Edgars Auziņš "Kaislīga izvēle vai līgava pēc pasūtījuma"

Kaisliga izvele vai ligava pec pasutijuma
Edgars Auzin?

Es biju vainiga, ka mileju nepareizo virieti, un sods nebija ilgi jagaida. Ta kluva par neparastu ligavu atlasi, kura sancen?i necen?as uzvaret, un ligavaini rada bazas. Noslepumains ligavainis, kura kaisle biede un vilina vienlaikus.

Edgars Auzin?

Kaisliga izvele vai ligava pec pasutijuma

1 nodala

Aiz mums noklik?kinaja sledzene, un mes atradamies kresla, tikai apburtie griesti maigi kveloja. Priek?a bija redzama akmens balustrade, tacu tai nebija verts tuvoties: terase paveras uz darzu, no kurienes bija dzirdami viesu smiekli.

«Nebaidieties, vini mus neredzes no apak?as.» – Virie?a cuksti par manu ausi, silta elpa… ta bija tik neparasti intima, ka gribejas sastingt.

Es sapratu, kapec Adelfs mani aizveda no balles zales, un es negrasijos izdomat attaisnojumu. Parak ilgi mes iztikam ar skatieniem un isiem pieskarieniem. Pirms se?iem mene?iem Adelfs mani noskupstija, bet man nepatika to atcereties. Tas notika laimiga laika, kad dzive nelidzinajas spoka eksistencei kripta.

Deju zale, muzikas zale, darzs, bufetes galds un viesi – mus neviens neatceresies, varat uz bridi aizmirst.

«Tu ?odien smaidi tik noslepumaini,» Adelfs pievilka.

Vin? staveja tuvu un maigi noglastija manu vaigu. Interesanti, vai vin? zinaja, cik burvigi, atklati un sirsnigi smaidija? Vienigais, kas bija patikamaks par ?o, bija lielas, zili pelekas acis. Adelfs vienmer uzmanigi skatijas un izradija interesi. Iespejams, arsta profesijai bija ietekme.

«Jo man ir noslepums,» es nocuksteju.

Vin? aizsmacis iesmejas un pakratija galvu, izmetot matus no sejas. Kastankrasas, spidigas ?kipsnas biezi krita uz pieres un vaigiem, padarot attelu burvigi neuzmanigu.

– Vai tu man pastastisi? – Adelfs rotaligi jautaja.

Vin? noliecas, vina elpa kustinaja manus matus un slideja pari manam krutim – es biju sajusma par katru sikumu. Man pietruka Adelfas, es gribeju justies pieprasita tapat ka pirms se?iem mene?iem. Tad mani vecaki un naivi sapni bija dzivi, pasaule likas skaista. Uguns drudzis padarija mani par bareni. Vinas del es tiku pie pargalviga aizbildna, un Adelfs nevareja lugt atlauju mani pieskatit – kada cita ligava bija aizliegta. Vin? kluva vienkar?i doktors Berkls, kur? laiku pa laikam apmekleja pili.

Spriezot pec zinkariga skatiena, Adelfs ?o noslepumu uztvera personigi. Vina ietekmeja to, ka nonacam kopa uz terases: ?odien kluva zinams, ka izbeg?u no aizbildna skavam un man nebus japrecas. Mans aizbildnis pat nenaca uz balli, nesekoja man ka melna ena un nemocija; Ir mans vakars, un es panem?u to, kas ir mans.

– Veronija. «Adelfa balss skaneja vel tuvak.

Vin? braukaja ar pirkstiem gar vaigu, reizem pieskaroties kaklam, slidot lidz zodam un gandriz pieskaroties lupam. Es tos nedaudz atveru – tas bija ?ausmigi nepiedienigi, bet tam nebija nozimes. Mans vakars, mana dzive, un neviens tev neliegs dabut vismaz skupstu.

Adelfs nesteidzas to dot. Glasti kluva skarbi, no tiem staroja spriedze, un es neuzdro?inajos kusteties. Vinam bija divdesmit astoni – desmit gadus vecaks par mani, vin? visu zinaja precizi, un nebija jegas iejaukties.

Pek?ni vin? atravas un devas dzilak terase. Solu atbalss, sirdspuksti musu templos – pec balles zales burzmas miers ?kita intims, it ka mes jau butu izdariju?i kaut ko aizliegtu. Adelfa siluets bija skaidri redzams tum?ajas debesis, un es apbrinoju vina figuru. Ne parak gar?, bez platiem pleciem un visa, kas tika aprakstits romanos. Mani piesaistija melna fraka staja, parliecinatas kustibas un stingras linijas. Bali zelta raksts uz balta krekla mirdzeja, piespraudes gals mirgoja uz kakla lakata – tas viss radija magisku atmosferu. Vina cuksteja, ka ?eit viss ir iespejams, un es parstaju uztraukties par savu jaunizveidoto kleitu.

«Neratna slampa,» teiktu aizbildnis. Tas viss bija korsetes aug?dalas del, bet aki priek?puse maskeja zeltitas pogas un ta neizskatijas pec apak?velas. Vairak ka tum?zalo svarku turpinajums. Majas ne?kita, cik banala bija ?is krasas un vara matu kombinacija – tas bija skaisti. Bet ?odien jaunkundzes gerbas ta, lai nekaitinatu savas mammas. Vecaka paaudze deva priek?roku stingriem, stingriem siluetiem un apak?svarku ramjiem, kas lika svarkiem aizmugure izskatities kuplakiem. Tas visu padarija ap?aubamu.

Tumsa slepa nepiedienigo terpu, bet ari cienu. Es lepojos ar saviem matiem, un mani sejas vaibsti ?kita parak plani, manas lupas par ?auru. Brunas acis ne ar ko neizcelas.

«Nac ?urp,» Adelfs sauca tik laipni, ka ?aubas tika aizmirstas.

Mes apsedamies uz divana balustrades priek?a. Labi bija redzamas debesis un zili violetais elfilona spidums darza, zieds plaukstas lieluma, lidzigs zvaninam. Viesu smiekli pazuda, leja atskaneja tikai apslapetas noputas. Es dzirdeju lidzigas lietas no sava aizbildna istabas, un es pati velejos ta elpot Adelfa rokas.

«Milestibas dzieda?ana,» vin? iesmejas, pieskaroties man ar savu aug?stilbu. Auduma kartas apgrutinaja baudi?anu, bet pats tuvums, privatums un skanas no darza… tas bija gan apkaunojo?i, gan patikami.

«Ne milestiba,» es pasmaidiju, «cita.»

Es gribeju apskaut Adelfu, bet kaut kas bija cela. Dro?i vien sapratne, ka esam nonaku?i uz sliek?na. Man bija bail vinu izprovocet savas pieredzes trukuma del, bet Adelfs nesamulsa. Vin? uzlika roku uz divana atzveltnes, tik tuvu man, ka es jutu ta siltumu. Gandriz apskaviens, bet ne gluzi. Jauna gaidi?ana, aizliegta tuvums – cik tas bija aizraujo?i.

– Vel viens? – Adelfs rotaligi ievilka. – Cik daudz tu zini par ?o citu?

Vin? ka parasti verigi paskatijas uz mani, gatavs uzklausit manu viedokli par tik sleptam lietam.

– Kads ir jautajums?

Es negribeju paradit, cik maz zina?anu man ir. Es sapratu ta butibu no sava aizbildna nekitriem zurnaliem, tacu dzive viss bija neparprotami aizraujo?ak.

Adelfs vaji pasmaidija, it ka kaut ko paredzedams. Vin? ar pirkstu apzimeja pogu uz korsetes – nevainigs zests, es pat neko nejutu, bet vini to nedarija sabiedriba. Atkal tika parkaptas robezas, kas lika sapnot par vairak.

– Jautajums? – Adelfs domaja, verodams savus pirkstus. «Lai zinatu, cik talu mes varam iet.» Tavs aizbildnis… ne?

– Protams ka ne.

No darza atskaneja ievilkta sievietes vaide?ana. Kadi jautajumi? Vai vin? doma, ka vinam ir atlauts pilnigi viss? Es satraucos un gribeju atrauties, kad Adelfs mani noskupstija.

?kiet, ka tas ir tikai kada cita lupu pieskariens, bet cik daudz emociju tas izraisija. Adelfa lena izelpa, nesteidzigas, bet specigas kustibas apbura un valdzinaja gribu. Mani valdija instinkti, piespieda atvert muti pla?ak, atbildet un notvert vina lupas.

«Salda mute,» vin? cuksteja, «ka es par to sapnoju.»

Varbut ta bija mana pieredzes trukums, kas mani uzrunaja, bet es tam ticeju. Adelfs runaja ar grutibam, skupstija un kustejas gludi, izbaudot katru mirkli.

Vin? iesuca manu meli sava mute. Es berzeju savu pret vinu, klusi ievaidejos, piegaju tuvak… Es kaut kur kritu, citadi to nevar aprakstit. Es jutu Adelfa rokas uz sava vidukla, bet korsete gandriz slepa pieskarienus, un tie bija tik vajadzigi. Mans veders bija silts ka parasti, ka pec netiklam bildem, bet tagad viss bija gai?aks.

– Cik daudz tu zini? – Adelfs izdvesa.

Vin? mani apbera ar steidzigiem, skanigiem skupstiem. Likas, ka vinam ir vienalga, tikai pieskarties, dot maigumu un neatraut.

– Vai gribi likt man nosarkt? – jautaju, juzdama, ka man sakarst seja.

– Ja. – Adelfs plesonigi cuksteja vinam ausi: – Nosarkst, parvari kaveklus un izbaudi. Tas ir tas, ko es velos visvairak.

Es tik tikko vareju mierigi nosedet. Vin? elpoja atrak un ritmiski noliecas uz priek?u, fraka nejau?i pieskaroties sprauslam, ko slepa tikai audums. Cik patikami vini saspringa, it ka prasot vairak. Kas to butu domajis, ka es bu?u tik godbijigs. Iepriek?eja reize viss bija pieticigi: darzs, kalpu skatieni un koks, kas nenodro?inaja atbilsto?u privatumu.

Adelfs piegaja tuvak un apskava mani, vina kakla lakats pieskaras adai uz manas krutim. Skupsts padzilinajas, mes dedzigi saspiedam viens otra lupas, reizem atraujamies un glastijam meli. Adelfs mani apskava arvien cie?ak, it ka gribetu mani panemt. Ja, nemiet to par sevi, dariet visu, ko velaties.

Es biju sajusma par ?o. Dzili sirdi es zinaju, ka ir pienacis laiks apstaties, bet ka? Griba pazuda, kad Adelfs atravas; lupas spideja, mati krita par seju, elpa sildija adu.

Tagad bija iespejams partraukt, bet tad vin? piespieda plaukstu pie korsetes un saka to kustinat. Vienkar?as darbibas, bet tas satureja pieprasijumu. Es vinus veroju un nevareju atrauties, gribeju noskaidrot, ko vinas citigi slepj no meitenem. Laujiet pieskarties klut pilnigi aizliegtam, tad es jums teik?u partraukt.

Negaiditi atri vina roka slideja uz aug?u. Likas, ka mani pirksti nejau?i aizkera izgriezuma malu un novilka to uz leju. Pilnigi nevainigi, bet bija laiks apstaties, ir pienacis laiks… Gaismas vestne?i, kur mes varam atrast brivibu?

«Adelf,» es ludzu, «pietiek…

«Nekas nenotiek,» vin? elpoja un noskupstija manu templi. Tad atkal, atkal… kaut kada burviba. Karstas, nedaudz mitras lupas, velamais augums un pirksti tik tuvu, bet tomer pielaujami. Ja, es butu varejis to izdarit nedaudz vairak, bet man nebija vele?anas apstaties.

Atbrivoties no Adelfa karsta apskaviena izradijas necie?ami gruti. Vin? visu saprata un neuzstaja, vin? tikai dzili elpoja un skatijas, ka es atkapos no durvim. Raksts uz krekla un piespraudes mirdzeja ka kadreizejas magijas uzplaiksnijumi, kurus es tik loti negribeju pamest.

2 nodala

Bija gruti atgriezties balles zale. Gaisma, muzika, damas svinigas kleitas – pec brivibas viss ?kita arkartigi primitivi. Pamaniju, ka uzmanigi iztaisnoju plecus un lenam eju. Kaut kas ir mainijies, Adelfs noteikti pamodinaja mani sievieti.

Damas neapmekleja balles vienas, tapec aizbildnis nosutija man lidzi draugu – Kasjenu Vesteru, advokatu, kur? nodro?inaja vecaku gribas izpildi. Vin? pienaca pie manis, tiklidz es izgaju zale. ?eit ir Tumsas vestnesis, jo tada pa?a veida virie?u terpu del es vinu nepamaniju laikus.

– Veronija? – Kasjena pievilka, skatoties uz mani.

Vin? bija labi audzinats un mani netrauceja ar plapa?anu. Un izskatigs: tikpat vecs ka Adelfs, un ari ar bruniem matiem, tikai gandriz melniem un pirksta garuma. Neskatoties uz to, vinam bija gai?i zilas acis, ko ierameja skaidra skropstu kontura. Kasiena viss bija labi, iznemot rupigo izskatu. Jaunaka vecuma es to uztvertu ka lidzjutibu, bet ne, vin? skatijas ar neuzkrito?u zinkari. Un kapec vecaki vinu iecela, lai vin? uzraudzitu vinu testamenta izpildi?

– Viss ir kartiba? – Kasjens jautaja un samiedza acis.

Likas, ka vin? precizi zinaja, kas notiek uz terases.

– Ja. Es tevi mekleju visu vakaru.

«Ir vels,» Kasjens ievilka, «Man tevi jaaizved uz pili.»

Uz ielas staveja pajugs, kuru vilka cetri zirgi. Sezot taja, es pasmaidiju – viss iek?a bija ap?uts ar sarkanu samtu, un it ka mes butu iekritu?i briesmona mute. Es nekad nepamaniju. Tas viss ir Adelfs, kur? mani atgrieza bezrupibas un sajusmas laikmeta.

– Es redzu, ka tev ir labs garastavoklis? jautaja Kasjens.

Vin? apsedas preti un nejau?i atliecas sedekli. Uzmanibu piesaistija vaj? smaids un zinkarigs skatiens. Pedejais mani nekaitinaja, kluva vienkar?i interesants. Es ilgi meginaju atrisinat miklu, bet sapratu tikai to, ka Kasjens ir pievilcigs. Ovala seja, skaidra lupu kontura, deguns izskatijas tievs, bet tas tika zaudets.

Secinajumus vareju izdarit tikai pec izskata – Kasjens runaja maz. Esmu parliecinats, ka ?is noslepumainais attels piesaistija daudzus, bet Adelfs nodarbinaja manas domas.

«Vienmer ir patikami izklut no majas,» es saciju un noversos.

Kasjenai noteikti bija kaut kas aizdomas. Un lai kur? atzist, ka nav par mani pieskatijis? Aizbildnis neienema augstus amatus, bet vinam piedereja zemes un bija bagatakais cilveks pilseta. Vin? bija draugs ar gubernatoru, policijas priek?nieku un tiesnesi… Kasjens nesabojas attiecibas ar vinu.

Logi bija parklati ar biezu audumu – ugunigais drudzis nebija pilniba izzudis. Nebija, no ka noverst uzmanibu, atlika tikai domat. Liktenis ar mani izspeleja joku, nosedinot mani preti advokatam, kura padoms bija tik vajadzigs. Bet es nevareju atvert Cassien, vin? dro?i vien nodotu ?is zinas savam aizbildnim. Vin? tik un ta uzzinas, bet tagad bija par agru. Pagaidam lai vin? turpina sapnot, ka apprecesimies.

Saslimu?i, vecaki mani nosutija pie mana vieniga radinieka, kaut ari ne ar asinim, Reita Kemblera. Vinam jarupejas par mani lidz kazam, mana teva bagatiba bus mans purs. Kad visi nomira, es biju izpostits un neuztraucos par to, ka mans aizbildnis pasludinas sevi par ligavaini. Skumjas man nelava spriest, bet pec tam ?kita, ka tas nav slikti. Tikai dazi cilveki apprecejas milestibas del, bet es gaidiju laulibu ar bagatu, nevis launu virieti. Man pat ?kita, ka aizbildnis ir iemilejies – kapec vinam butu vajadzigs barenitis ar puru, kas bija maza dala no vina kapitala?

Velak izradijas, ka milestibas vieta bija kads loti nejauks motivs. Biju pateiciga par aprupi, bet ar sevi nemaksa?u. Sirdsapzina vinu nemocija – aizbildnis gatavojas rikoties zemiski.

Pili ?i sajuta kluva intensivaka. No arpuses tas izskatijas romantisks: cita laikmeta akmens celtne, smaili torni, platas kapnes un augstas, divviru durvis. Pie apvar?na bija redzamas cietok?na mura drupas. Tos ?kersoja augsti zoga stieni, kas bija rupji izgatavoti, lai tie atbilstu konstrukcijai.

Sakuma man patika iek?a, bet bija neizturami vienmer dzivot tumsa. Aizbildnis cieta no uguns drudza, un tagad vina acis neiztureja dienas gaismu. ?auru gaitenu tikls, zales, tumsa pazudu?i griesti, grumbulainas sienas un tas viss kresla. Un ari visureso?ie portreti. Kadri ne vienmer bija redzami, tapec likas, ka vienaldzigas acis skatas no visam pusem.

Man bija zel aizbildna, es domaju, ka Gaismas Vestne?i mus savienoja, lai mes varetu viens otru dziedinat. Bet vin? jutas lieliski melna spoka izskata.

Cela uz savu istabu es pagaju garam sava aizbildna gulamistabai. Durvis vienmer bija vala, sakuma likas, ka tas noticis kalpu neuzmanibas del. Naiva doma – neviens neuzdro?inajas elpot bez vina piekri?anas. Durvis man bija vala.

Es pacelu svarkus un lenam loznaju pa gaiteni zem apburto griestu blavas gaismas. No portretiem uz mani raudzijas miru?o sencu sejas, un no nedaudz atvertajam durvim atskaneja maiga, melodiska aizbildna balss. ?ada toni nedelu pec nedelas vin? atteicas laut man iziet un aizliedza rakstit draugiem. Vin? pastastija viniem par musu laulibu un dzivi kopa. Tas man parnema drebulus.

Kad es tuvojos durvim, aiz tam atskaneja spociga skana:

– Verona.

Es gaidiju sodu, ne velti vini mani gaidija. Ja Kasjens kadu aizsutitu uz pili, ja aizbildnis zinatu par Adelfosu?!

«Veronija driz atgriezisies, vai vinas kalpone ir briva?» – jautaja aizbildnis.

Vin? runaja ar kadu citu, paldies gaismai. No parsteiguma es apmulsu un pek?ni sapratu, ka esmu ieskatijusies istaba. Kauluinas sienas kveloja maiga, zila gaisma. Un atkal portreti ar bezkaisligam sejam ir manas klatbutnes liecinieki. Aizbildnis sedeja adas kresla ar muguru pret durvim, bija redzama tikai vina galva un garie blondie mati.

«Ludzu, man ir laiks doties,» sieviete ciksteja.

Vina nebija redzama, un likas, ka runa viens no portretiem. Spoki dazreiz apdzivo objektus, bet es zinaju, ka tas ta nav. Dro?i vien kada no istabenem vai Bat?eba, saimniece, aizbildne vinai zvanijusi biezak neka parejam.