Edgars Auziņš "Šķīrušies ģenerāļa padomniece"

"Es nezinu," es paraustu plecus. – Kopuma es domaju, ka mums, protams, ir ja?kiras, bet ka es varu iedomaties visu ?o procesu… nu, es to nemaz nevaru iedomaties. Mans virs atgriezisies no komandejuma, es ar vinu paruna?u.

Renats neapmierinati pamaja ar galvu.

– Nedelas nogale man likas, ka tu esi apnemigaks.

"Pagaidam es joprojam velos saprast, kapec tas notika." Tas bija loti sarugtinats. Mums viss sakas tik labi, es vinam pilniba noticeju un…

"Mans viedoklis ir tads, ka, iedzilinoties taja, jus tikai vairak sapinasit sevi." Ja vin? to izdarija, tad tas ir vai nu jusu kludainais redzejums par tuvuma eso?as personas telu. Virietis atklajas, izradijas citadaks, vin? tikai izlikas, izlikas, ka ir tas pats, bet tas ir maskejums. Tagad attels ir saplaisajis, un jus vairs nedzivojat kopa ar savu viru, bet gan ar ienaidnieku, kas izliekas par vinu. Vai ir iespejams dzivot plecu pie pleca ar ienaidnieku? Dro?i vien iespejams. Bet kapec? Vai katru reizi gaidat nozveju? Vai tev pa?am sevi nav zel?

Es nesteidzos atbildet, es nervozi saliku rokas un nolaidu skatienu.

– Anija, neskaties uz mani.

Vina negribigi paskatijas uz savu priek?nieku.

– Vai jus saprotat, ka dzivojat kopa ar nodeveju un ienaidnieku?

Vina lenam pamaja.

"Tad es pajauta?u velreiz." Ko jus gatavojaties darit lietas laba? Dzivot ar vinu viena teritorija un noslegt pamieru? Cinities atklati vai vest pagrides karu?

Neskatoties uz visu situacijas rugtumu, generala formulejumi mani uzjautrinaja.

Es izdzeru nezin cik glazes viena raviena un negaiditi atzinu:

"Es gribeju, lai vin? sap tapat ka es, tapec es iesaistijos visa ?aja atriebibas lieta." No rita, labi, pec tam, kad mes kaut ko darijam, bet es neatceros tie?i ko, es nejutu nekadu prieku vai gaviles, it ka pats butu iegrimis dublos. Es vairs nevelos to darit. Man nepatika atriebties, vismaz ne ta, tapec es labak vienkar?i aizie?u, bez kariem. Bet es joprojam zinu, ka sapes, man nav kur iet un nav pie ka iet, bet labak ir ?adi. Es tikai gaidi?u savu algu.

– Es varu palidzet ar…

"Paldies, bet man nekas nav japalidz, es jau esmu jusu lielos parados." Un… ja jus joprojam rekinaties ar kaut kadu intimu turpinajumu, tad ne, tas nenotiks. Ja esat ar to neapmierinats un atnemat iegadatas preces un darba piedavajumu, es saprotu.

Es nogaido?i skatos uz generali. Nu, es neesmu galigi naiva, virietis neteres naudu tikai sievietei, ja vinam nebus savu intere?u.

"Man nav paradums neko lietot," Renats vesi atbildeja. "Jo ipa?i tapec, ka iepriek? noradiju, ka ?aja gadijuma dodu ne velti, bet turpmakajam arkartigi labam darbam," virietis samiedza acis. – Un paklausiba. Es zinu, ka velme pec atriebibas paliek tevi un piekritu, ka sakotneji izveleta metode nebija gluzi pareiza. Tu darisi visu, ko es teik?u.

Oho, generalis runa tada toni, it ka mes tagad nesedetu mana virtuve, bet gan vina kabineta.

"Un pirma lieta, kas jums jadara, ir iesniegt ?kir?anas pieteikumu." Kamer vin? ir komandejuma. Rit mes nedaudz kavesimies darba, jus to darisit un piezvanisit vinam, lai pastastitu par to. Lai vin? tur cep.

– Ko darit, ja tas negatavojas? Ja nu vienigi vin? ir laimigs.

"Vai tad jums joprojam ir ?aubas par aizie?anu?" Vai velaties skatu no arpuses?

– Mm?

– Vin? krapas nevis tapec, ka tu butu kaut ka savadaks un kaut kada veida tu vinam neder. Jus esat par to domaju?i, vai ne? Ne, vin? to darija vienkar?i tapec, ka vareja. Dro?i vien vin? bija pieradis redzet majas sievu un nez kapec saprata, ka ar to var samierinaties. Jus vakar neuzzinajat par nodevibu. Kada bija tava reakcija?

– Man bija laiks pardomam.

– Tatad, uzreiz nesastopoties ar specigu negativu reakciju, vin? saprata, ka var tevi virzit talak, nebaidijas un gaja, kur vajag un ar ko vajag. Divas reizes, Anija, vin? izdarija nepareizas darbibas pret jums un nesanema atbildi. Jus varejat vinam piezvanit un pateikt, ka esat vinu krapis ar visu viesnicu, bet jus to nedarijat.

– Es saprotu tavu domu, bet tikai iesniedz ?kir?anas pieteikumu… meitenes darba ieteica…

– Es neesmu tavas meitenes no darba. Es runaju no virie?a viedokla. Ja tavam viram tas bus vajadzigs, vin? daris visu, lai tu mainitu savas domas, un, ja ne, tad tev joprojam vinam neatliks laika, tev bus daudz darba.

"Un vientuliba," es iesmejos, bet negaiditi man iepatikas doma par ?kir?anas pieteikumu rit, tas bija tas, ko es gribeju, bet maz ticams, ka es pati par to tuvakaja nakotne butu izlemusi.

– Panem kaki.

Fyrkayu.

– Tad labi.

– Ka ar ipa?umu? – Renats atkal uzdod neertu jautajumu. – Kura dzivoklis?

– Virs vinu panema ka hipoteku isi pirms laulibam.

– Vai jus maksajat kopigi?

– ?kiet, ka vin? maksa, bet mes dzivojam galvenokart no manas algas.

– Vai ir iespeja, kur doties?

Ak, ka lietas tiek sagrozitas. Es negativi kratu galvu, patiesiba tas ari bija viens no taviem iemesliem, kadel nesteidzies ar ?kir?anas pieteikumu.

– Ja, tas ir, vina parlieciba, ka nodevibu var piedot, ari balstijas uz materialiem apstakliem. Dzivoklis ir vina, bet principa tad var dabut pusi no naudas, ko ieguldiji hipoteka. Bet ne uzreiz, ja. Mums bus kaut kas jaizdoma par majokli.

Hmm, galu gala kazoku nopirku nelaika. Tagad es varetu iret dzivokli vismaz uz menesi. Tiesa, ta ir nauda, ko mes ar Kostju dalamies. Pietiktu pat ar pusi.

Bet es biju apjucis, domajot par tiem loti materialajiem jautajumiem, es atgriezu savu uzmanibu viesim un vienkar?i izdodas nokert kadu sliktu, nogaidamu Renata skatienu.

– Es gribu gulet, Anh.

Pari manai adai parskreja zosada. ?kiet, ka vina teica Renatam, ka tagad ir pret jebkadam attiecibam, tacu gulta ir tikai viena.

19. nodala

Driz vien es iedevu priek?niecei dvielu komplektu, un vina saka mainit gultas velu, izveloties labako no krajumiem, bet tomer, diemzel, manuprat, nepietiekami laba tadam viesim. Tomer tas nav jauns, tas nav zids, bet tas ir tas, kas tas ir. Kamer es kartoju gultu, Renats ta vieta, lai uzreiz ietu du?a, parsteidzo?i atri sakopa un nomazgaja visus traukus. Un es pat nejautaju. Lai Kostja kadreiz mazga traukus pec sevis? Ne, tas ir zem vina cienas, bet ?eit pats generalis ar to tik atri un veikli tika gala. Varbut tapec, ka vin? ir vecpuisis?

Tas viss, es devos uz du?u.

Vina uzklaja savu gultu uz gridas. Matraca nav, bet vieta paklajs un sega. Es nevaru gulet viena gulta ar gandriz nepazistamu virieti. Jebkura gadijuma gandriz sapratiga stavokli. Asinis, protams, dalu no savak?anas pudeles ?kidruma padara rugtu, bet ne tik daudz.

Vina apsedas sava gulta, atspiedusies uz gultas ar muguru. Es par kaut ko uztraucos. Lai noverstu uzmanibu, vina iesledza televizoru. Es tie?am nespeju noticet, ka tas viss notiek ar mani un dzivokli ir vel viens virietis, pie kura man bus japavada nakts.

Pec briza dzirdu, ka atveras vannas istabas durvis.

– Anya, kapec tu esi uz gridas?

Es pagriezu galvu pret balsi un acumirkli nosarkstu. Es aizsedzu acis ar plaukstam. Renats iznaca no du?as, valkajot tikai vienu dvieli, neverigi apvijies ap gurniem. Skaidrs, ka vinam nav drebju, kur ?eit gulet, un es nepiedavaju vira drebes, bet es tik un ta nedomaju, ka vin? tapat iznaks. ?kiet, tagad mana atmina uz visiem laikiem iespiedisies liela, trucigi gerbta, pumpa virie?a tels. Nevis kermenis, bet cieti muskuli, tadi pleci… un udens lasites, kas mirdz uz visa ?i kra?numa. Uz isu bridi pamaniju ari tetovejumu uz pleca. Tas izskatas pec laca kepas nospieduma, bet es neesmu parliecinats.

"Man ?eit ir ertak, tu pagaidam apgulies, un es ari ie?u uz vannas istabu."

Piecelos, nekad nenoraujot rokas no sejas, un tikai turpinu iet, lai neredzetu sev priek?a kardinajumu tira (visada zina) forma.

Varbut tas nav parsteidzo?i, ka es paklupu aiz segas?

Es nekritu, nesapeja, tie?i otradi. Tas ir jauki, vai ne, kad esi ierauts karsta, gandriz kaila virie?a dzelzs apskavienos?

Protams, es nonemu rokas no sejas, lai ?adi gadijumi neatkartotos.

Ar acs kaktinu pamanu uz gridas gulam dvieli, kam patiesiba vajadzeja atrasties uz generala gurniem.

"Pirms tam es domaju, ka problema ar jusu stabilitati uz zemes ir jusu apavu del, bet tagad es to saprotu…" saka Renats, rokas lenam virzoties uz manu muguru arvien zemak un zemak.

– Un tagad jus domajat, ka esmu arkartigi neveikls? – es partraucu.

“Tagad es domaju, ka kads periodiski neatlaidigi iekrit manas rokas nez kapec.

Vienkar?i nav iespejams nosarkt, es atraujos, un Renats uzreiz atslabina tverienu. Es metos vanna, it ka velni mani vajatu.

Du?a uzreiz iesledzu ledus udeni. Tas palidzeja nedaudz noverst uzmanibu, bet mani vaigi joprojam deg ka lapa. Ko generalis bija domajis gulet?

Es nesteidzos kapt ara no du?as. Ne, esmu gandriz nomierinajusies, bet nez kapec loti rupigi gatavojos gulet. Es parliecinajos, ka viss ir gluds, skaists, patikami smarzo, sataisiju matus, izklaju acis un, pec vele?anas, noliku kosmetikas maisinu. Es nedari?u to pa?u ar Renatu! Es vinu pazistu tikai vienu dienu. Es tads neesmu! Bet, ja pek?ni kaut kas notiks, tad vismaz viena aspekta tas nebus kauns.

Beidzot izkapu no du?as. Dzivokli ir nedaudz tum?s tikai tapec, ka ir ieslegts televizora ekrans, un Renats izsledza gaismu ieeja.

Mana sirds sitas. Ielistu istaba, uzvilku halatu, zem ta ari pidzama ?ortu forma un T-krekls ar kakeniem, un pilns apak?velas komplekts. No jauna, samaitata.

Es ieskatos istaba. Priek?nieks mierigi gul mana vira gulta un skatas zinas. Iepriek? man ?kita, ka gulta istaba ir diezgan liela, bet lidz ar Renata iera?anos ta saka ?kist viengulama gulta. Un… mana gulta tiek nonemta no gridas, un sega un spilvens mierigi gul blakus priek?nieka kermenim. Un aiz loga gaudo putenis.

"Renat Georgijevic, es nevaru ar tevi gulet," es skali atzimeju, turpinot kautrigi skatities ara pa durvim, nevis ieiet iek?a.

"Nesen nekas jums neliedza gulet ar mani un darit daudz ko citu," atbild generalis, pagriezoties pret mani un aicino?i paglaudot blakus gultai. – Neuztraucieties, es varu aiziet, man tas nav gruti un mani tas neaizvainos. Vai nu tu guli uz gultas vai mes gulam kopa, izvelies.

Vina ieslideja istaba, paslideja zem segas, apsedzoties ar to lidz zodam. Nu padoma, es gule?u blakus priek?niekam. Tas tie?am neko nenozime, vai ne?

Vai vin? tur, nez, kails zem segas?

Es par vinu neko nezinu, bet mes gulam kopa.

– Vai ta ir taisniba, ka esat no militarpersonam? – Nolemu uzsakt sarunu. Mums kaut kas janoskaidro par to, kas atrodas mums blakus.

"Es kadreiz dieneju, bet izvelejos beigt savu militaro karjeru," Renats atbild, izsledzot televizoru.

– Jums dro?i vien ir ari tituls?

"Ja," priek?nieks saka smaidot. "Vai jums ne?kiet, ka ir nepiedienigi kaut ko darit, kad mes gulam viena gulta?"

– Cen?os saglabat darba attiecibas un atbilsto?u distanci. Ka vel mes varam stradat nakotne?

– Anya, atzisim, tevi pienema darba caur gultu. Jebkura gadijuma tie?i tur vina piesaistija vislielako uzmanibu. Ja ?adi sakas darba attiecibas, tad kada jega ieverot formalitates? Darba vieta, ja, tas ir saprotams, bet ?eit var neizdoties.

– Tad kapec jus… nolemat pamest militaro dienestu?

“Ne tik sen mans tevs pameta ?o pasauli, man bija jaatgriezas, lai parnemtu biznesu un parnemtu kontroli par biznesu, un bizness labi nesaskan ar militaro dienestu.

"Piedod," vina lidzjutigi pavirzijas nedaudz tuvak Renatam. – No kurienes tu ?eit atgriezies?

– Pirms tam vin? pildija parstavja pienakumus kada ziemelu valsti. Anya Ir diezgan vels, un rit mums agri jacelas, un mums ir saspringts darba grafiks.

– Protams, protams!

Vina nekavejoties parcelas no pussedus stavokla uz pusgulu un cie?i aizvera acis. Generalis iesmejas. Man ?kiet, ka vin? izsledza televizoru. Tagad putenis un gaudojo?s vej? aiz loga dzirdams daudz labak.

Es nez kapec nevaru aizmigt. Man ir bail ne tikai atkal kusteties, bet ari elpot.

– Anija.

– Mm?

–Esi nomoda?

– Kaut kas neizdodas.

– ES ari. Nac pie manis.

Mana sirds ieleca krutis, veica neiedomajamu salto un tad saka nikni pukstet.

20. nodala

"Es nevaru," es klusi cukstu lidz naktij.

"Ooo," aiz loga nosodo?i duko putenis.

– Kapec? “Es burtiski ar savu adu jutu, ka Renats griezas un karajas par mani. – Vai paliekat uzticiga savam vieglpratigajam viram, vai ir kads cits iemesls? man nepatik?

Pieskarieties. Virie?a plauksta uzmanigi pieskaras manam vaigam, vina ik?kis izseko manu lupu konturu.

"Es tevi nemaz nepazistu," es tikko dzirdami nocukstu, runat klust arvien grutak, un mana vedera lejasdala viss saldi saspiezas.