«Panemiet vismaz teju lidzi un iedzeriet teju!» – Pie izejas no lidostas solfedzo skolotaja Tomam tomer pasniedza veselu riekstu rulliti, mili ietitu sniegbalta papira un skrupulozi sasietu ar kadu skaistu bizi. – Tiekamies festivala! – Toma nedaudz uzmacigais kolegis beidzot atvadijas no viniem, ienirstot taksi.
– Oho, joprojam ir silti… ka vina to dara? – Toms iesainoja kulinarijas ?edevru celojuma somas brivaja nodalijuma.
«Varu deret, ka ta ir magija,» Ernijs nespeja pretoties.
Toms izlikas, ka neko nedzird.
– Ka butu ar nelielu pastaigu pa galvaspilsetu? Neteik?u, ka esmu liels ?is pilsetas pazinejs, bet varu paradit paris jaukas vietas. Ko tu doma?
– Ejam uz!
– Ejam uz!
Ernijs un Nina atbildeja gandriz vienlaikus.
– Vai mes nekavesimies majas? Dalija, iespejams, nebus loti prieciga, uzzinot, ka mes kavesimies,» Ernijs bija noraizejies.
– Mulkibas, tikai stunda, tad atri iesim, brauksim pa ?oseju ar veju! – Toms aizdegas. Vin? jau metas uz eju, vilkdams aiz sevis somu, Ernijs un Nina tik tikko speja sekot vinam lidzi.
Toms iegriezas kada aleja. Uz senas vienstavu majas, krasotas ar baltu un korallu krasu, virs loti senam durvim, kas izgatavotas no veca lakota koka, bija zime, kas pita ar savvalas vinogu katiem, veidojot nosaukumu, kas sastav no koka burtiem, kas izskatijas ka slikti biju?i sabojats dazu laikapstaklu katastrofu del, gruti noteikt, gandriz neiespejami.
– Lieliski, ?i vieta joprojam ir dziva! Ejam uzkost, es esmu izsalcis ka vilks, un tu?
– Tom, vai esi parliecinats, ka ta ir laba ideja? Varbut apsversim kadu restoranu uz galvenas ielas? – Ernijs ierosinaja.
– Biju ?eit, vieta ir lieliska! Bija pavasaris, mes bijam jauni un bezrupigi… – Toms iegrima atminas, uz isu bridi aizmirstot par bada sajutu. Bet vina veders skali noruca. – Man riebjas centralas ielas, tas ir tik… trok?nainas…
– Labi, labi, iesim. «Nina acimredzot nolema, ka vieglak bus vienoties ar Tomu, neka meginat vinu parliecinat.
Iestade, ka Ernijs paredzeja, neattaisnoja Toma ceribas (vai atminas). Ne parak tiri galdauti «dekoreja» letos plastmasas galdus. Uz gridas, kas klata ar nolietotu linoleju, ?ur tur bija izliju?as vina pelkes, kas izdalija jutamu smaku.
Toms, Ernijs un Nina panema vistirako, vienigo lidzeno galdu sturi pie loga, ko rotaja puteklains maksligais zieds.
Resna viesmile priek?auta no leta auduma nosvieda uz galda edienkarti, kas bija kaut kas lidzigs laikrakstam.
«Man likas, ka es ?o vietu atceros pavisam savadak,» Toms kautrigi atzina savu kludu.
«Toreiz dro?i vien bija savadak, viss mainas,» Ernijs vinu mierinaja. – Nu labi, dzersim kafiju, edisim paelju…
Blakus vinu galdinam zimigi paradijas liela viesmile, kas klusi skatijas uz griestiem, no kuriem karajas zirneklu tikli.
«Sirven ustedes comida vegetariana?» [1] – Toms neapdomigi iesaka dialogu.
Ernijs aizsedza seju ar rokam.
Viesmile neatbildeja, tikai grimasedama paskatijas no griestiem uz Tomu un vina garo bardu.
«Me gustar?a una tasa de tе [2],» Ernijs nolema glabt situaciju. Sieviete kaut ko uzrakstija sava piezimju gramatina. «Tres piezas, por favor [3],» Ernijs turpinaja skaidrot, cik vien labi vareja, pabazdams tris pirkstus uz priek?u.
?kita, ka viesmile vinu saprata. Edienkarte, kas atgadinaja avizi, vin? atrada vinam labi zinamo vardu «paella» [4] un noradija uz to ar pirkstu.
– Es panem?u ?o [5]. Tris gabalus, ludzu.
«Qu plato de casa hay en este restaurante?» [6] – Toms atkal ielauzas dialoga.
Ernijs atkal aizsedza seju ar rokam.
«Vino de la casa,» viesmile atcirta.
Nina kliedza, bakstidama dak?inu kaut ko slidena: vieteja paelja, ka izradijas, tika pasniegta ar gliemeziem. Ernijs rupigi izmak?kereja no Ninas ?kivja visus gliemezus un, ietinot tos salvete, nolika uz galda malas.
Padzeru?i teju, kas Ernijam par parsteigumu izradijas gar?iga un stipri pagatavota, vini samaksaja un atstaja «romantisko» kafejnicu.
– Vai velaties redzet spoku maju? – Toms ?kieleja, skatoties karte telefona. «Tas nav talu, tikai dazus kvartalus no ?ejienes.»
«Es domaju, ka mums ir pienacis laiks doties prom,» Ernijs atgadinaja Tomam.
– Un es gribu! – Nina negaiditi skali un uzstajigi pazinoja.
– Damas velme ir likums! – Toms dazos solos lidzigi leoparda lecieniem, kas grasas apdzit speli, ?kersoja kvartalu un jau spieda luksofora pogu, ar zestu pasteidzinot atpaliku?o pari.
Pec nepilnam desmit minutem vini patie?am bija klat. Tie?i pari ielai viniem staveja slavena rapojo?a maja.
Tomer tas izskatijas nedaudz rapojo?i tikai tapec, ka neviens to nebija labojis loti ilgu laiku. Maja bija maza, bet divstavu. Tas izskatijas pec pagaidu majokliem okupantiem vai ka majas, ko rupnieki uzcela saviem stradniekiem. Uz sienam bija pelejums ar nolobitu, izbaleju?u krasu un rusu uz slipa jumta.
«Man likas, ka aug?eja stava loga redzu kustibu…» Toms teica kapa balsi.
Nina piespiedas Ernijam cie?i klat, satverot vina roku.
«Ja godigi, es gaidiju vairak,» Toms noverteja konstrukciju sev ierastaja toni. – Kaut kas, iespejams, vesturisks, ta teikt…
Toms stradaja par vestures skolotaju makslas skola, kur, protams, macijas vina adoptetie berni Ernijs un Nina. Visu vesturisko vin? dievinaja no visas dveseles.
Toms sagriezas uz kurpju papeziem un grasijas doties atpakal. Pek?ni Nina ?ausmas iekliedzas un satvera Ernija roku ta, ka visa vinas roka sastinga un saka loti sapet.
Toms pagriezas atpakal un jautajo?i paskatijas uz Ninu:
– Kas tas ir, dargais, vai tu kaut ko iedomajies? Ejam atri prom no ?ejienes. – Toms aplika roku ap Ninas plecu, velkot vinu sev lidzi, bet vina ?kita saknojas uz asfalta un turpinaja kliegt.
– Tom, paskaties uz aug?u. – Ernijs jau bija pamanijis, par ko Nina kliedz.
– Ak, oho… – Tagad to pamanija ari Toms. «Un es biju parliecinats, ka tas ir viltots, izdomats ?ausmu stasts, lai piesaistitu turistus…
Pa slipa jumta gredu ar saruseju?iem traipiem, no viena skurstena uz otru staigaja basam kajam spokaina sieviete gara, veclaiciga naktskrekla.
Kad vina sasniedza vidu, vina pagriezas pret viniem. Labi, ka vinas acis bija ciet un zods bija piespiests pie krutim. Vinas garie, plivojo?ie mati karajas no pleciem, sadalijas pa vidu. Acimredzot kundze devusi majienus, ka dzives laika cietusi no staiga?anas miega.
Vina lenam pacela rokas, izple?ot tas uz saniem. Tos vicinot, vina pacelas, protams – leja. Vina krita leni un skaisti, griezoties it ka paleninajuma, un beidzot izpletas uz asfalta eleganta teatrala poza, lai skatitaji varetu redzet vinas diezgan skaisto seju un kailos celgalus.
Pagulejis tur isu bridi, spoks pazuda.
«Un vina ir skaista…» Nina ar divainu sajusmu secinaja joprojam trico?a, nedaudz aizsmaku?a balsi.
– Tu esi daudz labaks! – Toms atcirta. «Ejam prom no ?ejienes, es domaju, ka mums visiem ?odien pietiks iespaidu.»
Nina lenam gaja uz priek?u, ik pa bridim atskatidamas. Tagad vina tureja Ernija roku, to nesaspiezot.
«Vienkar?i apsoliet par to nestastit Dalijai.» – Toms diskreti piemiedza Ernijam, atgadinot, ka Ninai pagaidam nevajadzetu stastit parak daudz.
Nina tomer atkal apstajas, radot ar pirkstu uz ?is nu jau citas, gluzi modernas majas jumtu. ?oreiz vina nevis kliedza, bet smejas.
Ari Toms un Ernijs apstajas un paskatijas uz jumtu. Vinu jauna draudzene, ar rokam pacelot svarkus, dejoja stepa deju.
«Parastiem spokiem nav paraduma pamest ekas, kuras vini dzivo,» Toms noteica tada toni, it ka vin? savas skolas audzekniem pastastitu kadu vesturisku faktu. «Tas ir kaut kads… traks spoks,» vin? rezumeja.
Pa to laiku spoks uztaisija vairakas piruetes, it ka dejodams solo numuru baleta, un, panemis skrie?anas startu, noleca no jumta ar galvu uz leju, ka iesacejs peldetajs no baseina malas. Ienirusi asfalta, dama kritiena vieta atstaja tum?u pedu, kas, protams, izskatijas pec izlietam asinim.
«Vina noteikti flirte… tikai ar kuru no mums…» Toms skali domaja, skatidamies uz traipu.
«Varbut vina saprot, ka tu esi uz kaut ko spejigs… sava zina…» Ernijs ierosinaja. – Vai spoki kadreiz ir meginaju?i ar jums sazinaties? – vin? jautaja tie?i.
«Veca pili bija viens interesants incidents,» atzina Toms.
«Esmu parliecinats, ka ari ta bija «dama», " Ernijs iesmejas.
– Tev ir pilnIga taisniba. – Toms ari pasmaidija.
– Un ko tad tu izdariji?
– Tatad, es uzzimeju vairakas runas. Tas vinai palidzeja mazliet nomierinaties… vai pareizak sakot, mazliet nomierinaties…
– A… vai tu tagad nevelies darit to pa?u? «Tev vienmer visas kabatas ir krita gabalini,» Ernijs ieteica.
Toms iebaza garos pirkstus dzinsu kabata un patiesiba izvilka krita gabalu.
Apkart vietai uz asfalta vin? uzzimeja kaut ko, kas atgadinaja kompasu – apli, kas bija apzimets ar dazada izmera runam.
– Dusi miera, mazulit [8]. – Toms nospieda rokas no krita, vina konturas pazuda no asfalta lidz ar traipu.
«Es nezinu, ka vina turpinas vadit savu dzivi pec naves, bet vina noteikti mus vairs nevajas.»
«Es tev ticu,» Ernijs sacija, lai nomierinatu Ninu, kura pasmaidija ta, it ka vinu patiesi uzjautrinatu viss notiku?ais, tacu joprojam izskatijas bala.
– Vietejie apskates objekti ir brini?kigi. Bet tagad mums tie?am ir jaiet,» Toms sacija, it ka Ernijs butu uzstajis uz pastaigu pa vesturiskam vietam.
«Es jums piekritu,» Ernijs atbildeja ar mierigu smaidu.
[1] Vai jus pasniedzat vegetaro edienkarti? (piem.)
[2] Es gribetu tasi tejas (piem.)
[3] Tris gabalus, ludzu (piem.)
[4] Paella (piem.)
[5] Es to nem?u (piem.)
[6] Kads ir ?i restorana ipa?ais ediens? (piem.)
[7] Vietejais vins (piem.)
[8] Atputies miera mazulit (Anglu.)
5.NODALA. Ma?ina pari saviem lidzekliem un vikingu kaujas dziesma
– Tas nedod nekadas privilegijas. Bet par atrgaitas celu var samaksat,» krekla un bikses terptais jaunietis pieklajigi paskaidroja, pamanot, ka Toms ar interesi skatas uz «skaisto» automa?inas numura zimi, kuru Ernijs, ?kiet, iemileja no pirma acu uzmetiena.
Tum?i sarkanais, spidigais jaunais divdurvju Mercedes kabriolets izskatijas patie?am pievilcigs. Tomer Ernijs neuzskatija, ka ireta automa?ina atvalinajumam ir ta verta, lai par to teretu gandriz visu savu brivo naudu.
– Es gribu noiret ?o ma?inu uz nedelu. Un ja, es gatavojos maksat par ?oseju. – Toms uzmanigi un maigi izbrauca ar pirksta galu pa mersedesa vejstikla konturu.
Ernijs nevilus nosvilpa. Krekla un bikses terptais jaunietis savai reakcijai nepieversa ne mazako uzmanibu – vin? aizvilka Tomu pie letes, lai aizpilditu dokumentus.
Kamer Toms aizpildija nomas ligumu un maksaja par pakalpojumiem, Ernijs un Nina sedeja Mercedes aizmugureja sedekli. Tas izradijas arkartigi erts un elastigs, uz ta pat vairakas reizes uzleca, ka uz batuta, kamer neviens vinu virziena neskatijas.
– Piespradzejieties, pui?i, mes atri iesim. – Toma acis dega, vin? noteikti ne tikai paredzeja, bet ari kaut ko planoja.
Bet tas nebija tas, par ko Erniju uztrauca. Toma pirksta, tie?i virs antika gredzena ar dabigo akmeni, ko vin? parasti nesaja, bija masivs zelta gredzens ar rubiniem un topazem, bet uz kakla bija iespaidiga kede ar masivu medaljonu. Jauns virietis krekla un bikses, pamanijis medaljonu, pieklajigi paklanijas un noveleja patikamu celojumu.
Labi, ka Ninai nebija laika pamanit ?os «statusa» rotajumus, vina joprojam nevareja piespradzeties, ta nemitigi slideja starp adas sedekla spilveniem.
«Laujiet man tikt gala ar to, un jus turiet piparmetru konfektes, preteja gadijuma jus saslimsit.»
– Paldies… un ?is… no kurienes vel ?is?! «Nina ar izbrinu skatijas uz savu plaukstas locitavu, uz kuras bija sudraba rokasspradze, kas rotata ar tirkizu.
– A-un ?i… ?i ir davana no mums un Toma tev par godu… ?im… tam…
– Par godu kam?!
– Par godu tavai pirmajai lidma?inai, tas ir… lidojumam, ja, lidojumam. Jus visu izturejat tik drosmigi, ka pat papira maisinu nevajadzeja…
Nina sarauca pieri un atravas.
