Musu dienas. Karlovi Vari
Vecais vins jau sen bija beidzies, uz letes staveja tuk?as glazes. Ganu?s noguris atspiedas antika (vai, pareizak sakot, vienkar?i veca) kresla. Julija Nikolajevna, gluzi preteji, sedeja uz pa?as ku?etes malas, izstiepusies, it ka butu gatava atraisities, begt… Spriezot pec sapnainas, apgaismotas sejas, begt pec milota. .
– Nu, ka tas viss beidzas? – vina nepacietigi jautaja. – Vai tie?am lidma?ina nolaidas Vacija?
"Ja," Ganu?s pamaja. – Vacija. Sporta lidlauka Veidena. Un Rietumvacijas valdiba atteicas izdot noziedzniekus Cehoslovakijai. Karlis tomer tika notiesats par pilota nogalina?anu. Bet vini man iedeva tikai piecus gadus un pec diviem atbrivoja ar amnestiju. Parejiem paveicas vel vairak. – Vina balsi bija dzirdamas skaudibas notis. "Vini cietuma atradas tikai isu laiku." Un tad visiem, ari Miroslavam, tika pie?kirts politiskais patverums. Preti vini ludza tikai vienu: runat preses konference un aprakstit socialisma ?ausmas. Maza cena, kas jamaksa par tiesibam dzivot briva valsti!
"Vienkar?i brinumi…" nomurminaja Julija Nikolajevna.
"Miroslavs, protams, bija noraizejies," Hanu?s paraustija plecus. – Man pietruka maju, man pietruka vecaku. Tev, – galants paklani?anas Julijas virziena. "Tomer es atri atradu mierinajumu sava darba, tikai taja." Es vareju apstiprinat savu arsta diplomu. Operets. Ta uzplauka tik loti, ka tika runats pat – tepat Karlovi Varos -, ka lidma?inas nolaupi?anu organizeju?i specdienesti no Vacijas.
– Par ko? – Tatjana bija parsteigta.
– Lai jusu riciba butu talantigi specialisti. Tas pats Miroslavs. Kopuma izradijas interesanta lieta: starp tas lidma?inas pasazieriem bija daudz slavenu cilveku. Matematikis. Biologs. Vairaki ieverojami inzenieri. Vini visi viena reize ludza atlauju izcelot, tacu Cehoslovakijas valdiba tos atteica.
"Nu, mulkibas," Sadovnikova jaunaka iesmejas.
– Nekadas mulkibas. Vienkar?a prakse. 1951. gada – pec Vacijas izlukdienestu paveles! – Viss vilciens tika nolaupits. Vin? devas no Pragas uz A?u, kas atrodas tie?i pie Vacijas robezas. Piecpadsmit minutes pirms iera?anas lokomotive ielauzas tris cilveki. Vini versa ieroci uz ?oferi un vina paligu un lika nesamazinat atrumu A?a, pabraukt garam stacijai un steigties talak uz Vacijas Federativo Republiku. Parasti vilcieni, kas brauca uz E?u, tika novirziti strupcela. Tomer ?eit viss bija lieliski aprekinats: isi pirms incidenta Vacija iebrauca vilciens ar oglem, parmijas vel nebija pagrieztas atpakal, un vilciens dro?i ?kersoja robezu. Robezsargi nespeja vinu noverst – vini bija tik apstulbu?i, ka tikai saka ?aut pec vina… Puse pasazieru tika bridinati un speciali vinam nopirka biletes. Atliku?ie piecdesmit septini cilveki taja nokluva nejau?i. Starp citu, tikai desmit atgriezas atpakal Cehoslovakija.
"Ap tiem gadiem es lasiju, ka viens cehu puisis, ?kiet, no Pragas, meginaja nolaupit lidma?inu," atcerejas Julija Nikolajevna. – Bet viss beidzas loti slikti…
"Ja, Pjotr Havelka," Hanu?s pamaja. – Kravas ma?inas vaditajs. Apmeram se?us mene?us velak – un vinu iedvesmoja Karla un vina biedru piemers. Par lidzdalibniekiem vin? panema ari brali un divus draugus. Bet vini lidoja ara no Pragas, un tur jau bija metala detektors. Vin? reageja uz ieroci, Havelka tika aiztureta. Vina draugi vareja aizlidot, tacu neapbrunoti, un pat bez vadona vini neuzdro?inajas nolaupit lidma?inu. Visus cetrus tiesaja, Havelkam deva devinus gadus.
No Julijas Nikolajevnas garlaikotas sejas bija skaidrs, ka ?is detalas vinu neinterese.
– Nu, kur tagad ir Miroslavs? – vina izblava. -Zini?..
"Ja, protams," Ganu?s pasmaidija. – Vin? praktizejas Turcija, pec tam parcelas uz Kanadu un tagad dzivo Spanija. Tagad, cik man zinams, vin? ir partraucis darbibu, bet turpina aktivi konsulteties. Celo pa visu pasauli.
– Vin? ir precejies? – Julijas balss nedaudz triceja, Tanja smaidot paskatijas uz mati.
Ganu?s bija neizpratne:
– Es… es, godigi sakot, isti nezinu. Es domaju, ka vin? bija precejies, bet tagad ir ?kiries. Sen.
"Es redzu," Julija Nikolajevna noputas.
Tatjana nejau?i jautaja:
– Kapec vin? mus tomer uzaicinaja uz ?o veikalu?
– Kas tev ir prata? – pardeveja bija neizpratne.
– Kapec manai matei Rusalkinas buda bija skaidri rakstits: “Ganu?s zina”?
"Ja?…" vecais virs izlikas parsteigts.
– Vai Miroslavs ieradas Karlovi Varos? Kad?
– Vel 1990. gada. Uzreiz pec tam, kad Vaclavs Havels izsludinaja amnestiju.
"Ja, Tanja, jus to teicat," mana mate priecajas, "ka lapenes zimite tika izgatavota pirms divdesmit gadiem!"
Tacu, meitene pamanija, pardeveja acis ?audijas.
– Divaini. "Loti divaini," Tatjana domigi sacija. – Teiksim. 1990. gada Miroslavs sanema amnestiju, vareja atgriezties Karlovi Varos, pastaigajas pa pilsetu, atcerejas savu seno milestibu… Bet kapec atstat zinu lapene? "Vina versas pie mates: "Vai nebutu bijis vieglak atbraukt pie jums uz Maskavu?"
"Es… es apprecejos 1990. gada," apmulsusi atgadinaja Julija Nikolajevna. – Varbut Miroslavs par to uzzinaja? Un tu negribeji sabojat manu dzivi?
Tatjana nicino?i paraustija plecus:
– Vareju rakstit agrak, pirms jusu laulibam, no Vacijas vai Turcijas. Vismaz paskaidrojiet, kapec neieradaties uz randinu. Un vin? pazuda pavisam.
"Vin? rakstija," Ganu?s klusi sacija. – Miroslavs man teica. Dazas dienas pec tam, kad es nokluvu Vacija, un pec tam daudzas reizes. Vestules acimredzot nekad nesanaca.
– Nozelojams attaisnojums! – Sadovnikovas meita to atmeta.
"Tu, Tanja, nezini, ka bija toreiz," mate iestajas par savu milako. – Sarakstijos ar kolegi no Bulgarijas – un zinas vienmer pienaca atvertas. Un te – no Vacijas!.. Un pat no terorista!
“Kopuma, Yulechka, es tev visu izstastiju, un tad dari, ka uzskati par pareizu,” rezumeja vecais virs. – Es jums iedo?u Miroslava pa?reizejo adresi, ja velaties, zvaniet vinam vai rakstiet vinam. Ne – jusu griba.
Pardevejs smagi piecelas no kresla. Veikala tikko bija ielukojies atvadu saulrieta saules stars, nezeligi izcelot dzilas kruncinas ap muti, iekritu?ajiem vaigiem un noguru?ajam, izbaleju?ajam acim.
"Miroslavs, iespejams, ir tas pats vecais puisis," Tanja nicino?i nodomaja.
Un Ganu?s sviniga toni sacija:
– Miroslavs, kad mes toreiz, devindesmitajos, iepazinamies, vin? man teica: “Es esmu vainigs Julijas priek?a, un vinai ir tiesibas mani izdzest no savas dzives. Bet ir viena lieta…"
Pardevejs pek?ni apklusa, smagi vilkdams kajas, un ievacas veikala dziluma. Vin? paradijas atri – ar melnu samta kasti rokas.
– Nevar but! – Julija Nikolajevna noelsas.
"Tu uzmineji," Ganu?s silti pasmaidija.
Un paris sekunzu laika uz vinas kakla uzspideja kaklarota – ar lielu smaragdu centra, ko ierameja zelta kuloni.
– Un tev, mammit, ir laba gaume! – Tatjana noverteja.
Pardevejs ieskatijas Julijas Nikolajevnas priecigaja seja un pasmaidija:
– Miroslavs loti uztraucas, ka tu toreiz nepanemi lidzi kaklarotu.
"Man nebija ?aubu, ka es vinu satik?u rit," vina noputas.
"Lai ka ari butu, jusu lieta beidzot ir atgriezusies pie jums," vecais virs svinigi pazinoja.
Tanja ?aubigi jautaja:
– Cik gadus jus to glabajat? Kop? devindesmitajiem gadiem?!
"Nu… ja," vecais virs atkal samulsa.
Tomer vin? atri sanemas un runaja daudz parliecino?ak:
– Ja. Kad Miroslavs atgriezas Karlovi Varos, vin? nekavejoties ieradas pie manis. Nu vin? man ari to pateica, izradas, tev bija romans… Un vin? man iedeva kaklarotu. Starp citu, es pats vinam toreiz teicu: kapec? Satiec vinu pati, tagad robezas ir vala. Bet vin? ir… romantikis, fatalists! Ne, vin? atbild, lai tas ir ar tevi. Julija izlasis manu zinu, atnaks ?urp un atdos vinai sikumu. Un ja ne, tad tas nav liktenis.
"Jus esat godigs cilveks," aizkustino?i sacija Julija Nikolajevna.
"Bet es ari esmu pelnijis to laimi, redzot, ka smaragds mirdz uz jusu jauka kakla," vecais virs nozelojami sacija.
15 nodala
Musdienas. Almunekara, Spanija. Miroslavs Krass
Miroslavs Krass piegaja pie milziga loga, kas aptvera visu sienu. Druma jura, pamests uzberums. No oktobra lidz aprilim pilseta nav ko darit. Vasara ?eit dardeja diskotekas, jaunie?i ruca uz motorolleriem, dumi cirtas no visam apkartejam kafejnicam: grileja sardines, uz oglem ciksteja gambas – milzigas garneles, vietejais Alhambra alus pluda ka upe. ?kiet, ka visi jaunie?i no Granadas, Sevilas un Malagas pluda ?eit uz Almunekaru. Krastmala bija krasu pilna, smejas, dejoja trakuliga ritma.
Tacu, tiklidz pienaca septembris, saule norima, sakas nodarbibas universitates, un jaunie?i pameta pilsetu. Promenade pie juras arpus sezonas staigaja tikai dazi vietejie, parsvara gados veci cilveki. Meitenu vieta sikajos ?ortinos ir senatnigas vecmaminas, skalo pui?u vieta ir gludi veci. Uz simulatoriem – tie tika novietoti visas pludmales pec mera paveles – vairs nebija ne blenas, ne skupsti?anas. Gados vecaki kungi sporta inventaru izmantoja tikai paredzetajam merkim – uzpumpeja vedera muskulus kopa ar novajinatajiem aug?stilbiem. Un reto atverto kafejnicu ipa?nieki uzreiz mainija savu augstpratigo un nicino?o sejas izteiksmi pret sirsnigam rupem par katru (tagad zelta vertu!) klientu.
Bet divaina lieta: Miroslavs pec vecuma bija daudz tuvaks pieklajigajiem Almunekaras iedzivotajiem. ?kiet, japriecajas, ka pilsetina ir klusa, var baudit mierigas pastaigas un tuk?as pludmales. Tomer katru reizi, kad svetku laiks ?eit nomira, vin? kluva skumj?. Dazreiz vin? pat steidzas “dzenat puli” – devas uz Granadu, Barselonu vai talak, uz vienmer rosigo un trok?naino Londonu. Vin? nebija gatavs vecumdienam, vinam vel nebija vajadzigs miers. Un es ?eit nepirku dzivokli, lai pavaditu savus vecos gadus pensija. Vienkar?i pilseta bija maza, ne parak populara, tapec nekustamais ipa?ums ?eit bija lets. Sava milotaja anglu Braitona vin? vareja atlauties tikai studiju nomale, protams, bez jebkada “skata”., ?eit es nopirku jauku divu gulamistabu dzivokli pirmaja rinda, ar balkonu, ar pilniba stikla sienu.
Nevareja vinu nosaukt par nabagu (vai pat ar zemiem ienakumiem) – drizak vin? bija vidus?kira. Citi priecatos par tadu stabilu finansialo stavokli ka vinam.
Bet Miroslavs tads nebija. Pec izcelsmes vin? ir krievs: pastaigajies, dvesele. Un vecumdienas, parsteidzo?i, vieglpratibas iezimes saka paradities ipa?i skaidri. Arkartigi, ka tagad saka jaunie?i, vinasaspringts nepiecie?amiba planot korozivus izdevumus eiropeiska veida.
Tomer, ja Julija vinam piezvanis, visa vina dzive mainisies.
Vinas fotografijas katru dienu tika nosutitas Miroslavam. Vin? tagad sedeja uz balkona kopa ar otru dalu no viniem. Vin? iemalkoja Rioha ar ledu, iemeta mute siera kubinus un neieintereseti skatijas uz tuksne?aino juru – paris mak?kere?anas ?oneri un vientul? valzirgu peldetajs, protams, neskaitijas kompanija.
Es paskatijos uz kartem daudz alkatigak. ?eit ir Julija viesnicas vestibila. Veikala vina iznaca no pielaiko?anas kabines un paradija meitai kleitu. Parka – smaidot rudens saulei. Restorana vin? ar dak?inu un nazi drosmigi sagriez milziga karbonade.
Tas, protams, ir mainijies. Tas nav pat vecuma jautajums, ne nokaraju?as figuras, ne grumbu jautajums – tas ir acu jautajums. Reiz vini bija milzigi, uzticigi, paredzo?i. Un tagad vini izskatas noguru?i un skumji. Un tur neko nevar darit. Pat tad, ja kopa ar varnu kajinam rupigi nonemat nasolabialas krokas, vinas seja neklus jaunaka. Sievietes maldas, domajot, ka laiks atstaj savas pedas – ar grumbam, vecuma plankumiem. Tas nav vinu izskats, kas nosaka vinu vecumu. Daudz redzets, gudrais…
Miroslavs no attaluma nopetija Juliju tuvplana. Vin? pieversa uzmanibu visam: ka vina bija gerbusies, kadas kurpes vinai bija, vai vinas rokas bija koptas. Salidzinajuma ar citam krievu sievietem vina izskatijas diezgan labi: terpi acimredzami nebija no tirgus, apavi, lai ari nebija moderni, bija adas un kvalitativi. Tomer vinai, protams, pietruka spiduma, kas piemit pat Eiropas damam ar videjiem ienakumiem. Manikirs – pa?taisits. Mati bija pilnigi nomaco?i: balinati, ar “kimikalijam”.
Meitene, kas pavadija Juliju Nikolajevnu (vin? jau zinaja – vinas meita), izskatijas iespaidigaka. Vina bija pec izskata pieticiga, valkaja jakas dzinsus, tacu drebes vinai piestav ka cimds, un visadi sikumi – piemeram, Prada kakla lakats vai stiligs zelta pulkstenis – nepieludzami liecinaja: skaistulei ir gan gaume, gan speja iegadaties terpus. dargos veikalos. Ari sejas izteiksme radikali at?kiras no manas mates. Julija Nikolajevna, tapat ka lielaka dala krievu, kas nonak arzemes, fotografijas izskatijas nedaudz nobijusies un saspringta. Jauna meitene, gluzi preteji, ir atvieglota, pat nekauniga. Vina noteikti zina sve?valodas, ir pieradusi apmeklet Eiropu, tapec vina neapmaldas. Pat doma pazibeja: "Man ar vinu nebutu nekadu problemu!"
Dzive, protams, ir padarijusi Juliju gudraku, tacu vina joprojam izskatijas acimredzama un skaidra. Un vinas meita – ak, vinai nav viegli! ..
Miroslavs iedzera vel vienu malku vina un paskatijas pulksteni. Astoni vakara. Cehijai tagad ir tads pats numurs. Vin? zinaja, ka Julija pirmo reizi bija iegajusi vina veca drauga Hanu?a veikala pirms trim stundam. Vai tie?am vini joprojam sazinas?! Vai ari vini sen runaja, vina bijusi milota sanema vinas kaklarotu, izgaja no veikala – un viss?.. Nu, nav izslegta ?ada notikumu attistibas iespeja. Vina apmierinaja savu zinatkari, sanema davanu, lavas jaukam atminam – un izsvitroja vinu no savas dzives. ?oreiz tas ir galigs.
"Ne. Neviena sieviete nevar pretoties: redzet, ja pek?ni rodas iespeja, savu veco milestibu,” vin? meginaja sevi mierinat. Vin? pabeidza vinu un pieversa skatienu no garlaicigas juras uz krastmalu. Ak, te ir vesela drama: lejas kaimina taksis no majas otraja linija reja uz retriveru, saimnieki (protams, abi sirmgalvji) veltigi centas partraukt stridu. Smiekligas, sikas, provincialas attiecibas un bazas. Ne, vin? nemaz nejutas dala no mierigas vietejas dzives.
Ja Yulka nezvana, jums tas bus jadara pa?am. Lai gan labak – daudz labak! – lai vina butu pirma, kas uznemas iniciativu. Vai man tas javelk, Ganu?a? Ne, jums nevajadzetu izradit parak lielu interesi. Mums jadod vinai laiks to pardomat un sagremot.
Antonio, pavars no restorana pari ielai, aizdedzinaja grilu – Almunekara ogles tradicionali tureja laivas, kas veidotas ta, lai tas izskatitos ka istas. Nak pavasaris, zivis dievigas… Vai jaiet vakarinas?
Un taja bridi iezvanijas telefons.
– Ola? – Miroslavs steidzigi atbildeja.
"Sveika," atbildeja nedro?i sievietes balss.
Krass pa?apmierinati pasmaidija.
Ta bija vina.
16 nodala
Musu dienas. Karlovi Vari. Tana
Skabekla terapija ir smiekliga lieta. Cilveki sez saulo?anas kreslos, degunos tiek ievietotas caurules, caur tam tiek piegadats skabeklis. Uzlabojas, ka rakstits proceduras reklama, smadzenu asinsriti. Noderigi, patikami, nav apgrutino?i. Bet Tanja nespeja atbrivoties no izniekota laika sajutas. Es vienkar?i nespeju noticet, ka vina – kaujinieciska, vienmer aiznemta piedzivojumu cienitaja – sedeja kresla ar salmiem deguna. Nem perlu vannas, dodas uz sals alu un apmekle Kneipa hidroterapiju. Un pa celam vin? ar citiem (tikai gados vecakiem!) spa centra apmekletajiem parruna ozona slana retina?anu un eiro nestabilitati.
?eit vina ir! Es ierados ?eit, lai uzlabotu savas mates veselibu un vinu izklaidetu, bet izradijas, ka vinai pa?ai jaarste. Mamma pilniba izbauda svetku romantiku.
Noslepumainais kirurgs Miroslavs Krass paradijas Karlovi Varos – tiklidz mamma svilpa. Vin? izradijas loti iespaidigs, gar?, dizciltigs sirms virietis. Vin? gerbas gliti un runaja krieviski ar patikamu akcentu. Vin? nekavejoties vilka mati un meitu, lai svinetu tik?anos – restoranu, Tatjana noverteja, izvelejas labu. Vin? lika viniem pasutit “visu, ko dvesele prasa”. Ziedu pardevejs, ienacis zale, izvelejas divus labakos pu?kus. Un vispar es centos visu iespejamo, lai parsteigtu un parsteigtu. Vin? uzrunaja viesmili cehu valoda, pateica paris frazes, kuras sievietes nevareja saprast, un vin? uzreiz saka trakot un skraidit. Pec vakarinam pasutiju ne tikai taksi – limuzinu. Vin? uzmeta tadus skatienus uz Juliju Nikolajevnu, ka vina samulsa un nosarka ka meitene. Vin? bija vienkar?i galants pret Tatjanu.
Par sevi vin? runaja taupigi: darbu pameta pirms desmit gadiem, bet ik pa laikam turpina konsulteties. Bija precejies, ?kiries jau sen. Nav bernu. Dzive ir garlaiciga, pensija: "Celoju, lasu, esmu slinks…"
"Un musu vecajiem cilvekiem ir jaaudze kartupeli, lai nemirtu bada," Tatjanas prata ie?avas doma.
Maminramis, Tanja pati nesaprata, kapec, vina bija aizkaitinata. Vin? ir par daudz – ka lai es to nosaku? – uzvedas ari?kigi. Ka varonis no Sandras Braunas romantiska romana. Mamma, protams, ir septitajas debesis: vinas skupsta rokas, vinai tiek atvertas durvis, restorana apmaksats rekins. Un Tanja, vai jums tas patik vai ne, vienmer uzdod jautajumu: "Kur tu biji agrak?…"
Maman ir ?kiries vairak neka desmit gadus. Vina noteikti neatteiktos dzivot Eiropa kopa ar savu milako, "celot un lasit". Tomer Miroslavam kaut kadu iemeslu del vajadzeja pagaidit, kamer Julija Nikolajevna ieradisies Karlovi Varos (ja vina vispar nekad ?eit nebutu ieradusies?) un nodibinat ar vinu kontaktu ar starpnieka – pardeveja Ganu?a starpniecibu. Vai vinam bija svarigi, ka vina noteikti piezvanija pirma?.. Ja ja, tas nozime, ka vecais virs kopuma uzvedas ka berns.
–…Ka tev vin? patik? – Mamma ar elpu sacija, kad Miroslavs pec vinu pirmajam kopigajam vakarinam aizveda vinus uz viesnicu un smalki paklanijas.
"Kaut kas dublains," Tanja paraustija plecus.
– Kapec?! – mate bija parsteigta.
–Parak cen?os apburt. Tu. Un mani ari. Omari, ziedi, limuzins. Parak daudz.
– Bet, Tanja! Kas tam vainas? – Julija Nikolajevna bija sa?utusi. – Miroslavs ir vienkar?i labi audzinats cilveks. Un kas izskatas skaisti – kapec ne? Ta ka vin? to var atlauties?
– Tas nav svarigi, mammu. Ja es butu tava vieta, es butu loti uzmanigs.
– Kungs, Tanja! Kapec man butu jabaidas?! Ka Miroslavs ir maniaks? Smiekligi. Ko vin? daris ar manu stavokli? Uz manu milzigo,” vina sarkastiski pasmaidija, “vienistabas dzivokli Rjazanskas prospekta?!
– Ak, mammu. Patiesiba es jus neatpazistu," Sadovnikova pakratija galvu. "Tu vienmer esi tik atturiga un sapratiga… Un tagad tu esi ka pusaugu meitene."
