Bet tagad jauna dzive vairs nebija iedomata – ta bija tie?i ta, kas tuvojas, bet mana loma nekada veida nebija mainijusies, tapec nolemu to mainit:
"Van, es klustu traka no dikstaves," vina pazinoja kadu dienu brokastis.
Virs maigi pasmaidija. Vina skatiens ir silts – es nezinu, ko redz vina padotie un konkurenti, es nezinu, ko redz vina jaunie politiskie draugi, bet vin? vienmer uz mani ta skatijas.
– Un ko tu izdomaji sev ka izklaidi? Nesaki, ka tas ir kazino! – vin? nolema pajokot, ko darija reti un tikai vislabakaja noskanojuma. – Jums var but kazino ka hobijs tikai tad, ja esat ta ipa?nieks.
ES smejos:
– Ne, darga, es varu iztikt bez tadam rotallietam! Nodomaju – varbut jasak iet uz sporta zali? Tavi pui?i tur registrejas – es dzirdeju vinu sarunas. Tur ir lielaka dro?iba neka majas! Vai tie?am ari mani tur kaut kas apdraud? Vai ari tagad man nekas nedraud?
Pedejo jautajumu uzdevu insinuejo?i, baididamas un cerot dzirdet atbildi. Bet Vana par to domaja un paraustija plecus:
– Ej uz sporta zali, ja velies. Vismaz kulinarijas kursiem, ja esi tos nokartojis. Viss, kas liek tev pasmaidit, Liza!
Vina reakcija mani iedvesmoja vel mazliet piespiest:
– Kapec man vajadziga kulinarija? Es joprojam nevaru iemacities gatavot labak neka musu Jevgenija Prokopjevna! Bet es labprat pieteiktos dizaina kursiem.
– Kapec jums ir nepiecie?ams dizains? – virs jautri paskatijas uz mani. "Jus nevarat darit labak neka spalvainais gailis, kas pagaju?aja gada iekartoja musu pirmo stavu."
– Kas zina? – priecigi pasmaidiju, jo mani sagaidija nevis auksts protests, ka iepriek?, bet gan ista rotaliga diskusija. "Varbut vin? kadreiz pabeidza tos pa?us kursus, un tagad," es pamaju ar roku uz nevainojami stiligo fresku pie sienas, "vin? pelna naudu!"
"Ja, es vinam toreiz iedevu apmeram tris kilogramus miklas," atcerejas Ivans. "Bet, meitin, kapec jums butu jadara netirs darbs, ja pasaule ir pilna ar gailiem ar spalvam?"
Un es turpinaju, saglabajot to pa?u ironisko intonaciju:
– Vai varbut es klu?u par pasaulslavenu dizaineri? Jus tiksiet ievelets par prezidentu, un jusu sievai tas ir jaattaisno – es izpumpe?u savu dibenu, uzlabo?u anglu valodu un iegu?u ikviena pasaules reputaciju!
Vana skali iesmejas un tad pamaja:
– Registrejies, Liza, kur vien velies. Es, vecs virs, reizem aizmirst, cik jauns tu esi – vajag dzivot, dabut draudzenes, ar kuram var tenkot, intereses. Tu esi talantigs, bet es talantu aizsledzu un patureju tikai sev.
–Tu neesi vecs virs! "Un man nepatik, kad tu to saki," es nopietni atbildeju un nemaz nerunajos. Vecums manam viram piestaveja ka nevienam citam, un energijas zina vin? liktu kauna jebkuru astonpadsmitgadigu puisi. Absoluti visi ap vinu izbaleja, nespedami parspet varas auru.
Un vin? nevareja nejust, ka tas ir tie?i tas, ko es vienmer biju domajis. Bet vina skatiens kluva vel siltaks. Izvelejos vispiemerotako bridi ?adai sarunai – Ivanam bija lielisks garastavoklis, ko es ari uztveru ka zimi uz parmainam musu dzive.
– Un ta ir taisniba. Dzivosim ilgak, Liz! Tagad mes dzivosim ta, ka jus pat iedomaties nevarejat. Tacu neaiziesim parak talu, neriskesim. Ja tev kaut matin? nokritis no galvas, es sasmalcina?u ?o pilsetu pulveri un izsija?u caur sietu, bet tas neatgriezis matus savas vietas. Bet nav dro?u vietu – vai man nevajadzetu zinat? – vin? nozimigi pasmineja. – Tapec tikai ar dro?ibu, lai mana sirds sez istaja vieta.
– Protams! – Es pat neapsveru citas iespejas, bet es kluvu arvien priecigaks.
– No maniem pui?iem es paskati?os, kuram ir biezaka ada, lai, ja kaut kas notiks, vare?u palaist vala… Vai klausies, varbut noligsim tev miesassargu? Nu, ziniet, tas jakas un kaklasaites, ka filmas par baisam melnadainam sievietem. Nav kauns paradit ?adus pui?us savam draudzenem.
Es jau smejos lidz raudaju. Es mileju savu viru, bet tada noskanojuma es vinu vienkar?i dievinaju.
– Uzvilksim jaku, Vana. Es to nesa?u ka rokassomu.
– Vini guva vartus, mana skaista meitene. – Ivans ieejot pamaja Ko?ai, kur? ar klusu majienu atgadinaja viram par tik?anos. – Es paskati?os. Es vairak uzticos saviem cilvekiem, bet neatkarigi no ta, cik jakas es valkaju, mans gangsteriskais izskats joprojam izcelas, un to nevar noslept.
Ko?as lupas izstiepas skeptiska smaida pec ?is frazes. Patiesiba Vana nedaudz parspile – piemeram, novelkot Ko?i muzigi melno T-kreklu un adas jaku un ieterpjot vinu Armani uzvalka, vin? varetu saukties par intelektuali. Bet daziem, piemeram, Slavkai, neviens uzvalks nederes – Slava ir tik loti ?upojusies, ka biede tikai ar savu izskatu. Ma?ina parspragst pa vilem, kad vin? sezas pie stures, daudz mazak ka kads Armani.
Vana steidzas uz tik?anos – bija ieradies viens no loti svarigajiem viesiem, bet es tomer paspeju vinu partvert un noskupstit uz vaiga, cukstus:
– Paldies.
Mani neintereseja dizains vai anglu valodas kursi, un man gandriz nav vajadzigas draudzenes tenkam, tacu pa?as ?is izmainas runaja par globalu satricinajumu. Uzreiz kluva vieglak elpot, it ka es visus gadus butu dzivojis zem nastas, un tas pazuda viena minute. Es lidoju pa maju un domaju, ko es dari?u vispirms, un pec pusstundas es stingri nolemu, ka es dari?u visu kartiba.
Garastavoklis bija lielisks, un, padzirdejis par Maksima iera?anos, es pats ieskreju zilaja viesistaba, lai bridinatu, ka vina tevs kadu laiku bus aiznemts. Mana vira jaunakais dels bija mana vecuma, bet attiecibas starp mums acimredzamu iemeslu del vienmer palika saspringtas. Pec izskata vin? izturejas pec mates, ne mantoja ne pilites teva brutalitates, loti izskatigs, tacu kaut ka tuk?s, it ka zem reprezentablas caumalas nebutu paslepta dziviba. Vin? pret mani lielakoties izturejas vienaldzigi – mes vienkar?i pieturejamies pie militaras neitralitates.
– Sveiks, Maksim! – Noversu pui?a uzmanibu no skati?anas uz attelu virs kamina. – Ivans ir aiznemts, tiekoties ar svarigu cilveku.
"Vinam vienmer ir tik?anas ar svarigiem cilvekiem," puisis atbildeja un tikai tad pagriezas, grimase. – Ak, vai tu joprojam esi ?eit, Lizaveta? Vai vini tevi nenomainija pret kadu jaunaku?
Gandriz viens un tas pats sveiciens katru reizi. Vina attieksme ir diezgan saprotama – berni?kigs aizvainojums pret mati, sevi un brali, kuru Ivans vienkar?i izstuma no savas dzives. Es redzeju savu biju?o sievu tikai vienu reizi, vina nekad nav ?eit ieradusies. Diezgan skaista, bet padzivojusi sieviete, kura pret mani nemaz neizradija nekadu negativismu. Vai nu parak mierigs, vai ari pietiekami gudrs, lai saprastu: Ivans apprecejas otro reizi pec vairaku gadu ?kir?anas, un vinai nav isti svarigi, kur?: manekena blonda modele vai Nobela premijas laureats.
– Ka tu redzi. Vai varu atnest tev ko iedzert?
– Es vakar to dzeru. – Maksims tik noguris iekrita kresla, it ka butu vecaks par tevu. – Es sasitu ma?inu. Tevs atkal kliedz.
– Vin? kliedz un nopirks jaunu. Ka pagaju?o reizi. “Es panemu preti eso?o eleganto kreslu.
"Vai tu esi nolemusi mani audzinat, mammu?" – Vin? pasmineja. – Paskatijos ari ?eit. Bet redzi, kada problema, Lizaveta, ari tavas dienas ne vienmer bus tik saldas. Vai jums ne?kiet, ka kop? apprecejaties ar pa?u Morozovu, parejas dienas valkasit perles? Nekas tamlidzigs. Jums bus ne vairak ka trisdesmit, un jus tiksiet norakstits. Krievija joprojam ir daudz apgleznotu lellu, kas naudas del ir gatavas uz visu.
Centos uz uzbrukumiem nereaget, bet divdesmito reizi jau bija vienkar?i:
– Varbut ta ari bus. Tad tu priecasies.
"Ta bus, ta bus," Maksims parliecinaja sev, nevis sev. "Bet vissliktakais ir tas, ka jus no vina neko nesanemsit." Vin? izmetis vinu taja, kura vin? ieradas maja. Ka vin? mus izdzina. Tapec nemiet vera dela labu padomu – saciet krat manikiram jau tagad.
Es pagriezos pret kaminu, lai sleptu smaidu. Ja, Ivans attalinajas no savas iepriek?ejas sievas, tacu vina dzivo laba dzivokli centra un diez vai bus ipa?i vajadziga. Un vina deli parasti mierigi ver?as pie vina, kad nepiecie?ams: ja vin? zaude naudu – tetis samaksas paradu, ja vin? salauzis automa?inu – tetis to nopirks, ja vinu piekers policijai par loga izsi?anu dzeruma – tetis. sutis savus pui?us un juristus, lai dabutu nelieti ara. Tetis, protams, blaus, reizem uzsitis pa galvu, bet problemu atrisinas. Vai man sudzeties Maksimam? Ivans viniem ir slikts tevs, ar to gruti strideties, vin? labpratak ar viniem nekomunicets vispar un neizrada nekadas siltas jutas, bet ja runa ir tikai par naudu un sakariem, tad izmet tas no iepriek?ejam. gimeni, lai tie vinam netrauce. Un tas, iespejams, visvairak kaitina Maksimu, nevis tas, ka musu maja ir greznaka neka vina mates dzivoklis.
Un “padomnieks” kluva mezonigs, jo es nereageju:
–Tu esi neaugliga, vai ka? Ja tikai vinai butu laiks dzemdet bernu, tad jus vina del nemirsit uz ielas. Vai ari jus baidaties sabojat figuru? Tatad velti. Vienmer bus kads jaunaks, skaistaks un izliektaks.
Es nevilus plati pasmaidiju. Bet tagad tie?am var domat par berna piedzim?anu, iepriek? ?ajas domas nebiju iedzilinajies. Man bija bail par sevi, un vel jo vairak par savu bernu. Bet vide mainas! Mana mazula tetis bus cienijams uznemejs vai politikis, nevis kaut kads bandas vadonis…
– Kapec tu smaidi? – Maksims nesaprata. – Vai jau esat stavokli? Apsveicam! – ka vin? to izsplava. – Apdro?ina?ana savtigai kucei.
Vin? nespeja sabojat manu garastavokli – tie?i otradi, es smaidiju arvien platak, iztelojoties, ka palik?u stavokli, kad situacija beidzot nostabilizesies. Un manai dzivei bus papildu jega, ko es tik ilgi esmu gaidijis. Es atbildeju, jo vinu vairak kaitinaja mana kluse?ana:
"Tu vari tam neticet, Maksim, bet, kad es apprecejos ar tavu tevu, pedeja lieta, par ko es domaju, bija grezniba." Mani apmulsa vina aktivitates, bet nevareju atraut no vina skatienu. Nekam nederigs, pat ne savam tevam, pek?ni kluvu vajadzigs – un kam? Ists granits, siena, pie kuras jebkura sieviete butu laimiga. Cetru gadu laika ?aja uzskata esmu kluvis tikai stipraks. Ja tavs tevs rit parstas mani milet, es bu?u izmisuma. Bet tikai tapec, ka es nekad vairs nesatik?u tadu virieti. Tam ir trukumi – es tos redzu. Un vel kaut kas man ir svarigaks.
– Ak, tatad tu atradi sev teti? Vai jus arstejat bernibas traumas? – sarunu biedrs uztvera tikai ?o. – Tatad tas nebus ilgi. Ja pamanisi jaunu peni, tu uzreiz leksi pa gultu ka skrieno?s kakis, pat aizmirsi par greznibu. Un ?im kucem ir hormoni.
Vin? tacu ir kretins. Vai ari es nevaru izskaidrot? Vai ari ir bezjedzigi vinam paskaidrot? Vina pakratija galvu, bet Maksims turpinaja:
– Vai ari tu jau esi? Tad nu pievieno mani rindai! Es nesolu milestibu lidz kapam, bet varu davinat kadam, kam ta vajadziga.
Es pagriezu acis pret griestiem, joprojam nevaredama to izturet:
– Krapt Vanu ir tas pats, kas krapt sevi. Un tu esi vienkar?i idiots!
Vin? paliecas uz priek?u un klusak jautaja:
– Vai tie?am es tev nemaz nepatiku?
Es vairakas minutes skatijos vina seja, lai pati atbildetu. Vin? ir gluds, izskatigs puisis, meitenes vinu mil. Vina mierigi un nosverti teica:
– Ne. Tevi nav ne minas no ta, kas varetu izraisit manu lidzjutibu. Katru reizi brinos, ka tu esi vina dels – tik nozelojams, berni?kigs un ne ar ko nelidzinas tavam tevam.
Mana atbilde vinu saniknoja. Maksims pieleca kajas, un ari es piecelos kajas, nolemdama, ka labak doties prom. Re, vina iekrita provokacijas un tomer izraisija skandalu. Bet es nevareju aizbegt – vin? satvera mani aiz elkona un pagrieza pret sevi. Vin? vinu ievilka un meginaja satvert aiz vidukla. Man no riebuma uznaca zosada. Neko tadu nebiju piedzivojusi cetrus gadus! Pedejo reizi mani taustija tajos eskorta banketos, un tad es to iztureju, jo biju neaizsargats. Bet es aizmirsu, ka izturet, un aizmirsu, ka justies vienatne visa pasaule. Un ta vina neapdomigi iesita vinam pa seju.
Neizradijas parak daudz – ar savu uzliesmojumu negaiditi liku vinam pasmieties. Maksims mani nelaida vala, bet ari nevilka sev klat.
– Kapec tas ir tik skaidrs, Lizaveta? Es gribetu velreiz par to padomat. Vai ari starp kajam niez tikai tad, kad redzat savu lengano vederu? Paradiet man, ka izskatas jauns kermenis?
– Atlaid!
Vin? necentas mani noskupstit vai kaut ko tamlidzigu, vin? tikai mani kircinaja. Es vina nesaskatiju kaislibu, es vinam pat nepatiku – ta bija tira provokacija vai parbaudijums. Maksims gribeja mani kaitinat ar izsmieklu, bet es netaisijos vinam paskaidrot, ka bez vina teva man nebija un nekad nebus milako, ka man ir vienalga, kadi vinam ir vedera muskuli. Ja, es ?eit redzu divdesmit uzpumpetus tevinus – katrs drosmigaks par otru, bet neviens no Ivana pui?iem mani neizraisa pat mazako velmi. ?im idiotam nevajag atbildes, bet gan manu aizkaitinajumu. Un vel vairak iespejams, ka vin? atkal parbauda sava teva milestibu – ko vin? daris, ja es tagad skries sudzeties? Vai tu nepirksi jaunu ma?inu? Un tad vares gausties bez iemesla: bagatais tetis pameta savu delu liktena zelastiba. Tadiem vajajiem noteikti ir vajadzigs pamats gausties.
– Laid vala, necilveks! Tu mani padari slimu!
Vin? tika izmests no manis tik pek?ni, ka es kliedzu. Maksims lidoja pret sienu, bet nekrita. Gandriz uzreiz vin? iztaisnojas un pasmineja:
– Ja, tas ir joks, Ko?a! Es vinai neko neizdariju.
Ko?a palika bezgala mierigs:
– Humors. Saprast. Par tadiem jokiem, Maksim Ivanovic, man lugs tris vietas salauzt zokli. Tad vini maksas par arste?anu. Bet es zinu, ka saluzt ta, lai tas butu atgadinajums uz visu atliku?o muzu.
Maksims nobaleja – vin? baidijas no Ko?as vairak neka no manis. Es varetu izmest draudus, kas neko nemaksa, bet Ko?a Ivana zina ka neviens cits. Ja vin? ta saka, tad ar gandriz absolutu varbutibu tas notiks. Es steidzos doties prom, bet tomer apstajos eja un klusi jautaju:
– Ko?a, nevajag Vanu apgrutinat ar tadam mulkibam. Mes vienkar?i sastridejamies, un Maksims man nedeva nekadus divdomigus majienus.
Vinai izdevas nokert izlutinata idiota pateicigo skatienu un devas prom. Maksims man bija pretigs, bet vin? ari dzirdeja Ko?as vardus – tas vairs neatkartosies. Un nekada gadijuma es nevelos, lai Ivans manis del kroplu pats savu delu. Ko?a mums abiem sniedza atbildi uz neuzdoto jautajumu, kas butu noticis, ja es butu aizbegusi ar sudzibam. Tomer ne velti Maksims tik loti velas sanemt apstiprinajumu par teva milestibu, jo patiesiba vina milestiba ir loti relativa. Ivans ir spejigs aizskart jebkuru… nu, iznemot to, ka mums ar Ko?u ir pilniga imunitate. Bet tikai tapec, ka mes abi nekad nedevam iemeslu mums parmest.
Atri aizmirsu par parpratumu, iesaisti?anos inovacijas. Pat ie?ana uz sporta zali man ?kita ka piedzivojums. Protams, mes ar Vanu izgajam sabiedriba – uz izstadem, teatri, pienem?anam. Bet tur viss ir nepareizi, pretenciozitates ir vairak neka cilveku zem ta. Bet zale tas bija savadak, un tapec aizraujo?i, lai gan man apkart bija visas tas pa?as sejas ka majas. Instruktors baidijas pieiet man klat zem pui?u garajiem skatieniem. Viniem es biju radijums bez dzimuma, tacu tas bija tikai mierigak. Un man patika, ka parspileti muskuli vakara stiepas, it ka caur ?im sapem tajos paradijas speks. No nakamas nedelas sak?u iet uz kursiem, lidz tam laikam Ivans bus izvelejies miesassargu, kuram var uzticet manu dzivibu.
Dzives merku un virzienu maina bija tik iedvesmojo?a, ka pec vakarinam es atkal saku dziedat Ivanam, atsakot musu veco tradiciju.
3.nodala
Pec nedelas es kritu bezceriga eiforija, it ka es gadiem ilgi butu gaidijis atbrivo?anu cietuma, un tagad gimenes laimei vairs nebija ?ker?lu. Man patika ari mans miesassargs – smaidigais Sa?a, kur? ar vardu vien izcelas no galvenas bandas. Dizains man bija gruts, bet es izbaudiju katru nodarbibu un braucienu. Tie?i eiforija pastiprinaja sapes no sitiena tiktal, ka es lavos histerijai – precizak sakot, otrajai histerijai visa mana lauliba.
Es dzirdeju, ka Vana ir atgriezusies majas, un nolemu ar vinu parunat par bernu. Vin? nekad neiebilda, bet tomer labak ir velreiz parliecinaties, ka vinam tas vismaz nav pret. Es panemu no virtuves tejas paplati un devos uz biroju – man kopuma patika ?i majiga privatuma vieta. Bet, ieejot iek?a, sapratu, ka mans virs nav viens. Vina priek?a sedeja virietis, kuru es jau pazinu no ratsnama, un Ko?a staveja pie loga. Es nedomaju iejaukties biznesa sarunas, tapec atri atkapos. Tomer man nebija laika doties prom, kad dzirdeju Ivana vardus, kur? nepamanija manu izskatu:
– Kapec jus, Sergej Sidorovic, uzreiz nenoradijat par savu problemu? Neuztraucieties, vini atdos jusu paradus un ari piemaksas jums par moralo kaitejumu. Ko?a, vai tam nelagam ir gimene? Uzziniet visu. Gudri cilveki parasti doma bez lodamuriem dup?a.
Ko?a neatbildeja, gaidot, kad es aizie?u. Un man saka tricet rokas, un kaut ka man izdevas nenolaist paplati. Tacu Vanas uzmanibu piesaistija kruzes zvani?ana.
– Liza, tu esi ?eit?
– Es… es gribeju… teju… Labdien, Sergej Sidorovic…
– Ak, paldies, mana skaistule! – virs labsirdigi reageja. – Loti erti! Mila, vai tev viss kartiba?
Man nebija labi – es biju ?ausmiga haosa, un man nav ne jausmas, ka man izdevas ievietot paplati uz konsoles galda. Es gribeju aizbegt, lai neviens neredzetu asaras – es gandriz nekad raudaju, bet tagad nevareju notureties. Vai ta vin? iegaja politika, ta vin? draudzejas? Kam es visu ?o laiku esmu melojis? Vanai ir sakari un apmaciti pui?i – bija stulbi domat, ka vin? kadu dienu parvertisies par likumpaklausigu cilveku. Nekas nebeidzas – ja vin? vispar grasijas beigties – vin? vienkar?i mainija savu arejo telu…
Es biju gatavs turpat kliegt – un nerupeties par sve?iniekiem. Bet Ivans apklusinaja manu impulsu ar paceltu roku:
– Mila, man ir ciemini. Es nak?u pie tevis velak. – Un pamaja Ko?ai.
Uzticigais suns izveda mani no biroja, satverot komandu “fas” ar priek?nieka zestu. Ta vin? mani aiz elkona vilka pa gaiteni uz kapnem – atrak un talak, ja es saku kliegt. Tagad man gribejas vel vairak kliegt, bet man nebija ko teikt Ko?ai, tapec izspiedu:
– Ar mani viss kartiba. Es pats tur noklu?u.
"Ta neizskatas," atbildeja ?is virie?a izskats. – Es tevi aizvedi?u uz istabu.
Man bija kauns raudat vina priek?a, kauns izradit savas emocijas, bet pec daziem soliem es burtiski izspraga:
– Kad tas beigsies? Vismaz atbildi man! Paradu izspie?ana, draudot gimenem? Cik cilveku jus nogalinajat pec vina paveles? Cik daudz?! Vai ari neskaitiji?
Puisis pek?ni mani satvera un ar roku aizsedza manu muti. Vin? ta vilkas, nemazinot atrumu. Laikam ari pavariem nevajadzetu but manas histerijas lieciniekiem. Es saviebos, pretojos, bet nevareju atraisit dzelzainos tverienus. Ko?a mani iemeta gulamistaba, bet pats neiznaca ara – vin? apstajas durvju priek?a. Vin? dro?i vien gribeja parliecinaties, ka es vairs neieskreju biroja ar tadiem pa?iem kliedzieniem. Un vin? negaiditi atbildeja, kaut ari ne tie?i:
– Paradniekus nenogalina, Elizaveta Andrejevna, vini ir iebiedeti. Miru?ais klients naudu neatdos. Tas ir viss? Vai ari par to ir jaraud?
Es neraudaju, asaras pa?as teceja par maniem vaigiem, tacu vairs nepieversu tam uzmanibu un kluvu arvien dusmigaka – saznaudzu dures, bet zinaju, ka nevaru uzdriksteties un sist. Tapec sakiet vismaz ta:
– Tatad tas ir normali?! Es… es gribu bernu! Gaju vinam pateikt, ka gribu laist pasaule vina bernu! Tikmer vin? draud kada berniem?!
– Kas man rup? – brunete vienaldzigi paraustija plecus.
– Un tagad… tagad es gribu ?kirties!
– ?kirties. Kas man rup?
Vin? mani vienkar?i izvilka no samanas ar savu necaurredzamibu. Kakis nav cilveks, bet suns, kur? ir apguvis saimnieka komandas. Bet taja bridi es butu kliedzis pat sunim, plesdama rikli:
– Es vinu mileju! Vienmer patika! Vai kads man ir prasijis, cik gruti ir milet tadu cilveku?!
Ko?a tomer paspera soli man preti, bet nepieskaras man, lai gan vina tonis izklausijas savadak – it ka vin? meginatu mani nomierinat, vinam tas vienkar?i nebija parak labi:
