Edgars Auziņš "Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija"

– Kas ir iemesls, kapec mes neizpildijam majasdarbus? Tu vai nu pievienojies, vai lauj mums vismaz kaut ka sagatavoties.

Meitene pek?ni izlieka visu kermeni, izpletot aug?stilbus vel platak. Bet tas puisim zilaja lika tikai pasmieties. Vin? gribeja sedet pie viena galda, uz malas, bet Mirks uzsauca burvei:

– Nac pie mums!

Un inkubators ari pec zvana apgriezas – vin? ieraudzija mani un galedaji nolaizija lupas. Un vin? pameta to, ko vin? darija, panakot draugu zila krasa. Meitene vinam kliedza ar acimredzamu neapmierinatibu:

– Ka ar majasdarbiem?!

«Mes pabeigsim ar pirmo lekciju,» atbildeja inkubators, nepagriezoties.

Un vini abi apsedas pie musu galda un par to pacela vel vienu kreslu.

– Jauna meitene? Cilveks? Kapec ne zila krasa? – burvis uzdeva paredzamu jautajumu, kamer vina izvirtu?ais draugs galedaji paskatijas uz mani.

Man bija jaatgriezas pie galvenas legendas:

– Es esmu feja. Bet te nav fakultates…

Es pats nevareju atraut acis no rokas, ko inkubators sniedza man. Ta pati roka, kas pirms minutes kaut ko mekleja zem meitenes biksem. Neskatoties uz manu apjukumu, vin? iepazistinaja ar sevi:

– Janos, Seksologijas fakultate. Bet jus to jau esat redzejis pats. Tre?ais kurss, kas pats par sevi ir kvalitates garants,» vin? piemiedza aci.

Vina seja bija loti aicino?a: brunacaina, brunmataina ar burvigu smaidu. Bet es fiziski nevareju piespiest paspiest izstiepto roku. Tapec vina satvera dak?inu un izlikas nemanam. Izspiests:

– Tialla.

Un ar acs kaktinu es piekeru vinu pacelam pirkstus pie deguna un ar baudu ?naca. Parejie pie galda smejas, bet es nevareju attureties un sasmejos. Cereju, ka visi to uztvers ka reakciju uz aukstu omleti. Visparzinams fakts, ka ?o sudu interese tikai sekss: tie ir vinu sazinas, energijas iegu?anas, attiecibu karto?anas un kopuma izdzivo?anas veidi. Tacu visiem ir zinams ari tas, ka lauties savai butibai ir dargak. Incubi neinterese nekas cits ka vinu galvenais uzdevums. Tapec dabiskais riebums nebija ilgi jagaida. Janosu mana reakcija nesamulsinaja, bet, gluzi otradi, ?kita, ka ta pievienoja sajusmu:

«Ko jus darat ?ovakar, Tialla?» Vai es varu aicinat jus pievienoties man, um, gatavojot loti svarigu majsaimniecibu…

– Nevar! – Es nevareju to izturet. – Man jau ir randin?! Ka vinu sauc… Alfa, luk!

Burvja smiekli mainija manu uzmanibu, un tikai tagad es atcerejos vina klatbutni. Vinam bija melni mati un tum?i zilas acis – tonis pret toni ar akademisko uniformu. Man nepatika vina launie smiekli ar nelielu sarkasma piegar?u, tapec es izaicino?i paskatijos uz vinu un teicu pec iespejas mierigak:

«Es negribeju aizvainot tavu draugu ar atteikumu, es tikai izteicu faktus.»

Vina skatiens kluva verigs:

– Nodeviba ar inkubu netiek uzskatita par nodevibu. Alfa vilkaci nevar but tik stulbi, lai to nezinatu. Vai ari alfa matite ir tik stulba?

Es uz bridi zaudeju savaldibu, bet lidz ?im nekad muza nebiju saukta par sievieti.

– Izvelieties savus izteicienus!

«Paskaties uz savu sejas izteiksmi, alfa matite.» Pat vin? tevi neglabs, ja turpinasi uzvesties ka pilniga kuce.

Es parasti izcelos ar atturibu, bet vienkar?i nebiju pieradis pie ?adas izture?anas, tapec kluvu arvien dusmigaks, kaut gan meginaju vardus izrunat vienmeriga toni:

– Es atkartoju, izvelieties savus izteicienus.

«Es velos, lai es varetu tos izveleties pirms katra sakuma.»

Es esmu hercoga meita! Un, ja kads var apvainot mani, tas ir tikai pats hercogs! Tacu sapratusi, ka jau pirmaja diena demonstret raksturu ir nepiedienigi, vina piespieda sevi nomierinaties un piebaza sev vel vienu omletes gabalinu. Nav laba doma ar kadu strideties jau no pa?a sakuma, pat ja tas to ludz. Negaiditi man paliga naca Mirna:

– Iniran, vina ir jauna. Vin? vispar neko nezina, cik es saprotu!

Es aizrijos un klepoju. Inkubuss man lidzjutigi paglaudija pa muguru. Uzreiz parvertejot visu situaciju, es velreiz paskatijos uz burvi:

– Atvainojiet, jusu augstiba. Mans uzliesmojums bija nepiemerots.

Vin? pacela tum?as uzacis, bet tad nespeja nesmaidit un teica:

– Jus neko dro?i nezinat, jo atceraties par statusiem.

– ES atvainojos. Tev jasaprot, ka es vel neesmu pieradusi…» es no inerces teicu.

Man bija gruti vinu pat nosaukt varda. Gadiem ilgas etiketes apmacibas nav viegli atcelt. Vin? var nemantot troni, bet vin? ir valdo?as dinastijas tre?ais dels! Un kadu dienu vin? klus par visas valsts Augstako Magu. Ta mes satikamies, ka es gribeju. Zel, ka tados apstaklos. Un vina rupjiba joprojam parsniedza pieklajibas robezas:

«Klausies, alfa matit, tu ?eit neizdzivosi, ja vien neuzbazisi savu augstpratibu dupsi.» Tu ar riebumu skaties uz inkubu, tu lozna man priek?a, kaut ari nemaz nezini par manam spejam. Ja turpinasiet, pat jusu alfa jums nepalidzes. Ja jus par vinu nemelojat.

Tagad man nemaz negribejas est. Es piecelos kajas, panemu paplati, tik tikko atturejos no ieruna?anas, bet speju mierigi un vesi pateikt:

– Jauku dienu visiem.

«Labi…» Janoss atbildeja, un es praktiski jutu, ka vina skatiens megina tikt zem maniem svarkiem.

Neraugoties uz silto dienu, es no visa kratijos, it ka no vesuma. Ja es ?odien uzraksti?u vestuli savam tevam, vin? vienkar?i netices! Kur? gan tadam ticetu? Ka skoleni viens otru aizrauj tie?i kafejnica. ?kiet, ka karalisko asinu princis loti cie?i sazinas ar inkubatoriem un sucubi un ir rupj? pret parejiem. Ja, mans tevs, iespejams, nolems, ka es izdomaju garas pasakas, jo es negribeju ?eit nakt!

Akademiskaja eka es viegli atradu dekanatu, kur mani loti sirsnigi sagaidija: iedeva karti un paskaidroja, kur talak doties. Par laimi, piestaja ari rektors:

– Ak, kur tu esi? Nac, es jus iepazistina?u ar grupu personigi.

Pec tam, kad Nora pieversa tam uzmanibu, tagad ari man likas, ka nekromants pec kaut ka smird. Kaut kads nepatikams mitrums. Bet es, protams, biju pateicigs par palidzibu adaptacija no vina puses.

Skatitaju pulka pulcejas daudz cilveku – visi, ari skolotaja, bija gerbu?ies zala. Elfus ir viegli at?kirt no talienes – tiem vienmer ir gari, taisni, sniegbalti mati. Smailas ausis jau ir papildu, bet ne tik skaidrs pieradijums. Rektors Colets rupji iegruda man sanos, liekot man doties uz kapnes centru dela priek?a. Un, tiklidz vin? sagaidija pilnigu, ieinteresetu klusumu, vin? pazinoja:

– ?i ir Tialla, jauna jusu grupas skolniece. Vina nav elfs, ka redzams, bet pasaku magijas katedra akademija tika likvideta jau sen. Tomer es loti ceru, ka jus vinu sagaidisit ka savejo! Profesor Nainnillidan, neesiet parak bargs pret vinu. Dodiet tai laiku, lai pierastu.

Profesors, elfs acimredzama vecuma, pasmaidija un nolieca galvu rektora priek?a. Un tad vin? man pamaja virziena, gandriz ka dejas zests, sakot, izvelies vietu.

Un es jau jutos nevieta! Ja, man bus vajadzigs pus semestris, lai tikai atceretos vina vardu, ko lai saka par parejo? Kamer profesors klusi runaja ar rektoru, es ienemu tuk?u vietu prom no parejiem. Bet vina uzleca, kad rektors Colets kliedza:

– Lairinidissa! Ko tu sev atlauj?!

Es paskatijos uz saniem un ieraudziju vienu elfu sezam elfam klepi un aktivi rosamies. Pec klieg?anas vina uzreiz parcelas uz blakus eso?o kreslu un meginaja attaisnoties:

– Rektors Colets! Vai redzejat, ko inkubators ?odien darija edamistaba? Man joprojam reibst galva!

Rektors sarauca pieri:

– Tada ir vinu butiba, to vajag saprast un pienemt!

Tomer profesors labsirdigi pasmineja un maigi iejaucas:

– Rektora kungs, esiet iecietigaks. Visiem jaunie?iem ir ?ada daba. Bet,» vin? paskatijas auditorija un stingrak piebilda: «Lairinidisa, tomer pagaidi lidz nodarbibu beigam un no macibam brivaja laika uzmacas Koliandrinam.»

Minetais Koliandrins nekaunigi iesmejas:

– Paldies, profesor Nainnillidan! Tu mani burtiski izglabi!

Acimredzot ari ?eit nevajadzetu gaidit sapratigus lemumus no macibspekiem. Vini to panema parak viegli! Ar katru minuti attels izskatijas arvien nomaco?aks. Bet tikmer man blakus pek?ni apsedas cits elfs:

– Sveiks, es esmu Anaela.

«Sveika,» es piespiedu pasmaidit, nezinot, ko vel gaidit. – Tialla.

«Tavs vards ir skaists, piemerots pat elfam.» Bet tum?i mati ir rapojo?i.

Mani mati bija blondi, bet, protams, ne to pa?u platina toni, kadu var atrast tikai vinu rases parstavjiem.

– Tatad es neesmu elfs!

«Tas, protams, ir slikti, ka ne visiem ir paveicies piedzimt vienam no mums,» vin? noputas un pec tam pieliecas man tuvak, lai saktu konfidencialu cukstu: «Bet es jums atkla?u noslepumu – mans varonis… vecvecvecvectevs bija virietis. Ne-elfu asinu piejaukums, ka vairums ?eit. Vienigais tirasinu te laikam ir skolotajs.

Es velreiz paskatijos uz Anaelu. Nekas, sakot no vinas platina matiem lidz loti gai?i pelekajam acim, par to neliecinaja. Tad kapec tadas atzi?anas? Bet ?kita, ka vin? ir aizrauts. It ka nabaga puisis jau sen butu gribejis runat, bet tikko atrada istas ausis:

– Bet ambicijas ir visiem… Tev nav ne jausmas! ?o cilvecibas pilienu dro?i vien esmu mantojis no sava senca. Man ir tik loti pieriebusies elfu augstpratiba, ka nevaru ar viniem sarunaties. Vini iesaistas narcisma ar tadu pa?u degsmi ka inkubatoru milestiba. Tapec es centi?os ar jums sazinaties. Ko darit, ja tu nebusi tik kaitino?s?

Es nezinaju, ko atbildet, tapec pamaju. Es atveru savu piezimju gramatinu, lai sagatavotos lekcijas sakumam, bet Anaels uzreiz komenteja manu ricibu:

«Vai tu tagad neesi slinks?» Tu tacu nebedajies, vai ne? Jo tas butu arkartigi pretigi.

Es uzreiz iztaisnoju muguru.

Par laimi, lekcija izvertas loti interesanta. Es pierakstiju burtiski visu, lai gan nesapratu pusi no ta. Profesors stastija par dazadajam arstniecibas augu ipa?ibam, un dazus nosaukumus es dzirdeju pirmo reizi. Bet es sev apsoliju, ka tulit pec tam do?os uz biblioteku un megina?u aizpildit nepilnibas. Es nevaru ?eit ar magiju parnemt bastionus, megina?u sevi pieradit vismaz teoretiski.

Anaels apstajas, kamer profesors zimeja diagrammu uz tafeles, paskatijas uz manam piezimem un cukstus teica:

– Un tas ir tavs rokraksts? It ka vina rakstitu ar kaju! Izdari kaut ko ar savu cilvecisko dalu, Tialla, tas ir pretigi!

Un it ka apliecinot savus vardus, vin? man paradija savus palagus, kur katrs burts bija izkarts ar cirtam, ka koki ar lapam.

«Es megina?u,» es piespiedu sevi atbildet. – Vai lausi man parrakstit piezimju sakumu?

Vin? partrauca izvirzit savas idealas lupas un izstiepa tas smaida:

– Vai ieverojat nevainojamo kaligrafiju? Tad es, protams. Es neesmu visi ?ie cilveki.

Vareju tikai saprast, ka, ja parejie vel vairak cieta no narcisma, tad mani gaidija loti tum?i laiki. Elfu augstpratiba izradijas rupji nepietiekami, ja cilveciskakais no viniem jau bija nepanesams.

Parak daudz divainu tik?anos viena diena, parak daudz!

4.nodala

Anaels, neskatoties uz savu pretrunigo raksturu, izradijas loti noderigs draugs. Vin? ne tikai sagadaja man piezimes, kuras man bija japarraksta divas naktis, bet ari ar vinam raksturigo augstpratibu stastija par visam manam iepriek?ejam pazinam:

– Visi vampiri ir spoki, kas izriet no vinu varda. Vini pielips, demoni nespes tos noraut. Bet jums ir taisniba, ka jums nevajadzetu sagaidit no viniem parak daudz nepatik?anas. Ja vien jus neuzskatat uzmacigu iejauk?anos jusu personigaja dzive par apgrutinajumu, – Anaela savilkas, tacu tas nelika vinam izskatities neglitam. Likas, ka vin? vispirms ilgu laiku pie spogula atkartoja jebkuru grimasi un tikai tad radija citiem. – Lors Kingarra ir vietejo sunu vaditajs. Ari ghouls, bet parnesta nozime. Augstpratigs nelietis, kur? jau no ?upula tika apmacits kontrolet vilkacus ar neierobezotu speku. Secinajumus varat izdarit pa?i. Princis Inirans, par kura burvestibas talantu musu rektors kompone balades, ari ir spoks. Vinam ir daudz kompleksu! Nav neka sliktaka par piedzim?anu karaliskaja gimene, bet bez izredzem uz troni. Lai gan, spriezot pec vina rakstura, vin? ?o vietu atbrivos ar varu…

– Apversums? – Es nespeju tam noticet, tapec es iz?kilu uz Anaela. Ir neparasti, ka ?adas sarunas notiek tik viegli.

Bet elfs tikai graciozi paraustija plecus:

– Ka lai es zinu? Tas ir tas, ko es pienemu, pamatojoties uz vina pretigo seju. Talak. Kapec tu grimase, Tialla? Klausies, ja vien esmu gatavs teret savu laiku tev!

Man bija jasavelkas, jaatvelk elpa un javer? iedvesmots skatiens uz vietejas laicigas sabiedribas guru.

– Incubus Janos ir tipiskakais inkubs. Visi.

– Ka visi? Iegusim sikaku informaciju par vinu!

Es cereju uz detalizetaku parskatu. Vai tie?am par Janosu neteiks, ka vin? ir spoks? Preteja gadijuma portrets neparadas uzreiz. Bet taja pa?a laika vina pamanija, ka Anaela asie ausu gali kluva sarkani un vina gai?as acis pieversas gridai.

«Nac…» Es nespeju tam noticet, bet vina izskats apstiprinaja manus visdro?akos minejumus: ?aja stasta bija kaut kas apkaunojo?s!

– Kas ir labi? – elfs tagad vispar skatijas ara pa logu un izlikas galeju interesi par kaut ko tur. – Ja, starp mums bija viena… savstarpeja neveikliba.

Mana zinatkare kluva ka nepieradinats zvers:

– Kada neveikliba? Vai vin? tevi nomaca? Anael, pastasti man!

– Atstaj mani vienu! Un gatavojieties nakamajai lekcijai!

Es negribeju izraisit kairinajumu, tapec kluseju. Kas ir «savstarpeja neveikliba»? Tapec es sadevos rokas ar darznieka delu, un tagad esmu trimda. Anaels un Janoss ari turejas rokas?.. Vai ari notika kaut kas daudz vairak? Es nevareju izturet:

– Vai tu skupstiji?

«Ja, mes skupstijamies,» elfs nomurminaja atbildi.

«Ak,» es vienkar?i nevareju neizrunat ?o skanu, kas neatspoguloja pat ne piles manu parsteigumu.

Anaels asi pagriezas pret mani un no?naca:

– Tiekamies pec se?iem mene?iem. Un, ja Janis jau ir pamanijis tavu seju, tad mes uz tevi paskatisimies pec nedelas – tad izlemsim, vai tu vinu noskupstiji vai ne tikai noskupstiji! Paskatijos ?eit, lai nosoditu kartigus elfus!