– Nav slikti, bet tas nav tas, ko es velejos. Turklat mes joprojam spejam saskatit gaisu – dazas ta izpausmes.
Rukis vel mazliet padomaja.
«Tu to panemi, pasaki man atbildi,» vin? drumi sacija, gandriz lemts.
– Atoms!
– Kas ta par gaisotni?! – Rukis apmulsis sarauca pieri, sasprindzinadams pratu.
– Atoms ir mazaka vielas dalina, no kuras veidojas molekula. – Ernijs saka saprast, ka rukitim ir maz zina?anu par musdienu fiziku.
– Tatad jus esat alkimikis? Bet ta neizskatas.
– Ne, es esmu muzikis. Vienkar?i zinat, zinatne kaut kas ir mainijies kop? viduslaikiem.
Rukis sarauca pieri, kasidams pakausi.
Ernijs meginaja izdomat kaut ko, kas vinam varetu patikt. Tas, iespejams, ir apmeram tas pats, kas meginat izklaidet musdienu, apmeram se?us gadus vecu bernu.
– Kas paliek uz karotes pec tam, kad no tas viss ir apests? – Ernijs tika atrasts.
Rukis atkal sarauca pieri.
– Atkal bankomats? – vin? kautrigi ierosinaja.
– Ne, ?ai «vielai» jums vajadzetu but pazistamai.
Rukis kadu bridi kasija pakausi un noglastija saisinato bardu. Vin? ?kita nopietni satraukts.
«Es nezinu,» vin? beidzot klusi teica.
– Saleja!
Rukis iesmejas, ripinadams no vienas puses uz otru.
«Siela, sela…» vin? atkartoja zagas.
Toms piemiedza Ernijam, pacelot vinam ik?ki.
– Ka ar pedejo miklu? – Ernijs ierosinaja. «Esmu parliecinats, ka ?oreiz jus to sapratisit.»
«Nac,» sacija tagad apmierinatais rukis, noslaucidams asaras, kas bija paradiju?as.
– Kas vienmer pariet, bet nekad neatgriezas?
– Laiks! – nu jau absoluti laimigais rukitis bez vilcina?anas izplapajas.
Toms apskava Erniju un noskupstija vina pakausi.
– Mans dels ir genijs. Tu ari! – Toms maigi noglastija rukitim pa galvu, vin? izskatijas pec apmierinata kakena.
Izlecot no krutim, vin? no smiekligo bik?u kabatas iznema apzeltitu stropu ar kedi un riteniem, kas atgadinaja hronometru. Atveris to, vin? saka griezt mehanismu – it ka iedarbinatu modinataju.
– Kas tas ir? – Toms jautaja.
– Laika partverejs!
Toms un Ernijs kaut kur krita, griezoties ka dailslidotaju paris, kas dejo ledus deju.
3.NODALA. Andaluzijas rozes un riekstu rullitis
Ernijs atsitas ar kajam pret flizem un ar pieri Toma virziena. Vinu pagatnes figuru caurspidigie silueti, nedaudz viniem priek?a, iz?kida. Nina sarauca pieri un pagriezas. Vinai izdevas kaut ko pamanit, bet vinai nebija laika kaut ko saprast un tagad berzeja acis un deninus.
– Kas tur notika?
– Nekas. «Neka pardabiska,» Ernijs klaji meloja.
– Ta ir patiesiba? – Nina joprojam sarauca pieri.
«Ta ir taisniba,» Toms atbalstija Erniju. – Atri iesim uz zali, citadi kavesimies iekap?ana. – Toms nekavejoties mainija temu. Aplicis roku ap abiem, vin? piesteidzas pie bidamajam caurspidigajam durvim.
Ieraudzijis Anreju, kur? joprojam staveja pie letes ar pakausi pret viniem, Toms apsedas, paslepies aiz Ernija.
Anrejs, vinu isti nemanot, driz vien devas uz durvim ar uzrakstu «Tikai darbinieki» lieliska izolacija.
Visi apsedas kreslos un gaidija, kad saksies iekap?ana. Toms uzleca uz vietas: vina telefons vairakas reizes pec kartas specigi vibreja. Tas notika, kad vina sieva Dala nedaudz zaudeja savaldibu. Toms dzili ievilka elpu un izlasija zinas. Atri uzrakstijis kaut ko atbildi, vin? izsledza telefonu un ielika to celojuma somas iek?eja kabata.
– Tom, vai esi parliecinats, ka tev tas tulit jaizsledz? – Ernijs uztraucas.
«Ta vai citadi, es joprojam esmu laipni gaidits.» Paris stulbi zinojumi neko neatrisinas.
– Nu, ka jus zinat… kas, ja nav noslepums, notika? – Ernijs gandriz cukstus jautaja.
«Musu mantojums… uzkrita… nokrita no… nu… tas tagad atrodas Dalijas pagalma…» Toms beidzot cukstus paskaidroja, cik vien speja.
Nina skaidri saka kaut ko aizdomaties. Atkal saraukusi pieri, vina nopietni veroja Erniju un Tomu, skatoties pari solfedzo skolotaja plecam, kur? bezrupigi ?kirstija zurnalu ar skandaliem un jokiem.
– Mes gribam palidzet Daliai ar ziediem pagalma! – Ernijs jautri meloja, smaididams no visiem trisdesmit diviem.
– Labi. – Preteji Ernija ceribam Nina «aprija» ?o atjautigo mulkibu un iznema no pleca somas zurnalu ar tamboretiem rakstiem.
Toms noslideja leja no kresla, izstiepa savas garas kajas ta, lai tas izlistu no kresla apak?a nakamaja rinda (par laimi, tagad neviens tur nesedeja), un salika rokas uz krutim, aizverot acis. Vina valigie mati karajas par kresla atzveltni ka vilnas ?alle, ko uz kresla bija atstajusi kada vecmamina.
– Es esmu likis. Mana sieva mani nogalinas,» vin? lemti cuksteja.
Ernijs maigi iespieda vinam sanos ar elkoni.
– Beidz, tu vienmer samierinies.
– Vai mums bus laiks iedzert kafiju? – Toms tagad apsedas un mekleja automatu ar karstu kafiju. «Es biju ?ausmigi noguris un izsalcis, kamer jus un es… nonacam ?eit.»
«Ja tikai musu jaunais draugs nepaliks izsalcis,» cukstus sacija Ernijs.
«Ak, nesaki man…» Toms atkal noslideja leja, aizverot acis, it ka vin? butu aizmirsis par kafiju.
Ernija telefons vairakas reizes pec kartas skali vibreja.
«Dalija,» Toms lemti noteica.
Ernijs klusi iesmejas, lasot dazus specigus vienzilbiskus izteicienus spanu valoda.
«Pastastiet vinai, ka es vinai sutu francu skupstu un Andaluzijas rozu pu?ki.»
«Toms suta francu skupstu un Andaluzijas rozu pu?ki,» Ernijs paklausigi atklaja.
«Idiota,» Dala atbildeja mazliet mierigak.
«Es domaju, ka vina jums gandriz piedeva.»
«Pazinojums par iekap?anu lidojumam uz Madridi! Pazinojums par iekap?anu lidojumam uz Madridi!
Nina un solfedzo skolotajs ieleca savas vietas, skatidamies no zurnaliem.
Izspiedu?ies cauri «zarnai», kas veda no ekas uz rampu, visi beidzot atradas mazaja, bet loti majigaja minilidma?inas salona un ienema vietas.
Ernijs un Nina sedeja perfekti, atzveltnes bija nedaudz noliektas, un Toma saliektie celgali balstijas uz blakus eso?a kresla priek?a. Kad taja sedo?a meitene nolema apgulties, vin? sapes saviebas.
– Vai velaties, lai mes mainamies? – Maza auguma, lidzjutiga solfedzo skolotaja piedavaja Tomam palidzibu.
– Paldies. – Toms parcelas uz kreslu, kura sedeja Ernijs, un uzreiz atkal saravas: ari vina biju?ais kaimin? kaimin? nolema apgulties.
«Atliecies, es ?eit iederos,» Ernijs piedavaja palidzibu.
– Ko es daritu bez tevis?
Toms iesledza telefonu un saka kaut ko citigi meklet.
– Nu, cenas… Es izpute?u. Man vajadzeja likt vairak uz kartes.
– Ko tu dari?
– Perku Andaluzijas rozes ar piegadi, kas vel!
«Un man likas, ka tu… ta telaini izsaki.»
– Ar Dalu nevar runat telaini, vina pati diezgan labi «izpauz sevi»…
– Neuztraucieties, es ari panemu naudu. Turklat… ka pedejo lidzekli mes varetu pardot dalu no ta, ko esam mantoju?i, – Ernijs cukstus pabeidza.
Toms ar plaukstu uzsita pa pieri.
«Es par to pilnigi aizmirsu, domajot par to, kadu skandalu Dala varetu izraisit, kad mes ieradisimies… ko es daritu bez jums!»
Beidzot visi izsledza telefonus un piespradzejas – lidma?ina gatavojas pacel?anas bridim.
Pirmo reizi muza Ernijs lidoja kaut kur citur, nevis caur burvju portalu – sajuta bija jauna un patikama. Nina satvera vederu un saviebas. Ernijs katram gadijumam pasniedza vinai papira maisinu, tacu viss izdevas un driz vien vina mierigi aizsnauda, atspiedusi galvu pret vina plecu.
Solfedzo skolotajs cauksteja kaut ko, kas ietilpa vina vecmodigas jakas iek?eja kabata.
– Vai jus veletos riekstu rituli? – vin? cukstus jautaja Ernijam un Tomam.
– Ne, ne, paldies, es gribu pistacijas. – Pa eju viniem piepeldeja stjuarte, ripinot sev priek?a ratus ar dzerieniem un uzkodam. Toms piecelas, elastigi un klusi izstaipijas ka kakis, kur? bija nolemis nozagt desas gabalu no vakarinu galda, un pakera no ratiem nelielu maisu, kad meitene apstajas apmeram tris metrus no tiem: vina rokas, tapat ka kajas., bija loti garas.
– Un tu? – solfedzo skolotaja parsteigta jautaja Ernijam, stingri parliecinata, ka maizites, ko cep vina sirdsdama, mil visi apkartejie tikpat loti ka vin? pats.
– Man bus Pepsi un krekeri. Paldies, varbut velak,» Ernijs pieklajigi atteica.
Tereze, kas dzivoja viena eka ar Tomu, patie?am cepa lieliskas rulli?i, tacu pedeja gada laika Toms un Ernijs bija to apedu?i parak daudz, un tagad vini vienkar?i nevareja tos redzet.
Tereza nebija daudz vecaka par Tomu un uzskatija vinu par burvigu. Vinai nebija ne jausmas, ka Tomam ir gimene. Tomer neviens par to nezinaja, iznemot Erniju, Ninu un Po kungu, runajo?o kraukli, ko izaudzinaja Toms. Toms nevareja paskaidrot kaiminam, ka vina sieva, meita, mazmeita un znots dzivo Spanija, kur vin? parasti dodas it ka nelegali caur magisku portalu. Un Toms nolema iepazistinat savu patie?am vienigo draugu, kur? bija ari Ernija skolotajs, ar jauku sievieti, kura nebija pret vinu vienaldziga. Par laimi, paris no viniem izdevas lieliski, un tagad visi titeni un kukas tika pie jaunas izredzetas.
Driz vien ari solfedzo skolotajs aizsnauda, miega tomer turpinot ko?lat pec inerces.
Toms, tapat ka Ernijs, skatijas ara pa logu, citigi domajot par kaut ko savu, izraisot grumbu, kas paradijas starp vina gai?ajam uzacim.
Vini jau bija atstaju?i aiz muguras ziemelu ainavu ar tikko uzplauku?am lapotnem, drumiem akmeniem, aukstiem ezeriem un svina makoniem, kas, ?kiet, stiepas no pasaules malas, cen?oties uz visiem laikiem bloket sauli, kas beidzot bija sakusi sildit cilvekus no visas pasaules.. Tagad makoni bija viegli un rotaligi, ka jauni jeri, kas skrien talu leja pa ziedo?u kalnu nogazem ar augstu zidainu zali. Vel stunda vai divas, un jura pie apvar?na klus zila…
Ernijs aizvera acis, un jura saka caukstet; vin? pielika plaukstas pret smidzinataju, smejoties par to, ka juras putas pielipa pie basam kajam, lidz ?nako?os «zabakus» aizskaloja jauns vilnis.
4.NODALA. Vieteja virtuve un ekstravagantais spoks
Liels, specigs vilnis pek?ni iekoda Ernijam potites. Vin? zaudeja lidzsvaru un instinktivi nolika plaukstas uz priek?u, gatavojoties ienirt salaja aukstaja udeni. Bet ta vieta vin? maigi atsita pieri pret kaut ko cietu, beidzot pamostoties: vinu lidma?ina bija veiksmigi nolaidusies. ?oreiz Spanijas lidosta, un vin? atbalstija pieri uz Toma sedekla, kur?, trieciena pamodinats, uzleca uz vietas.
