Edgars Auziņš "Nekromantijas kļūdas robeža"

Kļūdas dēļ, ko pieļāva nekromanta studenti, Olga nonāk citā pasaulē – meitenes ķermenī, kas ir kā divi ūdens pilieni līdzīga viņai pašai. Kad viņa aizmūk, Olga atgriežas savā pasaulē. Viņa ceļo turp un atpakaļ, cenšoties izdzīvot divās pasaulēs vienlaikus. Tomēr izrādās, ka viņas ķermeņa īstā īpašniece, pieticīgā un klusā Tajaška, ir kļuvusi par viņas ceļabiedri. Olgai nepatīk viņas vājprātīgās kaimiņienes sabiedrība, taču, lai šķirtos, viņām nāksies vērsties pie pieredzējuša nekromanta un iekulties vēl lielākās nepatikšanās.

date_range Год издания :

foundation Издательство :Автор

person Автор :

workspaces ISBN :

child_care Возрастное ограничение : 16

update Дата обновления : 10.04.2024


«Es tikai gribu dzivot…» mans istabas biedrs noputa un atkal cuksteja.

Atbildot tikai sakodu zobus. Tam jabut tik… ne! Vai vini nevaretu mani parcelt uz kadu briesmigu karotaju? Es joprojam paliktu pati, bet vismaz nebutu tik neerti saukt vinu par partneri.

* * *

Tiklidz es aizmigu, es atveru acis. Klusa pikste?ana apkart, klusinatas balsis no gaitena. Skaistaka, milaka atdzivina?ana manai dveselei! Bet ?oreiz es negribeju cikstet no prieka. Tomer vina nespeja pretoties un pamaja ar roku medmasai, kura ieskatijas. Vina nekavejoties pazuda un pec minutes atgriezas kopa ar Dmitriju Aleksandrovicu. Tapat ka pirmo reizi, vin? vispirms paskatijas uz visiem piksto?ajiem monitoriem un pec tam uz manu seju. Vin? runaja vel nopietnak neka iepriek?:

– Sliktas zinas, Olga. Atkal koma, un nekadas izmainas raditajos. Vairak neka tris stundas. Un es joprojam nezinu iemeslu. ?kiet, ka tev kadu laiku bus japaliek mana sabiedriba.

Es vinam uzsmaidiju – pla?i un patiesi. Vin?, visticamak, bija parsteigts un apsedas uz blakus eso?a kresla. Vin? nedaudz noliecas:

«Olga, tev kaut kas ir jasaprot,» pie tevis pek?ni pargaja reanimatologs. «No rita mes konsultesimies un noteikti atradisim iemeslu.» Bet es jau esmu parrunajis tavu lietu ar vairakiem kolegiem – un absoluti neviens nesaprot, kas ar tevi notiek.

– Un kas ar to slikts, Dmitrij Aleksandrovic?

Vin? noputas:

– Zini, ir tada lieta – mediciniska intuicija. Vina uz mani kliedz, ka ar tevi viss kartiba. Es skatos uz tevi un nespeju sevi parliecinat, ka tev ir slikti. Es nekad neesmu redzejis tik ziedo?as sejas ?aja istaba, «vin? skumji pasmaidija. – Un ir ari jedziens – mediciniska kluda. Varbut mes nekad neko neatradisim, bet tam noteikti ir iemesls…

Man izdevas izveidot citu viedokli par visu, kas notiek:

– Dmitrijs Aleksandrovics! Es tev kaut ko pateik?u, tikai nesmejies! Es vienkar?i aizmiegu – un taja bridi pamostos kaut kur cita vieta. Un, kad es tur aizmiegu, es pamostos ?eit. Un mana galva sez ari ?is mazais zidainis, kur? bezgaligi terze.

– Es nesaprotu, kur tu pamosties?

«Cita vieta… Ar… akiem…» skali tas izklausijas vel jocigak neka manas domas.

Arsts steig?us piecelas un velreiz paskatijas uz piksto?o aparatu:

«Mes atkartosim tomografiju no rita.» Iespejams, pirmaja attela audzejs tika izlaists. Vienkar?i nekritiet panika, ja stadija ir agrina, tad ta ir diezgan arstejama.

– Smadzenu audzejs? – Es negrasijos krist panika, es tikai precizeju.

– Redzes un dzirdes halucinacijas kopa ar neizskaidrojamam komam… Es pat vairs nezinu, ko domat. Bet parbaudisim velreiz.

Kada ir varbutiba, ka vinam ir taisniba? Ar mani nekas nenotika – vai tas viss bija tikai projekcija, ka manas smadzenes ir apests vezis? Ja man butu jaizvelas, es labpratak atrastos cita pasaule ar nekromantiem un gakam. Ne uz ilgu laiku, protams.

«Dmitrijs Aleksandrovics,» es iesaucos, kad arsts jau izgaja no istabas. «Vai jus varat man kaut ko iedot, lai es nomodos?» Es nekad neesmu gulejis!

Vin? tikai pamaja ar galvu. Bet nedaudz velak es beidzot izludzos medmasai nobruzatu gramatu un biju apnemibas pilna izturet, cik ilgi vien iespejams.

* * *

Tuvak ritam acis pa?as aizveras.

– Tanjukh! – es garigi uzsaucu, lai uzmundrinatu sevi vismaz ar sarunu. Tomer mana meitene neatbildeja. – Tanja, kur tu esi?

Un atkal klusums. Vai tas tie?am ir iztvaikojis? Bet pirms paris stundam vina noteikti bija pie manis. Izlasiju vel paris lappuses, paskatijos griestos, sapratu, ka pavisam driz pado?os, un zvaniju velreiz – ?oreiz skali un bargak:

– Tanja!

– Nu? – neapmierinati nomurminaju.

Es piedzivoju vil?anas vilni, bet meginaju domat bez atklata aizkaitinajuma:

– Kur tu biji?

– Es biju ?eit. ES guleju.

– Gul?!

Nez kapec ?is fakts mani loti saniknoja. Kamer es ?eit nemu repu visiem, paraziti ar tiru dveseli gul?

«Es guleju,» ?oreiz vinas balss izklausijas apmierinata. «Es domaju, ka sava iepriek?eja dzive neesmu tik daudz gulejis ka tagad.»

Manam sa?utumam nebija robezu:

– Oho! Ko, izradas, man vispar nevajadzetu gulet?

«Nezver, Ol,» Taii?ka samiernieciski cuksteja. «Varbut es to izgule?u musu abu del.» Vai ari kustoties ir laiks atpusties… Nu, atzisti – tu vienmer pamosties jautrs.

Kas ir patiesiba, tas ir patiesiba. Jau tagad sapratu, ka, lai ari noguruma satriekta, tiklidz aizmig?u un pamostos vinu ?ausmigaja pasaule, juti?os savadak – it ka patiesiba butu nogulejusi astonas stundas. Un tomer pa?reizejais uzdevumu sadalijums man nedereja, tapec nolemu uzliet ellu uguni:

– Un jus pat nepamodaties, kad ienaca Dmitrijs Aleksandrovics?

«Dmitrijs Aleksandrovics…» Tai?ka izvilka. Jau pec vinas tona kluva skaidrs, ka esmu trapijis istaja vieta – manai istabas biedrenei arsts bezgala patika.

– Nu ja. Vin? mani uzaicinaja uz randinu… Ta vin? teica, no rita taisisim MRI un iesim uz randinu.

– Randina? – vina iekliedzas mani iek?a un it ka sasita plaukstas.

Cik naivi! Un man pat prata neienak, ka esam reanimacija, un no pirma randina ar jebkuru mani var ?kirt vesels audzejs… Bet pec tam es jau izbaudiju nirga?anos:

– Ja. Kariete vin? saka: es tevi panem?u un pacel?u. Un es vinam teicu: par ko tu runa, Dmitrij Aleksandrovic, es neesmu tas tips, kas otraja satik?anas diena iekaptu kariete…

«Uh-o,» Tayishka bija vilusies. – Bet sava zina tev, protams, taisniba… Lai gan skaidrs, ka vin? ir cels un kartigs cilveks. No labajiem nekromantiem.

Nez, kapec vina to redzeja? Visu laiku ar vinu parmijam paris frazes. Vin? var nebut pieklajigs vai, gluzi otradi, var but vispieklajigakais virs un daudzbernu gimenes tevs. Bet mana naiva mulka prata darbiba tik pla?i nedarbojas. Es tikko biju sajusma:

«Un vin? kluva tik dusmigs par manu atteikumu: vina acis mirdzeja kaisliba, sviedri bija uz pieres…

– Tulit aizrau?anas? – Es neticeju, bet katram gadijumam vina bija laimiga.

– Kaisle, kaisle… Vin? pienak pie manas gultas un saka: «Tu busi mana, mila Olga!» Pec vele?anas vai bez ta!

– Oho… Tur gul sieviete. Vai tie?am vin? to teica sve?inieka priek?a?

– Ja, vina ir koma. Padomajiet, ka cita pasaule… Tatad, vin? nak klaja, skatoties ar savam brunajam acim – es kluvu slapja no vina skatiena vien…

– Runajot par?

– Nu… man patika vina izskats. Un vin? atmet palagu, nople? man drebes un sakrajas man virsu. Sakuma es vel kliedzu un pretojos, bet vin? mani apklusinaja ar skupstu. Un tad es vairs nepretojos. Vina uzmeta kajas par pleciem un tik loti vaideja, ka medmasas ieskreja istaba, nosarka un uzreiz izskreja ara… Bet zini ko, Tanuha, musu brini?kigais nekromants tur nepabeidza! Un vin? man to pabeidza…

– Beidz! – Taji?ka pek?ni sadusmojas. – Pietiekami!

– Ar ko pietiek? Mani neinterese stastit?

– Vai tada nekitriba ir iespejama?.. It ka… Kamer es guleju, tu biji ?eit… vaidi?

– Es joprojam vaideju! Vin? apsolija atgriezties pec MRI – mes to darisim velreiz, vin? saka, vienkar?i apgrieziet mani…

– Pietiekami!

Vina bija tik sa?utusi, ka pat nedzirdeja mani smejoties. Un es jau skali smejos, lai gan meginaju aizklat muti ar roku, lai medmasas tie?am nedzird un nesauktu psihiatru. Kadu iemeslu del Tai?ka pilniba zaudeja savas robezas:

– Tas ir… ka? Pilnigi necienigs… un tu… ka kaut kada kurtizane?

– Kurtizane? – Es parstaju smieties. «Vini tie?am tevi ?eit izsita, kamer tu guleji!»

– Vieglpratiga kurtizane!

– Tu, Tanjukh, izvelies vardus…

– Ka gan citadi skatities uz tadam lietam?

«Tu vienkar?i esi dusmigs, ka vini tevi nepamodinaja.»

– Meza baltie gari! Tad es butu pilniba apdedzis no kauna! Ko darit, ja mes ar jums nesasim bernu? Es par to nedomaju, vieglpratigi… Olya?

Vareju apstaties un atzities, ka meloju. Bet tas bija arpus manas humora izjutas:

– Mes to nenesisim, Tanyukha, izelpojiet. Mes… pasargajam sevi ar gumijas magiju.

– Ka?

– Gumijas magija. Vini pievelk vinu uz dzimumlocekla. Un dzimumloceklis, ja nezinat, ir dzimumloceklis, nu… virie?a dzimumorgani, kas aug starp pui?a kajam.

«Ak,» vina partrauca, tiklidz saprata, un uzreiz apklusa.

Varbut vina tur iek?a nogibusi. Tacu jautriba nebija ilga: pec apmeram desmit minutem es atkal gribeju gulet. Aiz loga jau bija ritausma. Vel pusstunda un saksies jaunas parbaudes un diagnostika. Bet ?kiet, ka neizture?u pusstundu…

– Tan… Tan, tu atkal guli? Paruna ar mani, citadi es aizmig?u.

– Negulet. Es cen?os jus saprast un pienemt bez sprieduma.

– Ja, es jokoju. Tagad jus varat spriest.

– Par ko tu jokoji? Par launam attiecibam ar skaistu nekromantu?

– Nu ja.

Vina atviegloti uzelpoja un pat saka kikinat. Bet tagad pat tas nepalidzeja. Un tad vina teica:

– Klausies, Ol, ko es domaju – kad Elriks pamodisies un ieraudzis manu kermeni, vin? nolems, ka atkal ir miris.

– Un kas?

– Un vin? mani tur atstas, lai mani apritu. Vin? to nevilks sev lidzi.

Nez kapec tada doma man neienaca prata. Visticamak, man vienkar?i bija vienalga, kas tur notika, kamer es ?eit biju. Bet nav parsteidzo?i, ka Tayishka par to bija loti noraizejies. Ja, un es jutos neomuligi – galu gala, ja vini mus tur apedis, tad vina paliks mani uz visiem laikiem… Es, protams, esmu gandriz pieradis, bet, ja vina man saks lasit lekcijas jebkura gadijuma… Kas vai mus abus sagaida jautra dzive?

Pienemusi lemumu un nedomajot to apspriest, es aizveru acis. Pagaidam man nav citas izveles, ka izglabt abus divas pasaules. Ta mes atradisim problemas risinajumu un atdalisimies, kad es varu atstat Tayishku vinas kermeni, tad es varu atbrivoties no savas atbildibas.

3. nodala

Elriks guleja vinam blakus un skatijas skaidrajas debesis. Tiklidz es pakustejos, vin? lenam pagrieza galvu mana virziena:

– Es zinaju, ka tu aug?amcelsies… Vina bija mirusi. Vai es nespeju at?kirt miru?o no dzivajiem?

– Labrit tev ari.

Es izstaipijos un pacelu galvu. Netalu griezas Gaka: radijums cuksteja un skatijas musu virziena ar tadam ilgam, it ka ceretu, ka aiz zeluma par to iznaksim ara un lausimies apest. Vina kustejas, ka jau nakti, cetrrapus, bet tagad atleca ar redzamu smagumu. Vai nu vina kluva letargiska no bada, vai ari Elriks vakar teica patiesibu: dienas gaisma humanoidais briesmonis vajinas. Tagad vinas neglitais kermenis vairs ne?kita tik biedejo?s; es, iespejams, spe?u aizbegt no ?adas butnes. Tapec es zavajos un velreiz paskatijos uz savu nepatikamo celabiedru:

– No kurienes vini nak? Tie ir jusu.

Vin? atkal skatijas debesis un neparprotami nesteidzas atgriezties pie lietas.

«Mani vairak interese, kapec tu aug?amcelies vai mirsti…

– ES nezinu. Bet es varu secinat, ka ?i iemesla del es neesmu piemerots eksperimentiem. Un verdziba no manis maz noderes: kuram saimniekam patiks, ja es tiru un iztiru kannu, un tad nomir?u? Vina tika aug?amcelta, bet kruze pati no sevis neiztirijas.

«Un ta ir taisniba…» vin?, ?kiet, domaja pats ar sevi. Es tikai domaju, kur butu izdevigak mani pardot, tik kludains.

Man bija jaiesaka:

«Es redzu vienu izeju – atlaist no visam cetram pusem.»

Vin? koncentrejas, paskatijas, bet tad pamaja ar galvu:

– Ne isti. Iespejams, ka kads nekromants varetu intereseties par ?adu eksemplaru eksperimentiem! Un vel labak: nestastiet vinam par to vispar…

– Nu tu pareizi saprati! Labi, draugs, nogalini ?o radijumu, un ejam uz eksperimentiem un padosimies. ?eit ir garlaicigi.

Все книги на сайте предоставены для ознакомления и защищены авторским правом