Edgars Auziņš "Velns slēpjas uzpurnī"

– Paldies, ka dalijaties ar mani ne tikai savas zina?anas, bet ari garigaja bagatiba. Pastasti man, vai pagatne ir tavs milakais laiks?

– Viens pats. Ta ka man patik muzika, un muzikalakais periods bija 19. gadsimts, skaistuma un pat literaturas pilns laiks, man nav jadoma, kura laika velos atgriezties. Es atgriezos Parize ar satraukumu un nepacietibu. Laiks no 1830. lidz 1840. gadam. Iedomajieties, cik daudz lielisku cilveku dzivoja vienlaikus un satikas ?aja skaistaja pilseta: Paganini, Fr. ?opens, F. Lists, G. Berliozs, R. Vagners, Mendelsons, ?umans, Judzins Delakrua, O. de Balzaks, J. Sanda, V. Igo, A. Dima, G. Heine, Vebers, ?atobrians, A. de Muse, Prosper Merimee, Sainte-Beuve, Lamartine, Jenny Lind – zviedru dziedataja, vinai bija milziga diapazona balss, kas izcelas ar skaistu tembru un kristaldzidrumu. Johanness Bramss, Antons Rubin?teins, izcilais tenors Rubini, Zozefine Fodore un daudzi citi. Parize tolaik bija Eiropas garigas dzives centrs.

– Vai esat bijis Mulenruza?

– Protams. Turklat zelta laika, kad tur spideja La Goulue, arkarteja dejotaja, vinai bija savs, raksturigs ?arms. Nu, un, protams, Lautrec. Vin? ieradas divas vai tris reizes nedela. Es domaju, ka vin? dzivoja maja Pigalle iela. Vel tagad atceros, lielaja zale dard orkestris, deg visas lampas, lielaka dala klateso?o ir arzemnieki, vini ir pilniba nodoti muzikala virpula burvibai, La Goulue ir ka viesulis, kas griezas trakuliga ritma., tad leciena uzmet kaju un cikstot apsezas uz spraugam. Kadi vardi var raksturot vinas stilu? Un vai vinai bija stils? Daudz svarigaka ir cita lieta: vina prata radit pareizo noskanu. ?i stridiga, augstpratiga un amorala uzvediba vinai atnesa lielus panakumus ar rupjajam dveselem, kas piepildija ?adu maju zales. Viniem patika vinas nekaunigas un smiekligas pretenzijas uz ekskluzivitati. Personigi es redzeju vinas meginajumus iemiesot nepieklajibu ka sava veida maksliniecisku apsestibu. Kas attiecas uz Lautreku, vin? bija nesabiedrisks, vienmer sedeja viens, daudz dzera, bet redzeja, saprata, juta visu, kas notiek apkart. Tad vin? bija maz pazistams un pieversa uzmanibu tikai tiem, kas dzirdeja par vina neglitumu. Par godu amerikaniem bija tas, ka vini pirmie noverteja Lautreka geniju un saka pirkt vina darbus. Velak notika vina gleznu izstade, un viens verigs Volstritas finansists teica: «Man ?kiet, ka vina gleznas manas majas nav ipa?i noderigas, Fanija. Vina sievie?u grimases ir sapes, un pa?i darbi dve? cildenas skumjas. «Bet makslinieks ir rupj?, vin? glezno iz?kidu?as sievietes,» vinam iebilda jauns kompanjons salmu cepure. «Cik ilgi jus esat kluvis vienaldzigs pret cie?anas dveseli, kuru liktenis ir atnemis? Ja, maniere ir nepieklajiga, bet tas pamatojums slepjas makslinieka genialitate. Citi makslinieki redz savu merki pacelt savu talantu tajos augstumos, no kuriem tas bus redzams visiem, bet Lautrekam nav vajadziga slava, vin? nedoma par nemirstibu, nejut bailes no Dieva dizenuma, vin? godigi glezno to, ko vin? jutas. Vina sirds, simts bultu caururbta, asino. Neaizmirstiet, ka rado?ums ir vienigais mierinajums lieliskiem cilvekiem, kuriem ir nosliece uz vientulibu. Tur ir vinu laime. Varbut velak jus vinu iemilesit, bet ne tapec, ka vin? ir aristokrats, jus vienkar?i atklasiet, ka Lautreka dabiskais celums pie?kir katrai vina gleznu detalai ?armu. ?is skaidrojums nemaz neattureja Faniju, un vina, pauzot naivu ticibu makslinieka genijam, ar entuziasmu sacija: «Tagad es vinu saprotu!» Es biju tur taja vakara, kad pie galda sedeja Velsas princis, topo?ais karalis Edvards VII. Ta bija smiekliga aina – La Goulue, ka parasti, spilgti izdomata, izcili vulgara, gerbusies bez gaumes, nemainigi saplestas zekes griezas deja, ne vienmer iekrit ritma, vina biezi uznemas brivibas, bet viss tiek piedots. vinai vina ir Mulenruzas zvaigzne, tapec vina zina, ka zale ir augstdzimis princis, un it ka nevilus dejas laika parcelas uz vina galdu, un, kad vina ir tuvu, vina uzmet palaidnibu. dedzino?s skatiens uz vinu, kas ar gaismu varetu izgaismot tum?ako pagrabu, un kliedz: «Hei, geli, ?ampanietis tev!» Nemot vera, ka vardi ir adreseti anglu princim, tas ir diezgan izaicino?s zests. Bet La Goulue ir lieliska, iespaidiga un var atlauties uzdriksteties ar visu savas pieker?anas kra?numu. Vina biezi nokluva skandalozas zinas. Es redzeju, ka princis bija patikami atbrunots no vinas nekitribas. Nakamaja diena vakarinas vin? loti eleganti teica vienam baronam: «Gribetu velreiz redzet La Guliju, un tur jau mani aicina divaina Mulenruza. ?i sieviete ir nekitra, vairak neka ir pienemami. Bet tie?i tas ir ta ?arms. ” Kadu dienu kads zurnalists, kura viduvejs prats vinu uzskatija par parak iz?kidu?u, sa?utinaja La Guliju ar savu parmetumu. Vina atri atrada izcilus vardus, lai atbildetu: «Kads jautajums?!» Sasoditi visi ?ie aviznieki! Es varu izdarit visu. Es esmu kurls saprata balsij, es to sanemu no savas mates. Par savu tevu es nezinu, ko teikt. Vin? bija cusku burvejs. Un vispar es esmu brini?kigs nakts zieds – bet lai nu ka! «Es esmu brini?kigs Dieva Kunga radijums.»

Belcebuls apklusa, noskumis. Pec minutes vin? paskatijas uz Saru, pamaja ar galvu un teica:

– Laiks, laiks!.. Visas labas lietas ir pagatne.

«Es nespeju noticet, ka jus redzejat pa?u Tuluzu Lotreku!»

«Es vinu ne tikai redzeju, bet ari dzeru kopa ar vinu.» Es nopirku Valentino zimejumu no Lautrec, tas tika darits uz sanguine salvetes.

– Vai esat redzeju?i Hjustonas spozo filmu «Mulenruza?»

– Joprojam butu! Tas ir mana ?edevru kolekcija. Man ir vislielakais prieks skatities ?o filmu un ieelpot Parizes gaisu ?ajos gados. Holivuda ir radijusi daudzus ?edevrus, bet magija atrodama tikai atsevi?kas filmas.

– Kasablanka ir magija! Un Maltas piekuna.

– Ari «Irnieks» r. Dzons Brams. «Muskusa roze» r. Gr. Ratovs, «Lapsu princis» dz. Henrijs Kings, Elizabetes un Eseksas privata dzive b. M. Kertiss, Dzona Hjustona «Asfalta dzungli», «Septinu frontonu nams» b. Dzo Mai un citi.

– Atceresimies «Gaslight», ari magisku filmu. Tada pilniga iegrim?ana Viktorijas laikos. Kas, jusuprat, ir magiska dzeja?

– No dzejniekiem es E. Po verteju augstak par visiem citiem. Vina «krauklis» mani ne tikai apbura, bet ari ?okeja. Pat ja ?aja dzejoli nav idejas, tas ir absoluti izcili un lidz ?im neviens nav pieradijis pretejo. Dzejai ir dazadas formas; sentimentals, garlaicigs, skumj?, pretenciozs, patriotisks, pompozs, rupigi noslipets un bezjedzigs. Zimigi, ka ne vienam vien dzejnieka sarakstitajam dzejolim piemit tautasdziesmai raksturigais dabiskums un sirsniba. Nemsim krievu kulturu, ta ir otr?kiriga un vispar bez stila, bet krievu gara dizenums ir vinu romances un tautasdziesmas. Tikai tajos var saprast nemierigo krievu dveseli. Skotu tautasdziesmas ir parakas par vacu vai francu, bet dveseliskuma un romantisma tas ir zemakas par amerikanu folkloru, kura tik smalki ieausti afrikanu un indie?u motivi. Kantri ir lielakais zinamais stils. Tas ir ka paklajs, kura skaistums slepjas vissmalkakajos tonos, to kombinacija dizaina rada harmoniju. Ka jau teicu, The Raven atstaja uz mani neaizmirstamu iespaidu, esmu to lasijis daudzas reizes un joprojam nevaru pateikt, ko esmu atnemis no ta mistiska satura. Butiba nav svariga, daudz svarigaks ir iespaids. Makslinieciska izteiksmiba un muzikalitate at?kir ?o ?edevru. Dzejolis ir unikals, lai gan poetiska forma ir aizguta no Viktorijas laika dzejnieces Elizabetes Bareta. Dzejolis tika publicets 1845. gada 29. janvari Nujorkas laikraksta «Evening Mirror». Apbrinojami, ka lielakais dzejolis cilveces vesture autoram atnesa tikai piecus dolarus. Tas ir tie?i tads autoratlidzibas apjoms. Bet, ja izmers ir aizguts, tad strofas iezime ir originala. Dzejolis sastav no astonpadsmit strofam, katra strofa ir se?as rindinas, no kuram pedeja ir refrens. Atskanu sistema ?eit ir zinkariga: otra, ceturta un piekta rinda rimo ar pedejo pantu. Po apzinati atsaucas lasitajam uz balazu tradiciju, proti, G. Burgera baladi «Lenora». Filma «Krauklis», kura tels ir naves priek?vestnesis, varona milota vards ir Lenore. Teksta ir motivs no sengrieku mitologijas un Bibeles majieni: ir piemineta Edene, ka ari balzams no Glaadas, kas varetu dziedet bedu parnemta varona garigas bruces. Po ieliek sevi varona vieta. Tiek uzskatits, ka dzejolis sarakstits 1844. gada, kad vina sievas Virdzinijas Klemas nave bija nenover?ama, vina divus gadus cieta no paterina un nomira 1847. gada. No ?ejienes klust skaidrs, ka dzejolis ir melanholiskas noskanas caurstravots, darbibas laiks ir decembra nakts, stavoklis – nemiers, tema – nave. Po izmanto aliteracijas tehniku, ar kuras palidzibu vin? rada bezceribas, cilveka bezspecibas atmosferu liktena priek?a. Kraukla tels pats par sevi ir metafora – bailu simbols. Dazi literaturzinatnieki ir vienispratis, ka Po iedvesmas avots bija Carlza Dikensa romans Barnabijs Rudzs, kura galvenajam varonim bija runajo?s krauklis. Diezgan dro?i, ka vini kludas ?aja jautajuma. Es biju Edgara Po muzeja Ricmonda un redzeju Dzeimsa Karlinga ilustracijas, un man ?kita, ka vin? precizak atspogulo varona doma?anas veidu un visparejo noskanojumu neka Gustavs Dore, kur? pazistams ar saviem darbiem par Bibeles temam. Biju izlasijis amerikanu profesora un literaturzinatnieka Tomasa Mabota petijumu, un iepriek? biju parsteigts par vina petniecisko darbu par Dzonu Miltonu. Tatad Mabbott piedava divas versijas ka ticamakas. Saskana ar pirmo, Po komponeja «The Raven», apmeklejot Barkhatai diki 1843. gada. Tur vin? apsprieda dzejoli ar dzejnieci Ansi Barkhiti. Otraja versija teikts, ka Po uzrakstija «Varnu» 1844. gada, dzivojot Brennanu gimenes ferma. Gimenes vecaka meita Marta un vinas virs apgalvo, ka Po pirms publice?anas viniem lasijis savu dzejoli. Lai ka ari butu, nav pamata domat, ka Po savu «Kraukli» sarakstijis iedvesmas lekme un ka visi dzejola efekti ir izteles uzliesmojuma, nevis apzinatas izveles rezultats. Pec Sjuzenas Veisa teikta, dzejolis nepabeigts noguleja uz Po galda vairak neka desmit gadus; vin? pie ta stradaja ar lielam pauzem, kaut ko pievienojot, mainot un izdze?ot. Gadu pec gramatas «The Raven» publice?anas, kas guva milzigus panakumus, Po uzrakstija eseju «Radi?anas filozofija», kura, izmantojot «Varnas» piemeru, vin? siki izklasta savus uzskatus par principiem. darbu, vin? atzime, ka neviens dzejola elements nebija nejau?s, vin? rakstija ar tadu konsekvenci, kada tiek risinatas matematiskas problemas. Un patiesiba dzejoli nav neka nejau?a vai lieka, taja ir stingra sistema, kas izsledz jebkadas neatbilstibas. Nav nejau?iba, ka dzejolim ir 108 rindinas. Autors apzinati tiecas pec ?ada apjoma, vin? uzskatija, ka idealais dzejola apjoms nedrikst parsniegt simts rindinas. Vel viens izaicinajums bija radit piemerotu atmosferu, kas lasitaja varetu radit specigu emocionalu savilnojumu. ?eit Po parspeja visus – skumja intonacija iegruda lasitajus melanholijas bezdibeni. Nakama doma bija par skumju temu, un Po nolemj, ka vina milotas sievietes nave ir emocionali visspecigakais varona pardzivojumu temats – un lidz ar to radas galvena «Kraukla» tema. Visticamak, izveli noteica Edgara Alana Po dzive, agra berniba vin? zaudeja mati, bet pec tam nomira vina sieva. Tagad makslinieciskais efekts. Po izmantoja tik universalu panemienu ka refrenu – vienu vardu. Vin? atzina, ka ?is panemiens varetu padarit dzejoli vienmulu un vienmulu. Tapec, padarijis ta skanejumu nemainigu, vin? pastavigi maina ta nozimi. Po devas talak un nostiprinaja gara patskana o refrenu, ko biezi lieto kopa ar lidzskanu r. Ta radas slavenais vards «nekad vairs». Dzejola kompozicija ir vienkar?a un dabiska, balstas uz pazistamo «jautajuma-atbilzu» strukturu. Ta radas magiskas rindas: «Pravietis!» Es teicu: «Launuma lieta! – pravietis tomer, ja putns vai velns! Pie tam Debesim, kas noliecas par mums – ar to Dievu, kuru mes abi pieludzam – Pastasti ?ai dveselei ar bedam, ja talaja Aidena tas aptvers sveto jaunavu, kuru engeli nosauca par Lenore – Cisp a retu un starojo?u jaunavu, kuru engeli nosauc par Lenore» Citats par Kraukli «Nekad vairs». Pec Po teikta, vin? saka rakstit dzejoli no kulminacijas strofas, vin? mekleja vienu vienigu jautajumu, uz kuru atbildot vards «nekad vairs» raditu visspecigako iespaidu. Tadejadi sava darba vin? virzijas atpakal. Sastadijis noslegumu, vin? pieaugo?a seciba veidoja varona jautajumus. Zimigi, ka ar ?o stanzu dzejnieks noteica poetisko formu, jo vin? iepriek? noteica ne tikai visparejo rindu izkartojumu, bet ari metru, ritmu un garumu. Darbos, kas veltiti «Kraukla» analizei, ir dazadas dzejola idejas versijas. Man personigi patik sevis spidzina?anas versija. Galu gala varonis, kura mes nojau?am jaunu studentu, jo vin? pusmiega liecas par savam gramatam, pienem, ka krauklis zina tikai vardu «nekad vairs», bet turpina vinam uzdot jautajumus, zinot, ko vin? dara. dzirdes atbildi. Ta ir apzinata sevis ?austi?anas darbiba, kas tikai saasina bezcerigo bedu sajutu. Dzejoli minets Gileadas balzams, kas atsaucas uz Jeremijas gramatu: «Vai Gilida nav balzama? Vai tur nav arsta? Kapec manas tautas deli nav dziedinati?» Edene ir vel viena Bibeles atsauce. Varonis jauta krauklim, vai vin? paradize satiks savu miloto. Citur varonis doma, ka ir ienacis istabaSerafims un Dievs vinu sutija, lai atnestu vinam nepenfu, sava veida antidepresantu. Daudzi velejas pievienoties «Varnas» slavai, un starp tiem, kas seja ?aubu seklas par «Varnas» unikalitati, bija, iedomajieties, kiniete Sara.

– Noladetie kinie?i! Vini ari ?eit iekluva!

– Es tevi iepriecina?u, vini sedeja pelke. 1901. gada Pekinas Universitates rektors atklaja lidzibas starp «Varnas» sizetu un kinie?u dzejnieka Dzja darbu «Oda pucei», kur? stradaja 2. gadsimta pirms musu eras. Taja pa?a gada Londonas laikraksts ironizeja: «?kiet, ka krauklis, tapat ka ?aujampulveris un brilles, tika izgudrots Kina pirms tuksto?iem gadu.

«Es neticu, ka Po vispar kaut ko ir lasijis kinie?u valoda!» Vai ari vin? patie?am izlasija ?o Jia Yi?

«Tas butiba bija neiespejami, jo 1892. gada «Oda pucei» tika tulkota anglu valoda, un Po nezinaja kinie?u valodu. Es personigi uzskatu, ka Po, rakstot ?o dzejoli, nebija avota.

Kapec Po par putnu izvelejas kraukli?

– Iemesli ir acimredzami: ?is putns ieklaujas dzejola melanholiskaja toni. Tad varnam ir bediga kapsetas putnu slava. Vinu melnais apspalvojums simbolize seras. Turklat dazas legendas viniem tiek pie?kirta starpnieka loma starp ?o un pecnaves dzivi.

«Viss norada uz ?o gudro un viltigo putnu.» Krauklis ir magisks putns un tam, ka tas ir melns, ir simboliska nozime.

– ?is putns kadreiz bija balts. Ebreju folklora vesta, ka Dievs sodijis kraukli par to, ka vin? neatgriezas pie Noas, kur? vinu atbrivoja no ?kirsta, lai noskaidrotu, vai udens nav nosedies no zemes. Ta kraukla baltais apspalvojums kluva melns. ?o ideju parnema Ovidijs sava Metamorfozes. Vina krauklis ari bija balts, lidz Apollons vinu sodija par to, ka bija informejis vinu par milota neuzticibu. Bet visvairak mani fascine ideja par refrena at?ifre?anu. Muzika ?i ir galvena tema, kas atkartojas daudzas reizes. Refrena klatbutne nosaka darba formu. Visizplatitaka muzikas forma, kurai ir refrens, ir rondo. Bet atgriezisimies pie dzejola. Taja 11 stanzas no 18 beidzas ar refrenu. ?is ir arkartigi veiksmigs Po atradums, jo «nevermore» atstaj specigaku iespaidu neka poetiskas diskusijas par laika neatgriezeniskumu. Francu alegoriskaja poema «Rozes romantika», kas sarakstita 13. gadsimta, ilgsto?as diskusijas par ?o temu ir nogurdino?as ar savu garlaicigo vienmulibu. ?i varda prototips varetu but fraze «ne vairak», ko Po ne reizi vien izmantoja savos dzejolos «Vina paradize», «Zantei» un «Linors». Vards «nekad vairs» literatura tika lietots vairakas reizes, parasti saistiba ar navi un pirms Po, tapec vinu nevar saukt par vienigo izgudrotaju. Tacu tikai pec «The Raven» un pateicoties tam vards kluva tik izteiksmigs. ?is ir sarezgits vards, kas sastav no diviem apstakla vardiem, no kuriem viens ir negativs: «nekad» un «vairak», kas nozime «nekad vairs». Dzejoli krauklis se?as reizes atbild «nekad vairs», tacu ?ie atkartojumi nav viens otram identiski, katru reizi vardam iegustot jaunu semantisko pieskanu. Tagad, iespejams, ir verts pieskarties panta formai. Tur ir ta magija! Sistemu, ko izmantoja Po, sauc par zilbju toniku. Galvenais meritajs ir oktametra troheja, peda ir divzilbju ar uzsvaru uz pirmo zilbi. Strofa skaititajs ir akatalektiska oktametra, katalektiska oktametra un trohaiska tetrametra kombinacija. Dzejolim ir iek?eja atskana, kuras markieris ir cezura, sadalot katras strofas pirmo un tre?o rindinu uz pusem. Dzejolis ir bagats ar tadam stilistiskam iericem ka aliteracija– to pa?u skanu izmanto?ana neparedzetas vietas. «The Raven» ir muzikala galvenokart tapec, ka ta ir bagata ar skanu efektiem. Po izmantoja ari tadu tehniku ka paronomazija. ?aja gadijuma tiek izmantoti vardi, kas izklausas lidzigi, bet kuriem ir at?kiriga nozime. Tagad problema ir aiznem?anas. Literaturzinatnieki uzskata, ka Po «Kraukla» ritmu aizguvis no britu dzejnieces Elizabetes Bareta poemas «The Matchmaking of Lady Geraldine». Kada Brodvejas zurnala vin? publiceja kritisku rakstu par Bareta dzejoli, kura rakstija, ka nevar iedomaties kaut ko cildenaku un skaistaku. Tomer vin? noradija ari uz vinas trukumiem; Po rakstija, ka vinas dzeja cie? no vienmulibas un tai trukst originalitates. Tulit pec The Raven publice?anas Edgars Po kluva par valsts slavenibu. Autora biografs rakstija: «Nekad agrak amerikana dzejolis nav guvis tik atrus un pla?us panakumus. «Krauklis patie?am var izdzit ergli no valsts emblemas.» Tacu slava neatnesa Po naudu, kas vinam bija loti nepiecie?ama. Viena no vestulem sev raksturiga maniere vin? rakstija: «Es vairs neesmu ieguvis naudu. Tagad es neesmu bagataks par to, ka biju vajakajos laikos, iznemot varbut ceribas, bet jus nevarat tas laist apgroziba. Crow guva panakumus ari Eiropa. Elizabete Bareta rakstija Po: «?eit, Anglija, jusu Krauklis radija sensaciju, izraisija istu «?ausmu vilni». Kada saviesiga vakara, kura Po bija viesis, vinam ludza nolasit savu dzejoli. Pec dzejnieka luguma tika izslegtas lampas, un istaba iegrima tumsa. Po saka lasit tik dveseliska un melodiska balsi, ka satriektie klausitaji baidijas elpot, lai neiznicinatu dzejnieka valdzino?o efektu. burvestiba. Kad lampas atkal tika iedegtas, jauns virietis piecelas un sacija: «Ikviena virie?a dzive ir ists notikums dzirdet Po lasam The Raven.» Visbeidzot, publikacijas vesture ir interesanta. Po meginaja pardot dzejoli savam biju?ajam darba devejam Grehemam Filadelfija, tacu Grehems atteicas pirkt un izdrukat dzejoli, tacu samaksaja vinam 15 dolarus ka palidzibu. Otrais meginajums bija veiksmigs: American Review ipa?nieks iegadajas «The Crow» par 9 USD un publiceja to zurnala 1845. gada februara numura. Nebudams parliecinats par sevi, Po publiceja savu ?edevru ar pseidonimu «Quarles». Lai gan pirma dzejola provizoriska publikacija ar autora vardu notika menesi iepriek? Nujorkas laikraksta «Evening Mirror». Pirms publikacijas bija sajusminats Nataniela Vilisa vertejums. ?is numurs ir mana arhiva, un es burtiski atceros Vilisa vardus: «Musuprat, tas ir vienigais amerikanu literaturai zinamais «gaisto?as dzejas» piemers; un plana smalkumam, apbrinojamajai versifikacijas makslai, apbrinojami augstajam fantazijas lidojumam un tas «draudigajam ?armam» anglu dzeja nav lidzvertiga. ?i ir viena no «istajam delikatesem», kas baro musu izteli. Vina rindas uz visiem laikiem paliks to lasitaju atmina. Vina dzives laika bija 18 publikacijas un vel divas tulit pec Po naves. «Annabel Lee» ir pedejais dzejolis, ko rakstija Po. Po ?eit attista ari jaunas sievietes naves temu. Manuprat, prototips nenotika. Tomer Annabelas tels vareja but rakstnieka sieva Virdzinija Klema. Dzejolis tapis 1849. gada, tacu publicets tikai pec rakstnieka naves taja pa?a gada. Pasaule lielaka rakstnieka naves apstakli joprojam ir neskaidri, un nav ari vienpratibas par Po naves celoni. Oktobra sakuma Edgars Po tika atrasts maldiga stavokli, gulot uz ielas solina Baltimora. Vin? tika nogadats slimnica, kur svetdien, 7. oktobri, pulksten 5:00 nomira. Pec pieticiga dievkalpojuma Po tika apglabats Baltimoras kapseta. Divdesmit piecus gadus velak vina mirstigas atliekas tika parapbeditas zem iespaidigaka kapakmens. Piemineklis norada, ka zem ta apglabata ari rakstnieka sieva un viramate. Pastav vairakas teorijas par Po naves celoni: pa?naviba depresijas del, slepkaviba, holera, gripa, sifiliss, meningits, diabets, vezis un sainde?anas ar alkoholu. Patiesiba Po cieta no smagam galvassapem un nevareja kusteties, lasit vai rakstit. Lai atbrivotos no moko?am sapem, vin? dzera, lietoja morfiju un opiju. Gadu pirms naves vin? gandriz nomira no laudana pardoze?anas, ko tajos laikos pla?i izmantoja ka pretsapju lidzekli. 2006. gada zinatnieki petija matu paraugu, kura rezultati atspekoja iespejamibu saindeties no svina, dzivsudraba vai citiem toksiskiem smago metalu izgarojumiem. Holera tika nosaukta ari ka ticamakais celonis. Po gaja cauri Filadelfijai 1849. gada sakuma, kad tur bija holeras epidemija. Vin?, atrodoties pilseta, saslima un rakstija savai viramatei Marijai Klemmai, ka «iespejams, vin? ir saslimis ar holeru vai kaut ko tikpat briesmigu uzbrukumu». Beru dievkalpojums bija loti vienkar?s, tas notika pulksten 4 pecpusdiena, pirmdien, 1849. gada 8. oktobri. Atnaca tikai astoni cilveki. Rakstnieka onkulis Henrijs nopirka letu zarku, bralens Nelsons samaksaja par katafalku, un arsta sieva uz?uva apvalku. Visa ceremonija auksta laika del ilga tikai tris minutes. Spredika nebija, jo ieradas maz cilveku. Tagad es jums pastasti?u, kas mani ipa?i aizkustinaja. Tas padara amerikanus par amerikaniem. 2009. gada 10. oktobri Baltimora notika labi sagatavoti izcila rakstnieka beru dievkalpojumi. Aktieri ta laika kleitas teloja laikabiedrus. Po un citi sen miru?i rakstnieki un makslinieki. Vini visi pec kartas lasija beru oraciju, kas pielagota fragmentiem no darbiem par Edgaru Po. Beres tika izmantota preciza rakstnieka zarka kopija ar vina kermena vaska figuru. Nakamaja diena kariete ar zarku aizbrauca pa pilsetas galvenajam ielam uz Po muzeju Amity iela uz Vestminsteras kapsetu. Sakotneji uz Po kapa nebija uzlikts kapa piemineklis, vin? tika apglabats talakaja sturi blakus Po vecaka vecteva kapam. Balta italu marmora kapa piemineklis, ko pasutijis Edgara bralens Nelsons Po, tika iznicinats, kad no sliedem noskrejis vilciens ietriecas kapsetas noliktava, kur glabajas piemineklis. Ta vieta uz kapa tika uzstadita akmens plaksne, uz kuras bija rakstits Nr.80. 1873.gada dzejnieks Pols Heine apmekleja Po kapu un, ?okets par ta posto?o stavokli, rakstija rakstu avize. Sara Raisa, skolotaja no Baltimoras, ir uzsakusi lidzeklu vak?anas pasakumus jauna pieminekla izveidei. Ziedojumi naca no daudziem cilvekiem un no citam ASV pilsetam. Jauna pieminekla projekta autors bija arhitekts Dzordzs Frederiks, un buvniecibu veica pulkvedis Sisons. Kopejas pieminekla izmaksas bija nedaudz vairak par 1500 USD. Miru?o mirstigo atlieku parapbedi?ana notika 1875. gada 1. oktobri jauna vieta, blakus baznicas fasadei. Biju?o kapu vietu klaja pilsetas iedzivotaja davinats akmens. Tris kapu raceji, kas ekshumeja Po mirstigas atliekas, vispirms izraka jauno karaviru. Zem ta vini atrada Po zarku. Dazus gadus velak vina sievas Virdzinijas mirstigas atliekas tika parvietotas uz Po jauno kapu, jo kapseta, kura vina tika apglabata, tika iznicinata un vinai nebija pecnaceju, kas varetu pieprasit vinas mirstigas atliekas. Viens no Po agrinajiem biografiem panema vinas mirstigas atliekas un glabaja tas kaste zem savas gultas, lidz tas beidzot tika parapbeditas kopa ar vinas vira mirstigajam atliekam. Tas notika Edgara Alana Po dzim?anas 76. gadadiena. Edgara Alana Po bibliografija ir divi stasti, divi dzejoli, viena luga, aptuveni 70 noveles, 50 dzejoli un 10 esejas. Rakstnieka dzives laika tika izdoti 7 vina darbu krajumi: 4 poetiski un 3 prozas. Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Jauna pieminekla projekta autors bija arhitekts Dzordzs Frederiks, un buvniecibu veica pulkvedis Sisons. Kopejas pieminekla izmaksas bija nedaudz vairak par 1500 USD. Miru?o mirstigo atlieku parapbedi?ana notika 1875. gada 1. oktobri jauna vieta, blakus baznicas fasadei. Biju?o kapu vietu klaja pilsetas iedzivotaja davinats akmens. Tris kapu raceji, kas ekshumeja Po mirstigas atliekas, vispirms izraka jauno karaviru. Zem ta vini atrada Po zarku. Dazus gadus velak vina sievas Virdzinijas mirstigas atliekas tika parvietotas uz Po jauno kapu, jo kapseta, kura vina tika apglabata, tika iznicinata un vinai nebija pecnaceju, kas varetu pieprasit vinas mirstigas atliekas. Viens no Po agrinajiem biografiem panema vinas mirstigas atliekas un glabaja tas kaste zem savas gultas, lidz tas beidzot tika parapbeditas kopa ar vinas vira mirstigajam atliekam. Tas notika Edgara Alana Po dzim?anas 76. gadadiena. Edgara Alana Po bibliografija ir divi stasti, divi dzejoli, viena luga, aptuveni 70 noveles, 50 dzejoli un 10 esejas. Rakstnieka dzives laika tika izdoti 7 vina darbu krajumi: 4 poetiski un 3 prozas. Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Jauna pieminekla projekta autors bija arhitekts Dzordzs Frederiks, un buvniecibu veica pulkvedis Sisons. Kopejas pieminekla izmaksas bija nedaudz vairak par 1500 USD. Miru?o mirstigo atlieku parapbedi?ana notika 1875. gada 1. oktobri jauna vieta, blakus baznicas fasadei. Biju?o kapu vietu klaja pilsetas iedzivotaja davinats akmens. Tris kapu raceji, kas ekshumeja Po mirstigas atliekas, vispirms izraka jauno karaviru. Zem ta vini atrada Po zarku. Dazus gadus velak vina sievas Virdzinijas mirstigas atliekas tika parvietotas uz Po jauno kapu, jo kapseta, kura vina tika apglabata, tika iznicinata un vinai nebija pecnaceju, kas varetu pieprasit vinas mirstigas atliekas. Viens no Po agrinajiem biografiem panema vinas mirstigas atliekas un glabaja tas kaste zem savas gultas, lidz tas beidzot tika parapbeditas kopa ar vinas vira mirstigajam atliekam. Tas notika Edgara Alana Po dzim?anas 76. gadadiena. Edgara Alana Po bibliografija ir divi stasti, divi dzejoli, viena luga, aptuveni 70 noveles, 50 dzejoli un 10 esejas. Rakstnieka dzives laika tika izdoti 7 vina darbu krajumi: 4 poetiski un 3 prozas. Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis».

«Tas ir parsteidzo?i, cik daudz informacijas jus glabajat sava galva,» sacija apdullinata Sara.

«Bet es pat neesmu teicis pusi no ta, ko zinu par Po,» atbildeja glaimotais Belcebuls.

5. Vini speleja dambreti un Belcebuls, protams, stundas laika izradijas uzvaretajs daudz biezak neka Sara. Tas nav parsteidzo?i, jo vin? bija pla?s un dzili domajo?s radijums. Vin? vareja veikt vairakus sarezgitus uzdevumus vienlaikus, kamer Sara domaja ?auras naturalisma robezas, kas raksturigs visiem tiem, kuri, ka saka, klist tumsa. Kamer Belcebula skatiens bija versts uz ?aha galdinu, Sara nenoversa skatienu uz vinu, vina izstiepa kaju zem galda un pieskaras vina kajai. Neskatoties vina juta, ka vin? nedaudz saspringst, bet to neizradija. Vin? neatkapas no iemiletas sievietes. Vina atturiba vairoja vinas ceribu. Vinas ceriba bija uzbrukums vina stoicismam. Vinu lenums tika skaidrots ar to, ka visi bija diezgan uzmanigi savas darbibas. Vina nesteidzas doties uzbrukuma, lai gan vina mira no velmes cie?i piekerties vinam. Vin? nebija atrauts no speles, jo saprata, ka mazakais uzmundrinajums no vina puses radis Saras jutam vetrainu kapumu. Tagad vina rikojas nedro?i, baidoties pamodinat pret sevi Belcebulu, un vin? saprot, ka tiek austs milas tikls.

Sara pamanija, ka vin? biezi skatas pulksteni. Bija jau vels vakars, kad vina jautaja:

– Tu atkal kaut kur dosies?

– Ja. Jus zinat, cik daudz steidzamu lietu man ir.

– Ka es varu tos zinat, ?is tavas lietas!

– Nu un ko tad? – Belcebuls jautaja, pamanijis aizkaitinajumu toni.

– Es visus vakarus pavadu viena.

– Tev ir viss, ko velies; maja, nauda, skaistas lietas. Ko vel vajag?

– Man no kaut ka ir bail.

– Kapec ?is bailes? – Belcebuls bija parsteigts. «Es apsoliju jums savu aizsardzibu.»

– Kas ar mani notiks?

– Nekas. Tavs liktenis nav atkarigs no manis.

– Tas tie?am ir jaunums! Vai tas mani padara mierigaku? Nezinu. Klausies mani. Majai vajadziga saimniece, kura uznemtos visas rupes. Vai jums nav ilgas pec gimenes dzives?

– Ne ar tevi! Beidzot saproti, ka esmu lemts klist muzigi. Preceties?! Labak ir doties baseina! Es nevaru but milestibas objekts. Vienkar?i zini to. Un tad milet sievieti nozime atdot sevi vinai. Un ta ir ne tikai pastaviga tiranija, bet ari anarhija!

– Vai tu esi kadreiz iemilejusies?

Vina uzdeva vinam ?o jautajumu iemesla del. Lai gan vin? bija velns, vin? kluva vinai dargs un lidzigs virietim. Turklat Sara bija parliecinata, ka reiz sanems pieradijumus, ka Belcebuls vinu uztveris labveligak neka citas sievietes, bet tikmer, ta trukstot, daleji vina ?arma iespaida, daleji neremdinamo slapju del. but miletiem, daleji tapec, ka vinu neizlemiba, ko piedzivoja sievietes ar lieko svaru vecuma, kad vinam jakeras pie dazadiem trikiem, lai butu pievilcigas, iedvesmojusi ceriba, ka drizuma vinu attiecibu robezas parkaps pats Belcebuls.

«Es neatceros, kad vareju to atlauties.» Kada gan tam nozime?

– Es varetu upuret savu ekskluzivitati! Lai savaldzinatu sievieti, vajag tik maz!

«Sievietes nav upuru vertas.»

Pec ?iem vardiem Saras jutas apjuka.

«Neuztveriet to tik personiski,» sacija Belcebuls, redzot vinu satrauktu.

– Tas bija stulbi… Es sev glaimoju ar ceribu, ka neesmu pret tevi vienaldziga.

«Jus nesaprotat apzinatas, bet vel nerealizetas tiek?anas vertibu.» Fausts to saprata, es saprotu, bet tu ne.

«Man ir vajadziga dzives pilniba, nevis sastingu?a briza apbrino?ana.» Atcerejos Faustu un ari sevi! Jus abi esat virie?i, un es esmu sieviete!

«Bet ta ir jusu dari?ana, nevis mana,» Belcebuls to atmeta.

– Tava neiecietiba pret sievietem ir vienkar?i nezeliga! Vai tu zini, kas tu esi?

– Pastasti.

– Tu esi seksuals rasists!

?is tirades laika Belcebuls, preteji ierastajam, kluva jautrs.

– Oho. Neviens man nekad nav teicis, ka esmu iegrimis seksuala rasisma. Un kas! Tas mani zinama mera glaimo. Es paskaidro?u velak, kapec. Sieviete ir visu nepatik?anas celonis. Pat viesulvetras sauc sievie?u vardos.

– Tatad tev vienalga par mani? Es varbut neesmu jauns, bet man ir veseliba un ideali. Es varu cinities.

– Ja atlaujat man izteikties telaini, tad teik?u ta: luk, jus maldaties. Vel mazliet pacietibas, ludzu. Ir daudz lietu, par kuram jadoma. Un katru dienu tiek pievienoti arvien vairak. Es daru savu darbu, nostradaju savu dupsi, es palaujos tikai uz sevi. Es visu redzu, visu zinu…

«Un tavas rokas ir garas,» piebilda Sara.

«No ?ejienes izradas, ka es varu vienlaikus intriget ?eit un sajaukt savas pedas tur.» Isak sakot, es vienmer esmu ar kaut ko aiznemta. Apmeram pirms cetrdesmit gadiem es aicinaju To Kungu, lai atrisinatu dilemmu. Vin? atteicas piedalities mana lieta. Es atceros, ka vin?, tapat ka pravietis Nehemija, kad vini vinu sauca, kad vin? jau bija uzkapis pa kapnem, teica: «Es nevaru nokapt. Es daru lielisku darbu.»

– Vai tu tie?am esi specigs?

«Es jums jau teicu, ka varu uzpust tadu uguni, ka to nevar nodzest viss okeana udens.» Es sutu slimibas, badu, postu, nesaskanas, nelaimes, es iedvesu naidu, skaudibu, ko vel? Es personificeju ?is pasaules posto?as galejibas. Bet tik nezeligs es esmu. Vismazakajas lietas ir launums. Panemiet zarnu bakteriju. ?i neredzama butne izraisija holeras epidemiju, kas prasija miljoniem dzivibu.

«Jus lepojaties ar to, ka izplatat launumu un spidzinat cilvekus.»

Belcebulam patika ?is parmetums, kura bija vairak emociju neka logikas.

«Es domaju, ka jums bus diezgan saprotams, ka tikai sapes liek cilvekam domat.» Sapes vinu pazemo, ierobezo, patere pa?apmierinatibu. Cilveki nezina visu, ko vini man ir parada. Neviens nenoverte manu aktiermakslu. Kadu laiku cilveks piedzivo bezspecibas sajutu, vin? ir ?okets, nepatik?anas vienmer piemekle pek?ni. Vin? neatbrivosies no ta, kamer neizsmels savas sapes. Tad vinam rodas tikai vienkar?a un skaidra izpratne par dazam lietam. Cie?anas vinu padara garigu, vina jutas klust gai?akas, un tagad vin? ir jutigaks neka agrak. Tapec, redzot, ka cilveki cie?, es par to ipa?i neuztraucos.

– Lai ko jus teiktu, jums joprojam nepatik cilveki!

– Vai ir par ko vinus milet? Pasaule nav neviena nevainojama cilveka. Bagatie ir iegrimu?i labi barota labklajiba un degradejas. Krievija vien divsimt gimenu bagatibas ir iegutas bez grutibam. Nabagi ir aiznemti, tikai maldinot viens otru. Musdienu cilveks ir zaudejis speju spriest, izdarit secinajumus un pieradit, izmantojot silogismus un indukciju. Vin? sajauca visus savus priek?status par labo un launo. Vin? zina savas tiesibas, pie?kir lielu nozimi savai personai: pa?ciena vina tiek apvienota ar ap?aubamam un nepamatotam personiskam pretenzijam. Pretigi skatities, ka vin? ar savu cienu steidzas apkart. Lielais launums ir tas, ka materialo labumu ir kluvu?i daudz un pieejami, un cilveks vienmer velas vairak, neka vinam ir. Kur bija stradnieks, tur vin? tagad ir pateretajs, nevertigs slinkis, parazits, birzas makleris. Vini veido devinas desmitdalas cilveces. Iepriek? cilveki saskatija jegu darba un ticiba, un vinus iedvesmoja patiesibas meklejumi. Lai nodro?inatu dzivibu, jastrada ta, ka stradajat iepriek?; art, set, novakt, buvet, aust, verpt, galdnieks. Tagad darbs ir devalvets, un patiesiba visur ir sagrozita. Kermenim ir vajadzigas kustibas, lai tas butu vesels, bet cilveki ir pasivi un slinki. Pagatnes virietis baudija nevis narkotikas, izklaidi un alkoholu, bet gan atputu no ikdienas darba, tacu, tiklidz fiziskais darbs tiek vienkar?ots, prieka no atputas vairs nav. Zagli un paraziti ir nomainiju?i stradniekus, amatniekus, raditajus un nesatricinamas parliecibas cilvekus. Vini neko nerazo, bet ir pie?kiru?i sev tiesibas baudit citu cilveku darba auglus. Ta ir galvena problema! ?os argumentus mineju nevis ka pieradijumu tam, ka jebkura mizantropija man ir sve?a, bet gan ka pieradijumu tam, ka man ir pietiekama izpratne ne tikai par cilveku, bet ari par laika novertejumu. Un vispar, verojot gadu tuksto?us, ir gruti neizjust nicinajumu pret cilveku rasi, kuras alkatiba un neiecietiba izved arpus visam dabiskajam robezam.

– Jus runajat par lielako dalu cilveku, kas nav nekas, bet ir cilveki, kuriem ir stiprs prats un griba?

– Ja, individi, kuri nemitigi macas. ?i intelektuala minoritate rada progresu. Tikai rado?iem cilvekiem un pat tad ne visiem ir priek?stats par pilnibu, un tikai viniem tiek dota iespeja tai tuvoties. Panemiet vecu skotu dzejoli. Kur? tagad var saceret vinai lidzvertigu dzejoli? Vai varat pateikt, kapec musdienas ar tas augstajiem tehnologiskajiem sasniegumiem nav iespejams uzbuvet gotisku katedrali, kas parspetu skaistumu, visu dalu proporcionalitati, varenibu, stila nevainojamibu, izsmalcinatu detalu meistaribu. apdare, jebkura no tam, kas celtas feodala laikos. Vai tagad neviens neauz gobelenu, kas maksla butu lidzvertigs to veco gobelenu tonu un tonu kombinacijai, kas izraisa musu apbrinu muzejos? Ka cilveki tajos talajos, tum?ajos un manticigajos laikos, kurus iezimeja gara parakums, vareja veikt apbrinojami precizus matematiskos aprekinus – un tas tie?am daudz pasaka. Kadai iztelei jabut, lai konsekventi ieviestu dekorativas detalas, lai pabeigtu, teiksim, frontonu; parzinat kontrforsu un lidojo?o kontraforsu sistemu; parstavet visus baznicu un klosteru fasazu vertikala dalijuma elementus, atrast piemerotas figuras notekcaurulu, notekcaurulu, flakonu, arejo un iek?ejo kapnu, vartu projekte?anai. Tiem, kas projekteja pilis, pilis un baznicas, bija japatur prata daudz informacijas, kas sastaveja no pakapju frontoniem, pasazam, arkveida frizem, jumtu segumiem, vainagiem, starpstavu karnizes, logu ailem, kolonnam, apsidu karnizes un karni?u jostas, cokola, galerijam, torniem, konusveida, rombveida jumti, kupoli, nava, lodzijas, pilastri, skulpturalas kompozicijas, azura restes, vimpergi, medaljoni, stabi, vainagi, kapelas. Un, visbeidzot, ir parsteidzo?i, ka laidumu izmeri un konturas, kas savienotas viens ar otru, un visi kopa, tiek apvienoti ar kopejo reljefu! Protams, senatnes un romie?u arhitekturas formu motivi kalpoja par iedvesmas avotu romanikas laika arhitektiem, tacu tas nepadara skaidrojumu pilnigu un izsmelo?u, vai ne? Uz ?o jautajumu nav skaidras atbildes.

«Manuprat, arhitekturas formu pilniba dabiskak harmonizejas ar feodalajam parazam un paradumiem neka ar musu informacijas laikmetu, kas atbilst vienkar?am un plakanam formam.

– Tev taisniba. Ja mes izejam no ta, ka viss lielais dzimst no pretestibas, klust skaidrs… tu palaidi garam, ka tavi senci vareja stradat lidz speku izsikumam arkartigi grutos apstaklos, un tatad klust skaidrs, ka viduslaiku drumais gars ir vairak atbilst to plastisko formu dizenumam, kas to personifice.

– Es redzu, ka tev ir literaras spejas. Es varetu uzrakstit gramatu…

«Mani loti ilgu laiku aizrauj kosmologija,» pamudinaja Belcebuls. «Ar lielu entuziasmu es saku rakstit gramatu ar nosaukumu «Preadamites».

– Kas tas ir?

«Tas ir par pirmajiem cilvekiem uz Zemes, kas dzivoja uz tagad iegremdetas salas ziemelu puslode, bet man truka antropologisku, etnografisku un citu pieradijumu, lai pieraditu, ka cilveces ?upulis sakotneji atradas polaraja loka.

– Vai iespejams, ka tur bija cilveces dzimtene?

– Es tikai gribeju paradit eso?as hipotezes pienemamibas iespeju.

– Kapec ta sala bija zem udens?

– Pirmie cilveki dzivoja loti atsevi?ki. Kaut kas noteikti izraisija vinu emigraciju uz dienvidiem. Celonis bija pludi. Dabiskas vides iznicina?ana veicinaja antropoida aktivitates pieaugumu, kura attistibai bija nepiecie?ams ?oks, ?aja gadijuma geologisks. Apstakli Paradize bija ideali, un cilveki, kas tur dzivoja, nezinaja vainu, jo nebija at?kiribas starp labo un launo. Vinu kermenis nebija diferencets, un vinu apzina bija gausa un ierobezota, jo visas ta vajadzibas tika apmierinatas Edene.

– Vini pameta Paradizi pec pa?a vele?anas?

– Bija spiesti. Kopa ar cilvekiem uz dienvidiem migreja dzivnieki un augi. Palicis pa?plusma, cilveks uzreiz ieraudzija sev apkart lielas iespejas un visus savus spekus novirzija cinai par varu par citiem cilvekiem un dabu.

– Pastasti man par paradizi.

«Es neko nevaru pateikt par paradizi – es tur neesmu bijis.»

– Kur vin? ir uz Zemes vai debesis?

– Neatrodot debesis uz Zemes, cilveki uzskatija, ka tas ir debesis. Herfordas pasaules karte, kas izveidota 18. gadsimta, pierada, ka zemes paradize atrodas uz salas uz austrumiem no Indijas. Taja pa?a gadsimta paradijas Gotje de Meca dzejolis, kura vin? apraksta zemes paradizi ka nomalu vietu Azija. To ieskauj uguns, un ta vartus sarga brunots engelis. Sikaku aprakstu par celojumu uz paradizi sniedza sers Dzons de Mondevils. Vin? devas svetcelojuma uz Austrumiem 1322. gada. Ja ticet vina vardiem, tad Zemes paradize ir augstakais punkts uz Zemes, tik augsts, ka gandriz pieskaras Menesim. Kolumbs mekleja ari Edeni; vin? uzskatija, ka tas atra?anas vieta ir sala uz austrumiem no Indijas. Vina laika tika pienemts nepamatots viedoklis, ka Paradize atrodas Venecuela, un vel agrak dazi to novietoja Etiopija, pie Nilas iztekas. Kristie?u legendas jau sen ir noradiju?as uz Ceilonu ka Nemirstibas zemes vietu, kas aprakstita 1. Mozus gramata. 14. gadsimta skandinavu saga. Tas stasta par princi Eiriku, kur? kopa ar savu draugu deva solijumu izpetit Zemi, lai atrastu paradizi. Vinu cel? veda uz Ceilonas salu. Ceilonas budisti salas centralo kalnu Deva-kutu, kas nozime Dievu virsotne, uzskatija par svetu, un cetras no ta teko?as straumes atbilda Paradizes upem. Senatne vini ticeja, ka Dievs radijis zemes paradizi un iestadijis taja Dzivibas koku, un no turienes iztek struklaka, no kuras iztek visas cetras lielas upes: Ganga, Tigra, Eifrata un Nila. Plutarha senais stasts runa par kadu svetitu salu, tacu taja nav nekadu norazu par tas geografisko atra?anas vietu. Tagad atceresimies keltus, viniem Avalonas sala, kuru vini nekad nebija redzeju?i, bija zemes paradize. Deivids Livingstons mekleja Paradizi Centralafrika. Pieci simti gadus pirms Kristus sengrieku dzejnieks Pinders teica: «Ne ar kugi, ne ejot nakti, jus neatradisit burvju celu.» Kristie?u teologi un ebreji nesaskanas ne tikai jautajuma par Edenes atra?anas vietu, vini pauda daudz pretrunigu viedoklu par dazadiem jautajumiem. Tie, kas neticeja paradizei, sekoja Filona alegorijam, vini uzskatija, ka 1. Mozus gramatas stastijumam nav vesturiskas vertibas, jo pati gramata izskaidro garigos motivus.

Sara sprieda, ka tapec vini talu netika. Un tam, ko vina teica, vina piebilda:

– Pat bez precizas informacijas par Paradizi varu teikt vienu – Paradize uz Zemes nevar but. Dzive ?eit ir tik strauja!

5 dala

Ta bija vinu desmita iepazi?anas diena. Belcebula pievilciga personiba sajusminaja Saras apzinu, vina pievilka vinu, iekaroja vinu, atdevas vinam saldos sapnos un, ka tas parasti notiek, elku virieti, kuram vina gribeja piederet. Pa?am Belcebulam vina bija tikai zinkarigs eksemplars, tapec vinu vero?ana sagadaja baudu. ?aja gaisma vinu attiecibas joprojam bija tiras, iekares un viltibu neaptum?otas. Ar retiem iznemumiem vini vakarus pavadija majas sarunajoties, kas bija romantiski, jo notika pie kamina. Ari ?oreiz tas notika pec vakarinam: kamina priek?a tika novietoti divi erti atputas kresli ta, ka starp tiem bija zems galds, uz kura, ja vini nedzera teju, atradas viskija pudele., Belcebuls deva priek?roku «Single Barel», divas glazes, ledus un kolas. Pilna iespaidu no vakardienas sarunas, Sara to nevilus turpinaja.

– Ko vel jus varat pastastit par paradizi? – vina jautaja, iedzerdama malku viskija un kolas no apalas, gludas glazes ar smagu dibenu. Sara meginaja turet glazi, lai vina vienmer varetu redzet zimolu: Palph Lauren.

«Vai jus domajat, ka mana atmina ir izveidojies vina tels?» Ne. Pastasti man, kapec cilveku piesaista cel??

– Dro?i vien tapec, ka vin? cer ieraudzit sev ko jaunu un interesantu.

«Bet neatkarigi no ta, cik ilgi cilveks iet talak par redzamo, vin? nekad netiks tuvak vietai, kas vinu aptures. Jums personigi patiesa paradize ir pasaule, kuru esat pazaudejis. Magiska bernibas pasaule.

– Un ta cita Paradize, vai tada eksiste?

«Tu to uzzinasi tiesas diena.» ?o atklasmes dienu es saucu par izcelo?anu.

– Ka ?is?

«Jusu izpratne tas nav notikums, bet gan naves darba sekas.» Katru mirkli tas iedarbina loti daudz nemierigu dveselu. Kadu dienu ari tu dalisies vinu bailes!

– Pirms ka?

– Tiesas priek?a. Kas zina, kas tevi sagaida – zalie Debesu lauki vai elles darvas un sera apli.

– Bet vai joprojam pastav at?kiriba starp zemes paradizi un debesu paradizi?