Viniem vajadzeja iet pa labi, uz ciematu, bet nez kapec Marja?a devas taisni, uz ezeru. Varbut kadai zivij? Tur tikls joprojam karajas vinam uz pleca.
It ka sajutusi neizteiktu jautajumu, vina pagriezas.
"Tu, Vasja, doma, ka tas viss ir sapnis," vina teica ar mirdzo?am acim, "tikai mes jums paradisim, ka viss ir pa istam." Sapna jus varat redzet tikai to, par ko zinat vismaz nedaudz, un tas, ko nezinat, neparadisies. Vai tu zini, kas ir tie lozniki?
Vasilijs paraustija plecus.
– Vai ir kadi kukaini? – vin? meginaja uzminet.
– Ka vini izskatas, jusuprat? – Marja?a turpinaja spiest.
– Ka lai es zinu? Nu lai ir se?as kepas. Sparni. Vini lido bara. Vai varbut vini skrien pa udeni bez sparniem.
"Tas ir jauki," vina apmierinati teica un pavilka vinu aiz rokas, lai vin? iet atrak. – Ejam uz!
Ari vinogulaji izradijas mazi velnini, tikai kazoks bija zal?, izskatijas pec sunam vai isas zidainas zales. Tas ir biezaks uz muguras un galotnem, un kepas un vederi ir gandriz pilnigi tuk?i un balti. Sakeru?ies ar astem un pirkstiem, vini ?upojas karklu biezoknos ka siki pertiki, cikstot un smejoties. Vinu smaidi bija plati, no auss lidz ausij, ar smalkiem zobiem, un vinu deguns bija gar?.
Pamaniju?i Vilku, vini tudal saka vinu kircinat, nolaidas un tudal lidoja aug?up pa tievajiem vinogulajiem, izbaza meli, veidojot grimases. Vilks, aizraujoties sa?utuma, auloja, dazbrid gandriz ar pu?ki sagrabdams kadam asti, bet klugas izradijas veiklakas.
"Nu, es varetu viegli sapnot par velniem," Vasilijs spitigi sacija. – Es neesmu parliecinats.
– Vai tie?am? – Marja?a sarauca pieri, uzliekot rokas uz gurniem. – Vai esat dzirdeju?i par udenszalem un naram?
– Pf-f, vel berniba. Kur? gan par viniem nav dzirdejis? ?i ir sieviete, hmm, izgerbusies lidz viduklim, un vinai no jostasvietas uz leju ir zivs aste.
"Labi," sacija Marja?a un, pagriezusies pret udeni, sauca: "Udens masas!" Paradit sevi!
Mudriks ari pienaca tuvak, nostajas vinam blakus, no?naca un ar pirkstu noslaucija degunu.
Sakuma Vasilijam ?kita, ka nekas nenotiks. Bet tum?ais udens, gandriz pilniba parklats ar balganiem pilu plankumiem, triceja, gaja rinkos, un virs virsmas paradijas tris sejas.
Udenszales bija balas, gandriz zilas, ar zilam lupam un melnam acim. Viena ir blonda, otra sarkana, bet tre?ajai mati ir melni ka kraukla sparnam. Slapji ?kipsnas pielipa pie vaigiem, cuskejas par pleciem, tajos zaloja pile, un tajos bija sapinu?as kritu?as lapas. Nosliku?as sievietes, ka ir nosliku?as sievietes, nav nekas dzivs, vinas tikai mirk?kina. Un ne biezi.
– Vai atvedat mums cieminus? – jautaja blondine.
"Vai tas nav tas pats puisis, kur?, ka saka, norava Bannika bardu?" – rudmate jautaja, tikko manami pasmaididama no miru?o lupu malas.
Tre?ais kluseja, tikai skatijas.
– Es to atnesu, bet es tev to nedo?u! – teica Marja?a. – Un vin? nav viesis, bet tagad ari musejais, vinu sauc par Vasiliju. Un ?i, Vasja, ir udenszale: Snezana, Cernava un Jasna.
Un vina paskaidroja miru?ajam meitenem:
"Musu Vasilijs ir no talam zemem, vin? nekad nav redzejis tadus brinumus, tapec vin? doma, ka sapni redz musu Perlovku." Vin? saka, ka udenszalem ir zivju astes. Vai jus iznaksit pie mums, masas?
– Varbut labak, ja vin? nak pie mums? – rudmate ierosinaja un pastiepa roku no udens, tievu, gandriz caurspidigu, ar tum?u venu tiklu, nomelnu?iem nagiem.
"Ne, paldies, es nevelos saslimt ar infekciju," Vasilijs atteica.
Vin? atkal kluva sarugtinats. Nebutu tadas normalas naras, kuram vispirms pieverstu uzmanibu krutis, tapec jus nevarat atraut no tam acis. Novietojiet vienu no tiem uz zariem, virie?i skries skatities. Bet ne, tie ir dazi miru?ie, tapec izveidojiet pasaku rezervi ?eit…
Meitenes joprojam iznaca pa?as. Vinu kleitas bija puves, vinu kermeni bija redzami caurumos, bet vini negribeja skatities uz ?o kermeni. Viniem nebija astes, bet kajas, un tie stipri smirdeja pec puves un purva.
"Tagad saki man, Vasja, kas viniem ir mugura?" – Marja?a triumfejo?i jautaja.
– Spuras? – vin? ierosinaja, aizturot elpu. – Sparni? Tas nav svarigi. Es tikko atcerejos, man ir laiks doties.
Vasilijs paspera soli atpakal. Vin? dzirdeja, ka pat Vilks tagad ir kluss un nereja uz klugam.
– Pagaidiet!… Masas, pagriezieties.
Sarkanmate no?nacas un noklik?kinaja uz saviem asajiem, lidakajiem zobiem:
– Ko, mes iznacam vinu uzjautrinat?
"Es uz?u?u tev kleitas," Marja?a turpinaja manit. "Paradiet vinam sevi, es neprasu vairak."
Melnmataina sieviete bez papildu runas iegaja udeni un nogrima bez ?lakatam. Mani kleita nevilinaja. Sarkanmate atkal no?nacas, un blonda, uzmetusi pari krutim smagas, slapjas bizes, lenam pagriezas.
Varetu teikt, ka vinai nebija muguras – tikai mugurkauls ar smailiem kaulainiem procesiem. Aiz kailajam ribam iek?puses bija tum?as.
– Ak Dievs! – Vasilijs iesaucas un ari noversas. Un vin? atri aizgaja.
– Vasja! – Marja?a iesaucas. – Pagaidi! Tagad redzat, tas nav sapnis!
– Padoma tikai, udens zombiji! – vin? atbildeja, nepagriezoties un pat nedomadams apstaties. – Es neesmu parliecinats!
Vin? gaja pa karkliem un gri?liem apaugu?o gravi, pa kuru teceja strauts, pret kalnu, pret ciemu, domadams, kur jasak darbs.
Darba bija daudz, darbs nebija viegls.
6. nodala. Vasilijs runa ar tautu
Vasilijs skatijas uz pasauli caur spraugu starp slikti piestiprinatiem deliem. Pasaule no ?ejienes ?kita loti maza: balku sturitis, cilveka auguma nezales un cela gabals ar bedri, kura mirdzeja udens.
Vin? pamaja mu?u, trieca ar duri pret durvim un atkal igni paskatijas pa spraugu, bet nevienu nepamanija.
Kad vin? atgriezas pie priek?nieka, vin?, ?kiet, nebija parsteigts. Es gaidiju, ka Vasilijs no ?ejienes nekur nebrauks. Un es dzirdeju par rezervatu. ?is vinam patika.
"Ta ir taisniba, ka jums nekas neizdosies," vin? teica, "bet, ja velaties runat ar cilvekiem, es viniem piezvani?u." Un, protams, zel. Kazimirs par mani pasmejas, un es to negaidiju no sava svaina. Vini mani izsutija ka launu garu, nolemts necilai dzivei…
Priek?nieks joprojam zelojas – tema vinam sasapejusi. Zel, protams, ka neticeju idejas panakumiem, bet labi ir tas, ka ritenos neieliku spieki. Un, iespejams, vin? varetu, jo vin? ?eit ir atbildigs.
"Es piezvani?u laukuma," vin? ieteica. – Protams, Bogda?a ganas govis, bet tevocis Mokrouss neieradisies, un Molcans sedes buda. Ari Luta… Tu neredzesi Tumsu ar Sijanu gai?a dienas laika, un Zlobinja, ceru, nedzirdes, un mums vin? ?eit nav vajadzigs. Nu parejais naks, ja gribes, bet vismaz uz tevi paskatities. Tagad saka izplatities baumas par labo puisi, kur? paravis banniku aiz bardas, kada slava. No ?i briza tev bus jamazgajas ezera, es esmu teja.
?is zinas Vasiliju nemaz neiepriecinaja. Vin? nolema, ka vispirms ir jaiztira ezers, un peldbaseins krasta nenaks par launu. Vai pat divi, citadi tur ari bus kaut kads peldkostims…
– Kur ir tava, ka to noformulet, tualete? – vin? smalki jautaja. Kas zina, cik ilgi bus tik?anas ar vietejiem.
Tihomirs noradija uz lodzigu koka budinu, kas bija gandriz neredzama nezalu biezokni, kas iezimeja vina darzu, un zvereja, ka tur neviena nav, iznemot varbut mu?as. Un ari, ar ?aubam skatoties uz viesi, vin? ieteica vinam salasit dadzis.
Un tagad Vasilijs sedeja iek?a, aizslegts, jo kads ara bija pagriezis koka aizbidni, launi smejas un cauksteja prom pa nezalem.
Kaut kur mala, aiz majas, atskaneja trulas metala buk?kis.
Vasilijs velreiz aizcirta durvis un kliedza:
– Cau! Nav smiekligi, atveriet to.
Vin?, protams, vareja atspiesties uz pleca, un fiksators vinu netureja. Koks ir nekrasots, jau sapuvis no lietavam, peleks, un tas letin? ir kaut ka uzcelts – ja pagrudis, tas izjuks. ?i doma mani aptureja.
Taluma atkal atskaneja blava skana, it ka kads atsitos pret sliedem.
– Aiziet! – Vasilijs sadusmojas. – Kas pie velna? Vai kads mani pat dzird?
Kaut kas radija troksni, un fiksators ciksteja, paverot celu uz brivibu. Mudriks staveja ara.
– Kapec tu sledz sevi? – vin? klusi jautaja, skatidamies uz saniem un no?nacot. "Vini tur sasauks cilvekus." Ejam uz?
Vasilijs gribeja atklati runat par to, kapec vin? ir slegts, tacu atturejas.
Vinu platiba, protams, izradijas nekada. Majas vienkar?i izcelas un pirts staveja atsevi?ki, tapec ta izradijas tuk?a vieta. Te viss ir aizaudzis ar sikstam nezalem gan gar malam, gan pat pa vidu ?ur tur. Pari pelkei ka viegla laiva peldeja kalteta kirbja miza. Kads nesen izmeta nopluktu saulespukes cepuriti, saple?ot to divas dalas, vel svaigu, kokvilnas baltumu un luznos.
Nezalu ieskauta, laukuma vidu atradas ?kunis uz divam kajam, ar divslipju jumtu, un zem ta dzelzs katls uz mucas. Acimredzot Tihomirs iesita tie?i ?o zvanu. Vin? pats staveja vinam blakus ar amuru rokas.
Pulis bija rets, nepilni divi desmiti. Vini sedeja uz nokritu?iem balkiem, grozijas no kajas uz kaju, smejas, grustidamies viens otru ar pleciem. No pirma acu uzmetiena cilveki ir gluzi ka cilveki – vini plapa, loba seklas, izsplauj senalas, bet, ieskatoties tuvak, jus pamanisit cukas purnu vai kajas vieta naglu, vai pat vistas kepu. Dazi ar drebem un dazi bez.
Protams, vini uzreiz skatijas uz Vasiliju, kluva uzjautrinati un trok?noja:
– Paskaties uz vinu!
– Un patlas, patlas! Vienkar?i lauzu kemmes…
Kads tum?adains sirmgalvis ar bardu, kas izspraucas uz visam pusem, it ka no erk?kainam kukuruzas varpam, paliecas uz priek?u un jautaja:
– Kapec tu ?eit nonaci, labais biedrs? Jus neesat no musu cilts! Vai Ali ?kersoja Kazimira celu?
– Es neko ne?kersoju. "Es pat neesmu redzejis ?o tavu Kazimiru," atbildeja Vasilijs, apstajas pie ?kuni?a, netalu no priek?nieka. "Es patiesiba esmu no citam zemem."
– No citiem? – kliedza veca sieviete lakata, kalsna, ar piles seju. – Vai tas nav viens no tiem, no kurienes pie mums ieradas Kazimirs, melna cuska? Vin? sutija tevi, lai vinu uzraudzitu, atzisti to! Nosutija iz?naukt, vai pat kaitet! Skaties…
Cilveki saka trok?not. Tihomirs pieklauveja pie katla, aicinot pec kartibas.
Pirts durvis ar cikste?anu atveras, un no turienes skaidri bija dzirdams:
– Ak, stulbi! Drausmigi!
– Es nekaiteju, bet palidzu! – Vasilijs bija sa?utis. – Ka tu ?eit dzivo? Luk, paskaties…
Vin? pamaja ar roku.
– Tas ir netirs, nabadzigs, un pats galvenais, zel, ka ?is Kazimirs ir tavs…
Vin? automatiski paskatijas uz dadzis lapam, kas joprojam bija satvertas roka, aizkaitinats izmeta tas un nozeloja, ka nav pareizi sagatavojis savu runu. Es vismaz dazus punktus pierakstiju. Lai gan, uz ka to var rakstit?…
"Vini izturejas pret jums netaisnigi," sacija Vasilijs. – Tas nemaz nav pec labakas sirdsapzinas.
Runajot par netaisnibu, vin? atcerejas, ka turpmakas dienas gatavojas pavadit pie pults un pasutit picu.
– Te nav ko darit! – vin? kaisligi teica. – Nav ko redzet! Jums nav 24 stundu piegades, jusu lauki pat nedzemdes. Paskatieties, jus edat tikai saulespuku seklas – vai ?is seklas joprojam ir jusu kakla?
Vin? noradija ar roku. Puisis ar nagiem, kas sedeja uz balka, sastinga un klepojas. Pie vina izvirzitas lupas pielipa mizina.
Blakus vinam rosijas puscilveks ar nekaunigu seju, ar kaka usam, pu?kiem uz smailajam ausim un mikstiem, vilnai lidzigiem matiem, kas ka ku?kis izspraucas starp vina mazajiem ragiem. Vin? parstaja griezt asti uz rokas un klausijas.
– Tatad, vai jums patik ?ada dzive? – Vasilijs turpinaja. – Cik ilgi jus ?adi pastavesit, lidz savai navei?.. Starp citu, vai jus vispar esat mirstigi?
– Ko tu tiec? – jautaja no pula. "Vai nu kersimies pie lietas, vai nemaldiniet mus." Kapec mes esam ?eit pulceju?ies?
"Luk, kas," Vasilijs ieteica. "Jums ir jauzlabo sava dzive, un es pat zinu, ka." Iedomajieties: mes ?eit izveidosim dabas rezervatu…
Atdzivojies, vin? saka staigat ciema iedzivotaju priek?a, saliekdams pirkstus.
– Vispirms padarisim to skaistu. Izravesim nezales, brugesim celu, iestadisim pukes, dekorativos kirbjus. Ari ar majam kaut kas jadara, vismaz jumtus aizlapi…
Vin? apstajas, paskatijas apkart, un Mudriks klusi iejaucas:
– Un ezers…
"Un ezers," piekrita Vasilijs. – Noskaidrosim. Ienesisim neaprakstamu skaistumu un tad izplatisim zinu, ka mums ?eit ir brinumi, kas ir unikali visa pasaule. Cilveki te pludis… Uzliksim zogu, pardosim biletes pie ieejas, lai vini par velti neskatas un lidz ar to, lai mes gustam labumu. Vispirms paies garam ezeram, un bus naras… Sagerbsim jaunas kleitas, un varbut ieliksim laiva, lai labi var redzet, bet ne parak tuvu. Teiksim, lai laiva peld kaut kur ezera centra…
Iegrimis domas, vin? salika rokas uz krutim un satvera zodu.
– Ja, bet tuvaja krasta ir vinogulaji… Apgriezisim krumus, lai neaizsegtu skatu. Ka ari, iespejams, dazi ziedi, lai nosegtu smarzu…
"Es nesaprotu FAQ," veca sieviete izvilka un pavilka zilas ?alles galus uz saniem, cie?ak pievelkot to zem zoda. – Kapec mums tas ir vajadzigs?
– Un es zinu, es zinu! – puisis ar nagiem, tas pats, kur? ?orit smineja uz solina pie vartiem, entuziastiski iesaucas. "Mes ievilinasim cilvekus un tad nobiedesim vinus lidz zagas!" Tas liks tev pasmieties!
Puscilveks sarauca pieri, vicinaja spalvainas kepas un saburzija kaka usas. Vin? gribeja kaut ko teikt, bet vini vinam nelava.
Kads cits iesmejas, cilveki saka runat, un Vasilija kliedzieni noslika troksni. Vin? ludzo?i paskatijas uz priek?nieku. Tihomirs, nemis majienu, trapija pa katlu.
– Ja, pagaidi! – Vasilijs beidzot vareja iestarpinat. "Mes nevienu nebiedesim." Vienkar?i laujiet viniem iet, skatieties un maksajiet par to naudu. Vai ari vini nes edienu, vai ko jums vajag? Izveidojiet sarakstu, un mes to nemsim.
