Nepazistama istaba. Akmens sienas parklatas ar puteklainiem gobeleniem. Apgaztas mebeles, kas izskatas pec antikam mebelem. Saplesti aizkari uz augsta lancetloga kreisaja puse. Uz gridas bija izkaisiti papiri un visadi sikumi, piemeram, svecturi un salauztas vazes. Likas, ka cauri ?ai telpai butu par?alkusi viesulvetra, kas bez iz?kiribas metajas apkart.
Un nez kapec es ari guleju uz gridas.
Baididamies, ka kuru katru bridi atkal tik?u iemests kaut kur vulkana mute, es atkal aizsedzu galvu.
Nelauties panikai! Tikai nekriti panika!
Vina vienmerigi elpoja, nomierinot savus nobruzatos nervus.
Kas notiek? Ka es nokluvu taja ala, kalnos un tagad ?eit?! To vairs nevar izskaidrot ne ar sapniem, ne klumem. Laiks apstaties un padomat, kamer starp manu pliku dibenu un piedzivojumiem vienreiz ir silta kazoka kartina.
Es saku analizet. Es neko neatceros par to, ka es nokluvu ala. Atminas par manu dzivi ir trucigas un nesistematiskas: vards, individualas realitates, piemeram, godbijiga attieksme pret ?allem un naids pret aukstumu. Ari Agripina, pareizak sakot, vinas gudriba.
Vina saspringa, meginot atcereties. Nekas. Es neatceros savu bernibu, savus darba kolegus, savus milos… Kaut kas draud uz robezas. Vina tie?i kliedz, ka aizmirsusi kaut ko loti svarigu, bet meginajums atcereties vinai tikai sapeja galva.
Jus to nevarat darit ?ada veida! Es kluvu parliecinats, ka nekas ta neizdosies.
Uz priek?u. Kop? ta laika divas reizes es kaut ka nokluvu jauna vieta. Bet ka? Kas kopigs ?iem diviem gadijumiem?
Zibspuldze! Gai?s un zilbino?s. Abas reizes es piedzivoju dezorientaciju un reiboni, bet tie atri pargaja. Zinama saistiba tie?am bija. Es biju ala, bet atradu sevi kalnos. Tad es redzeju pili un varu deret, ka tagad esmu taja.
Rave. Jutos ta, it ka ar mani stradatu speciali agenti no Men in Black. Noklik?kiniet ar ipa?u ierici un uz redze?anos. Tikai ?i nav ierice, bet gan trankvilizators. Tas darbibu un uzliesmojumu var izskaidrot. Upuris aizmieg un tiek atri nogadats vajadzigaja vieta, un spele turpinas. Man ?kiet, ka notikumi notiek nepartraukti, bet patiesiba laiks, kas nepiecie?ams ainavu mainai, paiet.
Pienemums ?kita loti ticams.
Un kapec tas viss? Realitates ?ovs! Kapec ne? Varbut kads nelegalais kanals bagatajiem? Tadu, kur viss ir ists? Dalibnieki tiek paklauti parbaudijumiem, kurus ne visi izdzivos. Skatitaji liek likmes uz favoritiem. Vini balso par to, kuru paturet un kuru izmest. Tie?a nozime.
Es iztelojos naudasmaisus, kas balso ar iszinam, skatoties ekrana. Ja ta, tad man lidz ?im ir paveicies. Varbut mans dibens ir skaistaks par citiem dalibniekiem.
Starp citu, ka vini atlasa tadus cilvekus ka es? Vai vini vienkar?i kadu sagrabj uz ielas? Vai… Ak ne! Ka butu, ja es pats parakstitu kaut kadu viltigu ligumu? Protams, tur ir maniga piezime sika druka, kas saka, ka neviens nav atbildigs par manu dzivibu un veselibu…
Versija bija pretiga, un tomer kluva vieglak, kad divainibam tika atrasts vismaz kads racionals izskaidrojums. Un, ja man ir taisniba, mums ir jarikojas. Ja tu apgulsies, vini tevi pamodinas. Un tas nav fakts, ka tas ir humani.
Vina uzmanigi apsedas un paskatijas apkart.
Dekors tie?am atsauca atmina viduslaiku pili, kura profesionali dekoratori bija radiju?i tadu ka dabisku nekartibu. Un putekli un zirneklu tikli sturos ?kiet isti…
Es biju ietits ada ar garu sudrabaini baltu kazokadu, parsteidzo?i tiru ?ai vietai. Adai nebija galvas, tapec bija gruti identificet dzivnieku, kuram ta piedereja. Varbut polarlacis?
Pieceloties, sirdi biju gandriz parliecinata, ka, tiklidz pamodi?os, turpat blakus atkal atradisies tas pats karstais puisis apkaklite, ar kuru tik negaiditi bijam ?kiru?ies interesantakaja vieta. Un man bija gandriz taisniba.
Pa labi virs liela nodzisu?a kamina atklajas svinigs portrets. Mans vecais pazina, paldies Dievam, terpies kaut ka balta militara uniforma, skatijas uz vinu bargi un karaliski. Ar savu viri?kigo zokli augstpratigi izstiepts uz priek?u, vin? sedeja troni. Acimredzot, lai neviens neapjuktu par to, kur? ?eit ir atbildigs.
– Dzivespriecigi! – vina skali atzimeja, nevilus pavelkot adas malu augstak uz krutim.
Iespaidu miglaja tas, ka portrets bija ?kibs.
Vina iesmejas un paskatijas apkart, bet neredzeja tuvuma nevienu dzivu dveseli. Tikai es uz gridas starp visu ?o postu. Vai tie?am visa pili nebija nevienas rezerves gulamistabas?
Ceriba uzzinat nedaudz vairak par vietu, kur atradusies, vina pastiepa roku pec tuvakas lapas. Vina apgrieza to pirkstos, skatoties no visam pusem. Biezs dzeltenigs papirs, visadas monogrammas. Lapa klata gluda, glita rokraksta. Par laimi, burti neizskatas pec hieroglifiem vai arabu rakstibas. Bet tie pat neiederas kirilica un latinu alfabeta. ?i valoda man ir pilnigi sve?a.
Nopu?oties, vina no papira lapas izveidoja lidma?inu un palaida to gaisa. Pabeidzis cilpu, vin? lidoja uz pretejo telpas galu. Atcerejos, ka varetu uztaisit ari vardi, laivu un celtni. Un ja tu piespiedies, tad kaut kas cits…
– Lieliski, es zinu origami!
Jauna atmina nonaca krajkasite kopa ar parejam, tacu ta nedeva lielu labumu. Es velreiz paskatijos uz portretu. Virietis izsmejo?i skatijas uz mani ar dzintarainu skatienu, it ka jau iepriek? zinatu visas manas domas. Tas bija negaiditi satrieco?i.
Es to norau?u no sienas un sasiti?u! Tas joprojam ir viltojums. Plakats.
Vina uzleca, parmetot adu par pleciem, lai nepazibinatu savu dibenu iespejamo skatitaju priek?a, un pek?ni kaut kas no?kindeja. Loti tuvu. No bailem es pat aizmirsu par saviem posto?ajiem planiem, piespiezot rokas pie krutim.
Tas pats zobens mani nobiedeja. Izradas, vin? nekur nav devies. Vin? mierigi guleja uz adas, un, kad es to strauji pavilku, vin? nokrita.
Man bija prieks vinu redzet ka vecu draugu. ?is zobens paradijas ala un kop? ta laika vienmer ir pavadijis mani visur. Un, ja vin? kadu laiku devas pie ienaidnieka, vin? joprojam palidzeja kalnos, kaut ari ka rezerves. Un zobens man noteikti deva ceribu un mazliet parliecibas, lai gan es zinaju, ka to izmantot galvenokart tikai ka kruki.
Aukstuma pat agrak kaut ka nebija laika pardomam, bet tagad bija lieliska iespeja parbaudit asmeni. Diezgan viegls savam izmeram. Gar?, ka pusotrs. Rokturis, kas slipets cuskas zvinu forma, neslideja roka.
Kas tas par materialu? Kaulu? Vai varbut kada veida izturiga plastmasa vai organiskais stikls*, lai ko tas ari nozimetu.
Apsargs atvera siksparnu sparnus, asinssarkanais kabo?ons starp tiem aicino?i pamirk?kinaja gaisma… Pek?ni man atausa: tie ir puka sparni! Vini ?eit noteikti bija apsesti ar pukiem.
Un patie?am, uz salauztu kreslu kajam, uz kamina karnizem un flizem ir izgrebti puki. Visur, kur skataties, zvinainas kirzakas harmoniski ieklaujas interjera.
Zobena asmens bija izgatavots no blavi zila metala. Plans, bet, ka izradijas, pietiekami stiprs, lai aukstuma izmantotu ka kruki, nelustot. Zobens nebija tads, kadu redzeju muzeja, un likas kaut ka maksligs, bet taja pa?a laika ists. Lai gan es nevareju sev izskaidrot ?o divaino sajutu.
Ka man izdevas to sajaukt ar dzelzs gabalu?
Bet kapec es esmu? Es pat iztelojos puki cilveka vieta, tapec tas nav parsteidzo?i.
Vina pieskaras malai, un taja pa?a bridi akmens rokturi kveloja ko?i.
– Meness!
Zobens izradijas necereti ass, un es iegriezu sev lidz asino?anai. Vina acis mirdzeja no sapem. Un ari…
Es velreiz paskatijos uz portretu, izcelot detalu, kurai iepriek? nebiju pie?kirusi nozimi. Sve?inieka klepi nejau?i guleja zobens ar pamanamu rokturi. Vai ?is nav tas pats?
Vina cie?i apvija adu sev apkart un uzmanigi, lai ar basu kaju neuzkaptu uz ?kembam, piegaja pie kamina. Tuvuma troni sedo?ais virietis atstaja daudz specigaku iespaidu, un nez kapec bija gruti sastapt vina skatienu. Mana elpo?ana nedaudz paatrinajas, un atmina par trako skupstu ala ka karsts vilnis parnema manu kermeni.
Cik dzivs! Lielisks darbs.
Vina pieskaras audeklam ar pirkstiem. Es nezinaju daudz par glezniecibu, bet es vareju noteikt, ka portrets patie?am ir veidots ar krasam. Dro?inatajs pagaja, un es zinaju, ka nevare?u iznicinat ?o ?edevru. Es neesmu vandalis.
Portreta apak?a bija plan?ete ar uzrakstu tada pa?a valoda ka izkaisitajos papiros.
Eh, butu lieliski vinu iepazit. Varbut ?ie dokumenti man palidzetu saprast, kur tie?i es nokluvu un kura vestnieciba versties pec palidzibas…
Un pek?ni mana redze aizmiglojas, un tad nezinamo simbolu nozime pek?ni parvertas saprotamos vardos: "Reginhards Berlians, piecu stienu draklords, dimanta pukis."
– Lieliski. "Tatad mes satikamies," vina uzmanigi atkapas, mirk?kinot un meginot saprast, ka tas notika.
Vina panema pirmo papira lapu, kas vinai naca preti, un gandriz nometa zobenu un adu, kas bija noslidejusi no pleciem, pirksti tik loti triceja. Veselais saprats meginaja visu izskaidrot ar hologrammu, vai kaut kadu tehnologiju, bet es skaidri zinaju, ka uzraksts ir ists!
Piekapas ari teksts uz lapas. Tagad es sapratu katru vardu un pat vareju to pareizi izrunat. Panemu vel vienu, tad tre?o…
Tie bija kaut kadi dokumenti, noteikti biznesa dokumenti. Par lopbaribu, zemi, robezam… Divaini vardi, nezinami vardi. Pakeru vienu pec otra un atri paskatijos cauri. Tad vina piespieda sevi apstaties un dzili elpot.
Mana galva nedaudz reiba, un man bija metala gar?a mana mute. Splavusi uz adas, kas tikai trauceja, vina panema zobenu un devas uz portretu.
– Tatad jums ?eit ir slepta kamera, vai ne? Nu pagaidi!
Riskejot nomest smago rami uz sava milota maza pirkstina, vina to nonema no sienas un apgrieza otradi – tagad laujiet tam raudzities siena. Izpetiju vietu zem gleznas un tas apak?pusi. Nekas. Nav vadu, nav raksturigu skata caurumu. Ne minas no tehnologiska progresa.
– Darbojas…
Visu laiku, kamer es ?eit biju, neviens neparadijas, bet pek?ni paradijas izsalkuma sajuta, tik asa ka ?is sasodits zobens. Tas ir patiesi sirdi ploso?i. Es neatceros, kad pedejo reizi edu un ko tie?i. Un mana intuicija man ari teica, ka vini mani ?eit nebaros.
Ir pienacis laiks atstat istabu, bet apgerba jautajums ir kluvis akuts. Esmu ka velni noguris no staiga?anas kailai, un ada… Ja, ir silti, bet tik apjomiga! Vajadzetu lomai kaut ko izveleties, ja ne apak?velu, tad apak?velu.
Vareja apskatities ari citas telpas, bet es nemaz negribeju pili izpetit nesagatavota. Tomer musdienu cilveks drebes jutas daudz parliecinataks.
No visiem tekstilizstradajumiem, kas tika atrasti dzivojama istaba, apgerbam bija piemeroti tikai aizkari. Es izdomaju, ka varu ietit lielu auduma gabalu ka pareo. Lai gan nekad neesmu bijusi pie juras, noteikti zinu vairakus veidus.
Dzili tum?i zilais audums uz tausti ?kita miksts un lidzigs pli?am. Vina ar zobenu nogrieza dalu no ta, kas joprojam karajas, un nekaunigi no?kaudija.
Bija pretigi pielikt tadus puteklus pret kermeni. Es izliecos pa tuvako logu, lai kartigi izsistu aizkaru. Uz loga nebija stikla, tas bija izsists jau sen, un, iespejams, leja zale guleja tuksto? asu ?kembu ka manigs lamatas.
Arpuse ir savvalas pagalma darzs. Takas bija pilniba aizaugu?as ar apstadijumiem, bet par to esamibu liecinaja ar ievu klatie laternu stabi. Centra bija redzamas struklakas paliekas, ap kuru bija redzami kaltas dzelzs solini.
Un no cietas zalas juras ?ur tur paradijas statujas, ka jus domajat? Nu, protams, puki! Sapinu?ies efeju tiklos, ?kita, ka vini veltigi meginaja lidot, bet nespeja.
Lieliska vieta fotosesijai. Loti svita un atmosfera. Vai tadam nav jabut labai izradei?
Saule sildija, un dazi lieli gai?i dzelteni ziedi, lidzigi koku peonijai, pagrieza savas cirtainas galvas pret gaismu. Virs tiem lidinajas lieli kukaini, lidzigi sparem vai naktstauriniem. Es to nevareju redzet no attaluma.
Dzive. Daba. Miers…
Es tik loti skatijos uz ?o mezonigo skaistumu, ka zaudeju lidzsvaru un, absurdi vicinot rokas ar aizkaru tajas, izkritu pa logu. Vina un lekna vegetacija leja mikstinaja kritienu. Sasitumu un nobrazumu nebija, bet man bija diezgan bail. Tomer tas nolidoja gandriz pusotru stavu vai pat divus!
“?kiet, ka es vienkar?i zaudeju reitinga punktus neredzamu skatitaju priek?a. Viniem noteikti nepatiks tik apkaunojo?s kritiens,” vina ar ironiju domaja.
Vina pacela galvu, lai mekletu sleptas kameras vai noverotajus, un bija apmulsusi…
Divas saules!
No debesim uzreiz spideja divas saules! Viens liels un spilgts, gandriz ka parasti, nedaudz aiz ta ir otrais, ?kietami tum?i oranzais!
Nav brinums, ka sakas panika tika apspiesta. Ja cilveku apskauzamu biezumu piebazis ar visadam nejaukam lietam, tad sanaks kas cits.
Cik es esmu noguris no ?i visa!
Vina apgulas tie?i uz saburzita aizkara un, pagriezusies uz saniem, pievilka celgalus pie krutim un aizvera acis. Gulet saule butu bijis patikami un mierigi, ja vien izsalkums nebutu tik brutali mocijis…
Ka izradijas, izsalkums nebija vienigais, kas mani mocija, jo nakamaja bridi kreisas rokas raditajpirksts dega no sapem. Kads man iekoda!
– Ak! – Es pielecu un ieraudziju tos pa?us kukainus plivojam prom no manis.
Ne, ne kukaini!
Mazu krasainu puku bars, vicinadams sparnus ka kolibri, lidinajas gaisa no attaluma. Vini skatijas uz mani ar zinkari, jocigi, putnam lidzigi noliecot galvas dazados virzienos. Es saskaitiju gandriz divdesmit cilvekus. Miksti roza ar lielam izspiedu?am acim, dzeltens ar planu ?auru purnu, lidzigs cuskai. Zali, oranzi un tum?i bruni “krokodili”. Starp tiem visiem izcelas viens – spilgti zils ar dzeltenam acim un negaiditi pukains krepes, kas skaisti karajas viena puse. Spriezot pec ta, ka vin? laizija lupas un apmierinati samiedza acis, tas bija vin?, kur? mani iekoda.
Patie?am, uz raditajpirksta paradijas asins pilieni, kur mazi asi zobi iedura adu.
–Tu to izdariji, vai ne?
"Nu, es…" mazais pukis gandriz aizvainots nomurminaja, atbildot.
?eit beidzas mana izturiba. Abu sauli?u gaisma izgaisa un es zaudeju samanu.
* "plexiglass, lai ko tas nozimetu" – varone precizi nezina, kads materials tas ir (autora piezime)
4. nodala. Jaunais draugs ir “divainaks” par diviem vecajiem
Kad atkal atveru acis, es atklaju, ka joprojam esmu viena un joprojam taja pa?a vieta. Saules disks vai abi, ja es to nebiju iedomajusies, pazuda aiz jumtiem, iegremdejot iek?ejo darzu ena, un es jutos nedaudz atdzisusi. Dzelteni ziedi aizvera pumpurus, mazi puki izklida, un to vieta dazi kukaini, piemeram, cikades, sacela apdullino?u civina?anu.
Stop! Es tie?am redzeju pukus, vai ne? Un viens pat runaja ar mani… Bet tas nav iespejams!
Bija gruti pienemt runajo?u dzivnieku esamibu, tacu ari bija nepareizi to noliegt. Ak, cik erti bija visu notieko?o piedevet halucinacijam, bet es noveroju parak daudz divainu lietu.
Dazas ?aubas mani moka, vai es redzeju dubultzvaigzni un visu parejo, vai ari tas ir bedigi slavenas “sekas”?
Bet kodums raditajpirksta nav pargajis.
Daudz vairak par jebkadam ?aubam mani mocija slapes un izsalkums. Tik loti, ka saku cie?i aplukot dzeltenos pumpurus. Tie izdalija loti smarzigu smarzu. Tas ir tas, pie ka es piekeros, lai nebutu traks. Pirma lieta, kas mums jadara, ir iegut udeni un partiku.
Logs, no kura es izkritu, bija parak augsts, un pa to nebija iespejams ieklut eka. Man nav izaugu?i sparni un es joprojam nevaru skriet pa sienam. Bet darza preteja gala ieraudziju arku, caur kuru vareja iziet arpus pagalma.
Vina pacelas no atsperiga augu paklaja un tomer izkratija puteklus no aizkara gabala. Vina to ietina ka togu, abus galus sasienot uz viena pleca. Eh, zel, ka nav ko piespradzet pie vidukla. Es planoju ?im nolukam izmantot greiferus, bet tie tika atstati viesistaba, piemeram, zobens, bez kura es zaudeju labu parliecibu.
Es piekeru sevi ta domajam un gandriz smejos.
Kadas mulkibas! Par kadu parliecibu es runaju?! Es ?obrid ne par ko neesmu parliecinats. Vienigais, ka pirms tumsas labak butu patverties eka. Kas dzivo ?ados brik?nos naktis, nav zinams. Ja kirzaka, kaut vai sparnota, mani sakoda pa dienu, tad nakti mani apedis klainojo?ie suni, un varbut pat laci!
Lidz viduklim dzilaja zale nekas nebija redzams, un es, ar basam kajam taustidams zemi, uzmanigi virzijos uz arku. Parsteidzo?i, ka nebija ievainojumu vai ievainojumu. Es pat ?kembu nenokeru. Pagaju zem arkas uz otru pusi un atradu tadu pa?u postu ka darza. Iznemot to, ka zale auga savadaka un zemaka.
