Edgars Auziņš "Nosaukts par eņģeli"

Nakamaja diena es vinu redzeju. Viss bija ka parasti. Vin? jautri sarunajas ar mani un Mariju Petrovnu, ik pa laikam pienakot pie attela un noradot, kur butu labak gleznot to vai citu temu. Paklausiju klientam un izpildiju vina iegribas. Pat ja vina pati visu redzeja savadak. Esmu piespiedu putns, kur? maksa, tas sauc melodiju, ta teikt.

Man likas, ka vin? bija pavisam aizmirsis par musu skupstu. Nu, protams, kapec atcereties, jo vinam bija daudz ?adu skupstu, zel, ka ne ar mani. Diez vai vin? kaut ko jut pret mani. Visticamak, es esmu viens no daudziem.

Roberts pek?ni piecelas no aizmugures.

– Ejam pastaigaties pa darzu? – vin? jautajo?i un specigi teica.

"Ejam," es paklausiju.

Mes gajam klusedami, klusi ieelpojot pavasara aromatus. Kukaini zumeja, putnu tevini dziedaja, skaisti aicinot matites ar savam trillem. Viss bija smarzigs un aicino?s atvert savu sirdi milestibai.

– Ejam apsesties uz solina, blakus jasminam. No ta paveras skaists skats uz krasainu tulpju izcirtumu,” sacija Roberts.

"Ja, loti skaisti," es teicu, apsezoties uz koka sola.

"Vai atceries, kad es tevi taja diena redzeju uz tilta?" – Roberts atveras. – Es devos uz darbu un domaju par savam problemam. Par to, ka atskaites nav gatavas, ligumi nav parakstiti, un ka vispar man ?is darbs ir lidz velnam garlaicigi. Ta nav mana dari?ana. Visu muzu esmu interesejies par muziku, pat pabeidzu augstskolu ar to saistitu specialitati.

Mans tevs bija pret to, ka es speleju nopietni. Vin? uzskatija, ka but muzikim ir necienigs darbs. Ka hobijs ja, bet uz muzu vajag kaut ko stabilu, kas nes labus ienakumus. Vin? mani pienema darba sava uznemuma buvmaterialu razo?anai, uzreiz vado?a amata – par vina vietnieku. Es nevareju ar vinu strideties, vin? vienmer bija autoritate musu gimene. Pec teva naves es tiku paaugstinats par direktoru, jo butiba esmu vina ipa?umu sanemejs. Tas ir, mans tevs bija astondesmit procentu akciju ipa?nieks, tas pa?as, kuras man mantojuma.

– Tatad jus esat muzikis? Ari rado?s cilveks, tapat ka es. Kadus instrumentus tu spele? – Es biju sajusma.

– Galvenokart uz gitaras, bet varu spelet ari klavieres, nedaudz uz bungam.

– For?i, es gribetu dzirdet kaut ko jusu izpildijuma.

– Vai gribi, lai es tagad speleju tev? – Roberts cerigi jautaja.

– Protams, ka gribu. "Cik es gribu," es priecigi atbildeju.

"Pagaidi, es ieie?u maja pec gitaras," vin? teica un iegaja maja.

"Labi, es gaidu," vina pasmaidija.

Pec piecam minutem vin? ieradas ar gitaru, laimigs ka zilonis. Uzreiz skaidrs, ka ta ir vina milaka nodarbe – spelet gitaru.

Vin? apsedas, neatbalstidamies ar elkoniem, un panema gitaru rokas, noliekot to uz celgala. Vin? nopluka akordus un saka pirkstit stigas. Atskaneja melodija, patikama manam ausim. Muzika man kluva vel patikamaka pec tam, kad dzirdeju vina balss tembru.

Vin? dziedaja dziesmu ar romantisku nozimi maiga baritona balsi, un vina dzieda?ana lika man griezties galvai. Likas, ka ?ie milestibas vardi bija par mani un par mani. Vin? dziedaja un dziedaja, vienu dziesmu pec otras, un es klausijos un izkusu. Ne velti saka, ka mes, sievietes, milam ar ausim. Dala patiesibas ?aja zina ir.

Pek?ni vin? jautri sacija:

– Nodziedasim kopa kaut ko smiekligu. Ko tu gribi? Ejam Mumiy Troll?

Un mes kopa gaudojam: “Ka tev ir paveicies, mana ligavina! Uh… Rit mes izteresim visu tavu, visu tavu naudu kopa…"

Mes smejamies ka traki un kliedzam smiekligas dziesmas. Es domaju, ka mans veders parplisis no smiekliem un mana balss klus briesmiga no kliedzieniem.

Laiks paskreja tik nemanami, ir pienacis laiks ?kirties. Mums jadodas majas.

– Cau! – es aizbegu, atvadoties ar roku.

– Uz redze?anos! – vin? kliedza pec manis.

Bet tomer vin? ir labs. Man ir tik jautri un interesanti but kopa ar vinu. Es neizteik?u nekadus minejumus, bet domaju, ka mums izdosies. Es vinam ari patiku. Es to jutu tie?i ar savu tre?o aci, kas, starp citu, ir loti attistita.

Es skrienu pie Nata?as un sanem?u padomu.

Es negaju pa ierasto celu, bet apgriezos ap ielas sturi, lai atri dotos taisni uz sava drauga maju. Ieeja bija saluzis domofons, tapec atri uzkapu pa pakapieniem uz piecstavu panelu ekas tre?o stavu. Es nedaudz vilcinajos durvju priek?a un nospiedu zvana pogu. Asa skana lika majiniekiem sakusteties. Durvis atvera Nata?as mate – apmeram piecdesmit gadus veca sieviete, apala seja, tum?adaina un vienmer smaido?a. Loti laipna sieviete, gluzi ka pati Nata?a.

– Sveika, tante Zoja. Vai Nata?a ir majas?

– Majas, kur vel vinai vajadzetu but? Nac iek?a, vina ir sava istaba ar mazo.

Es iegaju istaba, kur Nata?a blava ar mazuli.

– Sveiks, ka tev iet? Ka klajas Vitju?kai?

– Labi, mes jau sezam un apgriezamies. "Driz mes stampisim ar kajam," vina atbildeja, turot bernu ta, it ka vin? stavetu viens pats.

"Un vin? arvien vairak lidzinas savam tevam, vin? ir izaudzis par tadu blenu," es pasmaidiju.

– Tatad, jus stradajat vai vienkar?i atnacat, jo kas notika? – draugs viltigi smaidot jautaja.

– Ja, kada iemesla del mums ir jaruna.

Un es saku savu stastu:

– Atceries, es gaju uz klubu, it ka ar draugu?

– Ka var aizmirst, kleitas izvele aiznema pusi dienas. Jau tad man bija aizdomas, ka tu no manis kaut ko slep. Es parak centos but skaista "tikai draugam".

– Nu, es devos ar to puisi, kur? man loti patik.

– Oho, meitin, tu esi iemilejusies.

"Es nezinu, varbut ta ir patiesa milestiba, ko esmu meklejis visu savu dzivi?" Tas ir tapat ka jus un Vitja.

– Nu, saki, kur tu iepazinies, ka tevi sauc?

– Ak, par pazinam es jums vel nestasti?u. "Noslepums," es vilcinajos, meginot noslept ?ausmigo epizodi uz tilta no Nata?as.

– Un tapec es jums pastasti?u par vinu. Skaista brunete. Vards ir Roberts, uznemuma ipa?nieks. Vin? ir tik for?s, es pat vinu noskupstiju, kad devamies uz klubu.

– Apsveicu, kur tu to atradi? ?adas sugas musu aprindas nav sastopamas,” ar izbrinu un vieglu skaudibu atzimeja Natalija.

"Vin? mani atrada, es nezinu, ar kadu brinumu."

"Lai Dievs dos, ar vinu viss izdosies, un jus uzaicinasiet mani uz kazam."

– Ir paragri par to domat, patiesiba mums pat nav attiecibu, tikai kaut kads flirts.

"Ja pameginasiet, puisis tev nepalaidis garam." Paskaties, tadas lietas nenotiek divreiz.

– Paskatisimies, ja vin? gribes, tad viss bus, un, ja ne, vai man nevajadzetu vinu vest uz dzimtsarakstu nodalu ar laso? Vin? nav versis, bet cilveks, vin? nestaiga pa virvi.

– Izmantojiet sievie?u trikus, jus nevarat padoties.

"Es tikai nedaudz uztraucos, ka vin? varetu izradities sievie?u manitajs un speletajs."

– Kapec? Vai jus domajat, ka, ja esat izskatigs, jus noteikti krapsit?

– Nu, ari tas, un ta, draugi man par vinu stastija, ka vin? biezi nem dazadas meitenes, un tas viss uz vienu nakti.

– Nac, varbut vini melo. Un ja ta? Kas, vinam nav tiesibu staigat un izklaideties, kamer vin? ir jauns un brivs? Vai man vajadzetu but mukam?

"Ta ir taisniba," es piekritu.

– Nu, nedomajiet lietas pirms laika, informejiet mani.

– Labi, ja kaut kas notiks, es tev piezvani?u.

– Zvaniet, bet ne pusdienlaika un ne velak ka devinos, ?aja laika es noliku bernu gulet. Kad tev bus savi berni, tu ari mani nemsi par krusttevu.

– Protams, tu esi mans vienigais labakais draugs.

– Nu, es vienkar?i samulsu. Mes vienmer palidzam viens otram.

– Man jaiet, tiekamies.

– Cau, neaizmirsti mus.

– Ka tu vari tevi aizmirst? "Es tevi skupstu," vina noskupstija Nata?u uz vaiga un skreja majas.

Majas mani nekas labs nesagaidija. Ka vienmer sakop?ana pec kaprizas slimas mates, vienmer izsalku?a un garlaiciga brala.

– Beidzot esmu ieradies, kur tu ej? – bralis iesaucas no sliek?na.

– Patiesiba es pelnu mums naudu. Tapec nekliedz.

– Vai varat iedomaties, kas notiek? Vini atnesa kvitis par majokli un komunalajiem pakalpojumiem, un tas par vienu nodokli bija milziga summa. Mes ar to netiekam gala.

– Nu tad mes nemaksasim. Nesedi izsalcis.

– Ko darit, ja parads tiek norakstits no manas tiesu izpilditaja pensijas? – Igors igni teica.

"Nu, tiklidz vini to norakstis, mes domasim, kur nemt naudu," es skumji pacelu rokas.

– Vai ir ko est? – vin? atri nomainija temu uz aktualaku.

– Patiesiba es nebiju majas, Igor. Es varetu kaut ko pagatavot sev.

– Es nemaku gatavot, tu pats to zini.

– Tagad es to atri pagatavo?u. Kur?, ja ne es? Vai jums bus makaroni ar vistu?

– Es dari?u, es esmu visedajs. Es edu jebkuru edienu.

Es klusiba devos pie “muzigas liesmas” – gazes plits – gatavot.

Vistas fileju sagriezu videjos gabalinos, sipolu un burkanu mazos gabalinos. Panna uzkarse saulespuku ellu. Panna cuksteja fileja, piepildot virtuvi ar patikamo ceptas galas aromatu. Es pievienoju nedaudz sali. Sipoli un burkani manam edienam pievienoja suligumu un gar?u. Tris ?kipsninas karija gar?vielu, melnie pipari, paprika, un viss. Atri un vienkar?i. Makaroni jau bija novariti, noka? un pievienoju sviestu un sieru. Mmm, gar?igi.

"Ejam est," es saucu brali.

"Es jau mazgaju rokas," Igors piesteidzas pie galda.

– Labu apetiti.

– Paldies.

Paedu gar?igas vakarinas, pie sevis domaju:

Kas mani sagaida ar Robertu? Varbut mes neesam paris, un velti es par vinu sapnoju? Un vispar, vai ir verts milet kadu, kur? ir tik talu no tevis? Talu un taja pa?a laika tuvu. Jus nevarat sakartot savu sirdi, ta nezina, ka melot. Ta ka milestibu izvelejos ar sirdi, tad Roberts ir mans liktenis.

7. nodala. Spoks

?odien citigi strada?u pie gleznas. Ir pienacis laiks to pabeigt un sanemt maksu. Man tie?am, loti vajag naudu.

Ikviens, kur? nekad nav bijis izsalcis, nesapratis, ko nozime justies izsalcis. Bagatie nekad nesapratis nabagos, jo vini nezina, kas ir izdzivo?ana. Piedzimu?i zelta krekla bagatiem vecakiem, vini mekle visdazadakos veidus, ka izklaideties: balleties, dzert, meitenes.

Viniem vairs nepietiek tikai est gar?igus edienus, gerbties par miljoniem slavenu dizaineru un nomainit for?as automa?inas ka cimdus.

Vienkar?i ?iem liktena favoritiem biezi ir sliktas beigas.

Ja vini man jauta, vai es gribu but loti bagats virietis vai miljonara sieva? Es atbilde?u – ne un velreiz, ne!

Patiesiba jums ir nepiecie?ams pietiekami daudz naudas, lai iegadatos veseligu partiku, ertu majokli, izglitibu, celojumus un kvalitativu apgerbu.

Vai es prasu parak daudz no dzives?

Darbs pie gleznas ievilkas lidz vakaram.

Debesis kluva tum?akas, zila krasa atklajot jaundzimu?as, balas zvaigznes, kas mirgo ar maigu, maigu gaismu.

Biezaja zale cirkstija cirksti, skali pazinojot, ka pienacis vinu laiks. Viniem lidzi melodiski dziedaja lakstigalas, lakstigalas. Ka vienmer negaiditi paradijas Roberts. Ieraugot vinu, manas acu zilites papla?inajas, atklajot manu neslepto lidzjutibu.