Edgars Auziņš "Laika cilpa"

– Pagraba? – Vitja nesaprata.

– Ja, tikai tur. Uzticama patversme un ari labi masketa. Savacam visu silto, kas ir maja un atri dodamies leja. – Katja klausijas. Veja gaudo?ana aiz loga apgrutinaja kaut ko saskatit, bet vina pakratija galvu. – Mums ir maz laika.

Vitja nodrebeja.

Neviens negribeja iet mitra un auksta pagraba, bet tagad, kad atgrie?anas majas un silta gulta tika atlikta uz nenoteiktu laiku, citas iespejas pazuda pa?as no sevis.

Deniss staigaja pa maju, satvera audumus, gultas parklajus un dvielus, kas naca pie rokas, un pasniedza tos Petijai, kas tos iemeta vala krutis.

"Es rit no rita do?os uz skolu," vin? teica it ka garamejot, bet Petja dzirdeja vina vardus, pagriezas un uzmanigi paskatijas uz savu klasesbiedru.

– Vai tie?am ceri tikt majas?

– Vai ne?

Vini saskatijas ka pirmo reizi – tie?i vakar vini bija berni un tadi jautajumi vinus nemaz neskara.

"Mes karojam," Petja klusi atbildeja. "?eit var notikt jebkas." "Vina balss nedaudz triceja un bija tik nopietna, ka Vitja, kas staveja plits ena un nejau?i dzirdeja vinu dialogu, sajuta, ka zosada nolist pa muguru.

"Mes karojam," vin? atkartoja Petijas atbildi ar lupam, it ka izgar?ot ?os vardus. Un ?i gar?a bija rugta, sausa un briesmiga.

9. nodala

1941 gads

Sve?inieks pazuda svilpojo?a tumsa. ?arovs paskatijas apkart, cen?oties saprast, kur vin? vareja pazust, tacu uzreiz saprata, ka tas ir bezjedzigi. Apkart nebija nevienas dveseles. Tum?ie stadiona valni izskatijas satrauco?i un lemti. Vin? ienida tuk?os stadionus un centas uz sacensibam neierasties parak agri, lai gan pats nesaprata, no kurienes tads ieradums, precizak, gandriz neiroze.

Paris reizes, kad vin? uz svarigam sacikstem ieradas aizmuguri, praktiski neatstadams laika iesildities, treneris Pjotrs Andrejevics vinu gandriz izsita – vinam, protams, nebija ne jausmas, ka Ilja paguvis iesildities. nu ne stadiona, bet turpat netalu, parka ar miniaturu struklaku kupla bronzas Kupidona forma, kur atradas neliels fiziskas treninu laukums. Parsteigti pensionari, skatoties uz jaunekli sporta forma ar uzrakstu “PSRS” uz muguras, kur? intensivi iesildijas, lukojoties uz dukojo?o stadionu, sarauca pieri, cen?oties atcereties neskaidri pazistamu seju, bet gandriz nevienu no. vini vareja domat, ka tas ir pats Ilja ?arovs, jauna vieglatletikas zvaigzne, kur? pec dazam minutem aizvadis sacikstes Lokomotiv stadiona un ar nesatricinamu skatienu izpilda izlecienus un pietupienus, liekot jauniem virie?iem un sievietem. nedaudz vairak par 50”, lai saspiestu vederu un energiskak pagrieztu rumpi un citas kermena dalas.

Veja brazma izlauzas cauri stadiona neredzamajam blodinai, dungoja tiesne?u torni un lika vibret tuk?ajiem karogu mastiem. Vinam ?kita, ka stadions atdzivojas, nodrebeja mirdzo?a daudzbalsiba, gaidot kautinus, un pek?ni kaut kur, augstam sienam paslepta bloda, atskaneja ?aviens, sapigi lidzigs starta pistoles skanai.

?arovs instinktivi paraustija. Vizija uzreiz pazuda, bet ?aviens, acimredzot, bija ists. Ripojo?a atbalss ripoja pa gaisu, atspideja no pelekajam sienam un karajas loti tuvu.

– Beidz! – atskaneja asa balss. – Beidz, kam es stastu!

Vini kliedza no centralas ieejas puses, tie?i taja vieta, kur fotografija vin? pozeja blakus nepazistamam virietim, turot paduse gai?u somu, pilnu ar naudu.

?arovs nedaudz apsedas un, paskatijies apkart, lenam atkapas gerbtuves virziena. Acimredzot vini vinam nekliedza, tacu pustumsa, ko ik pa bridim apgaismoja no aiz makoniem uznirsto?ais meness, neko nevareja dro?i pateikt.

Aizslepies aiz betona bluka, vin? piesardzigi paskatijas ara. Smagi ejot, divi virie?i ar ?autenem rokas izskreja no stadiona malas uz celu pa laukumu, no kurienes vin? bija nacis. Pec paris minutem viniem sekoja maza auguma virietis civildrebes. Vina roka pazibeja pistole. Pie gaismas celina, kas iet apkart stadionam, virietis pek?ni apstajas un, spelejoties ar ieroci, paskatijas uz gerbtuvi. Vinus ?kira apmeram cetrdesmit metri. ?arovs juta sviedru krelles, kas teceja pa muguru. Vej? pek?ni apklusa un kluva neparasti kluss – tikai tala kanonade rietumos ka nepiemerots fons partrauca ?o klusumu.

Virietis parvietojas no kajas uz kaju. Smiltis ciksteja zem zabaka. Vin? aizsmacis un specigi klepoja, izsplava flegmu un dusmigi lamaja.

Ne dzivs, ne miris ?arovs piespiedas pie aukstas, raupjas sienas. Ja jaskrien, tad kur? Vin? ieskatijas tumsa – aiz meza joslas, kas iezogoja stadionu, nekas nebija redzams. Tur leja ir augsts zogs. Ja jums jaskrien, jums bus jalec pari. ?arovs aiztureja elpu, saraujies ka atspere, viena mirkli gatavs saluzt. Katra vina kermena ?una saspringa, it ka vin? sastinga starta, stadions sastinga, baididamies elpot, un neredzamie skatitaji skatijas uz tiesnesi.

Virietis atkal pakratija kaju, leni, it ka kaut ko berzejot, un tad tabakas smaka sasniedza ?arovu – civilvirs smekeja, skatijas apkart. Tad vin? nometa cigareti zeme, paskatijas uz kapnem, kas veda uz stadionu, un atri devas pec kaujiniekiem, kuri bija aizbegu?i pa priek?u.

?arovs piesardzigi paskatijas ara no vaka. Virietis iznaca pa vartiem, kas bija nedaudz atverti zoga, apgriezas un ietina kede – tacu kedei nebija sledzenes. Velreiz paskatoties uz stadionu, civilvirs pazuda ena.

Nogaidijis vel desmit minutes, vin? pek?ni sajuta specigu trici – ?kita, ka vina kermenis sitas krampjos – aukstums un mirstigas briesmas lika par sevi manit. Un, kad patrulas priek?nieks beidzot devas prom, spriedze sabruka. ?arovs nolaida plaukstas slapja zeme, skaitija lidz desmit, koncentrejot vedera karstuma kamolu, ka to darija pirms sacensibam, un, kad trice norima, ar ravienu piecelas kajas. Noliecies vin? skreja uz vartu pusi. Man bija jadodas prom, pirms kads cits ieradas ?eit.

Pie pagrieziena vin? samazinaja atrumu un paskatijas uz stadiona kapnem. Acis, pieradu?as pie tumsas, satvera plankumu – bezveidigu, ka netirumu kaudzi, kuru te bija daudz, un tomer visa pilseta tas izskatijas kaut ka biedejo?i.

Parvarejis kardinajumu nekavejoties izskriet no zoga, ?arovs klausijas un pieskreja pie kaudzes. Noliecies, lai tumsa saprastu, kas tas ir, vin? uzreiz atkapas. Vina skatijas virie?a nedzivas stikla acis, ar kuru vin? tikko bija runajis gerbtuve.

"Treneris…" vin? cuksteja, parakmenojies no ?ausmam. Vin? paskatijas uz aug?u un ieraudzija pa?u arku, kur tika uznemta fotografija – un pek?ni vina atmina ar apbrinojamu skaidribu paradijas saulaina jauka diena, piepildita ar smiekliem, priecigam cilveku balsim, stadiona ?alkonu. vakar.

Vin? stav pie arkas blakus trenerim, garam gaja iemilejies paris un vin? uzsauca viniem, pui?i pagriezas. Ieraugot sportistu Dinamo krekla, vini vinu uzreiz atpazina un saka smaidit.

– Andrejs Viktorovics! – puisis iesaucas, – vai tie?am tu? Ta ir patiesiba?

Vin? pamaja ar galvu un ari plati pasmaidija.

– Vai jus varetu mani nofotografet ar manu treneri? – ?arovs jautaja puisim un vin? uzreiz piekrita.

Kameras aizvars noklik?kinaja, ?arovs pagriezas, turpinot smaidit, un satvera trenera skatienu enu, it ka starp viniem butu lidojis kaut kas tum?s un nepatikams.

Vin? cie?i satvera somu, kas patikami sildija vina kermeni, un sniedzas pec kameras.

Meitene jautaja:

– Vai tu dosi mums autografu? Atvainojiet, nav neka cita, uz ko rakstit,” vina apmulsusi sacija, pastiepot ?okolades kasti. – Cita puse.

?arovs pagriezas pret treneri.

– Dod man savu pildspalvu, Aleksandr Andrejevic!

Vin? iznema no kru?u kabatas pildspalvu. ?arovs neti?am pieskaras vina pirkstiem. Neskatoties uz silto vakaru, tie bija auksti ka ledus.

Vin? parakstija ?okolades kastiti, un pui?i devas uz stadionu, atstajot sportistu un treneri pie arkas.

"Ir pienacis laiks," virietis pek?ni teica. – Atliku?as piecas minutes. Jus kavejat, ka vienmer. “Vin? verigi paskatijas uz ?arovu, un vina skatiena pazibeja tas pats divainais aukstums.

– Varbut vin? uzmineja, vai kaut ka uzzinaja? – domaja ?arovs. – Ne… tas nevar but…

– Turiet kameru! – Vin? pasniedza fotoaparatu trenerim. – skreju uz startu.

– Dod man ari somu! Kur tu to liksi?

?arovs pasmaidija, bet smaids bija piespiedu un nedabisks.

– Ja, ?eit… man nav… neka svariga, es to nometi?u tur uz solina, neviens to nepanems.

Treneris paskatijas uz vinu, it ka izsverdams vina atbildi. Tad vin? pakratija galvu un mazliet skumji sacija:

"Galvenais ir neaizmirstiet, kur to atstajat velak."

?arovs paskatijas uz gulo?o kermeni. Vin? notupas sev priek?a un, ar grutibam parvarot sevi, iekeras lika iek?eja kabata. Vina roka pieskaras kaut kam siltam un slapjam, un vienu bridi vinam ?kita, ka virietis vel ir dzivs. Gandriz kliedzot, lai izsauktu palidzibu, ?arovs ar otru roku meginaja atrast pulsu kakla, tacu veltigi. Vin? bija miris.

Beidzot, aptaustijis maku, vin? to izvilka un ieraudzija, ka vina pirksti ir notraipiti tum?i. Vin? atri iebaza maku kabata un noslaucija roku trenera bik?u kaja.

"Aleksandrs Andrejevics…" ?arovs cuksteja. – Kapec tu mani neaptureji…

Vin? piecelas kajas. Mana galva griezas.

"Neaizmirstiet velak, kur to atstajat," trenera vardi dega vina smadzenes.

Kur vin? vareja paslept naudu? Protams, ?i nebija vieniga reize. Kaut kur bija sleptuve, tagad vinam loti noderetu. Un ne tikai vinam.

?arovs velreiz paskatijas uz nekustigo trenera kermeni, kuru vin? nekad nebija redzejis – vismaz taja cita, turpmakaja dzive vin? noputas, uzmanigi aizvera miru?a virie?a plakstinus, piecelas un skreja uz vartiem.

Mums bija jasteidzas. Vin? pek?ni nodomaja, ka berni, vina berni, par kuriem vin? bija atbildigs, dro?i vien jau ir uzzinaju?i patiesibu – ne to, ka sve?a meitene… ka vinu sauca… ?kiet, Katja, stastija viniem vardos, bet patiesiba – kad debesis varijas no spradzieniem pretgaisa ?aviniem, tie tev mugura kliedz “Stop, es ?au?u!”, un nez no kurienes paradas divaini cilveki, kas izstaro tumsu un briesmas, ka elles priek?vestne?i, dara savu darbu un aiziet, atstajot tevi vienatne ar sevi un kluso jautajumu: “Kad pienaks mana karta?

?arovs uzmanigi loznaja gar zogu – cel?, pa kuru patrula (vai kas vini bija), izgaja uz ?osejas, pa kuru pluda cilveku upe. Aiz kalna nebija redzami cilveki, tacu nepartraukta dukona, kas naca no turienes, nedaudz atgadinaja divainu nebeidzamu piedziedajumu, kas iestredzis uz vienas bezgaligas zemas nots.

Vin? nodrebeja un atcerejas adresi, ko virietis gerbtuve vinam bija pateicis. Lai tur noklutu, bija jaiziet uz Shchelkovskoje ?osejas, kas nozime, ka uz Bolshaya Cherkizovskaya un nebija iespejams izvairities no satik?anas ar cilvekiem.

Parravis meteli, vin? atri gaja uz priek?u, ar acim atzimejot visas briesmas, kas varetu sagaidit. Pirms sasniedza Cerkizovskaju, kreisaja puse vin? ieraudzija lielu koka maju. Uz fasades karajas liela taisnstura zime ar lieliem, melniem burtiem uzzimetiem vardiem “Policija”.

Kads virietis staveja uz kapnem un ieskatijas bezgaligaja puli. Vin? bija gerbies adas jaka ar krusteniskam jostam. Vinam pie saniem karajas maks. Virietis klusedams smekeja. ?arovs uzreiz saprata, ka no tik?anas ar vinu nevar izvairities, un, visticamak, tas vinam neko labu nesolija.

Pa kreisi uz celina sastingusi staveja nezinamas markas viegla automa?ina, nedaudz talak, nedaudz pirms pa?as majas sasnieg?anas, bija neliels koka stends. ?arovs nedaudz samazinaja atrumu un paskatijas uz vinu. Vajadzeja izdomat, ko teikt policistam, no kurienes vin? nak un kur dodas. Un priek? kam. Ja vin? butu bijis puli, jautajumi nerastos, bet vin? nak no stadiona puses, un tur…neviens cilveks un patrula tikko nav skreju?i garam, kas ?ava, ka vini dro?i vien domaja, marodieris vai iebrucejs, bet patiesiba vin? treneris.

Mana galva drudzaini lekaja domas. Vin? sastinga pie stenda, pat nemeginot paskatities uz to, kas tur rakstits. Un, kad smaga roka uzkrita vinam uz pleca un acis dzela no specigajiem cigare?u dumiem, vin? nodrebeja. Mana dvesele iegrima papezos.

– Vai jus kadu atpazistat? – vin? dzirdeja aizsmaku?u, bet diezgan patikamu virie?a balsi.

?arovs uzreiz nesaprata, ko virietis jauta. Pirma doma bija, ka jautajums attiecas uz tiem cilvekiem, kuri staiga pa Cerkizovskaju – begliem, begliem no valsts rietumu nomalem: ka vin? tos pazist?

Bet, kad pirmais apjukums pargaja un vina skatiens bija versts uz tafeli, vin? pek?ni ieraudzija, ka virsu bija rakstits: "Policija vinus mekle." Un zemak ir pieci vai se?i portreti, kas uzzimeti un atveidoti tik pretiga kvalitate, ka diez vai kads ?os cilvekus atpazitu par noziedzniekiem, pat ja vini saskartos ar tiem aci pret aci.

?arovs lenam raudzijas no vienas sejas uz otru – visparigus vaibstus, protams, vareja uzminet, bet neko vairak.

Virietis pacietigi gaidija un ?arovs saprata, ka ipa?i nesteidzas, jo bija iespiedis savu upuri sturi. Vin? pat nesteidzas saprast, kur? ir atgriezies pie vina, petot deli.

?kita, ka laiks ir apstajies. Cilveku plusma sastinga, neat?kiramas sarunas un lidma?inu dardona debesis sastinga.

?arovs paskatijas uz pedejo portretu. Vin? uzreiz nesaprata un pat nevareja iz?kirt seju – ar roku zimetais identitates komplekts bija loti nobruzats, it ka tas butu tur karajies vairakus gadus. Cieta, tieva seja paskatijas uz vinu. Isi apgriezti mati, augstpratigs ?kielums, izteikti vaigu kauli, tievs taisns deguns ar kupri. Uz pieres ir vai nu rieva, vai rieva, divaini tik jaunam vecumam. Vai varbut reta.

Hipnotiskais skatiens, ko vareja saskatit pat ?aja neaprakstama portreta, bija nogurdinats ar nepieludzamu nezelibu.

– Vai tu tie?am zini? – atkal atskaneja virie?a balss. Identitates ?okets, ?arovs pilniba aizmirsa par savu klatbutni.

– Ja. Tas ir… ?kiet… – vin? pagriezas un virietis, kur? izradijas diezgan nepatikams izskatam tik izskatigam baritonam, viegli atkapas.

– Bah! – vin? kliedza. – Tas esi tu! Un es domaju, kas tas nak no stadiona, tagad es atri parbaudi?u vina dokumentus… Un tas ir pats Andrejs Emeljanovs! Nevar but! Es neticu savam acim!

?arovs samulsa, pasmaidija savu burvigako smaidu un noplatija rokas.

– Es atnacu ?eit, lai atvaditos…

– Uz priek?u?

?arovs pamaja.

Virietis sapnaini domaja.

– Ja… bija lietas… – vin? paskatijas uz stadionu. "Musejie tur tikko piekera parkapeju… vai jus vinu neredzejat?"

– Ne, es tikai paskatijos no malas… nekas…

– Vai atceries, ka fini?a taisne apsteidzi Konovalovu labako desmitnieka? – virietis pamaja ar galvu. – Tad Zirgs bija pirmais, neviens uz tevi nedereja. Un es… – vin? viltigi piemiedza aci, – visu savu naudu liku uz tevi! Protams, mes nevaram, tie ir aizliegti… bet…

?arovs atkal pasmaidija.

– Ja tas ir kluss, tad tas ir iespejams.

"Pa labi!"

– Un tad vin? panema piecpadsmit tuksto?us! Iedomajies!

?arovs nosvilpa.

– Varbut pats negaidiji, ka uzvaresi? Vai ari jus zinajat no pa?a sakuma? "Es vienmer gribeju jums uzdot ?o jautajumu," atzina dro?ibas virsnieks.

Ja vin? atcerejas… tomer, lai netrauceti turpinatu savu celu, vinam vajadzeja atcereties.

"Es gribeju uzvaret," klusi sacija ?arovs. Vina balss skaneja nedabiski, it ka ta nepiederetu vinam, bet nozagta tai otrai personai, ari skrejejam Andrejam Emeljanovam. – Es loti gribeju.

Virietis pamaja.

"Nu…" vin? lenam teica, "dazreiz ar vele?anos nepietiek." Ja visi to gribetu un uzreiz dabutu… bet ne. Tas ta nenotiek.

?arovs iebaza rokas metela kabatas.

– Tu loti gribeji… un sanemi.

– Ja. Bet, iespejams, tas joprojam ir pateicoties jums. Un ne tapec, ka es tur kaut ko gribeju. Jus esat trenejies. Un vini ne tikai gribeja.

– Es vel trenejos.

– Nu redzi. Un es uzvareju, izradas, tie?i tapat.

– Tu riskeji.