Edgars Auziņš "Velns slēpjas uzpurnī"

– Tikai tris.

– Es esmu jums pateicigs, ka izvelejaties mani.

– No manas puses ?eit nav nekadu ipa?u nopelnu. Jus esat iemesls tam, nevis es. Es uzreiz redzeju, ka tu esi ipa?s.

– Ta ir patiesiba! Paldies. Es varu tik daudz. Nav neka, ar ko es nevaretu tikt gala. Man dzive ir mans kalpojums skaistumam.

– Tas jus dro?i vien parsteigs, bet to pa?u varu teikt par sevi.

«Es neesmu parliecinats, ka varu jus parsteigt, bet es tomer teik?u: es jutu velnu ne tikai apkarteja pasaule, bet ari sevi.» Vin? ir dala no manis.

– Kapec te jabrinas, jo es esmu katra cilveka no vina dzim?anas briza.

– Nu ja. Kadu iemeslu del es par to nedomaju. Zini, es varetu.

– Kas?

– Dzivot pret savu sirdsapzinu. Godiga dzive man maksaja augstu cenu. Ka ?is! Ko tu dari Nujorka?

«Es nezinu citu pilsetu pasaule, kas iedvesmotu tadu sajusmu un iedvesmu dvesele.» Es dzivoju visas Eiropas galvaspilsetas, un man nav lielaka prieka par atgrie?anos Nujorka. ?eit ir tada garigas dzives bagatiba. Un tad es vienmer jutos labi ?aja pilseta.

«Es domaju, ka tikai Dievs mil Ameriku.»

– Iedomajies, ari velns. Speks, kra?nums, parpilniba, vareniba, rupnieciba, kartiba, skaistums, tas viss ir Amerika. Un kada te ir daba! 1901. gada izcilais spanu cellists Pablo Casals ieradas Amerika turneja. Es iegaju Raimonda Dankana kermeni, kur? sagatavoja celojumu. Starp citu, vin? bija ekstravagantas Isadoras Dankanas bralis, kura jau dzives laika kluva par legendu. Pie mums taja laika bija Parize dzivojo?a amerikanu dziedataja Emma Nevada, kura, starp citu, mani iepazistinaja ar Verdi. Pablo bija sajusmas pilns, Amerika uz vinu atstaja milzigu iespaidu: reiz mes dzeram kafiju viesnica, ?kiet, Filadelfija, un vin? teica: «Nekad agrak neesmu bijis tik ?okets par dabas varenibu un daudzveidibu, nekad ar tadu. Es esmu izjutis nevaldamo garu tiem, kuri iekaroja un apdzivoja ?is telpas. ?eit mani piepilda parlieciba, ka cilveks var piepildit savu sapni, jo viss, kas vinam pietrukst laimei, ir iespejams uz ?is zemes. Nevaru garantet, ka tie bija tie?i tie vardi, ko Casals teica taja vakara, tapec pienemsim, ka tie tika teikti parstradata versija, kas ir loti tuva originalam.

«Man ir prieks jus klausities,» sacija Sara. Pec ?iem vardiem vina dzili noputas.

Iestajas iss klusums. Pirmais to salauza Belcebuls. Vin? jautaja:

– Protams, tu nebrauksi majas?

– Man vairs nav majas. Cik reizes man tev jasaka?

– Vai tu gribi nakt pie manis? Es dzivoju divus kvartalus no ?ejienes.

Sara paraustija plecus un saka skatities prom.

«Jus varat palikt ?eit uz ?i sola vai nakt ar mani.»

Ar tadu pa?u attalinatu skatienu vina turpinaja skatities kaut kur taluma. Vinu parnema ?aubas. Un tad man tomer bija japienem uzaicinajums. Sara neskaidri saprata, ka ir noticis notikums, kam bija lemts kaut ka ietekmet visu vinas dzivi. Vai tik?anas ar velnu bija pagrieziena punkts vinas likteni?

«Ir vels, un es neko neesmu edusi,» vina teica.

– Netalu no manas majas ir restorans.

Kad vini bija restorana, Belcebuls teica, kas vinam bija sakams.

– Klausies, Sara. Mana maja ienaca maz mirstigo, un tiem, kurus es sanemu, es piedavaju, ka parasti, noslegt ar mani ligumu.

– Un nebija gadijuma, kad kads butu nepiekritis?

– Visi bez iznemuma piekrita.

Sara kadu minuti kluseja. Visbeidzot, vina ar satraukumu atbildeja:

– Ja vien es zinatu, ko zaudeju?

– Nekas. Darijums ar mani ir vairak atlidziba neka laimes solijums. Neapversisimies.

– LABI. Kadi nosacijumi?

– Patiesiba to nevar saukt par nosacijumu. Darisim to ?adi. Tu dzivosi mana maja, lidz es izpildi?u tavu pedejo vele?anos. Pec tam tu vairs nevaresi palikt ar mani.

«Bet ligumam ir jabut divpusejam,» Sara iebilda.

«Pietiekami godigi,» piekrita Belcebuls.

– Tatad, es pats tevi pameti?u, kad vien vele?os un tikai pec tam, kad uzzina?u tavu noslepumu?

– Sara, es neslepju sliktas lietas, kas ir mani. Ta ir at?kiriba starp virieti un mani. Man nav noslepumu, jus varat man uzticeties.

«Redzi, katram ir savs noslepums, un jums ari,» Sara uzstaja. «Tas, ko es uzzina?u, nebus lidzigs nekam citam.»

«Mani moka slikta sajuta,» viltigi smaididams sacija Belcebuls. Vin? bija nedaudz parsteigts, ka Sara nekavejoties un pilniba parnema sarunu. Apbrinojama lieta!

Un tomer ?ie vardi un tonis, kada vin? tos izrunaja, vinu iedro?inaja. Visvairak Saru iepriecinaja apzina, ka Belcebuls loti augstu verteja savu velni?ko cienu.

«Es nezinu, kapec, bet esmu gandriz parliecinats, ka ?is noslepums jus satrieks.»

Pusminuti Belcebuls pat apjuka. Vin? neko nevareja iebilst – pazinojums bija tik iz?kiro?s.

– Es esmu velns. Mani nevar sagraut. Kop? pasaules radi?anas tas ir bijis ta un ta tas bus.

– Dievs ir ar tevi! No ka? Es jau redzu, ka visi tavi argumenti sabruk zem pieradijumu spiediena – labakaja gadijuma. Starp jums un mani jus neesat tas, kur? tiek saukts par pasaules karali.

«?kiet, ka ir radusies lieta, kas prasa jusu klatbutni mana maja.» Nu, noslegsim darijumu ar vienkar?u rokasspiedienu.

Un vini paspieda roku.

Sara kadu minuti sedeja klusedama un skatijas tumsa. Tad vina noputas, pieversa skatienu Belcebulam un nosvieda to it ka sanus:

– Divaina lieta.

– Kas? – Belcebuls viegli smaidot jautaja.

«Tas ir ta, it ka es tevi pazitu visu muzu.»

– Ludzu, nedoma par to. Es vispirms esmu velns un tikai tad cilveks.

«Pirms es tevi satiku, mana dzive bija pilnigi bezceriga!» Tie?i par to es domaju.

– Redzot tevi vienu uz solina, sapratu, ka esi nonacis gruta situacija…

– Ja, man tajas minutes bija rugtums. Zini, es tev ticu, tapat ka tie, kas vinam sekoja, ticeja Mozum.

«Vai Mozus, lauzot plaksnes, neteica saviem levitiem: «Nac, nogalini visu ?o nelieti!»

– Vai vin? to teica? – Sara teica, samulsusi par Belcebula joku.

«Tre?ais un piektais neradis harmoniju, ja jus nonemsit oktavu no perfekta akorda,» vin? teica, smejoties.

– ES nesaprotu.

– Ko tu ar to doma, pretstati reizem var harmoniski apvienoties. Situacija ir tie?i tada pati ar virie?iem un sievietem.

– Nu ko? – Sara bija parsteigta.

«Lai notiktu labs bizness, jums nav obligati nepiecie?ams paris.» Tas ir ka tenoru trio operdzieda?ana.

– Tas visas ir miklas!

– Un eklektika.

– Bet kads ar to sakars trio un operdzieda?anai?

– Trijotne ir tu, es un velns, un mes abi milam operu.

– Esiet loti laipns un sakiet to, ko meginat pateikt.

?eit Belcebula klejojo?ais skatiens ar patiesu draudzigumu apmetas uz Saru.

«Man vienmer jums kaut kas japaskaidro.» Es tikai gribu teikt, ka tu esi sieviete, kas spej un prot but laimiga bez virie?a.

– Ja jus zinatu, cik reizes es pacelu balsi pret viniem! Es tos nevaru ciest! Tu to nesapratisi, tu ari esi virietis. Kop? Klints mani pameta, es vairs neticu, ka virie?iem ir sirdis.

Belcebuls smejas un sacija:

– Vispirms es tev uzdavina?u jaunu kleitu.

– Man tas patik.

– Bet tu, Sara, no ta jau esi izaugusi.

Vinu saruna riteja apmeram ?adi jautri un dabiski. ?ada noskanojuma vini pameta restoranu un devas pa naksnigo ielu Belcebula majas virziena. Cela uz turieni Saru visvairak nodarbinaja domas, ka rikoties cienigi, lai Belcebuls nekada gadijuma nenojautu, ka vina labpratigi pienem velna milestibu, jo atrastie argumenti ?kita nepietiekami un ipa?i neparliecino?i. Patie?am, doties uz vientula sve?inieka majam ir loti neapdomigi. Kas tas ir – izsitumi? Vina loti velejas, lai vinam butu cildens priek?stats par vinu. Laujiet vinam redzet vina izcilu sievieti, par kuru pat velnam butu tikai vaj? nojausmas. Belcebuls uz vinu atstaja tik labveligu iespaidu, ka vina intereses iemesls, kas palika neskaidrs, vinu maz uztrauca.

2 dala

Belcebulam bija benini Atlantijas avenija veca eka, tre?aja stava. Piecas pla?as istabas bija iekartotas ar greznam antikam mebelem. Visskaistaka bija dzivojama istaba, kur augstie griesti un lielie logi nodro?inaja gaisa un gaismas parpilnibu. Interjera dominejo?ie gai?ie toni tika harmoniski apvienoti ar kiegelu sienu un koka sijam. Neskatoties uz nolietotajam ozolkoka gridam un nobruzatajiem logu ramjiem, dzivoklis parsteidza ar savu izsmalcinatibu un komfortu. Viss vina maja liecinaja, ka saimniekam ir dzila skaistuma uztvere. Katra mebele it ka par to runaja, un visi kopa apliecinaja ne tikai speju izcelt celo, bet ari speju pec iespejas vairak atrast pa?izpausmes lidzeklus. Kada gar?as bezdibenis! Un tas viss, laujiet man atzimet, no radibas, kuras speki bija versti uz navi un iznicina?anu.

«Pagaidam apskatiet visu ?eit, un es pargerb?os un uzvari?u teju.» Man ir zalais ar jasminu no Harney and Sons. Vislabakais. Sarkanais «Golden Monkey» no Tivan un zale no Debesu Siasons ar mandarina garozu. Kur? no tiem ir paredzets jums?

– Ar jasminu.

– Laba izvele.

Atstadams Saru vienu, Belcebuls aizgaja. Sara apskatija visas istabas un atgriezas viesistaba. No vietas, kur vina staveja, vina nevilus paskatijas uz sevi ?auraja Venecijas spoguli. Smaga grebta rami ar zeltijuma pedam tas staveja ar nelielu slipumu pret sienu un uz virsmas bija dulkaini traipi. Izkroplotais atspulgs sievieti piepildija ar bezcerigu melanholiju, tacu, lai ari ka vinas sirdi mocija sapigs jautajums, kas vinu vajaja: «Ko es te daru?» vina bija pozitiva un nespeja rikoties. Vinu parnema divaina sajuta, taja sajaucas skumjas un bailes. Ne tikai tapec, ka vina sevi nesaprata, bet ari tapec, ka sliecas jebkuru negaiditu notikumu uztvert ka draudus savai labklajibai. Vai tie?am tas notika? Kas vina ir galu gala? Parasta sieviete, turklat ne jauna. Gaja gadi, visi plani sabruka viens pec otra, naudas nepietika, vina vairs neticeja sev, vecaki nomira – cik gruti bija dzivot bez viniem, un ?eit, visam parejam, bija vientuliba un vil?anas. nomaco?i ar savu bezceribu. Vina jau bija tuvu nervu izsikumam. Un tam bija janotiek, lai bralis atgrieztos majas ar savu otro sievu: vinu izskats sagadaja prieku, vina gribeja but viniem vajadziga, bet gandriz vienmer sastapas ar pretestibu, vardu sakot, viss bija sakrauts pret vinu un pamazam vina apstajas. ticot, ka citadi vinai viss butu. Un, kad beidzot paradijas gaismas atspidums, vina, jau nogurusi censties ?ados apstaklos sasniegt savu merki, pek?ni sajuta neatskaitamu impulsu doties prom, begt no ?ejienes. Bet kur skriet? No ka? Belcebuls vinu iekaroja. Vina ir dro?iba ar vinu. Vinai tas iemiesoja visas pasaules dizenumu un skaistumu. Vin? bija tik daudzpusigs, ka ?kita, ka vin? vienlaikus apvienoja vairakas personibas, no kuram katra bija unikala. Ja, vin? ir tikai fenomens! Un cik lielu laipnibu vin? izradija pret vinu, piepildija vinas sapni, piedalijas vinas likteni, nekada cita veida, lai veicinatu laimi, gribeja atriebties, lai atjaunotu vinas tiesibas, atveda vinu uz savu maju un tagad gatavojas. teja. Ja, kas vin? par velnu! ?is domas bagata dzivokla omuligaja kresla vinai izmaksaja tadu spriedzi, ka vina nespeja nostavet kajas. Vina apsedas kresla, kas bija apvilkts ar purpursarkanu samtu, ne tikai tadel, lai butu prieks taja. Tad vina parcelas uz divanu un, jau sededama erta poza, paskatijas uz aug?u un ieraudzija griestos, ko ierameja zeltita karnize, dazus vardus, kas rakstiti gotiska fonta. Brunos vardus rotaja virpuli. Vina izlasija pirmos divus Qui vera vardus un pec tam dzirdeja no virtuves:

– Aizdedziet sveces Sara un apsedieties pie galda.

Pagaja dazas minutes un ipa?nieks ienaca aptum?otaja istaba. Vin? bija pargerbies erta atputas apgerba, gerbies balta mezginu kreklina, korallu krasas ka?mira jaka, pelekas bikses ar planam zilam svitram, kas izgatavotas no vislabakas vilnas, un purpursarkanas samta cibas. Belcebuls nolika uz galda sudraba paplati ar citrona likiera pudeli un ?okolades braunijus un smaididams nolika Sarai priek?a antiku porcelana kruzi un apak?tasiti. Vin? staveja netalu, un vina ar prieku ieelpoja vina smarzu biezo un bagatigo aromatu. Ta bija bagatibas, karaliskas greznibas un taja pa?a laika izsmalcinata kra?numa smarza. Vinas sirds saznaudzas no kaut kadas neskaidras, nemierigas, bet patikamas sajutas. ?i neskaidra sajuta vinu vajaja. Sarai nepatika, ka vina bija atkariga no Belcebula; vinas pa?ciena bija parak attistita. Minute vai divas pagaja klusuma. Izvairijusies skatities uz Belcebulu, Sara pacela acis pret griestiem un tikko dzirdami teica:

– Tur kaut kas ir rakstits. ?kiet, ka tas ir latinu valoda.

– francu valoda.

– Ja. Un kas?

– Mans moto: «Kas velnu redzes, tas vinu miles.»

?ie vardi, kas tik loti iekrita ausi, atnema sievietei savaldibu, vina pieversa dveselisku skatienu Belcebulam un, skatoties uz vina kopto, skaisto seju, vina lilijas pirkstiem, kas bija aprakti kembrikas vilnos, vina jutas. ka vina bija gatava pa?aizliedzibai. Cik daudz maiguma un pretenciozitates ir ?aja, dzivibas un cilveka cienas pilnaja un taja pa?a laika speka sajutas caurstravotaja moto! ?ie vardi tik loti runaja par manu sirdi. Vai tie?am tikai velns cilveku verte pec tam, kadas spejas vinam piemit? Nav parsteidzo?i, ka Belcebuls izvelejas vinu. Ja, vina klus par vina sievieti, atnesis vinam savas dabas cienigas davanas. Vinas milestiba bus himna velna godibai! Vin? iedves vina dzivibu. Vina dievi?kos spekus, kas piemit nemirstigajiem. Kopa vini sasniegs skaistuma virsotnes. ?ada ieklu?ana skaistuma butiba nozime pilnigu ta satura izpratni, tas nav iespejams bez eksalteta mentora un lidera. Un kur? gan ir izpratis skaistuma dveseli labak neka velns? Kuram gan labak par to runat, neparliecinot vinus par savu spriedumu pamatotibu? Tas atkal ir vin?! Nav iespejams iedomaties pasauli bez vina! Sara atcerejas savu pirmo viru Juliju, ar kuru vina nodzivoja piecus gadus un visus ?os gadus nebeidza brinities par vina verdzisko gatavibu vinai paklausit. Slinks un sievi?kigs, vin? medza lasit gulta un eda picu pie televizora. Vinam patika trilleri un komedijas, bet vina aizrau?anas bija vesterni. Vinam nebija nekadu talantu, iznemot vienu, diezgan neparastu, kas prasija uzcitibu: vin? prata iz?ut uz audekla, tapec majas sienas bija izkartas ar vina vienmulajiem zida iz?uvumiem. Vin? bija sava veida brinums, loti labsirdigs, visus uzskatija par saviem draugiem, parsteidzo?i kluss, bikls – lenpratigs ka trusis un tikpat miksts, vardu sakot, divana virs: Sara pacieta vinu tik ilgi, kamer speja nirgaties. vina vajibas. Kad Sara atgriezas no darba, vina parasti kliedza no durvim: «Vai tu esi majas, mila?» un dzirdeju no divana: «Ja, mammu.» Protams, ar Belcebulu viss bus savadak. Vinai bus vinam japaklaujas. Nu, lai vin? ir dirigents, lai gan nekad muza nav gajis nevienu muzikas stundu, un ta klus par vina simfoniju, galu gala vin? ir tumsas pavelnieks. Ta sprieda savu fantaziju parnemta sieviete, kura mileja tikai tadu muziku, kadu izpilda filmas un kas vinu parsteidz ne tikai ar savu melodisku bagatibu. Un Belcebulu, ka nevareju nepamanit, iedvesmoja klasiska muzika, ipa?i Bethovena, Mocarta un Caikovska lielie darbi. No musdienu komponistiem Belcebuls augstak par visu ierindoja Leonardu Bernsteinu, vin? pat finanseja Tanglewood muzikas centru, kur izcilais komponists macija lidz savai navei 1990. gada. Muzikls «Vestsaidas stasts» ir dimants starp muzikliem, ta ir perfekta augstaka limena muzika. Belcebuls pat uzrakstija isu eseju: «Bern?teinam atzinibas vards.» ?i isa eseja beidzas ar vardiem: «Amerikas kultura ir ne tikai universala un grandioza, ta ir, es teik?u vairak, parsteidz ar savu daudzveidibu, un tas vel nav viss. ?is kulturas okeans iemieso lielas tautas augsto garu, kuriem taisnigums un briviba nav tuk?i vardi. Tik speciga, dinamiska, dzivi apliecino?a kultura varetu rasties tikai valsti, kur labklajiba un materialas bagatibas uzkra?ana un vispareja tieksme pec muzikas ir nedalami. Un aiz ta visa slepjas daudz.»

3 dala

Varu tikai pateikt, nezinot visus apstaklus, ka Belcebuls parasti izgaja no majam vakara un atgriezas no rita, tapec pamodas velu. Nu, cik velu? Pusdienlaika. Pirms ?i laika vin? neizgaja no gulamistabas. Sliktakais bija tas, ka Sara gandriz vienmer eda brokastis viena.

Pedejas divas dienas vin? bija prom, bet Ziemassvetku vakara vina gaidija vina atgrie?anos un bija tai gatava. Belcebuba milaka krasa bija peleka: veloties iepriecinat vina gaumi, Sara nopirka vakarkleitu ar fliteriem no Donnas Karanas veikala Lord and Taylor Fifth Avenue. Vina nokrasoja lupas ar roza lupu krasu, uz sejas uzklaja tonalo kremu un korektoru, kam virsu uzlika sauso puderi. Lai izceltu acu krasu, uz plakstiniem ar pirkstiem uzklaju violetas acu enas. Vina sapineja matus, savija tos un saseja kucina, nostiprinot ar matu spradzem. Parvertibas noriteja veiksmigi un Sara, apbrinodama sevi, nepameta spogulu un nostajas ta priek?a dazadas pozas. ?ikam izskatam pieskanojas Estee Lauder greznas Private Collection smarzas. Telaini izsakoties, Sara peldejas ?o smarzu dievi?kaja aromata, ar baudu ieelpojot augu notis, kuras vina uzmineja vai velejas uzminet hiacintes, liepziedu, mignonetes, sausserza un ozola sunu notis. Pirmo reizi pec daudziem gadiem vina bija apmierinata ar savu izskatu, un tas vinai sagrieza galvu. Lieki piebilst. Gaidot Belcebulu, vina nevareja atrast sev vietu; klida pa istabam, skatidamies pulksteni, ik pa bridim piegaja pie vakarinam klata galda, ilgi skatijas uz ofortu ar skatu uz Villa Foscari La Mira, tad, atspiedusi plecu pret stiklu, paskatijas ara. no loga uz ielu. Bija kluss un bezvej?. Vina skatijas uz sniegparslam un domaja, ka viss, ko vina par tam var teikt, bija tas, ka tas paradijas debesis, lai nokristu zeme. Tikmer apalos svecturos, kas izgatavoti no gluda stikla, dega sveces, skaneja Dz. Garlenda, F.Sinatras, B.Krosbija, Nata K.Cola maigas, dveseliskas balsis un burvigas muzikas skanas no tadam dziesmam ka Single Beels, Silent Nakts, Pirmais Noels, Baltie Ziemassvetki piepildija istabu ar harmoniju un gai?o prieku par lielajiem svetkiem.

Tas bija pec astoniem vakara, kad Belcebuls ieradas laba noskanojuma. No sliek?na vin? parsteigti paskatijas uz Saru un tad ar tadu pa?u sajutu turpinaja skatities uz vinu. Vin? pat nevareja iedomaties, ka Sara varetu parversties par elegantu un seksigu cilveku. Vinam tas ?kita fantastiski un… neapdomigs. Novertedams fizisko skaistumu, vin? nekad to neredzeja novajeju?a kermeni. Bet kapec gan nelaut Sarai klut skaistai, ja vina to velas? Sara bija glaimota par vina apjukumu, vina izlikas, ka vinai nerup ne vinas izskats, ne Belcebula izbrins, tacu vina pie sevis nodomaja: «Pagaidi, es jus tik loti neparsteig?u.» Japiebilst, ka vinas prieka, ieraugot Belcebulu, bija kaut kas erotisks. Vin? pargerbas majas drebes, nomazgajas ar rozudeni un jautri apsedas pie galda, turpinot brinities par visu, ko redzeja. Vina priek?a bija Cezara salati, steiki ar bruklenu merci, augli, apelsinu sula un Bruklinas siera kuka. Vai vin? vareja domat, ka sievieti pamudinaja nodoms pamatigi iedzivoties maja? Par godu ?im notikumam galda bija Dominus Napa Valley Meritage vins. Belcebuls piepildija glazes, panema savu un, to pacelis, ieelpoja aromatu.

«?is vins ir karalu cienigs,» vin? atzimeja.

Tad vin? pieversa skatienu Sarai un sacija:

– Tev, Sara. Esmu patikami parsteigts par visiem, ipa?i par tevi!

– Es gribu tevi redzet laimigu. Kas ir tur! Esmu gatavs darit visu, kas ir atkarigs no manis. Jus zinat, cik daudz es varu darit!

«Ak, man tas tie?am nevajadzetu zinat,» vin? mierigi sacija.

Vini dzera un nolika glazes sev priek?a.