Edgars Auziņš "Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija"

Es iekodu mele un vairs necilaju ?o temu. Diemzel mana pieredze nebija pietiekama, lai attelos iedomaties, ka viena dzimuma inkubators un elfs var «ne tikai skupstities». Un man bija japierod pie daudzam lietam vienlaikus, tapec nebija jegas teret visu savu parsteigumu tikai vienam jautajumam. Rezerves vel bus izsmeltas, ko tad darit?

* * *

Pec stundam uzreiz devos uz biblioteku – par laimi, tagad man bija karte. Eka atradas nedaudz talak, un taja bija negaiditi maz cilveku. Milziga aptum?ota telpa ar daudziem elegantiem galdiem bija gandriz tuk?a. Ja es zinatu, kur var mierigi pasedet, es jau sen butu te niris.

Bet es neatradu nevienu no stradniekiem aiz garas letes. Vina klusi sauca – nekadas atbildes. Paskatijos apkart, bet nolemu, ka neversi?os pec palidzibas pie skoleniem. Man pietika rupjibu no tas dienas uz visu muzu.

Aiz letes bija plaukti un atvertas durvis – iespejams, arhivs. Bet tuvakaja plaukta ieraudziju to, kas man bija vajadzigs – smagneju sejumu ar uzrakstu uz mugurkaula «Dziedino?ie augi un citi elfu magijas atributi». Izskatas tie?i tas, kas man bija vajadzigs. Es apzinati atstaju tuk?as vietas lekciju materiala pierakstos, lai aizpilditu robus zina?anas. Vina velreiz paskatijas apkart un tad apnemigi apgaja ap leti, panema gramatu un apsedas pie tuvaka galdina. Tiklidz paradisies stradnieks, es do?os tie?i pie vina.

Materialu, ko petit, bija vairak neka pietiekami. Bet es aizravos un rupigi uzrakstiju isas piezimes. Mums ir ari pec iespejas atrak japarraksta Anaela lekcijas – ari par tam radisies daudz jautajumu! Un tas ir tikai viens no divpadsmit petitajiem priek?metiem… Vina noputas, zelojas un pielika neticamas pules, lai nenoverstos. Es zaudeju laika izjutu, bet nervozi nodrebeju, kad vini apsedas man preti. Vina pacela acis un atkal nodrebeja kartibas labad. Pats princis Inirans, kas nevareja vinu iepriecinat. Vin? apsedas un skatijas uz mani ar savam tum?i zilajam acim. Un pat ?aja bridi es nebiju izlemis, ka uzrunat tik augsta statusa cilveku un neatcereties par statusiem:

– Ka es varu jums palidzet, jusu augstiba?

«Ir teikts, ka ?eit nav pienemts atcereties nosaukumus.» Vai tu esi tik stulbs, ka pat to nevari atcereties?

Neskatoties uz apvainojumu, es nolaidu skatienu un pazemigi atbildeju:

– Piedod… es domaju, piedod. Tatad, ka es varu jums palidzet, Iniran?

Vin? pasmineja, liekot vina diezgan pievilcigajai sejai izskatities ka launai maskai.

– Varbut varu tev palidzet? Es redzu, ka jus jau pusstundu petijat lapu par Alcana koka lapam, ta vieta, lai izietu akademiskaja darza, vaktu ?is lapas un meginatu tas izmantot.

Dazos veidos vinam ir taisniba. Skolotaja uzreiz pamanija praksi ar Alhanova koku. Tas lapas, ja berze uz adas un pievieno burvestibu, blavi jutigums. Tos biezi izmanto brucem ka pretsapju lidzekli. Bet radas problema ar burvestibu, jo man nekad nav bijusi elfu magija. Tapec vina apmulsusi atbildeja:

«Lieta tada, Iniran, es nolemu koncentreties uz teoriju.»

– Par teoriju? – Vin? skali iesmejas. – Vai burvju akademija nolemat turpinat teoriju vienatne?

Vina smiekli mani kaitinaja, tapec es atbildeju mazliet skalak, neka biju iecerejusi:

«?i ir tikai pirma diena, ar laiku es to saprati?u.» Jau no agras bernibas skolotaji mani slaveja par centibu!

Un pek?ni atskaneja briesmiga, spalga cikste?ana, kas burtiski apnema. Likas, ka pa?as bibliotekas sienas kliedza:

– Klusums lasitava!

Es parsteiguma pielecu vieta, un mana sirds saka dauzities kakla. Es kaut ka piespiedu sevi apsesties, un princis Inirans skali pasmejas par manu reakciju:

– Tu esi mezoniga, vai ka? Kaut vina butu uzkapusi uz galda un sakusi histerija kauties!

Dazi skoleni atskatijas uz mums. Es noliecos ar visu kermeni uz priek?u un, aizmirsusi par apmulsumu, uz dzirdamibas robezas cuksteju:

– Kas tas bija?

Beidzot vin? parstaja nurdet ka jaukts zirgs sava teva stalli un uzmeta man izbrinitu skatienu:

– Runajot par? Bibliotekars, protams. Vai ?i ir pirma reize, kad dzirdat, ka bibliotekas nevar trok?not?

Turklat vin? runaja skali, nemaz nepazeminot toni. Bet sienas uz vinu nekliedza… Varbut statusi netiek skali piemineti, bet zinama mera tie tiek skaidri nemti vera. Es vienkar?i nezinaju, ka uzvesties, bet vardus izrunaju loti klusi, jo zinkariba tagad atsvera visu parejo:

– Kapec tu runa skali?

Tagad vin? ari iepleta acis, it ka es butu izpludinajusi kaut kadas mulkibas. Vin? ilgi domaja un tad atbildeja – domigi smaididams un izvilcis vardus, it ka vin? mana seja mekletu apstiprinajumu saviem minejumiem:

– Oho, viss paliek arvien brini?kigak. Es, protams, uzliku skanas vairogu, par kuru tev, ?kiet, nav ne jausmas.

Es atkal biju neizpratne:

– Es… nu… nu, es neko nezinu par burvibu…

Inirans partrauca:

«Ne tikai tas, jus, acimredzot, pat nezinat, ka bibliotekars ir ?eit.» Vin? ir spoks.

Es kluvu bala.

– Ak… Bet neviens mani par to nebridinaja…

– Vai tu mani bridinaji? Ja, to var redzet ikviens, kuram ir kaut pilite burvju! Tu esi galigi netalantigs?

Mani piekera. Protams, agri vai velu ?i tema butu aktualizejusies, bet man loti gribejas ilgak paturet noslepumu. Vina neveikli paraustija plecus un pievienoja aizkustino?u nozelu savai sejas izteiksmei:

– Nav viduvejs, bet loti vaj?… feja.

Princis piecelas, atkal izlieka lupas smina un pieliecas pie manis, lai diezgan skali pazinotu. Vai vin? teica skanas vairogs? Tas bija loti noderigi, jo mani neintereseja, ka kads cits dzirdetu vina piezimi:

«Videja audzekne nolema, ka vina ?eit var lepoties ar savu titulu, un neviens pret vinu neteiks ne varda?» Tu esi galigi traks? ?eit vini tevi dzivu apedis!

Es uz bridi iekodu apak?lupa un izspiedu:

– Ja tikai tu… tu need. Un kaut ka es tik?u ara!

– Vina tiks ara! Narcistiska meitene pek?ni nonak situacija, kad vina pati par sevi nav neka verta? Nu, labi, es ar prieku skati?os, ka tu izklusi, mulkis.

Es neiztureju un piecelos. Protams, audzina?ana, kas bija mani gadu gaita, nelava man atklati rupji iztureties pret karaliskas gimenes locekli, tacu es nevareju kluset – ari mani lepnums bija gadiem ilgi.

«Es lugtu jus izveleties izteicienus, jusu augstiba.» Magijas trukums mani nepadara mani ne par mulki, ne par slinki!

Vinam pat nebija laika izstiept smaidu, kad tas atkal iesaucas no visam pusem un vel skalak neka iepriek?:

– Vacies prom, iebrucejs! Jus esat aizliegts uz trim dienam!

«Ko es daru tris dienas?» Es pat nezinaju, uz kuru pusi skatities, jo es tie?am nevareju redzet spokus.

Es metos pec aizejo?a princa, kur? turpinaja smieties – tagad par kadu nesaprotamu manu neveiksmi, un, nekautrejoties, kliedza vinam mugura:

– Beidz! Ko tas nozime?

Vin? atbildeja, nepagriezoties:

– Pretbanditu burvestiba parkapejiem. Soda laika jus nevaresit ieklut ?aja eka.

– Kas ir bandits? Es esmu bandits?! – sa?utusi uz nekurieni jautaju.

Un atbilde bija veja viesulis. Vin? iesita man pa muguru un aiznesa uz izeju, izmetot uz lievena. Vina nokrita, sapigi sasita sev un zeligi teica:

– Ah ah…

Tas drizak bija bezspecigs neizpratnes sauciens. Meginaju piecelties, bet mana skolas soma ar lekcijam uzreiz ielidoja sanos. Diemzel macibu gramata palika uz galda. Ka jus varat ?adi iztureties pret cilvekiem? Galu gala es neesmu bandits vai parkapejs, es vienkar?i nezinu, ka uzlikt skanas vairogu. Inirans ar tie?i tadiem pa?iem smiekliem pargaja man pari un devas talak. Mana pazemojo?a pozicija lika man acumirkli aizmirst par sapem un uzlekt aug?a. Es vinam neko vairak neteicu, bet iztaisnoju muguru un meginaju ierobezot savas emocijas. Notiku?ais ir vienkar?i negodigi. Ja, es uz isu bridi pazaudeju seju, bet tas vairs neatkartosies. Neviens neuzdro?inasies par mani nirgajoties smieties vai, ipa?i, mani no kaut kurienes izsist. Pat ja tas ir spoks! Pat tre?ais karaliskas gimenes dels! Lai gan no ?is sekundes es vinus abus loti ienidu, es grasijos to neizradit. Jo patiesi laba izglitiba lauj cilvekiem veidot jebkuru seju jebkura iek?eja vetra.

Vina atskatijas uz durvim. Mans cel? uz turieni ir rezervets tris dienam, man bus jasaprot lekcijas bez gramatu palidzibas. Nekadu problemu. Es nevaru iedomaties situaciju, kura nevaretu atcereties savu staju un necaurredzamo seju. Jaiet uz akademisko darzu un vismaz ar ?o koku jaiepazist savam acim. Pareizi. Viss, kas ir izdarits, var tikt izmantots par labu. Tikai tapec, lai neizplustu asaras no aizvainojuma, lai tikai neizraditu savu vajumu nejau?iem lieciniekiem.

Tikai ?i iemesla del es vilcinajos, dodot sev laiku, lai ierobezotu savu sajusmu. Bet vina nodrebeja, izdzirdot balsi aiz muguras:

– Vai tu esi ievainots? Palidzet?

Vina pagriezas un piespieda sevi pasmaidit. Lai gan iepazi?anas ar alfa vilkaciem bija loti divaina, tagad vin? runaja mierigi un bez izsmiekla enas. Taja bridi es biju gatava priecaties par jebkuru atbalstu, un tapec mans smaids kluva dabiskaks:

– Ne. Bet paldies par rupem. Zel, ka biji liecinieks tik neglitai ainai.

Vina atbalsta grupa staveja taluma, lukojoties uz mums ieintereseti. Bet neviens no viniem nenaca tuvak. Vini dro?i vien traucas bara aiz sava vadona, gatavi jebkura bridi izpildit vina paveles. Laurs Kingarra pasmaidija – un es atkal pamaniju, ka vina smaids padarija vina seju patiesi pretimnako?u un atvertu. Pat tad, kad vin? pats pasaka kaut kadas mulkibas, piemeram, pirmo reizi. Bet tagad vin? bija skaidri cita noskanojuma, kas bija labi:

– Aizliegts? Neuztraucieties. Spoki ir launi, bet vini ievero noteikumus. Pirmaja gada es izlidoju no ?ejienes reizi nedela, ka bija paredzets. Man ir dabiski pavelo?a balss, es neko nevaru darit lietas laba.

Es smejos, saprotot, ka vina vardi sniedza vismaz nelielu mierinajumu:

– Luk, es esmu… manai pavelo?ajai balsij. Labi, es velos noklut darza pirms vakarinam, lai izpilditu uzdevumu. Paldies velreiz, Laur.

Bet vin? pargaja pari, liekot man apstaties.

– Saglaba kompaniju?

Es biju parsteigts:

– Nevajag, paldies.

– Protams?

Nepatikamais uztraukums, kas nesen bija atkal uzliesmojis:

– Ja. Ludzu, laujiet man paiet.

Laurs uzreiz atkapas un atkal plati pasmaidija.

– Labi, aizbeg no manis vel mazliet. Tas ir interesantak ?ada veida, ja tas neaiznem loti ilgu laiku.

Es sastingu:

– Kada zina?

– Tava smarza. Sakuma ?aubijos, bet tagad esmu gandriz parliecinats – tu esi mans lidzinieks.

– Par ko tu esi parliecinats?! Kads vel paris?

Vin? veltija man tadu pa?u burvigo smaidu un devas pie saviem draugiem. Traka maja. Patversme trakiem, ragiem idiotiem, nevis macibu iestade!

5.nodala

Atri atradu darza isto koku, noravu vienu lapu no apak?as, ieriveju pirkstos un uzsmereju uz plaukstas locitavas – precizi atkartoju visus macibu gramatas noradijumus. Atliek tikai izlasit burvestibu, preteja gadijuma Alhanova koka lapas paliks tikai lapas. Ar savu ierasto dedzibu meginaju pareizi atkartot katru skanu:

«Nuash-sh-sh,» vina pacietigi izstiepa pedejo skanu un atkartoja nedaudz skalak: «Nuash-sh.»

Vina iedura to ar nagu un saprata acimredzamo – nekas nenotika, jutigums nebija pilniba notrulinats. Tas ir divaini, bet tikai tagad es sapratu, ka zemapzina gaidu brinumu. Galu gala tikai mirstigajiem ir reti atrast magisku seriju! Piemeram, tie, kuru ciltsrakstos pat nebija fejas. Un, lai gan speja veikt burvestibu biezak tika mantota, bija daudz iznemumu. Diemzel ar mani ta nenotika. Interesanti, ka skolotaji jutisies par manam nevainojamajam zina?anam, kad tas paradisies, bet par absoluto nespeju praktiski noburt pat visvienkar?ako burvestibu? Man tas drizuma bija janoskaidro. Bet es nedeva sev ceribas: zinaju, ka mani tik un ta neizslegs no akademijas, lidz profesoru sudzibas saka tik loti saniknot rektoru, ka vin? piekrita atdot manam tevam visu sanemto summu un atvainoties. … Pedeja doma bija atturo?a sava acimredzamiba.

Bet tie?i ta! Ja megina?u atbildet kaut uz teoretiskiem jautajumiem, tad skolotaji redzes manu centibu. Ja, no magijas viedokla vina ir viduveja, bet vina nav tik slikta skolniece, lai neizraisitu nekadas simpatijas. Bet, ja es vispar neparadi?u nekadas pozitivas ipa?ibas, tad tas loti driz saks kaitinat rektoru Coletu. Un agri vai velu vinam no manis bus jatiek vala. Protams, ?is lemums nabagam uzreiz netiks dots, it ipa?i, ja vin? jau ir paspejis izteret dalu no sanemta zelta. Bet agri vai velu vin? tiks iedzits strupcela! Pec tam es atgriezi?os majas. Kapec man uzreiz neienaca prata tik acimredzama ideja? Pierakstiju lekcijas, baidijos palaist garam nevienu vardu, pierakstiju temas no pa?a sakuma, skreju uz biblioteku – tas ir sekas manai atbildibai macibas, urbu?as mani kop? bernibas! Bet ?aja gadijuma ?i attieksme ir jaizsvitro, jo mans merkis tam nebut neatbilst.

Un, tiklidz lemums tika pienemts, mana dvesele uzreiz jutas labak. Kapec es pat atcerejos Alkhan koka paradi?anos, ja es nekad neizmanto?u ?is zina?anas? Man visiem japarada, ka esmu absoluti ne uz ko spejigs un pat necen?os, un ?im varondarbam man vajadzetu atgriezties majas.

Bet strategija mana galva likas vienkar?a un logiska. Realitate izlemt izskatities ka apsmieklam nav tik vienkar?i. Pat ar milzigu neuzmanibu no manas puses, pirms izraidi?anas paies nevis dienas, bet nedelas, ja ne mene?i. Sliktakaja gadijuma bus jagaida lidz semestra beigam! Augstpratigie elfi smiesies par mani, radis ar pirkstiem, baumas par manu necaurredzamo stulbumu klis pa visam fakultatem. Ir loti gruti pievilt ikvienu, ja esi pieradis izpildit visaugstakas ceribas.

Turklat es labi apzinajos, ka ?ada attieksme var izversties atklata apspie?ana, un nevareju lepoties ar fizisku speku, lai cinitos preti. Gimenes lepnums maz ko nozimes, ja iebiede?ana parsniegs verbalu izsmieklu… Izradijas, vajadzeja vilties visiem skolotajiem, bet taja pa?a laika parak nekaitinat skolenus. Es par to padomaju un nolemu: tas ir gruts ne macibam, savac visus iespejamos trukumus; attiecibas ar studentiem – stingra ja, izpelnieties sev draudzigas un pieticigas meitenes reputaciju, kas nekad neizraisa konfliktus.nodala jau doma?anas stadija izskatijas gruts, bet es to uztveru ka izaicinajumu pa?am gribasspekam. Varbut mana teva lemums mani sutit ?eit nesis vismaz kadus auglus. Es vismaz centi?os iemacities izdarit to, ko iepriek? uzskatiju par neiespejamu.

Es pati devos pec Noras, lai mes varetu kopa iet vakarinas. Un edamistaba vina apzinati gaja garam galdinam, uz kura sedeja pazistams inkubators, un draudzigi pasmaidija:

– Jauku vakaru, Janos!

«Labi,» vin? pat nebija parsteigts par manu draudzigumu.

Tatad, sakums ir sacies. Es bu?u visiem milota, kamer man pietiks speka. Un es rit lasi?u lekcijas Anaelam, tagad man tas nav japarraksta.

Nora sanema savu flakonu ar asinim, kuras vina noteica, neizejot no pasnieg?anas letes. Vampiri neprasija cilveku baribu, bet es nenoliedzu sevi un pakeru lielako un sartako galas piraga gabalu. Mes panemam to pa?u galdinu, kas atrodas talakaja rinda, blakus sienai. ?kiet, ka tas vinus apzinati izoleja no trok?nainiem uznemumiem. Atturibas izradi?ana nav parak laba taktika, bet pagaidam man bija vajadzigs laiks, lai pie ta pierastu.

Uzmetu skatienu tum?i brunas formas terptajiem skoleniem, starp kuriem Laura vel nebija klat. Un es pamaniju, ka ari vini ar divainiem sminiem skatas mana virziena. Es gribeju but pirmais, kas noversis nepilnibas ?ajas zina?anas:

– Nora, varbut vari man dot kadu padomu? ?odien Laur Kingarra man pastastija divainu lietu – vini saka: es esmu vina dzivesbiedrs. Un vinu par to parliecinaja mana smarza! Tas ir kaut kads absurds, bet mani vaja doma, ka vin? domaja kaut ko loti svarigu.

Nora paskatijas uz mani ar tum?i sarkanam, sastingu?am acim. Vina atbildeja ka parasti leni, bet ar zinamu spriedzi:

– Ists alfa paris? Apsveicam, Tialla, tu esi nonacis vislielakajas nepatik?anas. Vai patikamiba… ja uz to skatas no dziva viedokla.

Es strauji noliecos uz priek?u un noskaidroju, neskatoties uz to, ka mana balss aizrautigi lust:

– Ko tas nozime? Vai vin? tagad mani vaja?