– Atvainojiet, bet tas ir kaut ka traki.
– Ne, Karina, ?i ir apmacibas programma tiem, kas ir piekeru?ies sabiedriskajai domai. Tas bus loti noderigi nakotne.
– Ka tu doma, vai man to vajag?
Vina smaids bija atbilde. Vin? mani tikai izraisija sajusmu – likas, ka, ja es atteiktos, es teiktu, ka man ir bail. Kapec lai es butu glevulis? Ja, vina drebes vismaz der, bet es izskatos… nezeligi. Nu ko? Patie?am labak ir iemacities ignoret nezinamu bagatnieku izsmieklu. Lai gan es uztveru neparprotamu manipulaciju, es nepalaidu sevi no aka. Ta bija mana izvele ?obrid neatlaist sevi no aka.
– Ko tad tu gaidi? – noslaucija rokas ar dvieli. – Iznemiet ma?inu no garazas.
Kamer mes braucam, vin? pasmaidija par dazam savam domam, bet mani neuzrunaja. Kad nonacam pie galvenas ielas, mana sirds saka sisties straujak – tomer es nedaudz parverteju savu drosmi. Bet vina nelava ?ai panikai izpausties vinas balsi:
– Aleksandr Dmitrijevic, vai es pareizi saprotu, ka mes ejam uz cienijamako restoranu?
«?oreiz ne,» vin? skatijas tikai uz celu, bet taja pa?a laika izskatijas loti relaksets. Viena plauksta atrodas uz stures, otra elkonis balstas uz sanu paneli. «Prestizakajas vini mani pazist pec redzes – viniem pat neienaks prata skatities uz mani ar nosodijumu.» Tad visa gar?a tiek zaudeta.
Es nervozi iesmejos. Un, godigi sakot, es tikai cereju, ka vini mus nelaidis iek?a. Piecas minutes kauna, un es atgriezi?os, lai pabeigtu tiri?anu un mazga?anu. Tomer ar nelielu asinu daudzumu izglabties nebija iespejams. Neviens nedomaja iestatit sejas kontroli tik agri. Aleksandrs Dmitrijevics man piedavaja elkoni, kuru es satveru un mierigi ievilka iek?a. Viesmile saka raustities, bet vin? jau pa?a sakuma partrauca vinas iebildumus:
– Labdien. Paradiet man, ludzu, pie briva galda.
Tas izklausijas pec nirga?anas – visa zale bija aiznemti tikai tris galdini, telpa bija gandriz tuk?a. Bet viesmile bija parsteigta un neskaidri pamaja ar roku. Aleksandrs Dmitrijevics galantiski izvilka man priek?a kreslu; es butu aizravies, lai pabeigtu attelu, bet man nebija speka to izdarit. Edienkarte uz musu galda paradijas minutes laika un pat ar loti pieklajigu:
– Ja pie mums esat pirmo reizi, tad pieversiet uzmanibu ?efpavara edienam. Dietas izvelne atrodas beigas.
Aleksandrs Dmitrijevics jautaja pec pasutijuma:
– Ka tu juties, Karina?
Biju jau pamanijusi vienas kundzes sa?utumu skatienu, kura verigi skatijas uz mums no otra gaitena gala, un zino?u smaidu no vinas pavadona. Iespejams, vecaka gadagajuma virietis nospriedis, ka jaunie?i izklaidejas, un vinam interesantaks esot pa?a ?kivja saturs. Viesmili un barmenis skatijas uz mums sanus, nevis tie?i, un sava starpa neko aktivi neapsprieda. Vini to apspriedis, kad mes aiziesim.
«Nekada gadijuma,» es godigi atbildeju, izanalizejusi savas emocijas. – Fakts ir tads, ka mes spelejam uz parsteiguma efektu. Pec tam, kad bijam iegaju?i, neviens negribeja taisit traci un sabojat apetiti citiem apmekletajiem. Un ir vel viens svarigs aspekts – tas neattiecas tikai uz apgerbu. Uzreiz var redzet, ka ?adas vietas neapmaldaties un esat regulars apmekletajs. Pat ja neviens neatceras tavu seju, tu vienkar?i izstaro auru: «Vienkar?i pamegini man ?eit plapat».
Vin? smejas:
«Tad musu nodarbibas merkis ir audzet ?adu auru.»
– Par ko?
Man priek?a paradijas salatu ?kivis, ka ari priek?nieka priek?a, pec ka neredzama viesmile atkal pazuda kosmosa. Es atkartoju jautajumu, jo vina uzmanibu noversa ediens:
– Kapec, Aleksandr Dmitrijevic?
– Man ir dazi plani attieciba uz jums, uzskatiet to par sagatavo?anas posmu un vienlaikus ari par parbaudijumu. Ka astronauts pirms sava pirma lidojuma.
Bet tas jau kaitina:
– Kadi vel plani?
«Es vel neesmu izlemis,» vin? pasmaidija ar atklatu ironiju. – Bet pagaidam tu izradi ceribu, ka klusi par for?u astronautu.
– Kapec es? Vai ari jus parbaudat visus darbiniekus, vai tie ir izturigi pret stresu? Es nevaru iedomaties, ka jus tapat izceltu Timuru!
– Tapec, ka jus pats pieversat manu uzmanibu ar vienu stridigu epizodi. Vai jau aizmirsat?
Es nesapratu skaidrojumu. Tacu mani samulsinaja atgadinajums, tapec ari pieversos salatiem. Vin? apzinati izliekas, ka esmu nonacis tada situacija ar noluku – piemeram, vicinot rokas vinam deguna priek?a un kliedzot: «Paskaties uz mani, San Dmitric! Es ari stradaju ?aja maja, nevis tuk?a vieta!» Un vin? saprot ne sliktak par mani, ka viss bija nepareizi, jo kada jega sa?utumam un skaidribai?
?efpavara marmoreta liellopa gala izradijas kaut kas neiedomajams. Tik gar?igu edienu sava muza nebiju gar?ojusi. Vina pie sevis atzimeja, ka tas vien ir ?ada izbraukuma un ar to saistito satricinajumu verts. Bet klusums pie galda bija kaut ka nomaco?s, tapec es to partraucu ar to, kas ienaca prata:
– Izradas, ka jus ar brali esat loti lidzigi, Aleksandr Dmitrijevic. Kad es vinu pirmo reizi satiku, es biju parsteigts, ka jus pat varat but radniecigi, bet tagad es redzu pilnigu gimenes lidzibu: jums abiem patik kaitinat citus.
«Nepareizi,» vin? veikli un ierasti sita ar nazi un dak?inu. – Tad iegustiet otru nodarbibu. Ir at?kiriba starp sadusmot visus, ka to dara Lo?ka, un nepienemt citu cilveku vertibu spriedumus. Saproti? Pirmaja gadijuma cilveks ari ievero noteikumus, ko vin? nosaka pats. Otraja ir pilniga ricibas briviba.
«Ak,» es uzmineju. – Vai tas ir ka ?ovu zvaigznes, kas izvelas ?okejo?u stilu? Vini uzstadija sev likumu kaitinat visus. Tie?i tada pati konvencija ka jebkura cita.
– Tie?i ta. Es tev teicu, ka no tevis klus brini?kigs astronauts.
– Mes sapratamies – kosmonauts, kosmonauts, dazas nodarbibas, apmaciba, pat ja jums dazos veidos ir taisniba. Bet joprojam nav skaidrs, ko jus no manis velaties.
Es nodrebeju, kad pamaniju, cik verigi vin? skatas uz mani, sa?aurinatam acim.
– Vai jums ir kadas versijas par to? Kapec es tagad nedrazu divus paklausigus padotos, bet sezu ?eit ar tevi?
Un teikts ta, ka visas versijas uzreiz tika sastaditas mezoniga iztele. Un es to nevareju izturet, es nolemu atklati runat:
– Ja tu dod majienu uz kaut ko intimu, tad es jau teicu, ka esmu precejies. Un es ar tevi negule?u.
– Tu, protams, darisi. Bet ne ?odien.
– Kas? – es noelsos.
– Starp citu, restorans nav slikts. Kapec es ?eit neesmu ieradies agrak? Varbut japasuta ari deserts?
– Pagaidi, pagaidi! – Es gribeju pastiept roku, satvert vinu aiz pleca un pakratit. – Ko tu teici iepriek??
– Kad tie?i? – velni vina melnajas acis vienkar?i trakoja, bet smaids bija tikko manams. – Ak, es saprotu, ko tu doma. Par jusu sajutam, atrodoties ?eit. Jus sakat, ka visuma visu uztverat mierigi? Tad mes sarezgijam uzdevumu. Es nenemu naudu, izgaju majas bikses. Tatad mes sanemam desertu?
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70527718&lfrom=174836202&ffile=1) на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
