Viss apklusa.
Vecais virs ar dzelonaino bardu izsplava.
"Tatad tas nozime, ka jus liksit laudim bezkaunigi raudzities uz mums, noladetajiem?" Vai Kazimirs tevi sutija?
– Mani neviens nesutija!
– Ja, vin? sutija, vin? to sutija! ?kiet, ka ar musu pazemojumu vinam nepietiek, vin? grib, lai mes vispar parstatu dzivot!
– Nelie?i, burvju rokaspui?i, ko tu tiec! Vin? nolema mus sapit ar meliem, atnemt mums pedejo gribu!
Vasilijam pie kajam nokrita ne parak precizi izmests abola serdenis. Otrais trapija vinam vedera.
– Ak, launais gars! – naca no pirts. – Iebaz tikai galvu, es tevi applauce?u!
– Pagaidi! – atskaneja rauda?ana.
Marja?a, pietvikusi, naca uz priek?u, nostajas starp Vasiliju un puli, salikusi rokas uz gurniem un dusmigi sacija:
– Kapec tu tik atri spriest! Mes no rita devamies pie vecmaminas Jarognevas, un, ja Vasjai tie?am butu launi plani, vina butu sapratusi. Vina domas nav launuma! Padomajiet par ko citu: mes tikam izsutiti, jo Kazimirs teica, ka mes protam tikai netirus trikus un godigiem cilvekiem sabojat dzives, bet, ja mes ?eit dzivosim labak neka kaimini, ko tad cilveki teiks? Mes visiem paradisim, ka burvis pret mums meloja veltigi, un tad varbut musu trimda pienaks gals!
Vina triumfejo?i paskatijas apkart klusajam pulim.
"Nu, varbut tas ir ta…" kads vilcinoties teica.
– Mes dzivojam bez ?i, mes dzivosim bez ?i! – veca sieviete iebilda, un vinas piles seja saburzijas. – Vini baidas no mums, tapec palaidiet vinus vala! No neatminamiem laikiem baidijas, cienija, nesa davanas, gaja uz mezu, lai man dabutu papardes saknes! Es paklani?os pie vinu kajam!
Vina pakratija savu slaido duri, piecelas, izsplava un aizgaja, atstajot uz zemes putnu kepu pedas.
"Ja," viens no pui?iem paraustija plecus. – Vai mes jau dzivojam tik slikti? Mes kaut ka izdzivojam no karavanas uz konvoju, un mezs mus baro, bet mes esam brivi!
– Ja cars parstas jums sutit ratus? – jautaja Vasilijs. – Un, ja vin? atdos karalvalsti Kazimiram, vai tad tu ilgi izturesi, ka tu doma? Varbut vini vienkar?i partrauks jus barot, vai varbut pat tas…
Vin? nosvilpa un parbrauca ar pirkstu pari riklei.
Bija troksnis un klieg?ana. Visi pieleca un vicinaja rokas. Puscilts uzleca uz balka un dejoja ar nagiem. Pie pirts durvim paradijas kails sirmgalvis un ari kaut ko kliedza, kratot savu zalo bardu. Tihomirs pieklauveja pie katla, tacu tas uzreiz nepalidzeja.
Lielakoties ciema iedzivotaji neticeja, ka karalis vinus ta atstas. Un vin? aizies, vini kliedza, vini dzivos ?adi. Un vini nepiekrita, ka Kazimirs viniem pieskarsies – galu gala vin? jau bija vinus izraidijis tuksnesi, ko vinam vel vajadzeja? Ja, vin? par tiem jau ir aizmirsis!
Un ari vini piebilda, ka vinu muzs ir gar?, un vini pardzivos burvi, un tad trimda beigsies. Un jums nekas nav jadara, vienkar?i jagaida.
Bet ne visi tam piekrita. Dazi cilveki teica, ka, iespejams, nav skaidrs, ka bus talak, ja cars Boriss bus prom. Vin?, Boriss, joprojam izturas pret viniem maigi, jo kadu izsutija uz Perlovku, un vina dels…
?eit vini gandriz nonaca pie sitieniem. Dazi kliedza: “Dels, dels!”, dazi kliedza: “Mainoties!”, un, kamer Vasilijs skatijas uz visu ?o negodu, vin? nepamanija, ka zivtina uzkapa uz nojumes un no turienes uzmeta vinam uz galvas lipigas varpinas.
Vin? izbrauca ar pirkstiem caur matiem un dusmigi paskatijas uz aug?u. Tur tikai nagi klabeja pa koku un atskaneja smiekli, lidzigi ka keksi?ot. Nesapratigi, ko no viniem nemt.
Garam aizlidoja vel viens truls, tacu tas bija temets nevis pret Vasiliju, bet gan augstak. No tuvaka jumta ar aizsmaku?u naude?anu pacelas varna un aizlidoja.
Beidzot Tihomirs, budams dedzigs, gandriz salauza katlu, un laudis negribigi, bet apklusa, klausijas.
"Ta nav viegla lieta," iesaka vaditajs. "Es baidos, ka Kazimirs mus nepametis." Ja vin? iznicinas Borisu un iegus karalvalsti, kapec mes vinam busim vajadzigi?
– Kas tad ir FAQ? – naca no pirts. – Mes vinam neesam ?kerslis, mes esam pa?i!
– Var, bet Velimudrs joprojam ir likumigais mantinieks, lai ari kads vin? butu. Citadi nevar. Pagaidam Kazimiram izdevas panakt, ka vin? tiek izraidits, un tad varbut pat to… Lai butu dro?iba.
Vin? noputas.
"Un ko ?i melna cuska nodaris man un manai Marja?ai, es nezinu, bet es vienkar?i jutu, ka tas mums nenaks par labu." Varbut, kamer Boriss ir dzivs, vini mus neaiztiks, bet pec… Es zinu, es esmu vaditajs tikai jusu vardos, jus visi dzivojat ar pratu, bet es vienalga daritu, ka saka Vasilijs. Kazimiru loti saniknosim, varbut sagadasim nepatik?anas, bet ir ceriba, ka Boriss sapratis savu kludu. Vin? redzes, ka mes neesam launi un neveiksminieki, bet Kazimirs ir radijis melus veltigi. Vai nu mes iegusim brivibu ?ada veida, vai, es baidos, mes neredzesim ne brivibu, ne dzivibu.
"Mums nerup cilveku lietas!" – teica viens no pui?iem, pieceloties un uzkapjot uz nagiem. – Ja, vismaz partrauciet viens otru, mums viss ir vienads. Tas ir jusu problemas, nevis musu.
"Labi, ja tas ta ir, tad jus varetu ari nekludities," Tihomirs drumi sacija. – Ja vin? nogalina Velimudru no pasaules, tad viniem nevajadzetu runat par tevi. Vin? visu sakartos klusi, neviens neuzzinas, nebus kam teikt patiesibu, ja pek?ni tiks atrasts kads, kur? ir izsalcis pec patiesibas.
Vin? noputas un pamaja ar galvu. Vin? atbalstija kreiso roku uz saniem un ar labo saskrapeja pakausi.
"Ja, un ?i magija noteikti smelas speku no vina." Varbut vinam ir vieglak par mums izlemt, neka mus apburt un paturet robezas. Tapec piekritu Vasilijam: vai nu tagad rikosimies pret Kazimiru, vai ari bus par velu, un tad neko nevaresim izdarit. Musu kaimini ?eit ir pieradu?i nejaukties, un, ja ar mums kaut kas notiks, neviens to nepamanis.
Visi apklusa un apmulsa. Kads ari kasija galvu, kads cuksteja.
"Nu, dariet to, ja velaties," sacija vectevs ar bardu no kukuruzas varpam, pieceloties. – Es domaju, mans bizness ir mazs. Nu es ie?u.
Vin? aizgaja, un ar vinu aizbega tris cilveki – sapinu?ies mati, rotati ar ziediem, zali krekli. Vini ir tikpat gari ka berni, bet vinu sejas nav berni?kigi, vinu acis ir lielas, caurspidigas, uzacu nav vispar, lupas ir krunkainas un tievas.
"Vini baidijas no manis, cienija mani, bet ?eit ir biezi uzdotie jautajumi, vai visi raus mani aiz bardas?" – banniks kliedza. – Negribi! Es nedari?u! Vienkar?i noradi kadam, es vinu applauce?u!
Un vin? aizcirta durvis. Pirts saka sprak?ket un, ?kiet, nedaudz sasveras.
"Ta ir taisniba," vel tris piekrita, saraucot pieri ragainas pieres. – Lai uz mums skatas un nirgajas, mes tam nepiekritam. Mes neiejauksimies un nevienam sevi neizradisim.
– Ee-e! – Vina izstaipijas, pieceloties no bluka, vai nu sieviete, vai meitene ar putna kajam. Seja ir izstiepta uz priek?u, viss iegremdets deguna, uz pieres ir kazas ragi, un no zilas lakata apak?as iznira pelekas, izspuru?as bizes. – Es esmu parak slinks! es ie?u gulet.
Vini visi piecelas un devas prom pa vienam, pa diviem, izdomajot vienkar?us attaisnojumus: tiem, kam nav laika, tiem, kam nav speka, tiem, kas neiet pie cilvekiem, un tiem, kam sap kauli. Pedejie izgaja pui?i, specigi, platiem pleciem.
"Nu, labi," viens negribigi teica, ar nagiem raustidams zemi. – Ja jums ir vajadziga palidziba kada vienkar?a jautajuma, zvaniet man vai ka.
"Preteja gadijuma jus pats tiksit gala," kads cits puisis ierunajas un iedunkaja draugu ar plecu.
Vini abi pasmejas un aizgaja. Pa celam vini nobiedeja ?e?kus un nopluka saulespuki.
Vasilijs neizpratne paskatijas apkart. Pie vina palika tikai Marja?a, Tihomirs un Mudriks, ka ari puscilts ar kaka usam. Un ari Vilks. Vin? patveras ena zem nojumes un, pamanijis saimnieka skatienu, luncinaja asti, bet cik noderigs ir suns?
"Ta ir laba lieta," sacija usainais virs un piegaja klat, jocigi solodams ar nagiem, it ka vin? lektu uz katra sola. – Labi! Lai cilveki nak. Un vai mes ielaidisim bernus?
Vin? lekaja apkart, kails, ar vederu, petot Vasiliju no visam pusem. Vasilijs pagriezas un ar aizdomam sacija:
"Varbut mes vinus ielaidisim kopa ar berniem." Bet jus tos nevarat est, saproti?
Usainais virs pat sa?utis iekliedzas un vicinaja vilnas rokas:
– Ka var, ka var! Ja, es nemaz neprasu sev, bet tevocim Molcanam.
"Es redzu," Vasilijs pamaja. – Un kas vin? ir, tavs onkulis? Ogre?
– E-un-un! – usainais sadusmojas. Acis iemirdzejas zala krasa, kaka usas sarijas, ku?kis pakausi piecelas kajas. – Vin? ir braunijs! Dzivojam, nevienam launu nenodarijam, palidzejam saviem saimniekiem. Puisis stastija berniem pasakas, dziedaja dziesmas, un mums bija jaiekrit melnas cuskas Kazimira skavas!
Vasilijs notupas, lai usainais nepaceltu galvu. Un visas dusmas jau bija pargaju?as, vin? paklanijas un nolaida rokas.
"Es esmu tas, kuru piekera," vin? noputas un paraustija plecus. – Mana vaina, mana. Izgaju ara vistas dzenat – ak, labi, jautri, trok?naini! Pek?ni ena parklaj pusi debess, un peleka puce ka akmens nokrit baltas dienas vidu. Vina mani apkera un nesa, bet puisis dro?i vien vareja sedet maja, bet tikai devas uz Perlovku pec manis. Vin? ir laipns cilveks, vin? ir laipns, bet ?eit vinam ir skumji. Mes nevienam ?eit neesam vajadzigi, ak, nevienam…
Vin? skumji auroja.
"Ja, es jums jau teicu," Tihomirs nomurminaja un nomurminaja, "viniem vajadzetu nakt dzivot pie mums!"
"Tatad jums nav ne bernu, ne vistu," usainais virs uzreiz nomierinajas, bet nekavejoties saka vaimanat: "Mes esam nozelojami, nabagi, nevienam nederigi!" Ak, neviens!
"Tas ir," Vasilijs ieteica. – Es domaju, ka mes varetu uzcelt viesnicu… krodzinu, vai ka jus domajat?
– Viesu maja? – puscilveks atcirta.
– Nu, kopuma ta ir vieta, kur cilveki apstasies. Ed, dzer, nak?no… It ipa?i, ja organizejam nakts ekskursijas uz laukiem. Tur var ielikt ari vistu kuti: brokastis savi ekoprodukti, olu kultenis un spekis…
– Gribi! Gribi! – puscilveks uzleca, bet Vasilija dro?inatajs jau bija izzuvis.
Vin? ilgojoties skatijas uz celu – gravjiem un rievas. Vin? paversa skatienu uz sabruku?ajam majam un noputas. Peleciba, netiriba, postijumi. Butu stradnieku komanda, bet kur vinus dabut?
Vasilijs piegaja pie balka, apsedas, atspiedis elkonus uz celiem, ielaida seju rokas un kluva skumj?. Varbut ?ada veida nav cela atpakal uz majam. Ko tad vel varam darit?
"Neesiet mulkis, Vasenka," sacija Marja?a, apsezoties vinai blakus. – Vienkar?i saki, runa ar katru atsevi?ki. Es domaju, ka ikvienam ir kads lolots sapnis. Vai nevarat saprast, ka to parverst par kaut ko noderigu?
"Un ta ir taisniba," piekrita Tihomirs. – Nu, ja tev vajag koku, man ?kiet, ka ar goblinu esmu isos sakaros, vin? ciena manu medu. "Ja vien mana nesapratiga meita," vin? turpinaja, pacelot balsi un izteiksmigi paskatidamies uz Marja?u, "neiztulkotu ?o labo lietu, kamer es neskatijos!"
Marja?a ?naca.
"Ejam uz priek?u un piesaistisim Gri?ku, no vina naks vismaz viena laba lieta," pabeidza priek?nieks. – Un, lai saktu, Vasilij, es tev ieteiktu sakt ar tevoci Dobrjaku. Kadu iemeslu del vin? ?eit neieradas, bet daudzi cilveki klausas vina vardu. Ja tu vinu parliecinasi, varbut viss uzlabosies.
– Un tu, tet, vai tu mums nepalidzesi? – Marja?a sa?utusi teica.
"Ta es esmu," priek?nieks saskrapeja galvu. "Jus zinat, ka mes ar Dobrjaku ne parak labi saprotamies." Ja tikai manas palidzibas del viss nebutu izverties sliktak. Nu Vasilijs prot labi runat, ceru, ka tiks gala. Un, ja kaut kas notiek, zvaniet man.
– Ko – ja ko? – Vasilijs noskaidroja.
"Ja labais cilveks ir loti dusmigs," paskaidroja Tihomirs.
?eit vin? atri atvadijas un aizgaja, atsaucoties uz biznesu – un kada vinam varetu but dari?ana ?aja tuksnesi?
"Bet mes varam vispirms aiziet pie mana onkula…" usainais virietis iepriecino?i ierosinaja. Acimredzot vin? ari nesteidzas tikties ar Dobrjaku.
Vasilijs nepavisam nejutas par sevi parliecinats, bet vini skatijas uz vinu ar tadu ceribu – gan ?is puscilveks, gan Marja?a, gan klusais Mudriks…
"Nu, iesim, vai ne?" vin? apnemigi sacija, pieceloties no balka, iztaisnojot plecus un uzmetot svarigu seju. – Tagad mes izlemsim.
7. nodala. Vasilijs piedava piedavajumus
Saule bija silta. Var teikt, ka bija pat karsti. Cel? stipri smarzoja pec nezalem, ciets, karstuma izkaltis, un maja smarzoja pec mitruma. Gar sienu un uz apak?ejiem balkiem bija zalas sunas.
Bite ducinaja, laiski lidojot garam. Kaut kur netalu zosis kikinaja. Vilks pacela ausi, klausijas, bet nolema nekur neiet un atkal aizvera acis. Vin? guleja uz zemes, saule, paklaujot savu puteklaino pusi stariem.
Vasilijs sedeja uz apgaztas saplaisaju?as siles, noliecies uz priek?u. Marya?a staveja vinam blakus un iznema no vina matiem izturigas zales gruzus, kas bija izkaisiti ar priezu skujam. ?eit bija ari Mudriks, kur? pa logu veroja, kas notiek maja.
"Redziet, ?i man ir jauna ni?a," Vasilijs viniem paskaidroja, izple?ot rokas. – Parasti reklamdevejiem ir baze, veicina?anas strategija, bet te…
Vin? noputas, cen?oties nekusteties.
"Tu esi gudra, Vasja," Marya?a teica ar parliecibu un svieda izvilkto varpu mala. – Kapec jus nevarat atrast pieeju viniem?
Maja atskaneja skal? troksnis.
"Mums ir jadoma," sacija Vasilijs. – Hei, nekavejies… Padomajiet, kadus piedavajumus es viniem varu piedavat.
– Vai man atnest davanas? – Mudriks noskaidroja.
– Uzziniet, kadi ieguvumi viniem ir. ?o pieeju no reklamas viedokla, redziet, var pielietot daudzas vietas. Pirmkart, tu apzini savas vajadzibas, tad doma, ka tas apmierinat…
Maja atkal kaut kas dardeja, kam sekoja izbiedets kliedziens.
– But dusmigam, – Mudriks sacija, skatidamies pa logu. – Ak, tas ir daudz dusmu. Dusmigs.
Un vin? veikli izvairijas, un pa logu izlidoja koka bloda, uzsvilpa virsu Vasilijam, ar rukonu nokrita uz cela un, nedaudz ripinajies, apstajas.
Vasilijs atkal noputas.
Vini joprojam devas nevis pie tevoca Dobrjaka, nevis pie ta, kur? parver?as par laci, bet gan pie braunija Molcana. Puscilts – Khokhlik, vin? iepazistinaja ar sevi pa celam – ludza vinu paskatities ?eit. Tatad, vin? teica, puisis priecasies, ja apsolisi vinam maju, un ar viesiem…
Bet Vasilijs kaut ko saprata no prieka un bija gatavs deret, ka ta nebija vina.
Durvis atveras, un Khohliks izleca ara, viss izspuris, mati stavus stavus. Paskatijies apkart, vin? pamanija blodu un auloja pret to – uz saniem, uz saniem.
"Nu ja…" sacija Vasilijs. – Suda strategija. Eh, zel, ka esmu pavisam cita profila… Tatad, reiz lasiju, ka ievest klientu pirk?anas transa, kaut es varetu atcereties…
– Raganiba? – Khokhlik ar cienu un bailem jautaja un kustinaja kaka usas, piespiezot blodu pie krutim.
– Komercija! Pagaidiet, nenositiet to. Tatad, tas nozime… Sasodits, nav ko pierakstit. Isak sakot, mes analizejam merkauditoriju. Mes petam vinas vajadzibas un problemas, vai ne? Izcelam pirceja sapes…
