Joprojam bija ceriba, ka Ganam un Makam paveicas vairak neka mums.
–Lina! – iss kliedziens knapi tika cauri stihijas rukonai.
Silans pamaja ar roku man no udens! Es vinu dzirdeju tikai tapec, ka bijam diezgan tuvu. Puisis uzmineja aizkerties uz kadu aizker?anos un tagad no visa speka meginaja airet mana virziena, bet kur vin? bija!
– Speku, turies! – es kliedzu.
Vina parcelas uz pa?u stumbra malu – tuvak saknei, tacu joprojam nevareja to sasniegt, un zens jau saka nest uz saniem. Vel nedaudz, un mes atkal apmaldisimies ?aja virpuli.
Izmisuma saku ?kirot izvirzitas saknes, cerot atrast kadu garaku. Un ?is paradijas! Izvilkusi vinu no udens, vina to ka virvi uzmeta puisim. Vina palaida garam, bet meginaja atkal un atkal. Piektaja meginajuma Silanam izdevas to nokert, lai gan nacas atlaist aizker?anos, tomer man izdevas vinu izvilkt.
– Esmu ?eit! Es esmu gudrs ?eit! Viss bus labi!
Es cie?i apskavu puiku, kur? triceja ne mazak ka es, bet uzreiz bija jalaiz vala, kad vin? saka drudzaini klepot. Izdevas to norit, nabaga puisit.
Man pa?ai bija ?ausmigi slikti. Es dzeru ?o salo, netiro vircu visu muzu un, iespejams, tada virpuli dabuju smadzenu satricinajumu. Joprojam nav zinams, kas padara jus slimu vairak.
– Ir svetki! – Partraucis klepot, zens noradija ar pirkstu kaut kur uz priek?u un, saspiedis rokas ka megafons, lusto?a balsi iesaucas: – Piran! Svetki!
Tas nebija ilgi, un vin? atkal saka klepot.
– Kur tas ir?! – aizkaitinati jautaju.
Es neko nevareju redzet. Silans velreiz noradija ar pirkstu, un tikai tagad es pamaniju, ka pie tas pa?as klints zem pils ir pienaglots vel viens mazaks dreifejo?ais koka gabals, un tam blakus udeni, paradoties un pazudot, ?upojas kads gai?s plankums. Silana redze bija asaka neka maneja, es nebutu sapratusi, ka vin? ir cilveks.
Tad musu koks saka izversties un tikt pienaglots pie klints, un pardomam vairs nebija laika. Kad bagaznieks atsitas pret akmeni, man bija steidzami jalec udeni, lai nesaspiestu kajas. Peldejam blakus, turoties pie zariem un saknem. Tas bija ?ausmigi neerti un biedejo?i, un visi mani speki tika iztereti, cen?oties neaizrauties, kas bija diezgan problematiski. Tomer tas ir labak neka tikt sasmalcinatam.
– Lina, mes apstajamies! – Silans pek?ni teica.
– Kas? – Es to uzreiz nesapratu.
– Izskatas, ka esam iestregu?i! “Zens nekavejoties uzkapa atpakal uz bagaznieka. – Ej ara, nyera! – Vin? pastiepa man roku.
Es tik tikko vareju uzkapt atpakal un nokritu uz vedera, es biju tik nogurusi no ?iem piedzivojumiem. Tikmer koks pagriezas perpendikulari akmenim un karajas no vienas puses uz otru, bet nepeldeja nekur citur, at?kiriba no daudziem maziem un lieliem gruziem.
– Vai esam kaut ko piekeru?i? – es ierosinaju.
– Ta izskatas! – Silans man piekrita.
Lai cik noguris es biju, nebija laika apgulties. Iztaisnojusies, vina saka ar acim meklet Piranu. Pamanama aizker?anas, pie kuras mes vinu redzejam, netika atrasta taja pa?a vieta, bet puisis atradas tur – ar seju uz leju uz udens, ko ieskauj mazi gruve?i. Vina kermenis nedzivi ?upojas pa vilniem, muguru ?kersoja dzila asinaina skramba.
Mani kaut kas nepatikami nospraga. Es ?o virieti isti nepazinu, bet vin? meginaja man palidzet un ari nokluva ?eit manis del. Es vinu negribu… Es aizliedzu sev pat domat par slikto un skali teicu, vairak, lai nomierinatos:
– Vin? bija smagi ievainots. Dro?i vien bezsamana.
Silans man isti neticeja, vin? tikai skumji pamaja ar galvu. Gluzi ka pieaugu?ais.
"Izskatas, ka vin? ir noslicis, nyera," zens paskatijas uz mani ta, it ka vin? pats butu pie ta vainojams.
"Kamer mes to neatklasim, mes noteikti nezinam."
Es nolemu puisi nepieskaitit pie miru?ajiem, nebudams par to simtprocentigi parliecinats. Lidz Piranai bija kadi pieci metri, bet, kad stumbrs atkal pagriezas uz priek?u, mes atradamies nedaudz tuvak.
– Es pelde?u!
Pirms es paspeju reaget, Silans satvera ?o garo elastigo sakni un ieslideja aukstaja udeni. Dazos sitienos vin? atradas blakus cietu?ajam – straume vinam palidzeja. Par laimi, ?eit, tie?i pie klints, tas bija daudz lenaks.
– Vina kaja kaut kam aizkera! – zens kliedza.
–Vai vari to atkabinat? – ES biju noraizejies.
Silans man neatbildeja, turpinot manities ar Piranu. Vin? uzlika galvu uz pleca, tad pagrieza puisi uz muguras. Salsudens labi notureja virsmu, padarot ?o uzdevumu vinam vieglaku. Izplude manami palielinajas, un stumbrs, uz kura es paliku, gandriz nekustejas uz priek?u un atpakal, tikai nedaudz ?upojoties.
– ES palidze?u!
Es isti negribeju atkal iekapt udeni, bet zenam acimredzami bija vajadziga palidziba, lai tiktu gala ar specigu jaunekli, kur? bija lielaks par vinu.
– Nyera, ne! Labak palidzi man vilkt.
Pec komandas es izvilku sakni.
– Velkam! – zens saspringti iesaucas un no visa speka spardija.
Piranu kaut ka uzvilkam uz koka stumbra, kas prasija neticamas pules un atjautibu. Nolika gareniski, nostiprinot vismaz starp zariem, lai nenokristu. Tikai es joprojam nesapratu, vai vin? ir dzivs vai ne.
Es nekad iepriek? nebiju sniedzis pirmo palidzibu sliksto?ajiem cilvekiem, un manas zina?anas ?aja jautajuma bija neskaidras. Kaut ko paspeju izlasit, kad braucu uz ciemu ar Zlatku un Gapu, bet kaut ka tas jau aizmirsas ka nevajadzigs…
?kiet, ka jatira mute un deguns un javeic maksliga elpina?ana? Un sirds masaza?
Man galva ie?avas stulbi multfilmu kadri, kur varoni spiedas uz nosliku?a cilveka krutim, un no vina mutes spraucas ara augstas udens struklakas. Ne gluzi tie noradijumi, kas man tagad noderetu, bet vismaz kaut kas bija jadara.
Katastrofali pietruka vietas manevram, cietu?ajam nacas sedet tie?i uz vedera. Ar vienu roku turot pie nolauzta zara, lai nenokristu, vina pielika ausi pie pui?a krutim.
"Vin? nomira…" Silans skumji izdvesa un biezi mirk?kinaja.
– Uzgaidi minuti! – es vinam uzsaucu.
Nemitigas udens ?alkonas un veja trok?na del neko nebija iespejams dzirdet.
–Lina! – Silans pek?ni sirdi ploso?i iekliedzas. – Lina, pagaidi!
Knapi paguvu iztaisnoties un satvert ar otru roku, taja pa?a mirkli mus vardarbigi satricinaja. Koks, uz kura mes glabamies, pacelas no preteja gala un ar speku ietriecas udeni.
– A! – mes reize kliedzam.
Uzlidojis apmeram trisdesmit centimetrus, es ar uzplaukumu piezemejos uz Piru vedera, un pui?a mute nedaudz paveras. Vin? atvera acis, ieraudzija mani un noklepojas. Taja pa?a laika garam aizlidoja cits koka stumbrs – koloss, kas nav mazaks par musejo. Es sedeju ar muguru, tapec es nesapratu, kas isti notika, bet izskatijas, ka vina tikko bija ietriekusies mums. Man par atvieglojumu palikam taja pa?a vieta, bet tikam ?upotas un metatas ta, ka nevareju turpinat darbibas, lai glabtu nosliku?o.
"Nyera…" pui?a vaja balss uzreiz neizlauzas caur manu nomakto apzinu.
– Svetki! Tu esi dzivs! – Es nevareju savaldit savu prieku un, pieliecoties, impulsivi. apskava vinu.
"Es tev teicu, vin? ir dzivs!" – Silans autoritativi pazinoja aiz muguras. – Kas ar vinu notiks, tads kauslis? Vinam gandriz saplesa zarnas, kad tas vinu vilka.
Nevaredama to izturet, es iztaisnojos un iesmejos, jutot, ka par maniem vaigiem teceja sali pilieni, ?oreiz karsti.
2. nodala. Saskana ar nopelniem un atlidzibu
Pukis un ena centas jau no pa?a rita un, izejot no pils, gerbos ka parasti tik karsta laika – brivaks balts krekls un planas, piegulo?as bikses. Man bija aizdomas, ka ?eit nav pienemts tos vienkar?i valkat, bet es vienkar?i nevareju piespiest sevi parvilkt tiem svarkus. Man, sava laika cilvekam, tas jau bija labi. Bet tagad mans netirais izskats samulsinaja vietejo puisi. Ta ir davana, ka vin? tikko atgriezas no citas pasaules.
Pirans grozijas zem manis.
"Nyera, laujiet man piecelties…", bals ka nave, vin? pek?ni nosarka.
Tikai tagad es sapratu, ka joprojam sezu vinam uz saniem un man bija krekls, kas izmirkts lidz adai, kas sekoja visam mana kermena konturam. Ari plana apak?vela apak?a tos ipa?i neslepa. Hmm…
"Ja, protams," es steig?us izkapu no Piranas un nedaudz atkapos. – Ka tu juties?
– Bija nepiecie?ams daudz sist, bet ?kiet, ka vin? ir dzivs.
Pirs apsedas, gandriz nenoraujot acis no manis, un meginaja paskatities sev aiz muguras. Ka jau gaidits, vin? rezultatu nesasniedza un pastiepa roku ar roku.
"Tur ir tikai liela skramba," es pamudinaju. – Bet tas ir labi.
"Labi," puisis atviegloti izdvesa. "Es domaju, ka vin? noplesis manu adu, bet Pukis priek?tecis apzelojas, tas mani sapinaja," vin? smineja, pieminot kadu bistamu bridi, un, paskatijies uz mani uz saniem, atkal samulsa.
Zem ?i vina skatiena man pek?ni sagribejas ari piesegties. Ne, par biksem biju mierigs, bet krutis… Arr!
"Jums ir paveicies, ka jusu kaja aizkeras uz klugas, preteja gadijuma ta butu aiznesta, un atcerieties, ka vinus sauca," musu saruna butiski iejaucas Silans. – Es tevi tik tikko atbrivoju.
"Es tiku piekerts ar noluku, tapec es aireju ?eit."
Pirana teiktais mani parsteidza. Mus te apskaloja straume, bet ka vin? vareja izveleties virzienu tada haosa?
– Ka tev tas izdevas? Un kapec jus airejat tie?i ?eit?
"Tie?i zem mums ir ala," Pirs noradija acis kaut kur uz udeni.
– Ala?! – Silans bija patiesi parsteigts.
Es ari neko tadu neatcerejos, bet cik reizu biju gajusi pa taku garam lidz jurai un atpakal.
– Ja. Mes ar Ganu tur kapam, kad bijam jaunaki. ?i bija musu slepena vieta.
"Es nezinaju," Silans sarauca pieri, it ka ?is fakts aizskartu vina zenisko lepnumu.
– Ka tev vajadzeja zinat? Tagad mazajiem ir aizliegts iet uz pili,” Pirans smineja, skatidamies uz zenu ar vecaka virie?a parakumu.
– Neviens ta nestaiga! – Silans bija sa?utis un uzreiz izlaboja: "Tas ir, mes negajam." Agrak.
"Mes ar Genu bijam nedaudz vecaki par jums, kad saderejam, kur? varetu uzkapt visaugstak gar klugu, un ta mes atklajam alu." No apak?as tas nav redzams – nogaze aizaugusi.
– Kas tas par vinogulaju? – Izstajos, jau vairakas reizes dzirdedams ?o vardu.
"Tas ir vai nu krums, vai cirtiens ar elastigu, bet specigu kokainu katu." Piekeroties pie katiem, jus varat viegli uzkapt jebkura nogaze,” skaidroja Pirans.
"Lozovica bez problemam var izturet pat pieaugu?u karaviru brunas," Silans steidzas iejaukties, atjaunojot visu zino?a autoritati. "?eit kalnos ir tikai viena tonna ?is vitolu zales!" Metals parklaj visas nogazes ka tikls. Tas saknes iet dzili akmeni, un tas nevar izvilkt. Bet, ja stublaju sagriez un sadala ?kiedras, un kartigi izvara druntas sula, iegutas virves ir tadas, ka drakus var vilkt.
"Tie?i ta," Pirans piekrito?i pamaja ar galvu, apstiprinot savu stastu.
– Jus sakat, ka to nevar izvilkt? – Es piekeros vissvarigakajam.
– Nu ja.
– Ko darit, ja musu koks ir pareizi piestiprinats ?im vinogulajam? Varbut mums izdosies aizbegt, ka jus domajat? Udens paatrina, un jebkura bridi mus var iznest jura.
Mes sakam izdomat, ka to izdarit, un tikmer plusma paatrinajas, un musu koka stumbrs pagriezas paraleli akmenim. Garam ik pa bridim paskreja dazada izmera kibeles. Divi, diezgan lieli, saduras ar musu “udens kugi”, pabidot to gandriz metru uz priek?u, un katrs nakamais sitiens vareja mus noraut no “enkura”.
"Izskatas, ka viens no zariem ir iekeries dzinumos nogaze," ierosinaja Pirs. "Mums jaatrod patagas brivais gals un japiesaista sevi pie ta."
"Tas varetu darboties," Silana acis iemirdzejas prieka. “Jus varat savit vairakas saknes ar vinogulaju dzinumiem un lugt priek?teci pukim. Vai tev padodas nir?ana, Nyera Lina? – vin? negaiditi pabeidza.
– Es?..
Pirms es paspeju atbildet, Zu?u mielasts ieslideja udeni, panemot lidzi vienu no garajam saknem.
– Piran! Vin? gandriz noslika un vienkar?i naca pie prata! – es biju sa?utusi, bezspecigi skatidamas uz vinu.
"Ak, neuztraucies, ieguva Lina," Silans vinam pamaja. "Pirs ir labakais peldetajs ciemata un parzina juras zinatni labak neka lielaka dala." Vin? sapnoja klut par jurnieku, bet tikai… Ka jus domajat, kapec vin? un Gans devas noslicinat Draku? – Nepabeidzis, Silans mainija temu.
Es tikai noraido?i pakratiju galvu, bet dzili sevi atviegloti izelpoju. Ja es vareju nirt, tas bija tikai piespiedu karta. Gandriz ka ?odien – ar cirvi. Un bridis macities ne?kita istais.
Pagaja diezgan ilgs laiks, lidz Pirana galva paradijas virs udens, un mes ar Silanu jau sakam uztraukties. Satveris zarus, puisis nesteidzas izkapt. Atvilcis elpu, vin? teica:
"Es atradu vinogulaja galu, bet butu jauki, ja butu vel paris, lai butu dro?iba."
–Vai jus joprojam varat nirt? – Silans pastiepa vinam roku un, panemis pirmas skropstas galu, saka to tit starp zariem.
– Varu, bet straume paatrina. Es neesmu parliecinats, ka kaut kas izdosies. Ak, ja vien butu mazliet vairak laika, citadi turamies tikai pie viena zara un vienas saknes.
Ievilcis dzilu elpu plau?as, Pirans atkal ienira un gandriz uzreiz iznira no stumbra pretejas puses ar citu vinogulaju.
– Man paveicas – ar to pirmo izravos, bet vairs nekap?u. Tas loti aizpu?.
