Edgars Auziņš "Pārmaiņu vēji"

Protams, es savas domas neizteicu skali – Zinaida Mihailovna jau tagad jutas drankigi.

– Vai vini kadu sutija vinus meklet?

– Ja, viena grupa devas uz Spasskaju. Atgriezoties vina sacija, ka neviens no tirgotajiem vinus stacija nav redzejis. Izradas, vini pat netika lidz tirgum.

Es par to domaju. Es nevaru pateikt, kas tie?i. Dro?i vien par Ma?u, bet varbut ne par vinu. Ta mes ar Zinaidu Mihailovnu desmit minutes sedejam pilniga klusuma, katrs domajot par savu.

Tad pek?ni mana kolege, it ka iznakusi no apjukuma, uzsita sev pa pieri, izdarot pikantu popsu un teica:

– Es pavisam aizmirsu par cukam! Vini dro?i vien tur bada, nabaga biedri. Olezik, ejam.

Zinaida Mihailovna izsteidzas no telts. Par cuku baribu, es uzmineju. Redzams, ka pec Ma?as pazu?anas uz vinas pleciem guleja «plakstera» aprupetajas atbildiba. Zinaju, ka Zinaida Mihailovna driz atgriezisies, tapec lenam devos uz aploku. Viss bija tapat ka agrak, tikai milais paris jau bija pabeidzis savas milas lietas un tagad ?naca sturi. Noguru?i, stradnieki!

No talienes ieraugot sievieti ar izlietni, cukas sasparojas un priecigi nurdeja, gaidot dzires. Zinaida Mihailovna piegaja pie mazakas pildspalvas un ieleja trauka saturu sile. Tad vina man kliedza:

«Es tagad atver?u starpsienu, cukas ielidos ka siseni.» Parliecinieties, ka Hektors nav viens no pirmajiem, labi?

Hektors ir smagakais cukas no visiem ?eit eso?ajiem. Ir gandriz neiespejami vinu neatrast puli. Bet vinam bija vel viena identifikacijas zime – uz saniem ar neizdze?amu krasu bija nokrasots burts «G». Hektors sava auguma del bija ari rijigakais starp visiem saviem radiniekiem, tapec, ja vinam lava est pirms citiem, vin? to visu apritu.

– Ko es varu darit? Es vinu neture?u.

– Padoma kaut ko.

Zinaida Mihailovna pacela starpsienu, cukas metas pie ediena. Ballite ir sakusies.

3. nodala. TNT ir paveicis daudz lietu

TNT ir maisijuma produkts

slapeklskabi un serskabi parver? toluola.

Gandriz uzreiz pec tam, kad visas cukas bija piepildiju?as vederus ar nekitra izskata maisijumu, es atgriezos Ladozskaja. Pat neskatoties uz Zinaidas Mihailovnas pieruna?anu, kura lidz pedejai minutei negribeja mani palaist. Un, kad man bija izmisums aiziet ar labiem nosacijumiem, es paskaidroju, kapec man vajadzeja vinu pamest. Un, tiklidz vin? Zinaidai Mihailovnai pazinoja par savu nodomu pavadit Pjotra Daniliha grupu, vina kluva tik sajusma, ka vinai tas bija vienkar?i nesaprotami. Vina saka man skaidrot, ka «tas ir bistami», ka «negaidiet neko labu no demolatoriem» un ta talak. Un es to jau zinu, bet lemums jau ir pienemts.

Vispar beigas es pats sadusmojos un, ne varda neteicot, pagriezu muguru un aizgaju. Es nezinu, ka Zinaida Mihailovna uz to reageja. Vina dro?i vien bija apvainojusies. Vai varbut vina saprata, ka pati vainiga, ka es vinu ta, angliski, bez atvadi?anas atstaju. Katra zina nakamreiz, kad ie?u ciemos uz Novocerkassku, noteikti vinai atvainojos. Tomer ari es izdariju kaut ko nepareizi.

Ejot atpakal pa tuneli vairs nebija tik biedejo?i. Visas manas domas bija aiznemtas ar Zinaidas Mihailovnas aizie?anu un zinu par Ma?as pazu?anu, un es jutos tik drankigs, ka nemaz neizjutu nekadas bailes.

Ta, gandriz nemanot, es sasniedzu Ladozsku. Majas, milas majas! Gadu gaita, ko pavadiju pazeme, stacija man kluva par majam, lai gan pirms holokausta mans dzivoklis atradas netalu no «Dibenko ielas». Tevocis Vova aicinaja mus ar mammu parcelties uz ?ejieni, kam mes, nedaudz vilcinoties, piekritam. Mes parvedam visas savas mantas uz Ladozsku un driz tur loti labi iekartojamies.

Sakuma mes ar mammu dzivojam telti divata. Bet gadu gaita es augu un kluvu garaks un lielaks. Mazaja telti mums abiem vietas nepietika. Tad es «parvacos» vilciena vagona un pec tam tur guleju. Un, patiesibu sakot, man tas patika labak. Pirms guletie?anas var aprunaties ar kaiminiem – ratos gulus varetu ietilpt se?padsmit cilveki – tas, ko nevar izdarit telti. Un vispar, manuprat, vilciens ir ertaks un ertaks.

Man ?obrid nemaz negribejas gulet. Neskatoties uz to, es tik un ta devos dabut darbu mala, pirms devos pie Fomica un nododu ieroci, lai nekurnetu. Miegs noteikti naks, vajag tikai kadu laiku pagulet nekustoties un acim naksies aizverties pa?am.

?eit ir mana ma?ina ar numuru 10280. ?eit es pavadu lielako dalu savas dzives metro. Tas jau ir vecs, visas taja eso?as aparaturas dalas jau sen ir parklatas ar rusu, tapat ka citos vilcienos. Sedekla polsterejums, kas kadreiz bija bruns, vairs nebija bruns. Vinu pa?reizejam tonim vienkar?i nav nosaukuma – sava veida bordo, sartinatas un sarkanas krasas maisijums. Visi stikli bija tik netiri, ka bija bezjedzigi tos mazgat – puteklu karta bija stingri ieaugusi.

Tomer, neskatoties uz visiem ?iem trukumiem, kariete man dereja diezgan labi.

Es apgulos uz sedekla, paliku rokas zem galvas un centos ne par ko nedomat. Es liku domas uz bridi pazust no galvas. ?kiet, ka vini mani klausijas, jo uzreiz kluva tik viegli, un tikai «vej? gaudoja» ausis.

Jau pec minutes bez prata gule?anas es saku justies miegaina. Kad biju gatavs aizvert acis, lai ienirt mierigaja Morfeja valstiba, es nevilus atcerejos, ka rit mani gaida smaga diena. Es sava galva atkartoju musu sarunu ar Pjotru Danilihu un atcerejos, ka man jacelas loti agri.

Problema! Tagad man nebija laika gulet.

Tapec rodas jautajums: ko darit? Atbilde ?kiet acimredzama: iestatiet modinataju, jo ipa?i tapec, ka man tads ir. Un viss butu kartiba, bet es nebu?u viens rata. Pec kada laika naks vairak cilveku, kuriem rit nebus jacelas tik agri ka man. Modinataja vienmulais un kaitino?ais «din-din-din» noteikti pamodinas ikvienu, kas atradisies ne tikai ?aja, bet ari blakus eso?ajas ma?inas. Vini man nepateiks paldies par to, ka nepamodos laika.

Kads gudrs cilveks, es neatceros, kur? teica: «Vienmer ir izeja.» Loti gudra ideja. Piemeram, vienkar?aka izeja no jebkuras situacijas ir nedarit neko. Bet vienkar?s nenozime racionalu.

Nu, ta ka vienmer ir izeja, tad es beigas kaut ko izdoma?u.

Tiri teoretiski es varetu vienkar?i iet gulet un neko nedarit. Pjotra Daniliha komandai esmu vajadzigs, un tas nozime, ka vini bez manis neiztiks. Tas nozime, ka vini pa?i var mani pamodinat. Bet man nekad nav paticis klausities parmetumos, lai ari kads butu to raksturs. Ne, tas nedarbosies ?ada veida, tapec ir verts par to padomat vairak.

Un, kamer manas domas bija aiznemtas, meklejot risinajumu problemai, ar kuru es saskaros, Miteks iekapa kariete ar netiru, netiru spilvenu zem rokas. Sakuma es to nepamaniju, lai gan ?adu liemeni ir gruti aizmirst.

Miteks ir tik milzigs milzis, divus metrus gar?, ar se?gadiga berna attistibas limeni. Vin? isti nevareja runat, parsvara tikai nesakarigi murminaja, un no vina mutes biezi teceja sarnu straumes. Citadi vin? ne ar ko neat?kiras no maziem berniem un bija tads pats cilveks ka visi, tikai… ne parasts. Musu stacijas pui?i vinu biezi nema lidzi spelet.

Miteks ir paklausigs un specigs, kas padara vinu neaizstajamu, veicot jebkuru smagu darbu. Vin? vareja mani pacelt virs galvas ar vienu roku, un smagais certs vinam bija ka niedre.

Musu milzis ne vienmer bija tads. Divu gadu vecuma vin? nokrita no platformas ar galvu taisni uz sliedem. Vin? brinumaina karta izdzivoja, tacu izradijas, ka vina galvaskauss ir deformejies, un acimredzot tapec kaut kas notika ar vina smadzenem. Ta rezultata Mitek praktiski partrauca attistibu. Bet uz vinu darbojas «vienlidzigas apmainas» likums: ja jus kaut ko zaudejat, jus kaut ko iegustat preti. Mitka aug?anas hormoni plosijas ar ?ausmigu speku, un ta rezultata tikai divu gadu laika vin? izauga gandriz metru gar?. Tagad vin? bija gandriz tris galvas garaks par mani.

Bet bija vel viens trukums. Miega vin? ?ausmigi kraca, vienkar?i neizturami. Tapec vina izskats man nebija iemesls priekam. Kapec, kapec ?odien, kad man vajag gulet?

– Pivet, Aleh! – Miteks teica, pamadams pret mani ar savu milzigo kepu.

– Sveiki! – es atbildeju, cen?oties sava balsi iepludinat vismaz lasi prieka.

– Un es… gulu! – Miteks it ka lielijas, noradot uz spilvenu.

– Tas ir for?i.

– ES esmu noguris. Gulet.

Milzis uzputa spilvenu, nolika to sev zem galvas un apgulas uz sedekla. Vin? zavajas, atklajot dzeltenu zobu rindu, un aizvera acis.

Es nevareju vinu padzit, lai gan man tas bija vajadzigs, lai varetu mierigi gulet. Miteks, neskatoties uz iespaidigo izmeru un nedaudz atbaido?o izskatu, ir loti neaizsargata persona.

Tas man pek?ni atausa. Es pielecu, izskreju no vilciena, aizskreju uz telti, kura guleja mamma, un klusi iegaju iek?a. Meginot rikoties klusi, pec minutes es starp dazam lietam atradu parastu koka drebju ?kipsnu.

Atgriezies pie karietes, es vinu nokratiju vala un iedevu drebju ?kipsnu. Vin? panema to roka un neticigi skatijas uz mani.

– Uzliec to uz deguna.

Miteks grozija drebju ?kipsnu roka, acimredzot cen?oties saprast, ka ar to rikoties. Nespedama izturet, es to izravu un pati aizspiedu vinam degunu.

– Luk, ej gulet. Un nekada gadijuma nenemiet to nost, es saprotu. NEPACEJIES!

Miteks energiski pamaja.

– Un talak. Vai vari mani pamodinat pulksten cetros?

Pamanot apjukumu Mitkas seja, es paradiju vinam pulksteni un noradiju ar pirkstu uz skaitli «cetri». Spriezot pec vina apmierinatas sejas izteiksmes, milzis mani saprata. Nu, tas ir brini?kigi.

– Ja, es esmu burvis! Es vienmer piecelos.

– Lieliski! Ar labunakti!

– Ar labu nakti, Aleh!

* * *

Milzigs, se?us metrus gar?, iguanai lidzigs zvers guleja uz Ledus pils jumta un no aug?as skatijas uz Bol?eviku prospektu. Vinam ?kita, ka vin? ir visspecigaka butne uz ?is pasaules un nav neviena, kas ar vinu tiktu gala. Vin? ?eit ir karalis un Dievs, vienigais no sava veida, kuram nav lidzinieka un nekad nebus.

Ikviens, kur? atrodas augstuma, jutisies ta, it ka virs vina butu tikai debesis. Tomer iguanodons ne velti uzskatija sevi par zemes pasaules valdnieku – vinam bija pamats ta uzskatit. Protams, nevienai zemes radibai nav tik iespaidigi izmeri un milzigs speks, un tas zverigais izskats lika bailes aizbegt ikvienam, kas staveja tai cela. Turklat papildus tam, ka iguanodons ?kita loti neveikls un neaktivs, tas nebija viens. Izskats biezi vien ir loti maldino?s.

?im radijumam nebija praktiski neka kopiga ar iguanodonu, seno dinozauru, kas dzivoja uz Zemes pirms daudziem miljoniem gadu, tacu nebija cita labaka varda, lai to aprakstitu. Vin? izskatijas loti lidzigs iguanai, tikai vairakas reizes palielinats.

Tagad iguanodons gozejas Saules staros, tik tikko izlauzoties cauri blivajam makonu slanim pec satigam pusdienam. Mielasts tie?am izvertas jauks: tris suni mutanti un putns-kirzaka uzkodam. Nokert pedejo nebija viegli. Lai nokertu lidojo?u radijumu, joprojam ir vajadzigas lielakas prasmes un veikliba, un, protams, vismaz nedaudz veiksmes.

Ar kepam zem galvas iguanodons, nemirk?kinot, veroja Bol?evikova prospektu un Kollontai ielu, kas iet tai perpendikulari – pek?ni paradisies jauns upuris. Briesmonis nebija izsalcis, bet vin? nebutu atteicies est vairak. Turklat putns-kirzaka jau bija praktiski sagremota vina vedera.

Tomer lidz ?im nav noverots potencials iguanodona «partika». Briesmonis uz isu bridi aizvera acis un grasijas snaust, kad pek?ni vinu pamodinaja reciens no metro stacijas Prospekt Bol?evikovs. Uzlecot aug?a, iguanodons viena leciena atradas virspuse, klusi piezemejoties uz visam cetram kepam, un atri metas virziena, no kura dzirdeja skanu.

Tur vin? pamanija virieti. Saliecis muti ka smaids, briesmonis metas virsu virietim. Atverta mute ar simtiem asu, zemisku zobu bija pedejais, ko virietis redzeja sava dzive…

* * *

Es piecelos ar ravienu. Visa mana mugura bija slapja no sviedriem, tapat ka viss kermenis. Es pagriezu galvu pa kreisi un gandriz atgrudu, bet laikus sapratu, ka tas ir tikai Miteks.

– Tu jau esi noguris? – vin? lidzjutigi vaicaja.

– Uh, ja. Ja, es pamodos,» es teicu un ar piedurkni noslauciju no pieres sviedru lases.

– Man nevajadzeja tevi modinat.

«Paldies, draugs, bet, ka redzat, jusu pakalpojumi vairs nav vajadzigi,» es pasmaidiju. Miteks, atbildot, neveikli atsita zobus.

– Hata?o. Kur tu dosies? – milzis jautaja, redzot, ka piecelos no sedekla un dodos uz izeju.

– Daramas lietas, Mitek, daramas. Svarigi un steidzami. Ja velaties, es jums pastasti?u velak.

Miteks energiski pamaja ar galvu.

«Ar nosacijumu, ka es atgriezi?os velreiz,» pie sevis nodomaju, bet uzreiz aizdzina ?is pesimistiskas domas. Tagad tam nav jegas.

* * *

Interesanti ir ari tas, ka sapnis, kas lika man pamosties, viegli var izradities pravietisks. Galu gala cilveks, kuram uzbruka iguanodons, biju… es. Tiesa, situacijas trakais raksturs slepjas apstakli, ka, baidos, man nav lemts atrasties virspuse. Ja, esmu pieradis pie metro, ari ?eit jutos labi.

Un tomer miegs man nedeva atputu. Nez kapec man ?kita, ka tas nekada gadijuma nav manas mezonigas izteles rezultats.

Kad es ierados Pjotra Daniliha telti, visas domas par briesmigo zalo briesmoni izgaisa fona. Diemzel es nevareju tos pilniba izmest no galvas. Atceroties demoletaja noradijumus, es nepazinoju par savu iera?anos ar zvana palidzibu, bet vienkar?i devos iek?a.

Pjotrs Danilihs, ka es domaju, jau bija kajas.

– Ak, Oleg, tas esi tu! – spragstvielu tehnikis tikai uz sekundi pacela acis, lai paskatitos uz mani, un atgriezas pie sava biznesa. Tagad vin? rosijas kaste, uz kuras bija uzzimets galvaskauss. Visticamak, vin? gatavoja savas spragstvielas. – Un tu tomer esi pirmais. Es tie?am to negaidiju. Pat mani pui?i vel nav ieradu?ies. Ej, paker savu ieroci, kamer esi pie ta, kada jega teret savu laiku?

Bet tas ir diezgan divaini, ka es ierados pirmais. Man likas, ka tad, kad atbrauk?u, visi jau bus klat. Bet ne!

Bet varbut es uztraucos par velti? Kas vainas, ka citi nedaudz kavejas? Tas varetu viegli notikt. Mes visi esam cilveki, un mes visi medzam kludities.

Un ?eit ir Fomics. Vin? guleja uz koka kastes, no kuras, man ?kiet, nekad nebija izgajis, un klusi ?naca. Butu jauki vinu tagad nobiedet, bet tad tu no vina dzirdesi pietiekami daudz lietu, ka uzreiz nozelosi izdarito. Ausis saritinasies un neizgriezisies, un tas ir tikai labakaja gadijuma. Ne, labak ar vinu nejokot velti. Fomics dro?i vien bus nelaimigs, ka es vinu pamodina?u, un patiesiba es vinam todien jau otro reizi prasi?u lozmeteju.

Savadi, bet vin? neizteica neko citu ka vien neskaidru murmina?anu. Acimredzot Pjotrs Danilihs vinu bridinaja, ka es nak?u. Citadi mana nabaga galva butu liju?i visizveligakie lasti. Fomics, par to iedevis lozmeteju un paris zurnalus, vel mazliet nomurminaja un atkal apgulas uz kastes. Vin? ir viegls guletajs, ja nedaudz pieskarsies vinam, vin? tulit pamodisies. Tatad var teikt, ka musu ieroci ir samera dro?i.

Atgriezoties pie Pjotra Daniliha telts, es redzeju, ka vina komanda jau ir pilna sastava. Un pilna kaujas gataviba. Pietruka tikai Ostapa. Dro?i vien vin? driz ieradisies.

Pjotrs Danils mani iepazistinaja ar savu komandu. Neviens nevienu no spridzinatajiem nesauca varda, tapec viniem bija iesaukas. To, kur? bija mazakais gan auguma, gan miesasbuves zina, sauca par Tow. Veseligakais un bardainakais ir Le?ijs. Tas, kuram uz vaiga bija tetovejums, pelniti nesaja iesauku Jaguars – galu gala ?i raiba kaku dzimtas parstavja seja bija tetoveta. Nu, pedejais, gerbts oranza kombinezona, ko pirms holokausta parasti valkaja vai nu kanalizacijas stradnieki, vai viesstradnieki, sauca par Suharemu.

«Nu, tagad, kad esat satiku?ies un visu zinat, mes varam doties cela,» sacija Pjotrs Danilihs, uzmetot mugursomu uz pleciem.

– Pagaidiet, ka ar Ostapu, vin? nenaks mums lidzi? – Es biju parsteigts.

– Kapec, vin? iet. Neuztraucieties, Oleg, mes vinu sagaidisim Novocerkasska. Vinam ta bus ertak.

Es paraustiju plecus. Labi, pie Novocerkaskas, tatad pie Novocerkaskas.

Tomer ?is Ostaps man isti nepatika. Vin? bija kaut ka aizdomigs, divains un neuzticams, vismaz ne man. Bet, ta ka Pjotrs Danilihs vinam tic, man nekas cits neatliek, ka palauties uz demoletaja instinktiem. Cik pazistu Pjotru Danilihu, vin? vienmer ir spejis saprast cilvekus.

Tunela sakuma, kas veda uz Spasskaya pusi, mus gaidija divas rokas ma?inas. Tas speciali mums tika atvestas no «Aleksandra Nevska laukuma». Ta ka viena ratinos vareja izmitinat tikai cetrus cilvekus, un musu grupa, ja rekina ari Ostapu, kur? vel nebija klat, sastaveja no daudz lielaka cilveku skaita, tad bija divi spekrati. Katra no tiem uz augsta lakta karajas laterna ar sveci iek?a, lai tuneli butu vismaz kada gaisma.

Es, Pjotrs Danilihs, Le?ijs un Jaguars iekapu pirmaja ratina, bet otraja vieta ienema attiecigi Sukhari un Paklya.

– Nu, Oleg, atbildi man, vai tu esi kadreiz braucis ar tadu kolosu? – Le?ijs jautaja.

«Nu, man kaut ka nevajadzeja,» es atzinu.

«Bet tagad jums ir tada iespeja,» Le?ijs viltigi pasmaidija, it ka vinam butu nodoms veikt netirus trikus, un turpinaja: «Tatad, viss ir loti vienkar?i.» Jus panemat rokturi no vienas puses, un es to no otras puses. Un pa vienam nolaizam to uz leju. Izskatas pec ?upulkresliem, kas atradas rotalu laukuma… Galvenais ir necensties, preteja gadijuma jus atri nogursit, tas ir viens, un, ja mes nepaspejam laikus, paleninaties, tas ir divi. Sapratu?

«Protams, viss ?kiet vienkar?i,» es saciju un satveru rokturi. Novilkts leja. Vina piekapas ar grutibam, bet pats galvenais ir tas, ka vina piekapas. Pec tam Le?ijs vinu nolaida. Lenam devamies cela. Mums sekoja Sukhari un Pakli ratini.

Kad mes attistijam pienacigu atrumu, es partraucu pules, lai nolaistu rokturi. Likas, ka pati svira automatiski pacelas uz aug?u un pec tam noliecas uz leju. Mes virzijamies diezgan atri, un Pjotrs Danilihs katram gadijumam tureja roku uz bremzu sviras.

Tie?i tapat man acu priek?a pazibeja caurules, ar kuram tika «raibinatas» tunela sienas. Dazreiz bija redzami celi, kas veda uz nezinamu galamerki. Pareizak sakot, es to vienkar?i nezinaju.