Edgars Auziņš "Velns slēpjas uzpurnī"

– Saksim ar salatiem. Cezars ir lielisks ediens. Pagatavoju pec klasiskas receptes, bet nedaudz sava veida, pievienojot nedaudz vairak parmezana, neka paredzets.

«?i gar?a ir davana epikurismam.» Jus neteicat, ka varat gatavot.

«Es neesmu daudz teicis par sevi, dargais.» Tev mani jaiepazist tuvak.

Sara pirmo reizi lietoja vardu «dargais» saistiba ar Belcebulu, un vin? nevareja to ignoret. Vina laba griba atrisinaja visas situacijas grutibas: pazuda ierobezotibas sajuta: ka jau visam sievietem, Sarai bija tieksme lauties pirmajam iespaidam, vina joprojam bija bailiga vina priek?a, nedaudz apmaldijusies, vina nozimiguma valdzinajums, bet tagad vina ir kluvusi tik drosmiga, ka pilniba aizmirsa pieticibas sapes un atkaribu no vina.

«Es nevaru pierast pie tevis ?adi.»

– Vai ir kluvis labak vai sliktak? Jautaju tev, vai grims man nemaz neder?

«Un es jums saku, ka jus vienkar?i kluvat savadaks.» Tas ir viss. Kapec tev vajadzeja nokrasot seju?

– Ja nesaproti, kapec skaidrot.

To pateikusi, Sara pek?ni kluva nopietna, aizsedza seju ar roku, kadu minuti sedeja klusedama, tad nolika salveti uz galda, piecelas un devas uz virtuvi. Belcebulu parnema sava veida nejutigums. Vareju teikt, ka vin? bija iegrimis domas. Bet vinam nebija nekadu domu galva. Vin? vienkar?i parstaja saprast, kas notiek. Un ko tur saprast? Sievietem ir daudz stulbu divainibu – neskaitot to, ka katra mil sava nevaldama maniere. Tas tiesa! Beidzot vin? pagriezas vieta, uzlika elkoni uz kresla aug?dalas un saka skatities uz virtuvi. Sara neatgriezas. «Ko vina tur dara? – vin? nodomaja un sekoja vinai uz virtuvi. Sara sedeja asaras un nolieca galvu roka. Vin? apsedas vinai blakus, nemaz nezinadams, ka vinu mierinat.

«Kas par lietu,» vin? jauta.

Sara, galvu nepacelot, sacija:

– Luk, lieta. Es esmu mulkis, es gribeju but skaista tev.

– Atvainojiet. Man nav ne jausmas, kas notiek.

– Tev ar to nav nekada sakara.

– Bet ka tas var but?

– Es sanemu sodu par savu augstpratibu.

«Sara, es velos, lai tu butu man skaista.»

– Tie?am, vai tu to velies?

«Ja,» atbildeja Belcebuls. Lai gan patiesiba vin? jutas spiests dot vinai atzinibu par vinas pulem.

«Ak,» Sara teica, noslaucot asaru un dzili ieelpojot. «Es neesmu loti pievilcigs un noteikti ne tik jauns ka jus.»

– Sara, es esmu vecaka par Egiptes piramidam.

«Loti smiekligi,» vina pasmaidija caur asaram. – Es to visu laiku aizmirstu.

– Ja, es ari esmu. Es nesaprotu savu vecumu.

– Tev ir laipna sirds. Jus esat izsmalcinats, gudrs. Tu esi perfekts. Cilveks un velni?kais tevi papildina viens otru.

To pateikusi, Sara apklusa. Vina joprojam bija skumja un satraukta.

– Zini, dazreiz man pa?am pret sevi riebjas. Ka tagad.

To sakot, Belcebuls pavilka vinu aiz rokas un nesa sev lidzi. Kad vini iegaja viesistaba, kuras kresla mirgoja svecu gaismas, no kaut kurienes naca muzika. Belcebuls panema Saru rokas un skanot maigai, dveselisku pieskanu pilnajai dziesmai For the good times Perija Komo izpildijuma, vini saka spelet valsi. Sara bija tik satraukta, ka pilniba zaudeja galvu un saka raudat bez iemesla; vismaz jegpilnu un nopietnu.

Patiesiba, kas gan vinu varetu apbedinat vairak ka sevis zelo?ana. Vina piespiedas tuvak Belcebulam, nejutot, ka vin? ir garigi un fiziski izsmelts.

Asaras. Sievietes. Visas vinu ainas sakas un beidzas ar ?iem slapjiem trikiem. Vini vel toreiz dzivoja harmonija, un ?ada aina nevareja kaitet ne vinai, ne vinam. Sara noputas uz Belcebula krutim, nedomajot, ka asaras vinu padaris traku. Jo labak. ?aja aizraujo?aja bridi vina visvairak velejas, lai Belcebuls butu parnemts ar domu, ka vina ir visbrini?kigaka sieviete, ko vin? jebkad ir saticis. Tikmer ?ajas asaras nebija neka ipa?i aizkustino?a, un Belcebuls tikai nodrebeja no kaut kadas neskaidras sajutas. Vin? nevareja nejust savas pozicijas ievainojamibu. Var ?kist, ka Belcebuls izvairas no sievietem, un gadijumos, kad tas nav iespejams, vin? vinu priek?a speleja stoiku. Spriediet vinu, ka velaties, tikai neaizmirstiet, ka vin? ir velns. Patiesibas labad jasaka, ka vina tieksme pret sievietem bija ap?aubama un apbrina pret vinam merena, kas acimredzot izsledz daudzsievibu.

Pec dejas, kuras del Sara bija nozelojama no parliekas laimes, vina ar jutekligu skatienu ieduras Belcebula un iznema no kamina dzegas kastiti, kas bija iesainota zelta reljefa papira.

– Priecigus Ziemassvetkus, darga.

Belcebuls paklausigi pienema skupstu uz vaiga. Davana, ko vin? sanema, bija Marc Jacobs smarzas.

«Jusu davana ir gulamistaba,» vin? teica.

– Kas tur ir?

– Nac un paskaties.

Pec divam minutem Sara atgriezas ar savvalas ziedu pu?ki.

– Dievs! Ka tas ir iespejams? Kumelites, irisi, lupina, akvilegija, zila rudzupuke, nelkes un viss viena bukete! Ka jus zinat, ka es dievinu savvalas ziedus?

– Es esmu velns, atceries?

– Es juku pec tevis!

To pateikusi, Sara ar prieku ieelpoja biezo ziedu aromatu un, izelpojot, atkal ilgi vaideja. Netalu staveja Belcebuls, un vina saspieda vina roku virs plaukstas locitavas.

– Ak, Belcebul, es, protams, zinu, tu visu noliegsi, bet atzisti, ka mili mani. Nu vismaz tu mani apbrino! Ja ja. Es redzeju tavas aizrau?anas pazimes. Pat ja sajuta bija aprakta kaut kada viltibas, izlik?anas, ari?kigas vienaldzibas sajaukuma, ko tev patik sev uzvilkt. ?i divaina, negaidita milestiba tevi iedvesmoja – tu man atnesi meza ziedus ziema! Neslep savas jutas, nelauj ?ai milestibai pret mani izgaist!

Tikko atguvies no tik parsteidzo?a monologa, vin? jautaja:

«Sakiet man, vai jus pa celam uz ?ejieni kaut kur sasitat galvu?»

– Ak, es nezinu, ko es saku. Es esmu jums pateicigs par prieku, ko jus man sagadajat. Lai ko tu teiktu, mes varetu dzivot kopa…

«Elle,» piebilda Belcebuls. – Vietas pietiek visiem.

Vin? pasmaidija un virzijas uz divana pusi, nolika spilvenu zem galvas, apgulas uz muguras un izstiepa kajas ar vardiem:

– Bija daudz darama. Es esmu ka izgriezts suklis.

Sara apsedas pie vina kajam un ielika pu?ki vinam klepi.

– Noguris? vina jautaja.

– Ja. Ja vien jus zinatu, cik gruti ir but velnam.

– Ak, Belcebul, mans nabadzin?!

Pec ?iem vardiem, kas liecinaja par gandriz mati?ku zelumu, Sara apraka savu seju ziedos. Tad vina atmeta galvu un, neatverot acis, iesaucas:

– Dievs! Kad es biju laimigaks neka tagad! Ta ir sava veida magija!

«Jus visa redzat magiju.»

Sara nolaida rokas gar kermeni, pagrieza galvu pret plecu un uzmanigi paskatijas uz virieti, kas vinai tik mil? un gara tuvu.

– Vai jums ne?kiet, ka mes esam lidzigi? vina jautaja.

– Ka ?is? – Belcuvels jautaja, neatverot acis.

– Tevi dzivo divas dazadas personibas. Viens ir pesimists, kuram dzive ir druma neizbegamiba, otrs ir makslinieciska daba, izsmalcinata, cela, un es esmu otra tevis projekcija.

Tad vin? atvera acis un, nezinadams, ka reaget uz ?iem vardiem, iesaucas:

– Tikai ar to bija par maz! Dzive, ko es vadu, pieder tikai man. Mana pieredze ir velna liktena summa. Esmu apmierinats ar savu dzivi, un man nav vajadzigs dveseles paligs, lai dalitos ar tas nozimi un skaistumu.

?ie vardi sa?utinaja Saru, un tas ir pilnigi pamatoti.

– Ko tu par mani zini?

– Cilveka identitate noved pie ta, ka vienas personas kaislibu un vajo vietu izpete lauj noskaidrot visu parejo raksturlielumus.

– Vai nekad neesi izjutusi velmi tuvoties sievietei?

– Milestiba cilveki viens otru nomac. Draudziba ir vairak pozitivu lietu. Draudzibas dzinejspeks ir lojalitate. Bet ?i sajuta vienmer liek kaut ko darit.

– ?ie ziedi. Tu izdariji kaut ko tadu, kas mani iepriecinaja.

Aizkustinatas intonacijas gan uz Belcebulu neatstaja nekadu iespaidu.

«Es nevaru pateikt, kapec,» vin? teica.

– Vai es tevi pazistu. Jus nekad pilniba neizpaudisit to, ko velaties. Jus esat dzivoju?i tuksto?iem gadu un nekad neesat jutu?ies mileti. Tas ir ?ausmigi!

– Milestiba ir vajums, ta padara virieti atkarigu, greizsirdigu, aizdomigu…

– Milestiba dara laimigus visus!

«Kad es domaju par skupstiem, siekalo?anos, iekari, man uzreiz gribas nosplauties.» Mana daba to visu izslegs.

– Kapec tu izvelejies mani?

– Vertejot cilvekus, tapat ka cilveku, vados pec personigajam velmem, vai ta butu simpatija, riebums, zinatkare.

«Jus nicinat cilvekus, ipa?i sievietes, vinu pretrunu del.» Bet tev pa?am ir daudz pretrunu. Esmu parsteigts, ka ar savam daudzajam sejam vel neesi zaudejis pacietibu.

– ?is viedoklis ir nepatiesa priek?stata par mani auglis. Izmetiet to visu no galvas.

– Tu baidies but atklata pret mani. Tas ir viss.

– Man bija atklatas sarunas ar daudzam sievietem. Tikai dazi cilveki tagad atceras Sapfo no Lesbas salas, Kleopatru, Katrinu II, Eleonoru Ruzveltu, Margretu Teceri, Madlenu Olbraitu. Bet es nevienam no viniem nepateicu visu patiesibu. Es tev ari neteik?u.

– Vai jus kadreiz, tikai vienu reizi, esat piesaistijusi sieviete?

«Es esmu vismazak piemerots milakas lomai.» Ar visu ?o jasaka, ka virietis nevar milet sievieti vairak par sevi. Cik es vel atceros, Roberts Sauds reiz ?ellijai, kura tobrid plosijas starp sievu un saimnieci, teica: «Virietim ir jaspej saprasties ar jebkuru sievieti. Es ne?kiros ar savu sievu. Manuprat, galu gala gimenes dzive visiem ir vienada. Sievietes izvele ir ierobezota, un, jaatzist, ari starp tam nav nekadas at?kiribas.

«Varbut vinam ir taisniba,» Sara piekrita. – Bet tas nekada gadijuma nav visparejs noteikums.

4 dala

Sara pat nezinaja ko domat, kad viesistaba ienaca Belcebuls diezgan divainas drebes. Ta vini gerbas, sekojot pagaju?a gadsimta modei. Bija gerbusies tum?i bruna vilnas jaka, kuras piegriezums un stils atklaja vina Cikagas izcelsmi, balta apkakle, parmerigi plati svarki, zekes, vardu sakot, kaut kas grezns un valigs aproces. Vin? nostajas vinas priek?a un sakrustoja rokas uz vedera: acis dzirkstija viltiba, lupu kaktinos slepas smaids. Vin? gribeja ar savu dzivespriecigo izskatu paradit, ka tagad ir rakstura.

«Dazos aspektos man patik but kvekerim,» paskaidroja Belcebuls.

«Es uzdro?inos jums jautat, ser,» Sara teica ta laika maniere. – Kads tam ir iemesls?

«Sazinieties ar musu kopienas vaditaju, vin? paskaidros,» Belcebuls atbildeja tikpat pieklajigi. – Kvekeri, tapat ka neviens cits, prata dzivot pilniga saskana ar visiem dabas likumiem.

– Tev ir atdarina?anas talants. Jusu iztele ir neizsmelama!

«Tas nav izteles, bet izveles jautajums.» Ja es varetu dzivot cilveka dzivi, man nebutu jaatrod sevi. Ir kopiena, kas man ir loti tuva gara, es runaju par mormoniem. Man vinos patik viss.

«Dazreiz man ?kiet, ka jus esat muzigas jaunibas tips.»

– Labi teikts.

«Klausies, ta ka jus varat atgriezties laika, kapec gan nedzivot kvekera dzivi sava prieka pec?»

– Pagatne ir nemainiga. Es nevaru sevi ieberzt jau pabeigta pasakuma. Bet es varu but klat ka noverotajs: man nav iespeju patstavigi piedalities neviena cilveka likteni. Tagad ir 21. gadsimts, es atbilstu savam laikam, tapec varu iejaukties jebkura pasaules nozimes notikuma norise, varu kaut ko kaitet, iejaukties, virzit, ietekmet, noteikt, pabeigt.

– Viena lieta, kas jus raksturo ka romantiki, iespejams, vairak neka jebkas cits, ir jusu savrupiba. ?ajas dienas jus jutaties neerti, vai ne?

– Ja. Man ?kiet, ka musdienu pasaule ir vulgara, strauja, ir daudz maksligu, nepatiesu lietu, tagad ir tauku parazitu laiks, ta es saucu politikus. Tapec es tik biezi uzskrienu pagatne.

– Ka?

– Caur muziku. Man ir kaste Metropolitena opera. Biju uz visam pirmizradem, ari uz visu laiku izcilako koncertu, kas notika 1983. gada par godu pirma teatra pasaule simtgadei.

– Ko tu vakar speleji?

– Lista sonate h minora.