– Labi darits, tu doma. Bet ?eit ir problema: jus esat septitas paaudzes replikants. Lai izmantotu savas potencialas iespejas, nepiecie?ams vismaz septita un velams desmita limena mikroma?inu komplekss.
– Un kas man tagad jadara?
Ghouls neatbildeja uzreiz. Vin? ilgi verigi skatijas uz Ignatu, tad noputas, acimredzot, atbildot uz vina pa?a domam, un isi skali sacija:
– Vienkar?i dzivo. Dzive ir davana. Fiziski tu esi cilveks, tikai izturigaks. Tapec labs padoms, paskatieties apkart, atrodiet kaut ko, kas jums patik. Un par parejo man ir vienalga.
– Tas ir viss?
– Nu, ir vel viena nianse. Musu pasaule es runaju par modernitati, viss ir saistits ar nanitiem. Tie sniedz papildu iespejas gandriz jebkura joma, kalpo ka universals maksa?anas lidzeklis un vienlaikus – vertigaka prece. Jo augstaks ir nanitu limenis, jo lielakas iespejas tiem paveras un augstaks novertejums. Ja velaties iegut otra limena mikroma?inas, tad jums bus jamaina pamatma?inas proporcija viens pret diviem. Tre?ais – katrs tre?ais. Kurss ir skaidrs, vai ne?
– Es saprotu. Kur tas var dabut?
– Naniti spej vairoties organisma. Laika gaita paradisies neliels parpalikums. Mes ?o paradibu saucam par «dzivsudraba sviedriem». Tie tiks izspiesti siku pilienu veida caur adas poram. Bet labak nelaut tam nonakt. Procesu nevar paredzet iepriek?, un ?adu parpalikumu savakt ir arkartigi gruti. Pec mene?a nac pie manis, panem?u asins analizi, un, ja mikroma?inu limenis bus paaugstinats, izteik?u litru. Tos ir viegli izolet no asinim.
«Vai tapec vini tevi sauca par spoku?»
– Nu ta var teikt. Lai gan ir ari citi iemesli. Es neapvainojos. Katram ir savs veids, ka pelnit naudu. Ticiet man, manejais nav no sliktakajiem,» vin? piebilda ar divainu sminu.
«Vai naniti nevar jus atjaunot?»
– Vai jus runajat par genetisko deformaciju? Ne. Visa sava dzive es nekad neesmu saskaries ar mikroma?inam, kas butu augstakas par tre?o limeni. Un, lai labotu ?adu kaiti, ir nepiecie?ami piektas modifikacijas naniti. Starp citu, ?eit ir vel viens padoms: kad klustat nedaudz stipraks, dodieties uz vietu, kur aizpildijat atbalsta androidus. Jebkura gadijuma jus nezaudesit naudu. Atrodiet zales, kuras vini gribeja jums injicet. Protams, nanita substrats, jo bija nepiecie?amas jusu asinis.
Ignats pamaja. Nosaukums pat manas domas izklausijas neparasti, ka atklasme.
– Vai es varu iet tagad?
– Ja. Pret jums nav pretenziju. Es informe?u musu komandu par identifikacijas rezultatiem. Bet esi piesardzigs. Neviens nekad nav klatiene saticis izravienu replikantus.
– Ar ko es at?kiros no citiem?
– Uzlabota neironu saskarne un dazada veida kaujas spejas, tacu pamata naniti ar tam netiks gala. Sporadiski ieslegumi var notikt un notiks, bet tikai kritiskos apstaklos. Tatad, ?e tev,» Vokulis vinam pasniedza nelielu ierici ar rokasspradzei lidzigu stiprinajumu. – ?is ir komunikators.
– Sazinai?
– Parsvara. Izmantojot to, varat ari izveidot savienojumu ar vietejo tiklu. Pagaidam labak kluset par savu izcelsmi. Un vards un izsaukuma signals – sakiet, ka Voks man ir ieteicis.
– Paldies. Man nav ko atmaksat.
«Kad pienaks laiks, mes iekartosimies.» Pagaidam paskaties apkart un pierodi. Apkartne ir daudz tuk?u maju. Un daba laika gaita veiks savu gaitu. Kad jus varejat izklut no purviem, tas nozime, ka jums nav vajadzigas prasmes, tas tikai pagaidam ir pasivas.
2.nodala
Replikants norekins…
Ta Ignatam sakas jauna dzive.
Vin? atstaja Ghoul pilniga apjukuma. Bija jau dzila nakts. Vareno koku apak?ejie zari joprojam izstaroja gaismu, bet aug?a valdija tumsa. Aizsargajo?ais kupols, kas dro?i maskeja pilsetinu, nelava redzet ne purva krastu, ne citu apkartni.
Paskatijies apkart, Ignats lenam gaja pa ielu. Blivas un glitas ekas pamazam izzuda, atklajot senas apmetnes patieso strukturu. Tagad visapkart bija sagruvu?i debesskrapji. Gadsimtiem veci koki tika prasmigi ieklauti metropoles arhitektura. Vinu zaru mirdzums, visticamak, bija genetiska dizaina rezultats.
Patiesiba lielako dalu no kupola klatas vietas neizmantoja neviens. Acis iekrita platas kapnes, satiksmes krustojumu stublaji un pat gravitacijas liftu ?ahtas – ?adu konstrukciju ramji pacelas un nogrima tumsa.
Senajai pilsetai bija izteikta pakapju arhitektura. Agrak ta bija pla?a un gai?a – ?eit bija daudz laukumu un parku, augstceltnu pagrabos atradas milzigas tirdzniecibas centru telpas un citas metropoles infrastrukturas – zemapzinas limeni tika genereti daudzi koncepti un ar tiem saistiti atteli, it ka gabals no ta joprojam butu saglabajies tas neirocipu prototipa atmina.
Visur bija redzamas iznicina?anas pedas, bet pagatnes retas pamazam un vienmerigi uzsuca daba. No betona plaisam sadigusi zale un krumi. Lietus laika pa ielam strautiem teceja udens, veidojot smil?u un grants nogulsnes.
Vina uzmanibu no apkartejas vides pardomam noversa automatiski ieslegtais komunikators. Acimredzot tas bija iepriek? noregulets uz noteiktu frekvenci un tagad darbojas racijas rezima:
– Kazoka, kur tu ej?!
– Sazinaties.
– Barjera nestrada! Kas noticis?!
– Valsts fiskalais dienests ir slegts.
– Ka tas var but?!
– Klusi. Speka bloki nomira, visi uzreiz. Parslodze. Kads izveidoja klejojo?u tarpa caurumu. Es jau to daru. Kontrolejiet perimetru!
– Sapratu. Darbs. Mes to nosegsim.
Ignats, iepriek? iegrimis savas domas, kluva piesardzigs. Vin? vairs nebija parsteigts, cik atri vina kermenis nonaca «saspiestas atsperes» stavokli. Process aiznema sekunzu dalas un bija refleksa reakcija uz briesmam.
Kaut kur taluma pek?ni atskaneja ?avienu grabo?a skana. Spriezot pec ugunsgreka ritma, sadursme izradijas pek?na un islaiciga.
– Puce, atbildi! Spradziens? Niks?
Klusums. Nesejfrekvenci pek?ni apslapeja traucejumi.
Metiens trapija skali, tuvu un negaiditi. Ignats acumirkli koncentrejas uz skanu.
– Snaiperis! – sakarnieks atkal atdzivojas. Savienojuma laika dzirdetas balsis liecinaja par panikas sakumu. Acimredzot uzbrukums replikantiem bija pilnigs parsteigums.
– Kur? izlauzas cauri?
– Nav ne jausmas! Vini nolika «novajeju?u» grupu, tacu vini bija acimredzami nomaldiju?ies.
?aviens atkal atskaneja. ?oreiz Ignatam izdevas pamanit balu zibspuldzi, kas apgaismoja vienu no senas, neapdzivotas ekas loga ailem.
«Zvers ir kontakta,» vardi izskaneja pa?i no sevis. – Pamanija snaipera poziciju.
– Zvers, kas tu vispar esi?
– Pajauta Maksam, – vin? jau virzijas interesejo?as augstceltnes virziena, isam svitram ?kersodams pla?o aleju. – Jauninais. Manekens. Spokam bija jaatdod informacija.
– Zvers, tas ir Makss. Orientejiet mus. Tu esi neapbrunots, pats tur neej!
– Es nevaru dot noradijumus. Vietejo atsaucu nav. Pamestas apkaimes. Piektais stavs. Eka tris ielu saplusme…
– Sapratu. Es zinu ?o vietu. Neiesaistieties nepatik?anas.
?aviens trapija velreiz.
– Vaji – minus. Uz galvu. Mikroshemas ir miskaste. Naniti vairs nepalidzes.
– Sip, esi uzmanigs. Tam jabut inkiem!
– Nu, kur? gan cits varetu nocirst barjeru? Vini, neviens cits…
Ignats beidzot sasniedza velamo eku un piespiedas pie sienas netalu no pla?as spraugas. Elpo?ana kluva neregulara. Vinam nebija ieroca. Mums jaienak, bet ka? Stavs, iespejams, ir aiznemts. Loznat nepamanitam nav risinajums – vina domuzimes paceltie smalkie betona putekli nokrita negribigi, nodevigi virpulojot – tad zem viegla veja tie tika ievilkti sprauga, un tur pek?ni paradijas iepriek? neredzams lazera staru rezgis.
«Strijas»…
Ienaidnieks ir pieredzejis, bet situacija butiba ir strupcel?. Ja jus gaidisit palidzibu, snaiperis iegus bagatigu razu. Iespejams, ka eka ir slazds. Citadi nezinamais ?avejs butu labak pargerbies.
«Maks, ?eit ir acimredzamas lamatas.» Snaiperis pievilina tevi pie sevis.
– Pienemts. Cik inku jus redzat? – vin? uzreiz atbildeja.
– Es nevienu neredzu. Bet nav tikai viens snaiperis, iespejams, ir ari citas pozicijas. Es uzskreju lazera strijam.
– Ir teikts: nejaucieties! Mes klusi ielidisim. Drupas…
– Pienemts.
Vinam nebija nodoma izpildit paveli. Vin? atbildeja, lai nesaasinatu situaciju un neapgrutinatu kaujiniekus ar liekam bazam par neapbrunoto jaunpienaceju. Vin? ienida nervozu gaidi?anu mala. Domas steidzas atri, dazas, ?kiet, iznira no pagatnes, ko vin? neatcerejas.
Darbibas virziens ierosinaja sevi. Putekli, kas iezimeja lazera starus, jau bija nosedu?ies, tacu tagad vin? zinaja par slazdu un vareja to izmantot sava laba. Lai ieklutu grida, nepiecie?ams ugunsdro?ibas segums. «Tripwires» to var nodro?inat, ja tie ir savienoti ar spradzienu, nevis ar trauksmes sensoriem.
Mums bus jaizmanto iespeja un japarbauda…
Pieskaroties, mana roka atrada paris piemerotus olus. Vin? joprojam bija piespiests pie ekas arsienas, atrodoties ienaidnieka «miru?aja zona». Ne snaiperis, ne hipotetiska seguma grupa vinu neredzeja un nevareja vinu sasniegt ar ?avienu.
Ignata mestais akmentin? nokrita tie?i blakus spraugai un aizripoja nedaudz talak, atdarinot neuzmaniga protektora skanu.
Klusums bija apdullino?s. Neviens no skanas nesaravas, tacu vini nevareja atstat apak?ejo stavu bez parsega, palaujoties tikai uz «izsleg?anas vadiem». Kads bija jaiecel par apsardzi.
Tie?i ta… Grants tikko dzirdami ciksteja. Drupas zem kajam ir pilnas ar visadiem atkritumiem.
Ignats nekustejas, visa vina uzmaniba pieversas dzirdei.
– Fan, iznac un parbaudi. Ara ir kads. Es neredzu parakstu, bet biosensors dreb.
No galvenas ieejas eka paradijas tikko pamanams cilveka siluets. Vina kamuflazas sistema darbojas nepareizi. Tas, kuru sauca par «Fanu», loznaja gar sienu, bet vina redzeslauku blokeja liels gruve?a gabals, aiz kura slepas Ignats.
– Neviens. Tas tevi iedomajas.
Ignatam nebija ne jausmas, ka vin? dzird un at?kir vardus. Varbut darbojas kada no «izraviena replikanta» spejam?
«Tik un ta parbaudi,» atskaneja klusa atbilde. – Sensors uz kadu reage. Tas noteikti nav ?kerslis.
Varbut Ignata uztvertie vardi pat nebija skali izrunati. Ne velti Vezis uz vinu skatijas ar zinkaribas un bailu sajaukumu.
Ta vai citadi ienaidnieks tagad rikojas saskana ar saviem planiem. Sagaidijis, kamer patrulnieks sasniegs spraugu, Ignats iemeta lielaku akmeni, lai noteikti trapitu lazera staru rezgi, un nekavejoties atkapas aiz aizsega.
Bija paredzets, ka vadi eksplodeja. Liesmas uzliesmojums izgaismoja ielu, un pec plazmas zibspuldzes uz visam pusem skara specigu elektrostatisko sabrukumu lauztas izlades. Viens no viniem trapija ienaidniekam, kur? loznaja gar sienu. Atskaneja asa sapju kliedziens, ?rapneli sagrieza kupo?o betona granti, un Ignats jau metas uz priek?u.
Cinitajs guleja ielas otra puse. Vina ierocis, nezinamas modifikacijas ?autenes komplekss, spradziena tika izmests. Ignats satvera trofeju rulli, pierauca lidz celgalam un ar isu lecienu iegrieza, pamanot enu gridas dziluma.
– Zvers, kada ?au?ana? – Makss nervozi jautaja.
– ES iegaju. Minus divi – isas frazes netrauceja rikoties. Vin? jau atradas zale, paguva raknaties pa miru?a municiju, panemot ipa?uma lozu necaurlaidigu vesti ar vairakiem maisiniem – Ignats tos uzmeta par plecu, atri attalinoties no izraviena vietas.
Cinas prasmes bez dzives pieredzes ?kita draudigas, it ka iek?a sleptos kads cits: auksts, aprekins un nezeligs.
Tomer vini neatstaja vinam laika pardomam. Vairaki lozmeteju spradzieni uzreiz skaru?i no kapnu telpas saniem un no otra stava tumsas – uguns tika iz?auts caur vietam noslideju?o, ieluzu?o griestu spraugam.
Ignats apgazas pari buvgruzu kaudzei, atrada pajumti aiz izpostitas telpas biezas sienas un uz bridi sastinga, klausidamies sava ierobezotaja uztvere. Visapkart valdija tumsa, peldeja asi betona putekli, bija dzirdami steidzigi soli un klusa ?kindona – skanas bija sadrumstalotas ar atbalsim, mulsinot virziena sajutu.
Brunuvestu uzvilk?ana un macinu nostiprina?ana izradijas dazu sekunzu jautajums. Magnetiskas sledzenes un arejie stiprinajumi «BC» izradijas intuitivi.
Uz notverta ?au?anas kompleksa vin? nekadas norades nav pamanijis. Nebija jaudas limena, nebija municijas paterina skaititaja, un temeklis izradijas vienkar?s, bez elektroniskiem zvaniniem un svilpieniem. ?kiet, ka tas biju?ajam ipa?niekam bija dazas implantetas apak?sistemas, kas papla?inaja redzes un citu kermena manu sistemu iespejas. Vismaz eka valdo?a tumsa netrauceja ienaidniekam kusteties un ?aut.
Ignats bija parliecinats, ka ari vinam ir kaut kas lidzigs, tacu Veza vardi tie?i apstiprinajas: bazes naniti acimredzami netika gala ar slodzi. Isas, sporadiskas neironu saskarnes aktivize?anas sniedza bezjedzigu, fragmentaru informaciju un tikai mazinaja speku, izraisot pek?nus reibonus.
Netalu bija dzirdama ?alkona. Vini mekleja vinu klusi un merktiecigi. Vietam debesskrapja pirma stava milzigo telpu izgaismoja genetiski modificeto koku niecigais mirdzums, kuru vainagi stiepas pari drupam.
Tumsa bija blavi saskatamas vairaku nekustigu eskalatoru aprises. ?is cel? aug?up dro?i vien ir stipri aizsprostots,» Ignats paskatijas apkart, mekledams pienemamu risinajumu, skaidri saprotot: kave?anas ir ka nave.
Apmeram divdesmit metrus talak, gruve?iem nokaisitas tirdzniecibas gridas gala, udens ristijas un pileja. Ekas sturi tur bija aizputis sens spradziens, un netalu no robainajam sienam atradas mezglaini veidojumi, visticamak, saknes kadam no milzigiem kokiem. Kapec nav cela uz aug?u? – Vin? lukojas tumsa, lidz vinam sapeja acis. Ja, tas noteikti ir saknes. Deformejies, plosits, bet izdevies sadziedet vecas bruces. Tie divaini izliecas, ?ur tur savijot senas ekas neso?os balstus.
«Es noteikti noklu?u otraja stava, izmantojot tos,» Ignats domaja. Bet ka noverst ienaidnieku uzmanibu ar labakiem sensoriem? Kamer vin? slepas patversme, tik tikko elpot, vini turpinaja neatlaidigi meklet iebruceju, pamazam tuvojoties.
Nervu duelis ievilkas, bet ta iznakumu pek?ni iz?kira netalu izcelusies ap?aude.
Acimredzot Makss veiksmigi vadija grupu pa trim ielam, cauri drupam, tacu tik un ta ieduras apsardze ekas tuvakajas pieejas.
Solu troksni apslapeja ?au?anas rukona. Ignats, noliecies, metas cauri izpostitas tirdzniecibas telpas atklatajai zonai, parleca pari plastmasas kaudzem, kas bija paliku?as no plauktiem un vitrinam.
Pec vina nejau?i nogriezta linija. Varena saknena blivaja koksne ierakas vairakas lodes ar blavu skanu.
Neapstajoties, vin? uzkapa augstak, iztaisnojas pilna auguma, sniedzas pec sadrupinatu griestu fragmenta, kas skumji karajas uz saliekta stiegrojuma, un pievilka sevi, atrodoties otraja stava.
