Edgars Auziņš "Nekromantijas kļūdas robeža"

Kļūdas dēļ, ko pieļāva nekromanta studenti, Olga nonāk citā pasaulē – meitenes ķermenī, kas ir kā divi ūdens pilieni līdzīga viņai pašai. Kad viņa aizmūk, Olga atgriežas savā pasaulē. Viņa ceļo turp un atpakaļ, cenšoties izdzīvot divās pasaulēs vienlaikus. Tomēr izrādās, ka viņas ķermeņa īstā īpašniece, pieticīgā un klusā Tajaška, ir kļuvusi par viņas ceļabiedri. Olgai nepatīk viņas vājprātīgās kaimiņienes sabiedrība, taču, lai šķirtos, viņām nāksies vērsties pie pieredzējuša nekromanta un iekulties vēl lielākās nepatikšanās.

date_range Год издания :

foundation Издательство :Автор

person Автор :

workspaces ISBN :

child_care Возрастное ограничение : 16

update Дата обновления : 10.04.2024


Interese lika man atvert acis, bet es nesteidzos apgriezties:

– Vai jus varat paskaidrot sikak, Sciacca kungs? Tas nav tikai zinkaribas jautajums… bet gan tas, ka cilveks spej pielagoties jebkuriem speles noteikumiem, bet ?im vinam ir jasaprot noteikumi.

«Tu nepavisam neesi tads, kads tev vajadzeja but.» Pavisam.

Vin? to biezi atkartoja, kas, visticamak, noradija uz kadu ipa?u ?i konkreta punkta nozimi. Es pasmaidiju:

«Es atceros jus, Sciacca kungs, kaut ari biju loti maza.» Un varu teikt, ka ari tu kop? ta laika esi loti mainijies. Tikai acis un balss palika nemainigas.

– Acis un balss? – nevareja pateikt, vai vin? bija parsteigts. Tonis joprojam bija tads pats. – Labi, es kaut ko paskaidro?u. Par to pa?u trajektoriju, ko vin? redzeja mirsto?aja meitene. Tev bija lemts mirt jaunam. Un liktenim ir lemts atgriezties ar ipa?am zina?anam. Tie?i ?is zina?anas man ir vajadzigas no jums. Un tapec es tevi toreiz izglabu un pametu uz ilgu laiku, jo no divgadiga berna pilniga sapratne nebija gaidama. Tapec vin? lava jums nodzivot divdesmit gadus un atkal nomirt. Un ta pa?a iemesla del es pats tevi neuzmodinaju. Noteikti ir notikusi kada kluda, tapec es neko nedariju, lai palidzetu tiem, kuri jus aug?amcela. Ja es pats butu tevi atgriezis, es nebutu pielavis nevienu kludu. Un vinai bija jalauj. Vai jus zinat, ko es domaju?

Godigi sakot, man kluva drebuli. Ka var neticet nakotnes prognozem? Tas bija tapat ka filmas skati?anas atti?anas rezima: vin? zinaja dazus kadrus un beigas, bet joprojam truka epizodes. Un tomer vin? noteikti redzeja filmu par Tayishka stastu!

«Es nesaprotu,» es meloju. – Ka mes risinasim ?o problemu?

– Paskaties uz mani, Tayishka.

Es lenam pagriezos. Par spiti manai tik tikko mirdzo?ajai ceribai, es ieraudziju neglitu seju ar pazistamam acim un nepatikamu sminu. Es kaut ka attureju sevi no rausti?anas. Nekromants samiedza acis:

– Ir vairaki veidi, ka iegut informaciju no jums. Spidzina?ana,“ vin? noverteja manas iepletas acis un tikai tad turpinaja, „ir labakais un atrakais veids. Bet tie palidzes tikai tad, ja jus pats jau esat sanemis nepiecie?amas zina?anas. Un par to es nevaru but parliecinats. Un otra metode ir visizplatitaka piestiprina?ana. Vismaz paldies. Pateiciba tevi ir audzinata divdesmit gadus. Tava mate zvereja tava vieta, ka kadreiz tu naksi pie manis un atmaksasi paradu. Bet tagad, kad es skatos uz tevi, es nejutu ?o saikni starp mums.

Es paskatijos uz leju. Diez vai vin? prata lasit domas, citadi nebutu vajadzibas vinu pratinat. Bet es pat nevareju skatities Tai?ku. Vina tagad iek?a bez vardiem vaimanaja – vina bija uz ?ejieni pievilkta, un vinas pateiciba bija patiesa, divdesmit gadus veca. Ja tikai es vinai dotu vardu, vina to visu atdotu par jauko dveseli. Un es to izlik?u. Es tikai sakarto?u savas prioritates. Bet tagad logika ierosinaja ko citu: es, es esmu ta aug?amcel?anas kluda, vina tik loti gaidita nepieklajigas nekromantijas kluda. Un ko vin? ar mani daris, jo tik ilgi bija gatavs gaidit manu paradi?anos?

– Tapec paskaties man acis, Tai?ka, un saki velreiz – vai esi sanemusi kadas zina?anas, kas saistitas ar demonu pasauli? Asuras, gaki un youki ir iekluvu?i musu pasaule tuksto?iem gadu, tacu neviens iepriek? nav bijis tuvu vinu pasaulei. Tapec saki man velreiz, Tayishka, ka tu tur neesi bijis vai nezini par pareju starp musu pasaulem.

Manas acis, iespejams, bija nedaudz iepletu?as, bet mana balss noteikti svarstijas:

– Nezinu.

– Tu melo.

«Es…» Sapratusi, ka man kaut kas japaskaidro, es mekleju vardus. «Es vel neesmu sapratis, ko es redzeju tur, aiz naves robezas.» Bet ta nav demonu pasaule!

– Tu melo.

Vina konvulsivi izdvesa. Filmas skati?anas atti?anas rezima vinam radija loti izkroplotu attelu. Pat ja vin? uzmineja gandriz precizi. Tomer ?aja gadijuma «gandriz» bija parak butiska at?kiriba! Un es joprojam nesapratu, kuram no mums ir vairak trumpju piedurkne.

– Dodiet man laiku saprast pa?am, Sciacca kungs!

– Ko vel jus varat lugt? – veca vira seja kluva vel neglitaka pec tam, kad nekromants izlocija uzaci. – Vai ari tu jau saksi prasit?

Pirms ?is frazes biju gatava pajautat… Vismaz izteikt ceribu, ka vin? vispirms visas kartis paradis pats, laus iemacities vinam uzticeties, un tad es vinam visu izstasti?u. Pat ja zinas vinam sagadas vil?anos, jo Tai?ka nav sanemusi nekadu saikni ar demonu pasauli, bet vin? jau pieradis pie manis tik loti, ka cienas palidzet ar manu problemu. Ja, tie?i ta izklausijas mans idealais plans. Tikai sarkastiskais un augstpratigais nekromanta tonis taja neiederejas…

«Es neko neprasu, Sciacca kungs.»

«Nemaz ta…» vin?, ?kiet, bezgaligi atkarto sava galva ?o frazi. – LABI. Es nesteidzos un esmu gatavs nedaudz pagaidit, lidz tu pats saksi man lugt, lai es ieklausos tava visdzilakaja noslepuma.

Ta ir pa?apzina! Man nebija laika noverst skatienu, kas, iespejams, izsmeja. Vin? pamanija, un tapec vin? uzdeva ?adu jautajumu:

«Vai jus mani nesaista, Tayishka?»

Vina iek?a iekliedzas: «Tas velk! Lai gan vin? ir tik neglits, ka man asaras saplust! Un vel velk!» Tayishka tur bija vienkar?i traka, ko es vinai teicu. Man bija pilnigi at?kirigs viedoklis par ?o jautajumu, bet es skali teicu pretejo:

«Laujiet man sakartot savas jutas, Sciacca kungs.» Tagad mana galva viss ir sajaukts no divdesmit gadu pateicibas un divu dienu parpratuma.

Vin? pek?ni piegaja tuvak. Un tagad vin? ar nesleptu ironiju pasmaidija:

«Es vienkar?i nevaru saprast, kapec jus tik loti at?kiras no ta, ko es redzeju taja berna.» Bet ticiet man, es nelau?u jusu ?aubam virzities nepareiza virziena. Noskupsti mani, Tayishka. Ja starp mums nav saiknes, tad tadu izveidot nebus gruti.

Skupstit? Es nevaldami atkapos. Vina tum?ajas acis pazibeja nelaipna gaisma, un tapec es nolemu izskaidrot savu reakciju:

– Esmu apjucis! Un ne velti jus Elrikas uzdevuma pieminejat jaunavu! Tas ir tapec, lai vin?, saskaroties ar mani, neizsvertu citas iespejas, bet taja pa?a laika vin? nevaretu redzet visu situaciju! Bet… ka tev vajadzeja zinat, ka es bu?u jaunava? Un, ja tas neizraditos, tad visa trajektorija butu aizplu?ana? Nevainojiet mani par to, ka ?i doma tagad aped manas smadzenes.

Vin? pasmaidija, bet vina acis nebija jautribas:

«Tayishka – ta Tayishka, kuru saistija vinas mates zverests – neatdotos pec savas gribas citam virietim.» Bet es vinas biografija neredzeju nekadus tragiskus notikumus. Tapec to bija viegli paredzet.

Tagad es vispar neko nesapratu. Ne, nu, pateiciba, protams, ir pateiciba, bet, ja Tayishka butu satikusi kadu labu virieti… nu, vai kaut ka butu aizgajusi par talu ar alkoholu, tad vina jau mierigi varetu but laimiga paris bernu mamma. Es nedro?i noskaidroju, baididamies dzirdet atbildi:

– Kapec tu nepadevies?

– Tapec, ka es sevi pasargaju. Tev bija janak pie manis – pec pa?a vele?anas un ar pilnu velmi atklat visus savus noslepumus. Un tapec ?o punktu ieklavu zveresta – es bu?u tava pirma un pedeja aizrau?anas. Vai ne? Nepretojies sev – nac klat un noskupsti ar to, kuru tu sapno satikt divdesmit gadus.

Tacu Tai?kas apslapetie lugumi un vinas piesardzigais skatiens palidzeja pienemt lemumu. Ir lietas, kas vienkar?i ir jadara. ?aja gadijuma, lai notrulinatu modribu un neraditu vel lielakas aizdomas. Es pasperu soli, pieliecos pie vina sejas un aizveru acis. Pats Sciacca kungs negrasijas man palidzet: vin? mani neapskava, neatdeva skupstu, kad es pieskaros vina lupam. Es pieglaudos nedaudz tuvak. Viens, divi, tris, ar to pietiek. Vina atravas un nepaskatijas. Acis bija sa?aurinatas, verigas, un balss kluva maigaka:

– Kas tevi attur, Tayishka? Vai varat vismaz sirsnigi atbildet uz ?o jautajumu?

– Tu… Tu neesi tads, kadu es tevi atceros.

– Man nepatik?

– Patik! – Es parliecino?i meloju, jo tie?i par to Tai?ka uz mani kliedza. – Bet tu jautaji, kas mani attur…

Vin? partrauca, bet joprojam klusi runaja:

«Vai iemiletas sievietes acis redz augumu vai plikpauribu?» Vai milestiba nepadara nevienu izskatu pievilcigu?

– A! ?is ir tests! – no negaiditas sapra?anas to pat pateicu skali. – Tu parbaudi…

Un vina apstajas. Vin? zinaja, ka isto Tayishku neaptures vinas neglitais izskats. Vinai katra zina bija jadeg aizrau?anas! Tas ir parbaudijums, cik labi vina burvestiba darbojas! Un patiesiba vin?, iespejams, izskatas tie?i tapat ka Dmitrijs Aleksandrovics. Bet ko man darit ar savu 100% redzejumu?

«Tayishka, atbildi vel uz vienu jautajumu.» Ja klausaties vina balsi ar aizvertam acim, nav gruti iedomaties noteiktu pievilcibu. Laika gaita, protams, bet tas nav gruti… – Vai esat daudz mainijies pec aug?amcel?anas? Vai ari tas ir tikai tavs raksturs?

«Tas ir daudz mainijies,» ir viegli pateikt patiesibu. – Un es loti atvainojos, ja esmu jums vilies.

– Es nepievilu. Izraisija interesi. Un es neesmu nekas parsteigts jau divus simtus gadu. Man sak rasties aizdomas, ka jus ne tikai apmeklejat citu pasauli – jus ienesat sevi demonu, par kuru es joprojam neko nezinu. Un tie?i vin? tagad pievieno indi katram tavam vardam.

Pie lietas, ko es varu teikt. Bet es negribeju runat par neko citu:

– Sciacca kungs, es esmu loti nogurusi.

Vin? pagaja mala:

– Ej ?odien, Tayishka. Bet no ritdienas es sak?u tevi atpazit. Un laujiet jums mani iepazit. Guli ar ?o domu, Tai?ka, pierodi.

Steidzos paslepties aiz durvim. Kaut ka atradu savu istabu un tad iebazu galvu sega. Tagad sapratu daudz vairak, bet sapratne nenesa atvieglojumu. Tayishka gaudoja iek?a – vinas joprojam nepiepildita velme pec nekromanta tikai pieaugs. Man bus kaut ka jaspele lidzi… vai ja godigi. Galu gala vinam ir vajadziga Tai?ka: lai vin? izliek mani majas un panem vinu lidzi, visam piekritot! Tacu pulseja tikai viena satrauco?a doma: es biju no citas pasaules, un bez manis Tai?ka vinam neko interesantu nevaretu pastastit. Vai vini mani atlaidis pec ?im zinam?

5. nodala

– Dmitrij Aleksandrovic, vai varu tev piezvanit?

– Tas ir aizliegts.

«Tad kapec tu mani baksti?»

– Mana atdzivina?ana ir mani noteikumi. Kadi tur ir musu trumpji?

– Tarpi.

– Es ienistu tarpus. Bet es turpina?u ignoret to, ka jus krapjat.

– Un tu izej no istabas vel biezak. ?eit pat engelis saktu krapties!

«Labi, ka nepiekritu spelet uz naudu.»

– Ak, Dmitrij Aleksandrovic, ir jautajums, ko es visu muzu sapnoju uzdot reanimatologam! Mums instituta pasniedza psihologijas nodarbibas. Teiksim, pie jums uzreiz tiek atvesti vairaki cilveki smaga stavokli: noziedznieks, policists, berns un cetru bernu mate. Jus esat viens, un jus varat tos nemt tikai pa vienam. Turklat ir zinams, ka nakama iespeja ir samazinata, un pedejais noteikti neizdzivos. Kada seciba jus vinus reanimesiet?

– Mulkibas.

– Atbildi!

– Nu… bernu aizvedis uz citu reanimacijas nodalu, uz bernu. Ta nav mana problema.

Es saku dusmoties:

– Labi. Minus viens. Ko mes darisim ar parejo?

Dmitrijs Aleksandrovics domigi paskatijas uz savam kartim. Tad vin? izdeva:

– Vai esat redzeju?i ieeju nodala?

– ES redzeju to. Un kas?

«Vienlaikus turp dosies tikai viens gurnijs, un tapec vini ieradisies noteikta rinda. Tada seciba mes veiksim reanimaciju.

– Bet ka? – ES nesapratu. «Vai tie?am noziedznieks ir svarigaks par cetru bernu mati?» Vai esat dzirdeju?i par socialo taisnigumu?

– Vai man kaut kas jadara vai jadoma par socialo taisnigumu? Kamer es izsveru savas iespejas, vini visi tris var nomirt.

– Cetri!

– Tris. Vai atceries, ka berns jau bija nogadats cita reanimacijas nodala? Nav mana problema.

– Tu esi cinikis! Un, ja izglabsi vienu noziedznieku, vai velak to nenozelosi?

– Nav ko nozelot. Jo es pat nejauta?u, kur? ir kur?.

– Un es tev pateik?u! Tas ir ipa?i tapec, lai jusu sirdsapzina jus mocitu.

– Bez ?aubam. Bet zini, Olga, dazreiz labak nedomat, ja domas trauce darbibam.

Kliedziens no koridora nelava man iebilst:

– Kur? ir maina? Mums ir ?aujamieroci!

«Tatad man bija pusdienas,» Dmitrijs Aleksandrovics iemeta kartis uz gultas un devas uz izeju.

Un ka te nevar krapties? Lai gan ?oreiz vin? palika pie manis veselas vienpadsmit minutes! Ieraksts.

Tai?ka, kas ilgu laiku bija klusejusi, tagad uzmundrinaja:

– Kads vin? ir, Ol, kads vin? ir! Pasaki, ka ari tev aizraujas elpa, jo tu to redzi ar tadam pa?am acim ka es!

Es apgulos uz spilvena un zavajos.

– Tanjukh, tev jau vajadzeja izlemt. Vienlaicigi var iemileties tikai viena cilveka – tas ir Visuma pamatnoteikums, ja nezinat. Tatad, kam jums aizraujas elpa: Dmitrijs Aleksandrovics vai Sciacca kungs? Es vakar biju sajusma par jusu bijibu, tapec sa?aurinasim objektu loku, lai raditu bijibu.

Vina ilgi domaja par atbildi:

– Iemileties? Ta iznak, vai juties iemilejies?.. Tad es esmu krustceles: es milu Dmitriju Aleksandrovicu savas domas, un Sciacca kungs mani sajusmina… mazliet zemak neka mana galva.

?is bija vispiemerotakais laiks, lai vinu izjokotu, bet man ?kita, ka tagad svarigak ir saprast:

– Aizrau?anas?

– Varbut… Ka lai es zinu?

«Redzi, Tanjukha, es nezinu, vai tu vakar esi nogibusi, kad musu kaisligais nekromants stastija stastu. Ipa?i ta dala, kad vin? atzina, ka visa aizrau?anas pret vinu ir ieteikums. Garantija, ka pie vina naksi pec pa?a vele?anas.

– Ja, es dzirdeju…

– Un ko, jums nebija velmes pretoties?

Все книги на сайте предоставены для ознакомления и защищены авторским правом