?kersielas
Edgars Auzin?
Vin? ir speks un speks, vin? cie?i satver pasauli. Un skaistai lellei nav lielakas laimes ka klut par vina sievu. Ko tad? Vini nepamet noziedzibas priek?niekus, jus nevarat beigt vinus milet, vel jo mazak domat par nodevibu vai nodevibu. Tacu prioritates mainas, un kaisliba, kas rodas pret otru, ir nepieludzama – ta sarauj dveseli gabalos, tracina ar neiespejamibu but kopa. Vispirms jums ir jaaug pari sev, jaiemacas pretoties un japarstaj but tikai skaistai lellei.
Edgars Auzin?
?kersielas
1.nodala
Skaista lelle.
Mans toreizejais topo?ais virs saka musu iepazi?anos ar aptuveni ?adu definiciju, lai gan vinam ?kita, ka vin? slaveja: “Cik skaista lelle!”, neliekot fraze negativas nozimes. Bet katru gadu ?ie vardi manas smadzenes iespiedas arvien dzilak. Skaista lelle, Vana nekad nekludas par cilvekiem.
Mes satikamies bridi, kad man bija nepiecie?ams atbalsts. Es vinu mileju – par gaisu, ko vin? ieelpoja manas plau?as. Es vinu mileju, neskatoties uz to, ka vin? bija trisdesmit gadus vecaks – ?kiet, ka es to nekad nepamaniju. Ivans Aleksejevics Morozovs burtiski noslaucija mani no kajam ar speka un speka sajutu, tik jaunas skaistas lelles var iemileties, neatskatoties. Es ari nevareju pretoties – ielidoju taja ka bezdibeni, metoties sava stabilitate un laimigaja nakotne.
Un, iespejams, ?adu sabrukumu izprovoceja iepriek?ejie divi bezceribas gadi. Mana mate nomira, kad tikko iestajos muzikas skola. Berni, pat astonpadsmitgadigi, nekad nav gatavi ?adiem notikumiem – un es tiem biju mazak gatavs neka citi. Es redzeju savu tevu beres, tacu vin? steidzas izteikt lidzjutibu un atri pazuda pie apvar?na – tie?i tapat, ka pazuda taja gandriz uzreiz pec manas piedzim?anas. Un es paliku viena. Maskavas dzivoklis, protams, man deva priek?rocibas, kuru nebija daudziem citiem, bet es netiku gala ar dzives spiedienu. Nacas pamest studijas, baidijos iziret dzivokli – biju dzirdejis pietiekami daudz ?ausmu stastu par to, ka citi irnieki posta mebeles vai krapj maksajumus. Pie ka es versi?os, ja mani pievils? Vai meklejat savu tevu, iz?kidis pie apvar?na? Tatad vin? netiks gala – glevulis, kur? reiz pat nevareja izturet neplanota berna svaru, ko mes varam vinam nemt? Psihologiem daleji ir taisniba – visas problemas ir no bernibas. Nav brinums, ka zemapzinas limeni es nevaru izturet virie?u vajuma pazimes.
Tomer darbu man izdevas atrast – tiku uznemta neliela modelu agentura. Par laimi, daba palidzeja: es nemu pec savas mates pec izskata un blondiem matiem, bet no teva tikai ieguvu augumu. Kadreiz pusaudza gados jutos neveikli un sturaina, budama klase garaka, bet pec tam savu lomu nospeleja ?is trumpis. Ieguvusi darbu agentura, es nevilus saku sapnot, ka dzive klus labaka – nopelni?u naudu un atgriezi?os skola. Diez vai man ir neparspejams talants, bet muziku macos jau no agras bernibas un diezgan citigi. Vai ari es nopelni?u tik daudz, ka man nevajadzes diplomus, un es varu macities vokalu un solfedzo majas, pie labakajiem pasniedzejiem no tas pa?as muzikas skolas vai pat konservatorijas. Ar tadam domam aizmigu, pie sevis atkartojot, ka vajag tikai nedaudz pagaidit. “Pagaidi nedaudz” ir stulbakais maldigs priek?stats, ar kuru saskaras ikviens, lidz vin? saprot, ka gaidi?ana nav dzive, bet vienmer tas slieksnis.
Vini maksaja santimus, lai paraditos uz podiuma, bet reizem meitenes tika cauri: dazas devas uz lielpilsetu ?oviem, dazas nokluva slavenu dizaineru ?tata, dazas jau bija devu?as uz arzemem, lai tur noklutu, un dazas – visveiksmigakas. tie – nokluvu?i reklama. Mes, kas gaidijam, ka laime pagriezisies musu virziena, knapi savilkam galus kopa, bet sapratam: citadi liktenis mus neredzetu. Galu gala vinu ir tik daudz, ka es jau esmu redzejis. Iluzija par sapna tuvumu loti sajauc merki.
Vika, piemeram, ?aja iluzija bija jau septinus gadus, bet joprojam ticeja – it ka nesaprastu, ka pec isa briza un pat mazi pjedestali vinai nespides, vienmer bus svaigas asinis. Naivs mulkis. Mes visi bijam naivi mulki. Bet tie?i Vika bija pirma no manam draudzenem, kas padevas, dodoties eskorta. Es uzzinaju par ?o veidu, ka atri nopelnit naudu nedelu pec pievieno?anas agenturai. Priek?nieks nevienu nepiespieda – gluzi otradi, tas tika pasniegts ka kaut kas lidzigs bonusam: bagatas klientes bija gatavas dargi maksat par skaistu modeli, lai paspilgtinatu savu vakaru. Meitenes gaja uz banketiem, bet es joprojam nebiju tik naiva, lai nesaprastu – ne tikai uz banketiem. Ne jau par banketiem bagati pui?i maksaja musu priek?niekam lielas summas. Un es nevareju nolaisties lidz ?adiem ienakumiem.
Un pec daziem mene?iem naca atklasme: nevis laime izvelejas laimigos, bet gan drosmigakie, kuri kaut kada veida veica savu celu. Un vini noteikti nekavejas “iziet” ka eskorts – it ipa?i vietas, kur vareja iegut noderigus sakarus. Tapec Vika padevas. Un kaut ka uzreiz jutos svaigaks, it ka butu pietiekami izgulejies. Iespejams, tie?i ?ads efekts ir, ja tals sapnis tiek aizstats ar realiem planiem. Vinas acis paradijas uguns, it ka vinu butu parstajusi apgrutinat vinas vecums un neizbegama noraksti?ana. Es toreiz kluseju – neteicu, ka pec nepilniem pieciem gadiem vina tiks izlaista metalluznos un bez eskorta. Diez vai bagatiem veciem, ko samaita nauda un vara, ir vajadzigas trisdesmitgadigas palaistuves.
Tacu kadu dienu Vika mani pierunaja iet vinai lidzi uz ?adu banketu.
"Es runaju nopietni, Liz," vina cuksteja. "Tu vienkar?i sedi un skali smejies." Tur ir daudz cilveku, bet modeles tiek aicinatas radit atmosferu – lielisks veids, ka izradities draugu priek?a. Tad, protams, pirts un “Tu ?eit esi pirmo reizi? Vai paradisi man maju?”, bet es iemaci?u runat ar zobiem. Un jus man signalizejat – es paradi?u klientam maju.
"Un par ko vini man maksas, ja es tikai pasmejos?" – es neticigi saraucu pieri.
– Vini maksas. Protams, ne tik daudz, bet jums vajag katru santimu, vai ne?
Vajadzeja. es noputos. Es zinaju, ka tas ir bistami, un, ja nonak?u nepatik?anas, neviens nepalidzes. Lai gan ?ada limena sa?utumi gandriz nekad nenotika, ka teica “eskorts”. Un Vika bija gandriz vieniga, ar kuru mes vienmer sazinajamies – atbalstijam viens otru, ka varejam. Vina mani parliecinaja ne velti – vina gribeja, lai es uz to paskatitos no malas un pierodu pie ta garigi. Un tad pec pieciem vai desmit banketiem ari es devos “izradit maju”. Bet vina to planoja tikai, rupejoties par mani. Un es piekritu – padevos, pat atpazistot vinas domas. Biju vienkar?i noguris no notieko?ajam problemam, pilniba nogurusi un atlavos vismaz paskatities savam acim.
Un nekas briesmigs tur isti nenotika. Ja vien kads no viesiem dejas laika nebija parak cie?i pieglaudies. Bet vin? bija patikams un pieklajigs, un istaja bridi bija viegli pazust. Un priek?nieks samaksaja – ari santimus, bet vismaz kads pluss pie parejiem santimiem. Es devos uz nakamo banketu vieglak. Tur mani taustija kads pardzeries bankas direktors. Un es atkal izdzivoju – izkapu no ta, atkapos, un smejo?a Vika gandriz nemanami ienema manu vietu. ?ados pasakumos vienmer pastaveja risks, tacu biju parliecinats, ka iepriek? esmu to krietni parspilejis. Vai es ar neko neriskeju, kad velu vakara eju majas pa tum?am ielam? Ja, vel vairak! ?eit viesi tur savu seju viens otram priek?a, lai to pilniba nepazaudetu, bet gan sauna vai privatas telpas dod valu.
Un tre?aja banketa es satiku Ivanu.
– Cik skaista lelle! – vin? iesaka svilpodams man mugura. – Vai jus veletos pievienoties vecajam viram pie galda? Citadi vini mani nosedinaja ar daziem politikiem, it ka dazi butu jauki!
Vin? nebija vecs virs – loti platiem pleciem, fiziski izturigs, muskulots virs ap piecdesmito gadu beigam. Dargais uzvalks nesamazinaja vina vecumu, bet piedeva respektablu. Neglits, manai gaumei, parak apgrutino?i vaibsti un diezgan neviziga frizura ar isiem bruniem matiem, bet tada, kas vienmer ir centra. Pat ja vin? stav kapnes. Es to vakara nepamaniju laiku – apsedos vinam blakus pie galda un skali smejos, ka jau bija paredzets. Un es nesapratu, ka es saku runat par to, ko nav pienemts apspriest ar klientiem. Bet tas bija viegli – tik viegli, ka vel nekad pedeja gada laika. Saskarsme Ivans bija rupj?, dazreiz vinam pietruka lama?anas, tacu tas iznaca kaut ka dabiski – vin? pats to acimredzami nepamanija. Vai, gluzi preteji, vin? pamanija un apzinati ?okeja pretenciozos politikus otra puse. Man vin? vienkar?i patika – nekas un viss uzreiz. ?is gaiss, kas bija koncentrets ap vinu. Un viskoza lauvas relaksacija, ko var atlauties tikai zveru karalis. Neskatoties uz to, es paslideju laicigi – aizgaju uz damu istabu un vairs neatgriezos pie galda. Vin? neizskatijas parak ieinteresets, bet tomer vareja izteikt konkretu priek?likumu par seksu.
Ivans ieradas agentura nakamaja nedela ar rozu roku un priek?likumu:
– Liza, vai iesim uz restoranu?
Un es devos – gandriz neapdomigi, apdullinata no laimes, ka manas pek?nas jutas bija abpusejas. Taja bridi es butu devies visur, kur vin? mani aicinaja: uz restoranu, klubu, uz hipodromu, uz vina gulamistabu un appreceties. Viss notika parak atri, bet es vareju tikai priecaties. Mana galva griezas ka viesulis no notieko?a. Es nekad nezinaju tadu dzivi, bet Vana man to paradija. Mums nebija neka kopiga, un ari tad es netiku maldinats: vin? mani uztvera ka skaistu lelli, kas par lielu prieku izradijas spejiga sarunaties. Vin? apprecejas ar mani, daleji sekojot modei – visi vina bagatibas un loka virie?i ieguva jaunas sievas un vel jaunakas saimnieces. Tas mani netrauceja – biju pateiciga, ka tum?as dienas kopa ar agenturu bija pagatne, un mana kvela milestiba pret vina raksturu, personibu, izstaroto speku, tie?umu un retajiem smaidiem neatstaja nekadu izveli. Mani iedvesmoja ari vina attieksme pret mani, kas skaidri liecinaja par siltumu un rupem, kas ar laiku kluva tikai svarigakas.
Mani mulsinaja kas cits – Ivans nekad atklati nelaida mani savas lietas, bet it ka vin? to isti neslepa, tapec nebija gruti uzminet detalas. No isam sarunam, no frazu fragmentiem, no saviem cilvekiem un miesassargiem, kuri vienmer nesaja ierocus. Vel budama ligava, es jau sapratu, ka precejos ar noziedznieku priek?nieku. Bet ari tas mani neaptureja – gluzi preteji, es vareju sevi parliecinat, ka ?ads cilveks nevareja paradities no citas vides. Es vinu tik loti mileju, ka biju gatava ignoret savus iek?ejos darijumus.
Vana neizlikas par romantisku, bet vin? man deva visu, ko man vajadzeja. Darba jautajumi mana priek?a nekad netika apspriesti, lai gan, dzivojot viena maja, es tik un ta uzkeru dazas temas, neveloties tajas iedzilinaties. Ivans stradaja ne tikai narkotiku tirgu, zem vina tika uzceltas milzigas kriminalas strukturas, kas plust viena no otras. Skaistai lellei nevajadzetu zinat detalas – es tas nezinaju. Bet vina atri iemacijas but tikai pielikums eso?ajam spejam. Tagad vini mani veda uz izstadem un pienem?anam, ar mani lepojas, radija ka lielisku aksesuaru, mileja un rupejas par mani. Un es centos to attaisnot – katru dienu sev atgadinaju, cik man paveicas reiz satikt Vanu. Un es dziedaju tikai vinam – vecas romances, pavadot vinu uz klavierem. Vin? to ludza, kad atgriezas no kada komandejuma – parasti noguris, parguris un neskuvies. Vin? ieleja glaze degvinu un jautaja:
– Liza, vai tu nedziedasi?
Un es dziedaju, uz pusstundu aizmirstot, kas vin? ir. Man ?ie brizi patika ipa?i stipri, jo Ivans izskatijas ta, it ka vin? pats butu aizmirsis, kas vin? ir.
Musu starpa nekad nav biju?i nopietni stridi. Lai gan vin? dazkart zaudeja savaldibu – caur sienam dzirdeju vinu kliedzam uz saviem cilvekiem. Milziga maja, vairak ka pili, man bija atsevi?kas palatas – gandriz ka karaliska gulamtelpa, kuru virs apmekle tikai nepiecie?amibas gadijuma. Vana izradijas maiga milaka – glita un uzmaniga. Bet pec gada gimenes dzives sekss vinu saka intereset arvien mazak, vin? jauno skaistuli “apeda”, atkal iegrimstot raizem. Tad man saka pietrukt vina. Man ir aizdomas, ka vin? nepanema nekadas saimnieces. Es tikai uzmineju – pec vina rakstura un temperamenta. Ivanam visa dzive sastaveja no melna tirgus, vinam bija pietiekami daudz sazinas ar saviem padotajiem. Uzticiga Ko?a par manu viru noteikti zinaja vairak neka es. Un mans uzdevums bija izskatities labi un nekaitinat mani ar uzmacibu, kad manam milotajam dzivesbiedram nav laika man.
Reiz es biju neticami priecigs par musu kazam, un man nebija laika domat par to, kas notika pec tam. Izradijas, ka neka. Tagad man bija rotaslietas, zimolu apgerbi un jebkada veida sikumi, man vienkar?i bija japalukojas uz vitrinu ar interesi. Es sapnoju izklut no nabadzibas, bet es uzlecu tie?i uz eksistences virsotni – un tagad, visa pasaule ir zem manam kajam… un no tas nav ko nemt. Vina mineja atgrie?anos muzikas skola – un tad sanema pirmo asu atteikumu:
– Tu nevari, Liza. Jums jasaprot, ka man ir daudz ienaidnieku. Vai man visus septinus skolas stavus apjozt ar apsargiem, lai tur varetu speleties ar savam rotallietam?
Es sapratu argumentu pamatotibu un nestridejos. Un nez kapec vairs nebija vajadzigi pasniedzeji, par kuriem biju sapnojusi iepriek? – gribejas tikai iziet ara, vismaz uz bridi tikt prom no ?is pasaules virsotnes un sazinaties ar cilvekiem, nevis brunotiem robotiem. Toreiz es biju tik sarugtinats, ka apsudzeju vinu banala greizsirdiba, bet Vana tikai smejas, neuztverot parmetumu nopietni tie?i ?aja konteksta. Bet vinam ir taisniba – vinam nekad nebus iemesla but greizsirdigam, un es gandriz uzreiz atpazinu vina ipa?ibu, kad pec musu pirmas nakts vin? apbrinoja, ka esmu jaunava: vinam nevainiba izradijas svariga. atributs, kas uzreiz palielinaja manu vertibu. Vina greizsirdiba nekada veida nebija saistita ar kompleksiem, tapat ka daudzi citi cilveki, vin? vienkar?i sadalija visu pasaule “savejos” un “savejos”. Ivans Morozovs ir greizsirdigs, bet ne tikai uz savu sievieti, vin? ir greizsirdigs uz saviem cilvekiem, saviem rajoniem, tirgiem – un, iespejams, tie?i tapec vinam viss ir tik veiksmigs. Ivans Morozovs nedalas ar sve?iniekiem – to var saukt par vina personigo zimolu. Ikviens, kur? uzdro?inas bez prasi?anas panemt no Ivana Morozova pat santimu, labpratak izsist sev zobus. Un vina rakstura otra puse ir ta, ka vin? ir bezgala dasns pret tiem, kuros vin? saskata lojalitati.
Es centos but draudzigs ar kalpotajiem un daudzajiem majas apsargiem – vini man atbildeja pieklajigi, bet izvairijas no komunikacijas. Esmu pavaru saimniece. Un miesassargiem – skaista vinu saimnieka lelle, kas reizem izdod skanas. Es pazinu visus, kas dzivoja maja, bet, protams, man nebija ne jausmas par patieso Ivana padoto skaitu. Biezak par citiem es redzeju Ko?u, vinas vira enu, bet pat par vinu, ja ta padoma, vina neko nezinaja. Es pat neriskeju paskatities uz vinu, katram gadijumam.
Es vel neesmu nopietni domajusi par grutniecibu. Tacu Vana neuzstaja, vinam ir divi pieaugu?i deli no iepriek?ejas laulibas, kurus vin? deve tikai par “aizbildinatajiem”. Zeni ari deva priek?roku turet distanci no teva. Tacu finansialas nepiecie?amibas gadijuma zinaja, pie ka versties. Ivanu dazkart saniknoja tas, ka ?i vajadziba radas tris reizes nedela. Vin? ari negrib no manis bernu, bet es tik un ta nevareju izlemt, vai vispar velos bernu.
Pirmos divus gimenes dzives gadus pavadiju socialajos tiklos un serialos, beidzot partopot par lelli, ka man vajadzetu but. Reizem es lasu forumus, kur nabaga sievietes sudzejas par alkoholikiem vai nabadzibu, un katru reizi pie sevis atkartoju, cik man ir paveicies. Vispar nav par ko sudzeties! Nakamos divus gimenes dzives gadus es pavadiju nejau?a izglitiba – nopirku sev dargus vebinarus un lekcijas, studejot vai nu dizainu, psihologiju vai sarezgito krustdurienu zinatni, ilgi nedomajot par to. Es vienkar?i aizpildiju savu laiku ar isam izklaidem – un tadejadi nomierinaju iek?ejos tarakanus. Nav ko sudzeties, bezsmadzenu jaunas meitenes sapno par manu dzivi, bet es to dabuju par velti – man vienkar?i bija jabut istaja vieta un istaja laika. Vientulibas un satraukuma melanholija dazkart parnema, bet ta nekad neatrada areju izeju – man ir laiks izaugt, jo man dzive ir loti paveicies.
Kopa pavaditie cetri gadi mani padarija par pavisam citu cilveku, lai gan man bija tikai divdesmit tris – neliela at?kiriba no tiem devinpadsmit, kad satiku Vanu, un it ka ?aja laika es butu pardzimusi. Es saku saprast zida veidus un aizmirsu, kada ir sintetika. Es iemilejos zirgos un aizravos ar suniem. Vienu melodiju uz klavierem vareju spelet astonas stundas pec kartas – un ?aja laika it ka aizmigu. Reizem zvaniju Vikai, bet ar laiku mums vairs nebija par ko runat. Vina, parsteidzot mus abus, apprecejas ar vienkar?u inzenieri un pameta agenturu. Tacu ?kita, ka vinas problemas ir no citas pasaules – ka cita seriala epizode, mazliet tala un nedabiska. Un es nevareju vinai atbildet ar tadam pa?am atklasmem, jo man nebija nekadu problemu. Vismaz tas, kuras var apspriest.
Kadu laiku mani trauceja tikai viena epizode – ta notika isi pirms mes nosvinejam savu tre?o gadadienu. Jau pamaniju, ka tad, kad ir problemas, Vana mainas: tadas dienas vin? biezi kliedz uz saviem pui?iem, es neparbaudiju vina pacietibu, dodot priek?roku sede?anai istaba. Vin? ari daudz dzer ?ados periodos – izklidinas visus, pat Ko?u, sedes viesistaba pirmaja stava, ieles ?nabi – dzers, ielies – dzers. Un ta talak, lidz vin? klust arpratigs lidz arpratam. Bet vin? man netuvojas ?ada stavokli; iznemums notika tikai vienu reizi.
Pec dazam ieilgu?am problemam vin? atgriezas ar cieminu – jau noguris. Es izgaju vinu sveicinat, un Vana, ka parasti, lepojas ar mani ka par savu sasniegumu. Pilnigi aizmirsu iepazistinat sve?inieku – biju tik piedzeries. Apmeram cetrdesmit gadus vecs virietis ar piedzeru?os skatienu taukaini taustija mani, un, tiklidz mans virs pamanija ?o cie?o uzmanibu, vin? ludza mani aiziet, par ko es tikai priecajos. Viniem joprojam nebija pietiekami daudz, lai dziedatu un speletu – Vana to vareja lugt, un es nebutu atradusi iemeslu atteikties.
Vini smejas un dzera lidz velai naktij. ?kiet, ka kads noderigs cilveks. Bet jau cetros no rita ar blik?ki atveras durvis uz manu gulamistabu.
– Vanija?
Es pielecu aug?a, nobiedeti piekerusi segu pie krutim. Biedejo?i bija tas, ka vina divainais viesis ielauzas istaba pec vira. Ivans vinu mili apskava, vedot lidz manai gultai un dzeruma vaicadams:
– Kas man patika? Man ir tik maza sejina, ka man tas patik, vai ne? Nu, mana skaistule, kapec tu izskaties ta, it ka nebutu prieciga mani redzet? – Un atkal cieminam: – Vai patika?
– Skaistule, Ivan Aleksejevic! Tik skaista dama var paspilgtinat jebkuru dzivi!
Vina acis ir kaut ka divainas, zilas, caurspidigas un lipigas. Vini mani nosmere, izgerbj, taisni lidz kauliem. Es to pamaniju viesistaba, tapat ka mans virs. Bet es nevareju iedomaties, ka Ivans velesies parliecinaties, ka ta nav vina iztele. Un virs saka teikt pilnigi neiedomajamu:
– Ko tad tu gaidi? Nem to! Liza ir loti paklausiga, un vina neatteiks manam draugam. Bet ne uz ilgu laiku, tapec esi draugs! – un dzeruma iesmejas. – Rota savu nakti, tava seja nav pelnijusi neko vairak.
Mana elpa veidoja kamolu kakla. Likas, ka es to visu sapnoju – redzu to slima fantazija no dikstaves. Jau no dienas, kad iepazinamies, es jutos aizsargats – es varetu daudz pateikt par savam ?aubam, tacu biju par to parliecinata. Un man neienaca prata, ka neviens mani nepasargas no pa?a Vanas… Vel sliktak bija apzina, ka vini nelaus man aizbegt, un, ja es vinus sanikno?u, vini mani nogalinas. Vispirms tevi izvaros, atdos ?im taukainajam piedzeru?ajam “noderigajam cilvekam” un tad nogalinas.
Un ciemin? tuvojas man ar zemisku smaidu. Es nevaldami metos no gultas uz pretejo sienu un gandriz bez vardiem kliedzu un gaudoju:
– Vana… Kas tu esi…
Neviens mani nedzirdeja. Virietis atpogaja kreklu, nenolaizot acis no manis, jo vinam bija dota atlauja. Tacu pec vel viena sola smaga roka uzkrita vinam uz pleca, apturot vinu. Un vira balss skaneja vesa un pilnigi pratiga:
– Ta tas ir, vai ne? Kura sieva tu dur savu peni, tu pa?naviba?
Vin? neticigi apgriezas un uzreiz sanema duri pa seju. Vana satvera krito?o kermeni aiz krutim un nelava tam sabrukt, sniedzot vel vienu sitienu. Un atkal un atkal – specigi, parliecino?i. Virietis smekeja un kliedza, un es aizsedzu galvu ar rokam un ari kliedzu. Virs vienkar?i satrakojas:
"Neuzdro?inieties ta skatities uz manejo!" Vai tu dzirdeji, karni?!
Vin? vinu sita tik brutali, ka man palika slikti. Es ?kieleju, lai neredzetu, bet likas, ka dzirdeju kaulu krauk?ke?anu, un laika gaita upuris pat parstaja sekt. Un pek?ni viss kluva kluss, bet es joprojam nenonemu pirkstus no ausim un neatveru acis, ar grutibam parvarot velmi vemt.
Klusums bija nomaco?s – gruti pateikt, cik daudz laika pagajis, bet klusa balss mani izvilka no necaurredzamibas:
– Elizaveta Andrejevna, vai tu ?odien nak?nosi viesu gulamistaba?
Es skatijos uz Ko?u, savilkdama lupas sapigas spazmas. Vin? atkartoja jautajumu un tad satvera mani aiz elkona un pacela aug?a. Es atkal aizveru acis, lai neredzetu, un tapec ar stivam kajam paklupu pa paklaju. Bet vini mani tureja ar dzelzainu tverienu un parliecino?i vilka uz izeju.
"Ko?a, tu… izmetiet vinu velak," atkal atskaneja vira piedzerusies balss.
Mans gids ejot atbildeja:
– Ivan Aleksejevic, kas pie velna? Ir daudz netirumu.
Vin? gandriz nedzirdami atbildeja, atspiedies uz durvju ramja:
– Ruslan, tev vismaz nav garlaicigi, tu esi tirs. ?is mulkis izjaukja manu kinie?u satiksmi un domaja, ka es to neatpazi?u. Un tad vin? nolema izdrat manu sievu… Ja, vin? ir dzivs. Patik. Bet met vinu tik talu, ka es vinu vairs nekad neredze?u. Liza, Lizonka… piedod! Es negribeju tevi traucet, mana meitene…
"Ej gulet, Ivan Aleksejevic," Ko?a atbildeja mums abiem.
Es nevareju runat vai saprast. Un es nevareju atzimet, ka pirmo reizi Ko?u mana priek?a sauca nevis Ko?u vai pat Ko?ceju. ?kiet, ka mans virs ir galigi no prata.
Mani iegruda viesu gulamistaba, pec ka Ko?a meginaja iziet, bet es satveru vina kreklu, skatoties vinam acis no apak?as.
– Man ir bail… bail! – vina ludzas, it ka cerot sanemt no vina kaut kadu atbalstu.
– Nomierinies, Elizaveta Andrejevna.
Vin? meginaja mani atraut no sevis, bet es saspiedu pirkstus vel cie?ak, kliedzot skalak:
– Baisi! Vai tu ?o saproti?
Ko?a pieliecas un sausi atkartoja:
– Nomierinies. Un tev nekas nedraudeja. Sliktakais, kas ar tevi var notikt, ir tad, ja Ivans Aleksejevics no tevis ?kirsies. Tad tu klusi histerisks.
Un taja bridi es loti ?aubijos, ka tas ir sliktakais. Vin? palika dazus centimetrus no manas sejas, pacietigi gaidot, kad es satver?os un atlaidi?u pirkstus – iespejams, vin? negribeja vai nebija pilnvarots lietot pret mani speku. Uzticigs saimnieka suns, izpilda paveles un nemierina histeriju. Vin? ir jauns, tikai piecus gadus vecaks par mani, ne pats izskatigakais, nedaudz neregulars, nesmaidigs, isi tum?i mati, gar? kakls ar asu Adama abolu. Par skaistam var saukt tikai brunas acis, ja tas nebutu tik vienaldzigas. Es lau?u jums partraukt to, ka Ko?a nekad nesmaida – mana bezsirdiga vira bezsirdiga ena. Vinam pat nav varda, tapat ka daudziem Morozova banditiem, un Ruslans nebija no zila gaisa pardevets par Ko?ceju.
Man ar grutibam izdevas parvaret krampjus un atvilkt pirkstus. Stavet vinam blakus bija ne mazak nepatikami ka tagad atgriezties sava gulamistaba.
Nakamaja rita Vana ludza piedo?anu, meginaja kaut ko paskaidrot un parliecinaja mani par to pa?u, ko Ko?a teica vakar: vin? ir vainigs pie manis tikai tapec, ka mani biedeju. Bet neviena gnida man nebutu pieskarusies, citadi vinu nevaretu saukt par Ivanu Morozovu.
Ilgu laiku biju apatija, bet ar laiku viss pariet. Ari ?is notikums tika aizmirsts, un turklat nekas tads nekad vairs neatkartojas manu acu priek?a. Bet tie?i taja vakara es beidzot sapratu, ar ko tie?i esmu apprecejusies. Un man ir loti paveicies, ka Ivans Morozovs, kur? visbiezak ir aiznemts ar biznesu un neromantisks, mani redz tikai “savu meiteni”, nevis ienaidnieku.
Un gadu velak viss saka uzlaboties – Ivans devas politika. Vin? man teica, ka ir pienacis laiks doties pasaule, un vin? ir izcils vaditajs – kapec gan neizmantot vina talantus? Toreiz mani loti iedvesmoja – daudz vairak gribeju but politika sieva, nevis noziedznieka sieva. Pat apsardze musu maja tika daleji nomainita – un tagad es biezak redzeju pui?us formalos lieti?kos uzvalkos, kuri neradija iespaidu par cilvekiem, kuri tikko pametu?i cietumu. Ko?a nekur nav pazudusi, bet ar Ko?u Vana dosies vai nu uz Kinas narkotiku midzeni, uz elles bezdibeni, vai uz politiku. Bija skaidrs, ka viena nakti viss nemainisies, tacu labi, ka vismaz iezimejas kada tendence – tomer ari Ivanam Morozovam pirmo reizi muza bija vajadziga reputacija, lai iekarotu vinam jaunu tirgu.
2.nodala
Beidzot atslabinajos, kad maja saka paradities cilveki no zinu kanaliem. Ivans neko nedarija pusvarda un ar ierasto degsmi iesaistijas politika. Es tikai tagad sapratu, kada saspringuma esmu dzivojis visus ?os gadus, baididamies atzit sev savas bailes – par to runaja tikai biezie murgi. Bet patiesiba es neuzdevu sev jautajumus, lai uz tiem neatbildetu.
