Edgars Auziņš "Nosaukts par eņģeli"

Stulbais es, ka es par viniem nedomaju stavot uz tilta?! Paldies Dievam, ka viss ir beidzies. Es jus nekad nepameti?u, mani kaku zaki. Andzelina pietupas, mili glastot savus kakenus, maigi glastidama to samta kazokadu.

Pabarojusi visus savus majdzivniekus un ne tikai, Andzelina nolema sava istaba but viena, par laimi, vinai tads bija. Vina to aizvera ar aizbidni un nogurusi, bet ar neizprotama sajusmas sajutu atspiedas uz divana. Tas vinai nekad agrak nav noticis. Sajuta, ka vinas dzive driz notiks kaut kas svarigs. Kaut kas, kas mainis vinas dzivi uz visiem laikiem. Lielu parmainu gaidi?ana. Vai tas ir saistits ar iepriek?ejiem notikumiem? Varbut ja, varbut ne. Vina zinaja vienu lietu, ka nekad neaizmirsis virie?a telu, kur? vinu izglaba. Vinu nav iespejams aizmirst, jo vin? ir varonis. Vai ari vin? ir tik izskatigs?

Varbut no ta radu?as jutas, kas vina vienmer dzivoju?as, bet ?odien uzplauku?as ka jauns skaistas pavasara pukes pumpurs.

Prieka vilni sajaucas ar neizprotamas melanholijas sajutu. Vina peldeja pa ?iem vilniem ka papira laiva vetraina juras udens straume. Vai nu vina uzpeldeja virspuse saules gaisma, vai ari nogrima tum?o udenu bezdibeni. Domas mana galva rosijas ka trakas. Miegs nenaca, lai gan vina tik loti gribeja gulet, lai nomierinatu nervu sistemu pec smagas dienas.

Vina aizvera acis, bet Roberta tels nepazuda.

– Ej gulet! – Andzelina ar roku noslaucija kaitino?o izskatigas brunetes siluetu.

"Es sapnoju, mulkigi," ?kietami atbildeja vina dubultnieks.

Ceriba aizmigt Andzelina iesledza savu milako muziku, ielika austinas ausis un pat nepamanija, ka iegrima dzila miega.

2. nodala. Provinces sieviete

Musu mazaja provinces pilsetina dzive rit raiti. Notikumi, kas seko viens otram, tapat ka filma “Murk?ka diena”, vietejo cilveku dzive nenes vismaz nelielu gaismu.

Ikdiena cilveks neatkarigi no dzimuma agri celas un dara neinteresantu, reizem fiziski smagu darbu.

Parasta sieviete pec darba aizskrien uz majam tuvako partikas veikalu, atnak majas, pagatavo vakarinas, parbauda bernu majasdarbus (ja tadi ir), iet uz du?u un no noguruma krit gulta, lai pamostos un skrietu. atkal stradat. Virie?iem dzive ir interesantaka: pec smaga darba noteikti vajag atpusties, kads pie alus, bet kads ar kadu stipraku dzerienu, un kur alkohols, tur nez no kurienes notiek kautini, izrekina?anas un stridi. Viss butu kartiba, ja ?ie virie?i pec tam nebrauktu majas pie savam sievam un berniem un neturpinatu tur vardarbigi pieradit savu taisnibu.

Dabiski, ka daudzas sievas nav sajusma par ?adam grutibam, tapec lielaka dala bernu aug bez teva, pie ?kirtam matem. Ir ari tadas sievietes, kuras pacie? savus dzivesbiedrus un visu piedod, un pat loti lepojas ar savu laulibas statusu. "Ja tikai maja smarzotu pec virie?a," mes sakam.

?eit jus varat realizet sevi tik nomala vieta, it ipa?i, ja esat rado?s cilveks. Ta sevi uzskatija musu varone.

Sagadijas, ka vina nevareja iegut augstako izglitibu. Un ne tapec, ka vina nebutu pietiekami gudra. Un ne tapec, ka nebutu velmes macities. Loti spejiga, inteligenta un talantiga meitene, bet kurai nav pietiekami daudz finan?u lidzeklu pasniedzejiem, ir vienkar?i lemta neveiksmei. Nu ja nav naudas skolotajiem, pa?ai augstakajai izglitibai uz maksas, vel jo vairak.

Tas ir loti divaini, bet vide, kura berns tiek audzinats, principa veido vina turpmako attieksmi pret izglitibu un visiem dzives aspektiem.

“Nelec pari galvai”, “Tu noderes, kur tu piedzimi” – ta saka cilveki.

Vecaki loti centas atrunat meitu no ?ada plana: “Paskat, ko tu dari! Mes esam dzivoju?i bez kaut ka augstaka, un jus tapat. Ir daudz darba profesiju, izvelieties. Visi ta dzivo, pat neizdomajiet, jums pietiks ar videjo. Un tad jus dodaties tie?i uz darbu. Vai pardevejs, vai rupnicas stradnieks. Ienakumi vienmer bus labi."

Andzelina nepadevas. Vina studeja biletes un gatavojas eksameniem. Bet es neiekluvu, jo budzetam nebija pietiekami daudz punktu. Otraja kursa viss atkartojas, tomer maksas kursu nokartoju tikai es, bet nebija naudas, lai apmaksatu studijas.

Galu gala Andzelina atmeta meginajumus un padevas. Varbut velti, varbut ne. Varbut briviba vinai deva stimulu darit to, kas vinai patik? Proti, zimet. Kas vinai izdevas labi, kas visvairak patika, kas iedvesmoja dzivot talak.

Tikai brizos, kad Andzelina bija iegrimusi darba pie gleznas, vina bija patiesi laimiga. Vina radija, iemiesojot ainas no saviem sapniem, no saviem sapniem.

Vispirms skice. Tad otas triepiens – un dazadas krasas jau ir uz audekla. Un ta, kaut ka jauna dzim?ana, skaistuma iemiesojums realitate, par to, ko var redzet un aptaustit. Domas forma sak pastavet. Un tas ir lieliski.

“Atkal tu dari mulkibas! Jus vienkar?i terejat savu laiku ar savu makslu! Tu esi parazits un slinks cilveks. Acimredzot no jums nekad nebus nekada labuma. Es velos, lai es varetu tevi apprecet pec iespejas atrak, preteja gadijuma es parak ilgi esmu bijis starp meitenem. Vismaz mans virs tevi pabaros. Jus klusiet par majsaimnieci, ja, protams, jums var but berni. Preteja gadijuma ar tadu tievumu jus nevaresit dzemdet. Un virie?i nav suni; vini nemetajas ar kauliem. Kur? uz tevi skatisies? – ta Andzelinai katru dienu stastija visi apkartejie.

Protams, pec ?adiem vardiem Andzelina pilniba padevas.

“Ir tadas sapes un izmisums, ka neko nevar mainit. Ja vien es varetu pardot gleznas un nopelnit ar to naudu. Tad visi uzreiz mani cienis un beigs nirgaties. Dazas papira lapas tiek vertetas augstak par cilveka dzivibu. Ir skaidrs, ka jus nevarat dzivot bez viniem, un jums ir jadzivo no kaut ka. Bet jus nevarat tas izvirzit augstak par cilveka jutam?

Mani moka ari sirdsapzina, jo vini saka, ka esmu nevertigs, tas nozime, ka ta ir taisniba. Protams, es esmu tikai nevertigs zaudetajs.

Fiziski es nevaru stradat. Un ne tapec, ka esmu slinks. Vienkar?i kermena sapes no fiziskam aktivitatem ir tik nogurdino?as. Es kategoriski nevelos teret savu dzivi tikai ?ai bezcerigajai, grutajai eksistencei, tikai lai nodro?inatu kermena dabiskas vajadzibas, jo visi zina, ka ar smagu darbu nevar nopelnit vairak.

Un kapec neviens neuztver dveseles vajadzibas, bet redz tikai kermena velmes? Ja dvesele velas radit, tad kermenim ir japalidz. Galu gala mes esam ne?kirami – dvesele un kermenis.

Varbut lielaka dala cilveku ir tikai bioroboti? Tikai kermeni, kas velas est, gerbties un sedet silta maja, bet viniem nekas cits nav vajadzigs. Un man tas tie?am ir vajadzigs. Es gribu zimet, es nevaru bez ta dzivot. Man to vajag tapat ka gaisu. Bez rado?uma nosmaku ka zivs krasta.

Man sap sirds par ?adu netaisnibu. Es negribu dzivot ilgak. Dzivo ta."

Daudzi domas, ka izdara pa?navibu tikai nelaimigas milestibas del. ?is tautas uzskats nav uzticams. Patiesiba cilveki daudz biezak izdara pa?navibas sabiedribas neizpratnes del. Cilveka nespeja realizet savas ceribas, nespeja atrast sevi, nevele?anas samierinaties ar netaisnibu – tie ir galvenie iemesli tiem, kas velejas doties uz citu pasauli.

Ja, nedod Dievs, musu pilsetina kadam gadijas smagi saslimt, tad izveselo?anas iespeju praktiski nebija. Milzigajas, garajas rindas pie arsta klinika, ceriba izarstet hroniskas kaites, sedeja tas pa?as vecenes ka pie ieejam.

Terze?ana un zinu apsprie?ana, kamer jus gaidat, ir vel viens vinu izklaides veids. Arsti jus apmekles desmit minutes, izrakstis kaudzi papirus parbaudem, bet nearstes. Precizak, tas, ko sauc par arste?anu, nepadara cilveku veselaku. Tas ir saprotams, visi labie arsti devas stradat uz maksas privatklinikam.

Ka mes jau uzzinajam no iepriek?ejas nodalas, musu varonei bija paralizeta mate. Tik jauna vecuma iegrimt slima cilveka aprupes rutina nozimeja atteikties no sevis. Kad nodarboties ar rado?umu, attistities, ka tiekties pec kaut ka cildena? Ja, pat nav iespejams izveidot personigo dzivi. Nav laika doties pastaigas, nav kur satikt pui?us.

Visvairak biju?ais klasesbiedrs Dimka satiekoties flirtes, vai kaiminiene Serjozka pec tam pateiks komplimentu, kad Andzelina ar smagam somam lenam traucas majas no veikala.

Dazi draugi pamazam saka doties prom. Protams, kam gan patiktu tada draudziba: Andzelina vienmer ir aiznemta, iegrimusi sava grutaja dzive.

Un dazi mani draugi jau ir appreceju?ies un dzemdeju?i bernus, viniem ari ir sava dzive un savas rupes.

Ir palicis tikai viens klepi?a draugs – Nata?a. Ari Nata?as dzive negaja labi, un tam bija iemesli.

Kadu dienu vinai bija romans ar puisi no nakama kvartala. Natalija ir ieverojama meitene: tum?adaina, ar gariem melniem matiem, spidiga, it ka parklata ar vasku. Skaidri Azijas saknes gimene atklaja tum?i brunas, neparastas, slipas acis. Mazais augums vinu nelutinaja, bet gan padarija skaistaku.

Un ta vina satika Viktoru: parastu krievu druknu puisi. Tads luts. Nav skaidrs, ko Nata?a vina redzeja, tacu vini iemileja viens otru, un sakas deka. Draugs bija traks no laimes un sapnoja par kazam, bet Viteks pat nedomaja par laulibam.

Pec tris mene?u vetrainam attiecibam Nata?a uzzina, ka ir stavokli. Kas te sakas!

Viteks saka: "Izdari abortu, es tevi neprece?u." Nata?a saviem vecakiem visu izstastija, un vini bija stingri, ieverojot vinu austrumu klanu noteikumus. Mums bija smaga saruna ar musu meitu un topo?o znotu. Vini gribeja vinu piespiest preceties, tacu Vitja ir ciets rieksts un nepadevas parliecina?anai un draudiem. Vin? devas uz citu pilsetu un tur apprecejas ar kadu citu. Un Nata?a palika asaras, savas bedas stavokli. Es visu laiku gaidiju, ticeju, ka vin? atgriezisies un apprecesies, ka kopa audzinas bernu. Vinai vasara piedzima zens un ari vinu nosauca par Viktoru, par godu vina nelaimigajam tevam. Un vina panema Andzelinu par savu krustmati Viktoru Viktorovicu.

Ta nu draugi dalijas savas bedas un priekos, terzejot pa telefonu vai pastaigajoties ar ratiem pa rotalu laukumu, kas atrodas tie?i preti vinas majas logiem.

Rokas ?upoles skumji ciksteja, it ka nozelojami ludzot, lai tas ieello.

Nobruzata smil?u kaste, kas vairakus gadus nebija piepildita ar smiltim, bernus speleties nepievilinaja. ?eit atputas tikai klainojo?i sunu bari: nakti tie guleja, bet pa dienu zem senites slepas no svelmes saules.

Paris vecos solinos vienmer atrodas mates, kas pieskata savus bernus. Bernu kliedzieni un zvano?ie smiekli jaucas ar ma?u kliedzieniem, kas vero savas atvases. Troksnis uz vietas saglabajas lidz vakaram.

Tacu ari nakti miera nebija tuvejo maju iedzivotajiem.

Apkartnes “elite” pluda uz atbrivotajiem soliniem ar pilnam somam ar alkohola pudelem un uzkodam lidzi. Svetki izvertas par trok?nainam pulce?anam un lama?anos.

Un, tikai, tikai no rita, saulei lecot, iestajas apburo?s klusums, kura graciozitati sabojaja pec vetrainas nakts atstato zemisko pedu attels atkritumu un tuk?u pudelu veida.

– Sveiks, ka iet musu mazulim? – Andzelina jautaja draudzenei.

– Ja, es atkal nelavu tev nakti gulet, kliedzot ka upuris. Un kas vinam vajadzigs? ?kiet, ka vin? ir labi paedis un sauss, bet vin? joprojam kliedz. Ka jums tur klajas? Kas jauns?

– Ko jaunu varu dabut? Jus zinat.

– Un ?odien es sapnoju par Vitju. Tas ir ta, it ka vin? butu pametis savu sievu un atgriezies pie manis un sava dela. Es pat negribeju pamosties.

– Ja, varbut pravietisks sapnis, kas zina.

Vai pieteicaties alimentiem?

– Ne, es negribu. Lai vina sirdsapzina vinu moka, ka vin? pameta savu delu. Man palidz vecaki, pa?i audzinasim.

– Nu velti. Vinam nav sirdsapzinas; ja ta butu, vin? tev to nebutu darijis.

"Es joprojam vinu milu un zinu, ka ari vin? mani mil." Es vienkar?i kludijos, viss var notikt, es joprojam esmu jauns un karsts. Kad vinam bus trisdesmit gadu, vin? atceresies par savu delu, jus redzesiet.

– Nu labi. Vin? atceresies, ja. Labak par to neuztraucieties. Tagad Vitju?ka nedaudz izaugs, jus atradisit vinam citu teti.

"Vai sve?inieks miles savu delu ta, it ka vin? butu savejais?"

– Varbut ta bus.

Meitenes runaja un nepamanija, ka bija pagajusi stunda. Pienacis laiks katram skriet savas dari?anas – tik nesvarigas, bet vajadzigas.

Viens dosies aprupet mazuli, otrs – pieaugu?u miloto. Un sabiedriba nosodis abus. Viens no tiem bija par berna audzina?anu bez teva. Otrais par to, ka nestrada un nerupejas par mammu. Vina tevi dzemdeja, audzinaja, tapec esi laipns, tagad pieskati vinu lidz muza beigam, lai kas ari nenotiktu un lai cik gruti tev butu, nezelo un nesudzies.

Kamer pats nomirsi, rupejies un pabaro savu mati.

Vai ir pareizi upuret sevi vecaku laba? No vienas puses, vini mums deva dzivibu, un mes esam par viniem atbildigi. Turklat lielaka dala mil savus radiniekus un dazreiz ir gatavi atteikties no savas laimes savas dzivibas del.

Vai varbut nevajadzetu likt uz meitas milestibas altara visu: personigo brivibu, rado?umu, milestibu, celojumus, pa?realizaciju?

Vai tad cilveks nav dzimis, lai vispirms nodzivotu savu dzivi, un vai vecakiem dzive nav svarigakais redzet savus bernus laimigus?

Vai tas ir normali? Katrs doma savadak. Katram ir sava patiesiba.

Protams, viss ir atkarigs no naudas, un, ja jums ta ir, varat samaksat par auklitem un aprupetajiem, vai ari varat nosutit uz labu, dargu invalidu internatskolu. Nauda ir briviba, ar to tu esi karalis un dievs. Un dzive klust vieglaka, un ediens ir saldaks.

"Eh, vai man vajadzetu nopirkt loterijas bileti?" – Andzelinas prata ie?avas doma, kad vina gaja garam kioskam ar rakstampiederumiem. “Neesiet stulbi! Kad kads ir laimejis ?ajas loterijas? Ta ir tikai krap?ana, mulku maldina?ana, ”vina pati atbildeja un gaja talak, sanis skatidamas uz pardeveju, it ka uz tautas ienaidnieku.

"Nekas, tuvojas brivdienu sezona, es ie?u pludmale pardot gleznas. Varbut ?ogad man paveiksies un nedaudz nopelni?u, citadi mammas pensijas partikai knapi pietiek. Pirms sezonas sakuma uzgleznosu pec iespejas vairak gleznu, par dazadam temam un gaumem. Zel, ka nav laika rado?umam."

Ta Andzelina gaja, galvu uz leju, pa asfaltu, saplaisaju?u un caurumiem klatu, kas jau bija piepildits ar lietu, kas sajaukta ar netirumiem, un parvertas melnas pelkes. Dazas no tam bija diezgan dzilas un apjomigas.

Ejot apkart, veikli manevrejot starp tam, lai nejau?i neuzkaptu uz kajas un nesamirktu, Andzelina gaja, lekdama pari rievam ar udeni, iegrimusi domas.

Starp citu, Andzelina bija sapnotaja un mileja fantazet un vienkar?i domat, vai vina bija viena pati ar sevi. Un ?oreiz, domajot par kaut ko savu, vina gaja, neko apkart nemanot, lidz ietriecas no cilveka veidota siena.

– Skaties, kur tu dosies. Vai tu esi makonos? – jaunietis iesaucas.

Andzelina pacela skatienu un ieraudzija Dimku, ar kuru kopa macijas lidz devitajai klasei tuveja vidusskola.

Dimka bija cirtaini blonda, dzivesprieciga un labsirdiga. Vienmer ar humoru un jokiem vin? bija lideris visos uznemumos un ari klase.

Andzelina bija maza kautriga meitene un tikpat domiga ka tagad. Vienmer sevi vina gandriz nevienu neielaida sava pasaule.

Bet Dima speja sasniegt savu noslegto, neatkarigo sirdi. Vin? vienmer lika vinai smieties ar saviem jokiem. Un ta ka smiekli ir labakais relaksetajs visam nopietnajam, pui?i atri atrada kopigu valodu. Vin? jokoja – vina izpluda smieklos. Tiesa, bernu draudziba toreiz neizdevas. Vai nu puisis baidijas atklati runat par savam jutam, vai ari Andzelina nedeva vinam iespeju.

– Cau, Dim.

– Sveiks, kadu laiku neesmu tevi redzejis. Kas notiek? Neprecejies?

– Ne, es tevi gaidu. Ha.

"Es vienmer zinaju, ka man nav lidzvertigu. Tadu for?u viru ka es neatradisi. Varbut kadreiz aiziesim pastaigaties? Vai ari ejam kaut kur?

– Aiziet. Kur mes iesim?

– Ja velies, varam atnakt pie manis, iedzert teju un atcereties skolas laikus.

– Nac, es zinu, kapec tu mani sauc uz majam.

"Paskatieties pa?i, tad jus nozelosit, ka palaidat garam ?adu vira kandidatu."

– Ja, protams, es to nozelo?u. Labi, man ir darbs, man jaskrien. Cau!

– Cau, topo?a sieva! – smejoties, neapgriezies, puisis, ka ierasts, radot savu slaucamo gaitu, devas virziena, kura devas.

Andzelina kadu bridi staveja, iztaisnoja melno rokassomu uz pleca un iegrima sava vienkar?aja ikdienas gaitas.

"Es patie?am velos parmainas. Globali. Rit pamosties – un viss apkart ir savadak. Visi cilveki ir skaisti gerbu?ies, kopti un laipni. Majas ir jaunas celtnes, celi gludi, gaiss tirs. Es loti gribu celot. Brauciet uz siltajam zemem, lai sasilditos no krievu aukstuma. Lielaka dala vietejo iedzivotaju nekad nav biju?i arzemes. Ieskaitot mani. Es gribetu redzet Veneciju, braukt ar kanoe laivu pa Lielo kanalu, starp majestatiskam senam pilim, siltu vesmu, kas pu? seja, un priekam nav robezu. Tas ir mans sapnis – apmeklet Italiju, uz skaisto pilsetu uz udens – Veneciju. Es dari?u visu, lai ?is sapnis piepilditos.

Gudri cilveki saka: "Saciet ar sevi!" Sakopiet, nekur nemetiet atkritumus, iestadiet kokus un iekopjiet savu pagalmu. Ja, tas ir tas, ko es daru, gandriz. Lai to izdaritu, visiem ir jamegina, viens ?aja joma nav karotajs. Bet lielakajai dalai ir vienalga. Varbut ta ir ?ada audzina?ana, vai varbut ta ir cuciba asinis?

Tautu nevar mainit, ta ir bijis vienmer un ta bus. Un ?i atzina, ka neko nevar mainit, ir biedejo?a. Atliek tikai viens – pierast, pielagoties, lai tikai izdzivotu. Nu ko, turpinasim savu dzivi. Vai ari pastav?

3. nodala. Vai tur bija kads zens?

Makslinieki nav tadi cilveki ka visi citi. Vini redz pasauli spilgtakas, bagatigakas krasas – neatkarigi no ta, vai tas attiecas uz arejiem vai iek?ejiem faktoriem. Tapec atbildem ir augsta emocionala intensitate. Ja, es tads esmu un nemaz neesmu nervozs. Es redzu tikai tas detalas, kuras vidusmera cilveks nepamana.

Vairaki mene?i ziemas gulas paskreja nemanot. Man ?is sals un sniegs acimredzami ir apnicis. Vienigais, kas mani sildija ?ajos aukstajos vakaros, bija darbs pie gleznam.