Edgars Auziņš "Velns slēpjas uzpurnī"

– Vieniga at?kiriba ir lidzeklos un iekartojuma.

– Labi. Jo vairak jautajumu uzdodu, jo mazak saprotu, kas un ka. Ziniet, ja nevarat pateikt taisni, vismaz pamirk?kiniet, bet jautajums ir: vai es pec naves redze?u savu mati? Un vispar es gribu zinat, vai dzive sastav no nelaimes gadijumiem vai viss taja ir iepriek? noteikts.

– Vai ta ir nejau?iba, ka Rosini gimenes gerboni bija attelota lakstigala, kas sez roze? Turklat izcilais komponists dzimis muziku gimene, kas vadija klejojo?u teatra dzivi: vina tevs bija trompetists, un vina mate labi dziedaja. Neparasti cilveki, ka likums, zina par notikumiem, kas vel tikai notiks. Laujiet man pastastit vienu arkartigi divainu, bet patiesu stastu, un jus varat izdarit savus secinajumus. ?is stasts sakas 1951. gada un ir tie?i saistits ar otro Pradas festivalu Baha pieminai. Tas notika Perpignac, senaja Maljorkas karalu pili. ?i festivala iedvesmotajs un velak vaditajs bija amerikanu vijolnieks A. ?neiders. Vin? ne tikai vadija visus sagatavo?anas darbus, bet ari uznemas pavaditaja pienakumus, bet ikgadeja Pragas festivala oficiala amatpersona bija izcilais cellists Pablo Kasals. Un tad vini vinam stasta, ka kads rakstnieks ieradas Prada no Puertoriko kopa ar savu bralameitu, jaunu cellisti, vin? velas vinu satikt. Bet Casals bija parak aiznemts un meginaja izvairities no tik?anas, vin? atteicas, lidz uzzinaja, ka ?is rakstnieks ir tuvs draugs vina mates radiniekiem – Defilho gimenei no Puertoriko, tikai pec tam vin? piekrita vinus pienemt. Kad ienaca rakstnieks un vina bralameita, Kasalss ar lielu zinkari paskatijas uz meiteni, kura tobrid bija tikai 14 gadus veca, un teica pie sevis: «Tas nav sve?inieks, kas ir atnacis pie manis.» Vin? jutas ta, it ka butu ar vinu radniecigs. Apburo?a meitene ar tum?am acim un gariem melniem matiem vinu apbura – uz vinu skatoties, vin? atcerejas savu mammu un nodomaja, ka vina sava vecuma izskatas tie?i tapat. Pie vina vakara atnaca Martita un vina onkulis. Vin? aicinaja vinus palikt vakarinas. Kad vini aizgaja, bija jau nakts. Vini sarunajas pavadija gandriz septinas stundas. Visu ?o laiku Kasalsu mocija sajuta, kurai vin? nevareja rast izskaidrojumu. Ir pagaju?i tris gadi. 1954. gada ziema Martitas tevocis vinam rakstija, ka meitene macas Nujorkas Mansas skola pie profesora Leva Rozanova, un jautaja, vai vina varetu ierasties Prada un pamacities no vina. Casals piekrita uznemt vinu par savu studentu. Jau no pirmajam nodarbibam vinu parsteidza vinas reta uznemiba – vina viegli un atri apguva materialu. Turklat vinai bija neparastas valodas prasmes. Laika gaita vina iemacijas runat francu, italu, spanu un kastilie?u valodu, pateicoties pedejai, vina saka vinam palidzet rakstit vestules. Mene?iem ejot, vini piekeras viens otram. Kazals neslepa, ka vinu mil, tacu vinu samulsinaja liela vecuma at?kiriba – Martai bija 18, vinam 76. Par spiti visam, Martita piekrita klut par vina sievu. Jasaka, ka Casals vinu dievinaja galvenokart tapec, ka redzeja vina savu mati. 1955. gada ziema vin? un Martita ieradas Mayachusa, Puertoriko, kur piedzima Casalsa mate. Tur vini izdarija neticamu atklajumu. Izradijas, ka taja pa?a maja, kura 1856. gada piedzima vina mate, pec se?desmit gadiem piedzima Martas mate. maz,

Kamins ir apmeram divus metrus talak, Sara sajut seja uguns karstumu, viegla un patikama kontrasta ar to ir auksta glaze, vina to tur labaja roka, kuru uzlika virsu kreisajai, glazes apak?dala ar malu pieskaras vinas aug?stilbam, jo starp tiem ir mazais pirkstin?: vinai jusu papezi balstas uz vilnas paklaja miksta samta, aiz muguras ir spilvens – ?is kresls ir silta un erta ligzda. Sara ir miera, ?i sajuta nav tikai sentimentala pieker?anas majas komfortam – tas ir ari siltais miers, kas vinu apnem ziemas nakti. Pedejie vardi nevar atstat manu galvu, tajos ir nevis cita cilveka mistiskie pardzivojumi, bet gan vinas pa?as, personiska patiesiba, un Sara, kas ?ajos brizos ir tik kutra un atrauta no visa, kluse. Ko vel vina var darit? Dzive un nave ir divas galejibas; ka tagad izradas, starp tam ir ne tikai bailes, bet ari ceriba, kas mus samierina ar neizbegamo. Vina paskatijas uz kluso Belcebulu, kur? smelas iedvesmu no visdzilakajiem avotiem, un teica sev: «Es diezgan mierigi uzticu savu dzivibu jusu gadiba.»

6 dala

Kadu dienu vini sarunajas kresla, svecu gaisma. Sara klausijas Belcebula un nevilus nodomaja, ka tad, kad saruna notiek tumsa, vardi tiek uztverti pavisam savadak neka gaisma. Vina vinam par to pastastija.

– Apbrinojami! Kada doma! Man nav neka labaka par lasi?anu omuliga vakara kresla. Vai zini, ka tumsas ietekmi uz izteles speku ne reizi vien ir pieradijis tas, ka rado?as spejas izpauzas tie?i tad, kad tas ir mazak acimredzamas. Tumsa ari padara muziku izteiksmigaku.

«Pat jus atrodaties tumsa.»

– Nu ko?

– Un tas, ka tu esi cilveks ar lielam divainibam. Turklat jums neienak prata, ka jums ir dvesele, kas ir melnaka par Egiptes nakti. Cik daudz jums ir pretrunu!

– Vai cilveka to ir maz?

«Ko man rup cilveki, ja jus esat mana rupe,» vina sacija, priecajoties, ka Belcebuls, nosaucis sevi par mecenatu, pienema vinu un lava vinai iesaistities savas intereses. Bet, ta ka vinas uzvediba tika klusejot apstiprinata, vina planoja visas sadzives lietas nemt savas rokas. Kopuma vina nebaidijas no grutibam, pamatoti uzskatot, ka vajpratigajiem tas ir neparvaramas.

«Es tikai gribu teikt, ka velns ir mazak sliecas iet uz galejibam.» Viss ir loti ierasts: dusmas cilveks sevi izdedzina, bet prieka piepildas ar energiju.

– Kas ir jusu vareniba?

«Mana prata un skaistuma,» Belcebuls atbildeja un pacela rokas pret griestiem, kur vina devize bija rakstita bruna un balta krasa.

– Joprojam butu! Gudrs, izskatigs, cels. Izradas, ka vini tevi lama veltigi. Vai tie?am esat to pelniju?i? – sacija Sara, vina del gatava uzkapt moceklu sparna.

«Ak, ja,» sacija Belcebuls. «Visi mani neparprotami lamajas, nomelno, lama, pat nemeginot atrast iemeslu, lai to attaisnotu,» vin? ne bez sa?utuma sacija. – Luk, manu pulu augli! Es ieeju cilveka kermeni nevis tapec, ka cilveka vien velns var atrast savu varenibu, bet gan tapec, lai izdzivotu visas vina jutas. Visbeidzot, es velos paaugstinat kardinajumu par tikumu.

– Kapec tev to vajag? – Sara jautaja, parsteigta par sava prata originalitati.

«Kas ir nevainiba, ja ne tikuma iemiesojums!» Bet, tapat ka lietus var atvairit ar lietussargu, jus nevarat atnemt nevainibai kardinajumu.

– Dargais, saki man, vai tu vari likt Kinai pazust no pasaules kartes?

«Jautajums ir ?ads: vai jus velaties, lai kinie?i pazud no Zemes virsmas?»

– Ja. Es tos nevaru ciest. Kur vini visi mainas uz slikto pusi. Tiklidz kads no viniem ierauga spraugu, ?ie tarakani uzreiz rapo uz visam pusem. Tas ir ?ausmigi! Kapec krievi vinus ielaiz sava valsti?

– Par valsti tur neviens nedoma.

– Kapec Dievs nav svetijis Krieviju? Tu vismaz pasargaji vinu no kinie?iem!

– Krievi pa?i sevi posta. Zadziba ir vinu sakuma punkts. Tur eso?as iestades stingri turas pie parbauditam krap?anas metodem. Vienigo uzticamo bagatina?anas avotu krievi redz zadzibas. Ziniet, pedejo reizi es dzivoju netalu no Kolumbijas universitates, skaista maja, kas celta neoklasicisma stila. Kadu dienu pa logu redzeju, ka mans kaimin?, kinie?u profesors, plauj maurinu. Tad es paskatijos uz vinu un domaju, ka es vinu nekad neaicina?u pie sevis.

– Redzi, ko es tev saku! Jums ir jaizbeidz vinu nozelojamas un nozelojamas prasibas! Vini zog musu tehnologijas – es vinus par to ienistu, vini mums ir daudz parada, bet vini nevelas to atzit.

– Ko jus piedavajat?

– Iznicini vinus! Es to tik loti gribu!

Belcebuls parsteigts paskatijas uz vinu.

«Sara, cik tu esi asinskara, es domaju, ka tu esi laipnaka,» vin? teica nosleguma.

6. ?is bija jau otrais muzikalais vakars. Sarai patika muzika, bet vina nemaceja spelet pati; vina deva priek?roku klavierem, vina pat apmekleja nodarbibas, bet kada nesvariga iemesla del pameta. Noklausijies vinu, Belcebuls sacija:

– Es macijos muziku, lai to izbauditu. Esmu pianiste, izklaideju sevi spelejot. Iepriek? gribeju parspet ?openu, Talbergu, macijos pie Adolfa Henselta, atdarinot vina stilu, parvareju tehniskas un muzikalas grutibas, tacu nespeju vinu parspilet. Es butu pateicigs, ja jus atrastu man skolotaju vai skolu, kur es varetu iemacities svinga dejas. ?i ir visskaistaka deja.

– ?i ir paru deja. Es bu?u tavs partneris un ari do?os pie tevis macities.

«Bet tagad mes iesim pastaigaties.» Dosimies uz Time Square, un no turienes ejam pa 42. ielu. Zel, ka Ziemassvetki beigu?ies. Mani vienmer piesaista un fascine visa ?i rosiba ap svetkiem. Pasaule nav citas pilsetas, kuras pasakainais kra?nums Ziemassvetkos cilveku dveseles modinatu tadu atsaucibu. Cik sevi atceros, es vienmer ierados Nujorka Ziemassvetkos. Amerikani rota savas pilsetas ar lielisku makslu un prasmem. Visur skan muzika, deg sveces, pie durvim karajas Ziemassvetku vainagi.

– Vai atceries apbrinojamo Coca-Cola reklamu: zens dzird pazistamu melodiju, pieiet pie loga un ierauga mirdzo?u piekabi, kas brauc garam vina majai? Taja ir tik daudz magijas un magijas! Katru reizi, kad es to redzu, esmu sajusma. Nu vai nebutu labak ?o sludinajumu radit biezak, lai prieks valda musu dveseles!

– Man patik nesteidzigi pastaigaties pa skaisti izrotatajam ielam Ziemassvetkos, redzet, cik geniali ir iekartoti veikali, vienkar?i staiga?ana puli un sajusmas sajuta sniedz estetisku baudijumu. Patie?am, ?obrid nav iespejams apturet cilveciskas sajusmas plusmu: cilveki ir apreibinati no savam jutam, vini aizmirst par apkartejo pasauli un to, cik ta var but nezeliga.

Конец ознакомительного фрагмента.

Текст предоставлен ООО «Литрес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70496890&lfrom=174836202&ffile=1) на Литрес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.