Gotterdammerung» ir satrauco?as temas. Tas jauneklis bija vacietis. Un ?eit ir tas, kas ir parsteidzo?i: pirms vina divdesmit cetras reizes es biju jauns virietis dazadas valstis, protams, katrs no viniem bija pilnigs pretstats otram, un ir ari dabiski, ka vini bija daudz mazak kopa neka es viens. Patiesibu sakot, es esmu nemirstigs.

?ie vardi atstaja Saru dzilu iespaidu. Vina saprata, ka vinas priek?a ir lielisks originals, ar kuru vinai bija daudz kopiga. Tomer vina isti nesaprata, kas notiek.

«Es skatos tavas skaistajas acis un neredzu tajas velnu,» vina teica.

– Tikmer es esmu velns virie?a izskata. Patiesiba mani ir divas butibas un nav iespejams atdalit vienu no otras. Paskaties, tava figura met enu, bet maneja ne. Es ari neatspoguloju spoguli.

Sara paskatijas uz savu enu, tad uz zemi zem Belcebula un redzeja, ka vina kermenis nemet enu.

– Dievs, tas nevar but!

– Vai tu tam tagad tici?

– Vinam ir neskaidra lidziba ar tevi. Bet tu neesi vin?.

– Vai brinums bus pieradijums?

Sara paskatijas uz vinu ieplestam acim.

– Vai tu vari izpildit manu velmi? vina jautaja.

– Jebkas.

– Labi. Es gribu redzet Barbru Streizandu.

– Vai man ?urp jazvana Barbra?

– Ak ne. Es tikai gribu but vinas koncerta.

«Es nevaru atteikt tik nelaimigai un trucigai sievietei ka jus.»

– Tas ir brinums! – Sara sajusma iesaucas. – Bet ka tu to izdariji? Magiskais koncerts notika 1994. gada. Cik vina bija skaista! Vina izstaroja gaismu. Vinai ir ?arma bezdibenis!

– Vinas kra?nums ir no Dieva! Vinas balss ir tik tira un speciga, ko ipa?i raksturo apbrinojama vokalo nian?u bagatiba, un ?aja zina vina paliks visu laiku un visu tautu lielaka dziedataja.

– Es neticu, ka tu esi velns. Tu esi Kristus cilveka veidola.

– Kas tu! Par ko tu runa?

«Visu savu dzivi es sapnoju redzet Barbru Streizandu sev priek?a. Vina ir mans elks. Un visbeidzot, es to redzeju! To, ko tu izdariji mana laba, neviens velns nekad neizdaris. Ta ir patiesiba?

– Izlemiet pa?i.

– Tu esi Kristus, kas naca uz Zemes. Es gribu lugt klusuma.

– Pagaidi! Pagaidiet. Nav nepiecie?ams lugt. Jums nav taisniba. Es esmu velns no galvas lidz kajam.

– Pieradi.

– Vai esat sanemis maz pieradijumu? Ko vel vajag?

– Vai zini, kada nakotne mani sagaida?

– Ne, bet es zinu, ka katram cilvekam ir noteikts savs liktenis.

– Mana vecuma sievietei bailes no vecuma ir pa?saprotama lieta. Vai jus varat padarit mani jaunu?

– Ja ?i ir tava otra vele?anas.

– Cik daudz velmju tu vari piepildit?