Edgars Auziņš "Pēdas pagātnē"

Dzīvē mēs bieži sastopamies ar meliem un ļaunumu, taču tas nenozīmē, ka pasaulē ir maz krietnu un godīgu cilvēku. Šīs grāmatas galvenie varoņi kopā ar savu valsti dzīvo nevis dzīvi, bet gan likteni – ne vienkāršu, ar līkločiem, līkločiem, triecieniem, laimi gaistošu, bet tik lakonisku, kas aizrauj elpu....

date_range Год издания :

foundation Издательство :Автор

person Автор :

workspaces ISBN :

child_care Возрастное ограничение : 16

update Дата обновления : 20.04.2024


Maksims atviegloti uzelpoja – beidzot bija pienakusi ilgi gaidita parcel?ana uz savu jauno dienesta vietu. ?i vieta, ka vin? gribeja, bija Talie Austrumi un konkretak, Sahalinas sala. Pec Jaungada brivdienam vinam vajadzetu doties uz Klusa okeana pierobezas rajonu, Vladivostokas pilseta. ?i zina patikami mierinaja un sildija vina dveseli.

Pec ?kir?anas no sievas vin? tikai sapnoja par aizie?anu, lai kalpotu prom no Alma-Atas. Sahalinas sala, vinaprat, bija tie?i tada vieta.

Vinam bija problemas ar delu, Klims bija iedzivojies, labi macijas, nodarbojas ar sportu un uztureja normalas attiecibas ar mati. Nu, un visbeidzot, vinam bija draudzene, kas bija loti svariga lieta jaunam virietim, kur? atradas kazarmu situacija.

Maksimam atlika tikai rezervet bileti, sakravat mantas, nosutit bagazu un uzklat galdu atvadu vakarinam ar draugiem un kolegiem…

Cekista diena, par ko tik daudz runaja pierobezas skola, saistiba ar gaidamo ?tirlica iera?anos, aizgaja aizmirstiba. Iemesls tam bija jauni nemieri jaunie?u vidu nacionala meroga del, bet Karaganda. Ka jau galvaspilseta, ari tur saka trakot vairaku augstskolu studenti. Robezskola atkal tika parcelta uz “Pastavigas kaujas gatavibas” rezimu…

Klims mierigi reageja uz teva parcel?anu, jo ?is notikums bija gaidams. Vin? ari mierigi reageja uz to, ka tik loti velama tik?anas ar slaveno kinoaktieru nav notikusi. Vienigais, kas vinu un vina draugus apbedinaja, bija tas, ka vinu kurss nespeja piedalities ekstremistu sacel?anas apspie?ana.

Vinus nemaz nesamulsinaja fakts, ka slimnica un medicinas nodala bija piepildita ar vecako kla?u kursantiem, kuri tika ievainoti un sakroploti sadursmes ar ekstremistiem. Vini visi vinu acis bija varoni.

Skaidrs, jaunie?i, dodiet viniem iespeju kautina ar ienaidnieku nodirat dures, un ka varda ?is jautajums viniem nerodas. Galvenais, ka viniem tas ir OBLIGATI! Ka gan lai neatceras Rietumu psihologus Lorencu un Mareju, ka ari vinu domubiedrus, kuri apgalvoja, ka cilveks pec dabas ir nikns.

Situacija ar notiku?o notikumu vertejumiem starp virsniekiem bija at?kiriga. Ja sakuma kursa virsniekus, ka ari vinu palatas domineja kaujiniecisks noskanojums, tad velak tas krasi mainijas.

Kluva zinams, ka liela dala aiztureto jaunie?u ar specialajam automa?inam un autobusiem nogadati vairakus desmitus kilometru no pilsetas, kur puskaili atstati lauka sniega, bet daziem novilktas bikses. Neglaimojo?i vertejumi lija uz tiesibsargajo?o iestazu darbiniekiem.

Vai vini ir kluvu?i pavisam traki? – visiem gaisa virmoja viens un tas pats jautajums.

– Varbut ta tomer ir apmelo?ana? Vai tie?am musu kra?nie likumsargi sasniegu?i tik mezonibu,” saruna ar Nikolaju ?aubijas Maksims.

Uz ko Nikolajs zino?i iesmejas.

– Kas tur par apmelo?anu? Mans onkulis to visu apstiprinaja, vin? pat rakstija par to vestuli savai vadibai un partijas Centralajai komitejai. Iek?eja karaspeka karaviri piespieda aizturetos vairakas stundas gulet uz zemes. Taja pa?a laika vini nodro?inaja, ka vini vienmer pieskaras zemei ar krutim, un ikviens, kur? kaut uz sekundi uzdro?inajas pacelt galvu vai pacelt kruti no zemes, nekavejoties sanema vel vienu sitienu ar nuju.

– ?ausmas! Nav maijs, bet decembris,” sa?utis bija Maksims. "Es varu iedomaties naidu, kas piepildija vinu dveseles…

– ?ada lopiska uzvediba pret vietejiem mums, krieviem, noteikti nepievienoja milestibu…

– Tev taisniba, tas neko nepievienoja.

– Starp citu, ko priek?nieciba atbildeja tavam onkulim?

Nikolajs pasmaidija.

"Vin? tika izsaukts uz partijas Centralo komiteju, un viens no sekretariem vinam dusmigi teica: "Kapec jus neatnesat viniem savu segu no majam?"

– Nu ?ai sekretarei ir purns. Bet viss sakas ar miermiligiem saukliem, kazahi tikai gribeja atcelt sve?inieka – Kolbina iecel?anu un vina vieta ievelet kazahu vai vismaz kazahu, par ko viniem tika pilniba atteikts.

– Mans onkulis stastija, ka tiesibsargajo?as iestades aiztureju?as apmeram desmit tuksto?us cilveku, aptuveni divi tuksto?i kazahu guvu?i traumatiskas smadzenu traumas. Un cik cilvekus aizveda uz laukiem, cik nirgajas – Dievs vien zina. Luk, ko maksaja operacija ar nosaukumu “Blizzard”. Un ?is kompartijas CK sekretars ir snukis,” ar nicinajumu sacija Nikolajs. “Vin? izvirzija ?o jautajumu Iek?lietu ministrijas vadibai, lai mans onkulis tiktu atlaists no varas ka neapzinats elements.

– Tavs onkulis laikam uztraucas?

– Ne isti. Vin? nosplaujas…” Nikolajs pasmineja. "Vin? saka, ka vairs nevelas stradat ?aja valdiba." Patie?am, saskana ar Centralas komitejas noradijumiem pilseta no krievu vidus tika izveidotas tautas vienibas, kuru skaits bija aptuveni desmit lidz piecpadsmit tuksto?i cilveku. Rupnicas viniem tika razoti ieroci – armaturas luzni, kedes, gumijas troses, it ka pa?aizsardzibai un aizsardzibai no kazahu huliganiem.

Sava vestule, kuras eksemplaru es izlasiju, vin? rakstija par nepielaujamibu veidot vienibas, pamatojoties uz tautibu, jo tas var novest pie neatgriezeniskas ?kel?anas starp divam braligam tautam, kuras daudzus gadus dzivoja draudziba un saticiba.

– Labi darits, tavs onkul. Un labi paveikts musu generalim,” piebilda Maksims. “Dzirdeju, ka vinam piedavaja izvirzit darbiniekus, kuri atradas laukuma pie CK ekas, apbalvot ar medalam “Par izcilibu sabiedriskas kartibas sarga?ana”, tacu vin? atteicas, uzskatot, ka robezsargiem ir neheroiski izklidinat savus spekus. cilveki ar sapiera asmeniem.

Nikolaja seja parskreja smins.

– Vinam piedavaja medalas, lai netiktu atjaunoti mums nodaritie materialie zaudejumi. Ar medalam ir vieglak – vini tas pie?kira un aizmirsa. "Un tatad ir jamaksa cetrdesmit devini tuksto?i se?desmit se?i rubli," vin? sarkastiski iesmejas.

– Ka jus zinat par ?iem bojajumiem?

"Tas viss ir no vienas vietas – no mana tevoca." Tomer pietiek par vinu. Pastasti labak, ka iet ar tavu delu Klimu,” Nikolajs jautaja pirms aizbrauk?anas, “iespejams, priecajas, ka neiekluva putra un nesasita pa seju ar kiegeli?”

"Ja es butu priecigs…" Maksims iesmejas, "preteja gadijuma vin? skumst kopa ar draugiem, ka nav sanemis iespeju izcelties, aizmirstot, ka kaujas lauka var notikt viss…"

– Vai vinam ir draudzene?

Maksims pek?ni jutas smiekligs.

"Tu neticesi, bet manam delam svarigaka ir varoniba, vin? kadu laiku aizmirsa par savu draudzeni." "Bet vina macas makslas un teatra instituta, ?aja ekstremisma perekli," vin? pek?ni satraucas. "Ir gandriz devindesmit procenti vietejas etniskas grupas, ja ar vinu nebutu notikusi nepatik?anas…

Maksima sledziens par delu bija nepareizs; vakara Klims ieradas vina biroja. Vin? izskatijas arkartigi noraizejies.

"Tet," dels izplapajas no durvim, "vada komandieris lava man aiziet pie jums tikai uz desmit minutem, tapec klausieties mani uzmanigi." Es velos, lai tu apciemo Dusju un iedod vinai manu vestuli. Vina ar prieku to sanems Vecgada vakara, taja ir paris vacu Jaungada uzlimes. Dusja jau divas nedelas kluse, man ir slikta sajuta, ka ar vinu kaut kas ir noticis…

– Neuztraucies, dels. Pirms Jauna gada pasts ir parslogots, tapec ir problemas. Starp citu, no kurienes pie jums ieradu?as kontrabandas preces? – Maksims jautaja.

– Toliks man uzlimeja uzlimes, vina bralis dien Vacija, padomju karaspeka grupa.

"Ah-ah," sacija Maksims, "tur ir daudz tik labu lietu." Demobilizetajiem karaviriem, kuri dieneja Vacija, uzlimes ir cienijams atributs.

– Un bralis ari Tolikam atsutija pildspalvu ar kailas meitenes gerb?anos un izgerb?anos. Smiekligi! Vin? man tikai radija, jo baidas, ka vinam to atnems. Vini teiks, ka tas nav atlauts…

"Un vini teiks pareizi," tevs pasmineja.

– Kad tu nodosi vestuli Dusjai?

"Es ?odien do?os pie vinas." Vai vina ir “Kompota”, Yablochnaya iela?

"Ja," Klims smejas, vina tur dzivo, vinas majas numurs ir 21…

Tum?ajas decembra debesis viens pec otra zibeja signalraketes, ar dzeltenu gaismu apgaismojot privatmajas dzivojamaja sektora, ko tauta deve par “Kompotu”, jo tas ielas nes auglu nosaukumus: Jablocnaja, Gru?ova, Vinogradnaja…

Tris jauni pui?i, gerbu?ies melnos aitadas kazokos, ar paceltam apkaklem un par acim novilktam cepurem, atvera vartus un apnemigi iegaja kadas mazas majas pagalma.

Necaurredzamo tumsu pagalma kliedeja tikai uz staba karajo?a vientula ielas luktura gaisma un dzeltenas gaismas stremeles, kas sucas pa mazo ?kibo logu koka slegu spraugam.

Viens no nelugtajiem viesiem saliektam kajam pielida pie loga un uzmanigi ieskatijas viena no slegu plaisam.

"Es redzu divas sievietes," vin? atri sacija.

– Izskaties labak. Viniem vajadzetu but trim,” caur sakostiem zobiem nomurminaja vina lidzdalibnieks.

– Ne, vini ir divi…

"Tatad tre?ajam loti paveicas," vin? launi iesmejas…

Maja patie?am bija divas sievietes – Dusja un vinas mate Jelena Feliksovna Tobolskaja. Vecmamina Matrjona Iljinicna, kuru Dusja sauca par “veco mati”, saslima un vairakas dienas atveselojas pilsetas slimnica.

Sievietes sedeja pie galda un gatavoja klimpas Jaunajam gadam. Kakta skali tik?keja vecs vecteva pulkstenis.

Dusja jau otro nedelu izlaida nodarbibas instituta pek?nas "etnisko grupu" agresijas del pret viniem, ka vina un vinas draudzene Alla sava starpa sauca kazahu studentus. “Etniskas piederibas” vinu instituta veidoja parliecino?u vairakumu, tacu tas vinus netrauceja, bet, ka izradijas, tikai pagaidam – lidz “Zeltoksanas” sakumam.

Instituts vienas nakts laika parvertas par niknu cilveku kaislibu juru. Tas gaitenos paradijas pieaugu?i virie?i, kurus ieskauj vecako kla?u skoleni, kuri acimredzami nebija skolotaji. Vini visi kaut ko dusmigi kliedza kazahu valoda un kaisija skrejlapas ar kareivigiem aicinajumiem.

Pec dazam stundam kursa biedru rokas nez no kurienes paradijas metala tapas un kedes, ar kuram vini izaicino?i vicinaja, metot jegpilnu skatienu uz krievu tautibas studentiem. Vinu sejas dega dusmas, un vinu acis bija neprata pilnas…

Pie izejas no instituta vinus un Allu aptureja vecako kla?u studentu grupa, kuru vadija instituta labi pazistams sportists ar nosaukumu “Abdrakhman”. Viniem tika pasniegti baneri ar uzrakstu "Kazahstana kazahiem!" un, draudot nodarit fizisku kaitejumu, vini piespieda mus doties kopa ar visiem parejiem uz Brezneva laukumu. Pa celam viniem izdevas apmaldities puli un aizbegt…

Jau vakara no televizijas zinam vini uzzinaja par asinaino slaktinu, kas notika laukuma pie Kazahstanas Komunistiskas partijas Centralas komitejas ekas.

Hronikas kadros bija redzams, ka tuksto?iem cilveku pulis, kas sastaveja galvenokart no studentiem, brunoti ar mietiem, pastiprinajumu un lauzniem, ar skaliem kliedzieniem metas iebrukt Centralkomitejas eka, cen?oties apgazt karaviru, policistu un robezsargu rindas.

Objektivs iemuzinaja vieteja televizijas darbinieka saplestu kermeni, se?padsmitgadigu krievu zenu, vinu vienaudzu, kuru autobusa konduktors nodura lidz navei, un asinojo?u kazahu jaunieti…

Visas dienas, kamer televizija tika parraiditi asinaina slaktina videoieraksti, Dusja uzmanigi ielukojas robezsargu sejas, kas aizstaveja pie Centralkomitejas ekas ieejas, jo Klims vareja but vinu vidu.

Vina pat domaja, ka redz vina tevu, bet tad vina par to ?aubijas. Vinai bija slikta redzes atmina, un vina bija vinu redzejusi tikai divas reizes sava dzive.

Par studiju turpina?anu instituta pec notiku?a nevareja but ne runas. Dusja to lieliski saprata, tacu vina nezinaja, ka par to pastastit matei. Tapec vina nolema sarunu par ?o temu uzsakt pec Jaungada brivdienam.

Alla ari nolema pamest institutu. Vina, at?kiriba no draudzenes, jau visu bija izstastijusi saviem vecakiem. Vinas teva lemums bija kategorisks.

"Jums jaatstaj ?i "bursa", vina ilgi bus drudzi," sacija tevs. – Kazahi ir atriebigi cilveki. Un vini tev un tavam draugam nepiedos jusu draudzibu ar pierobezas skolas kursantiem,” vin? piebilda teiktajam.

"Dusja, ?kiet, ka kads ir ienacis musu pagalma," mate bailes sacija, "es dzirdeju vartu cikste?anu…

Dusja iegaja gulamistaba un paskatijas pa loga aizkariem. Vinas sirds saznaudzas. Abi pui?i, kas staveja preti savas majas logiem, vinai bija labi pazistami, un vina tos uzreiz atpazina.

Tas bija “Abdrahmans”, kur? draudeja vinai un Allai ar vardarbibu, ja vini atteiksies iet ar viniem uz laukumu, un Askars Baizanovs, Gazizas draugs, kuru savulaik piekava Klims.

"Mammu, mes to nevienam neatveram," vina cuksteja un kluva bala.

– Protams, meitin, mes to neatversim. Ir par velu…

Pie durvim pieklauveja. Mate, parvarejusi bailes, izgaja gaiteni un uzmanigi piegaja pie ardurvim.

– Kas tur ir?

– Sveiki! Mes esam Dusjas instituta draugi. "Mes velamies vinu apsveikt ar tuvojo?os Jauno gadu," skaneja atbilde…

Mate pagriezas un jautajo?i paskatijas uz savu meitu. Dusja izmisigi pakratija galvu: "Neveriet vala!"

– Vina nav majas, vina ir kopa ar draugu, vina bus rit.

Aiz durvim bija kaut kada knada.

– Etirik aitasyn! (meliga kuce, kazahs) – launa balss kerca, – tava meita ir majas un vina gribot negribot sanems savu davanu no mums…

– Nekavejoties ej prom, citadi izsauk?u policiju!

– Zvani, ja vari!

Mate piesteidzas pie telefona un uzsauca 02.

– Sveiki! Policija!

Uztverejs atbildeja klusedams.

– Mammu, vini pargrieza vadu…

– Dzirdeju izsista loga stikla skanu…

Sievietes metas istaba, bet jau pie sliek?na atkapas no karstuma vilna, kas metas vinam preti. Ugunsgreks plosijas telpa. Deguns satvera uguns un benzina smaku.

– Palidziet! Mes degam! Uguns! – mate kliedza un uzreiz noklepojas no asajiem dumiem. – Meitin, aizbegsim no majam!

Vini pieskreja pie ardurvim, tacu nevareja tas atvert – laundari tas bija atbalstiju?i no arpuses. Dusja, baidoties tikt sadedzinata uguni, bija paralizeta: vina nevareja ne kliegt, ne raudat…

Mate nepadevas. Vina nogaza uz gridas koridora stavo?o udens mucu, tadejadi paverot ieeju pazeme.

– Atri iekap pazeme! – vina paveleja meitai un, negaidot, kad vina to izdaris, satvera vinas roku un burtiski vilka vinu uz turieni…

?eit ir Apple iela. Tur, aiz stura, ir maja, kura dzivo Dusja kopa ar mati un vecmaminu. Automa?inas lukturu gaisma Maksims ieraudzija tris jaunus kazahus, kas skrien pa celu vinam preti.

Ieraudzijis savu Ziguli, viens pacela roku. Maksims vinu uzreiz atpazina. ?is bija Baizanovu gimenes degenerats, kur? sabojaja daudz vina asinu, apgalvojot, ka Klims kautina laika izravis kabatas.

– Nu, es ne! Es varu panemt tikai briedi uz kapuces! – Maksims caur zobiem nomurminaja un nospieda gazes pedali grida. Vina pek?ni atkal uzliesmoja dusmas pret vinu un visiem tiem, kurus vin? pirms dazam dienam bija nomierinajis laukuma.

?eit atrodas Tobolsku gimenes maja. Bet kas tas ir? No majas logiem plosijas liesmas.

– Smuki! – vin? zvereja. "Izskatas, ka laundari, kas vinam saskaras, aizdedzinaja ?o maju."

Vin? izleca no ma?inas un uzskreja uz lievena. Ar sperienu vin? izsita ardurvis atbalsto?o deli un iekluva maja. Vin? ar kaju atvera istabas durvis. Uguns taja plosijas no visa speka, oranzas liesmas laizija sienas.

Vin? paskatijas uz aug?u. Dega ari griesti, un no tiem krita dzirksteles. Paskatieties, kas driz sabruks. Dumu del bija gandriz neiespejami kaut ko redzet. Maksims uz mirkli sastinga izmisuma.

– Maja ir kads! – vin? kliedza un klausijas. Neviens neatsaucas. Bija dzirdams tikai augo?as uguns rukona un sprak?ke?ana.

Все книги на сайте предоставены для ознакомления и защищены авторским правом