Edgars Auziņš "Šķīrušies ģenerāļa padomniece"

“?eit, netalu, izejot arpus teritorijas, var atrast sazinas salonu, ja steidzami vajadzigs telefons,” lidzjutigi saka meitene registratura.

"Paldies, bet mums driz jadodas prom, es kaut ko nopirk?u majas," es skumji nopu?os. Es jutos loti neerti bez telefona.

Ilja klusi pagruda mani sanus un pamaj kaut kur uz saniem. Paskatos tur, un izradas, ka virietis, kur?, iespejams, ir generalis, piegaja pie letes.

"Meitin, es aizeju, laujiet viniem panemt numuru," ?is generalis parsteidzo?i saka, apvienojot maigu un pavelo?u toni, un tad iznem talruni no kabatas un noliek to uz letes. – ?odien skrienot tava parka atradu telefonu. Varbut kads mekle.

– Ak, tas ir mans! – es laimigi atviegloti izelpoju, atpazistot muziba nolietota macina originalo krasu. Es speru soli preti virietim un pakeru telefonu no letes, neticot savai veiksmei. – Paldies! Paldies! Vin? strada?

Meginu to ieslegt, bet telefons nereage.

"Tas guleja sniega, varbut vairs nedarbosies," tikmer atzime virietis.

– Bet vismaz SIM karte paliks, es nezinu, ka jums pateikties!

Es saku raknaties pa savu maku, meklejot skaidru naudu.

"Paldies velak," sve?inieks sausi saka un aiziet.

Tiesa, pasperis paris solus, vin? pagriezas.

– Vai jus vel kaut ko pazaudejat?

– Kas?

– Nu, varbut es atradi?u vel dazas tavas lietas. Lai uzreiz zinatu, kam to davinat.

"Laikam ne," es atbildu nosarkusi. Nemaz nerunajot par pazaudetu apavu, nemaz nerunajot par pilnigi jaunu mezginu kru?turi.

– Protams?

– Klausies.

– Labi.

Tas ari viss, tagad vin? noteikti ir prom.

"?kiet, ka musu jaunajam generalim ir savas divainibas," atzime Ilja, skatoties uz halles aizvertajam ieejas durvim, aiz kuram virietis pazuda.

10. nodala

Pec stundas es iekapu autobusa. Musu uznemums pasutija vairakus autobusus, lai nogadatu savus darbiniekus lidz metro. Tie, kuriem ir ma?inas, no svetkiem izbrauca vakar, bet tiem, kas speciali ieradas ?eit bez auto, lai izklaidetos lidz ritam, transports, protams, ?obrid loti noder.

Es piespiezu savu sapo?o galvu pret veso stiklu. Pat tablete neko daudz nepalidzeja. Blakus sedekli atkrit neapmierinata, dusmiga Nata.

– Oho, cik viss ir satrieco?i!

– Nata?a, ko tu dari?

– Aiziet! Es uzzinaju par Karenu, ?o zandartu!

– Ko tu uzzinaji?

– Ja, ta nav vispareja lieta, tas ir jaunums!

– PVO? No varas iestadem? Vai vienkar?s stradnieks?

– Ja, vin? nemaz nav musejais. Viesnica vin? strada virtuve. Un pat ne pavars, bet paligs. Es jau sen esmu pieradusi pie tadiem korporativajiem pasakumiem ka pie mums, arpus darba mainas gerbties pieklajigak un fotografet siltus calus,” pek?ni iesmejas Nata?a. "Es jutos ka idiots, bet vismaz ar vinu nebija neka slikta." Un zini, kas ir pats smiekligakais?

– Kas?

– Es neesmu vienigais. ?eit ir vesela stradnieku un pastavigo atputnieku bara, kas gatavi uz ausim karinat jebkadas nudeles. Kamer es izmekleju, kas un ko, es uzzinaju tik daudz lietu. Tonakt tik daudzas musu tantes guleja ar “generali”. Es smejos lidz zagas. Pat musu galvena kuce ir personala dalas vaditaja, un vini saka, ka vina par to iekrita, vini redzeja vinu tualete ar virieti, kur? ?orit slaucija pagalmu. Un vina turpina lielities, ka tagad ir nodibinajusi kontaktu ar generali. Vina tik lepni staiga apkart, piespiezot seju.

Nata?a klusi kikina. Man patiktu vinas dzivesprieciba ari krizes situacijas.

"Klausies, varbut," Nata karsti cukst man ausi. "Jus nenokluvi Ilju?a, jo kads "generalis" jus ari partvera pa celam?

Nata?a jautaja un atkal saka smieties, tik skali. Vini skatas uz mums. Pretigakais ?aja situacija ir tas, ka vinai varetu but taisniba.

Es saviebos, atkal meginot kaut ko atcereties. Ne, es nedomaju, ka biju kopa ar viesnicas darbinieku. Es atceros, ka izskreju no kada cita istabas. Tas nozime, ka vina nevienu nav atvedusi pie sevis, un maz ticams, ka darbinieks butu aizvedis damu uz tuk?u istabu; par to vin?, iespejams, varetu sanemt lidojumu.

Mes ar Nata?u vienojamies, ka ne vina, ne es nevienam nestastisim par viena otra piedzivojumiem, noteikti nebija ar ko lielities. Es pat nevaru lepni pasniegt to savam viram ka nodevibu, jo es isti neatceros, kas patiesiba notika un kas bija manas izteles auglis.

Ierodoties majas, lenam saliku mantas savas vietas un devos uz veikalu, lai iegadatos jaunu telefonu, jo pec veca izzave?anas tas joprojam nedarbojas.

Es nopirku vienkar?ako un letako modeli un atklaju, ka esmu sabojajies. Tas ta, vira alga un ligzdas ola ir izniekota visadam blenam, un lidz algai vel divarpus nedelas un kaut ka vel jasvin Jaunais gads bez santima kabata. Mans virs krapa, man nav naudas, jutu, ka ?is bus skumjakais Jaunais gads.

Ieliku SIM karti jaunaja telefona un uzreiz zvanija. Ak, Kostja. Vai jums tie?am ir garlaicigi? Es nemaz nezvaniju, bet tad pek?ni, it ka gaidiju, kad paradi?os piekluves zona.

– Sveiki…

– Kapec tev tik ilgi bija izslegts telefons?! – virs agresivi, aizskaro?i un nesasveicinoties jauta.

– Vai es vinu pazaudeju?! – Kostja jau kliedz man ausi.

– Vai tu nevari runat klusak? Kapec tu kliedz?! – Es ari pacelu toni.

– Kur. Tu. Pazaudeji vinu?

"Vakar korporativaja ballite."

– Kur?

"Ja es butu zinajis, es to nepazaudetu."

– Tu man zvaniji nakts vidu, bet es biju arpus diapazona, tad sanemu zinu, es tev parzvanu, bet tu jau esi arpus diapazona. Pastasti man, kapec, pie velna, tu klist korporativajos pasakumos?

– Ko, es nevaru, vai ka? Es vienmer gaju pie viniem.

– Korporativa ballite viesnica! – virs atkal kliedz. – Vai tu tur nak?noji?!

– Ko tad?

"Es meginaju tev piezvanit visu nakti tikai minuti pec tam, kad tu zvaniji." Kur var pazaudet telefonu nakts vidu, vai ne?! Un kapec kads puisis ?orit atbildeja uz manu zvanu?! – vina atrava klausuli, lai paglabtu ausis no niknas klieg?anas. Zosada parskrien pa adu. Ka butu, ja telefons butu pie cilveka, pie kura pavadiju nakti? Tad vin? atbildeja uz vira zvanu, nobijas, izmeta telefonu, un tad virietis vinu atrada? Tagad doma par atriebibu nodevibas veida man ?kiet ?ausmiga. Tada sajuta, ka Kostja ir gatava mani nogalinat. Baisi.

– Ka lai es zinu? Laikam atradu. Ko tu atbildeji?

– Lai es vairs nezvanitu uz ?o numuru!

Neskatoties uz situacijas kritiskumu, vina gandriz iesmejas. Varu iedomaties, ka Kostja sajuka prata.

– Varbut tas bija zaglis? Vin? to pateica, tad nobijas, izmeta telefonu, un tad vini to atrada. Vini to man iedeva registratura, vairs nestradaja. Es tikko nopirku jaunu.

– Tatad jus ari izterejat naudu jaunam telefonam? Vai mes, miljonari, perkam jaunu telefonu?! Vajadzeja man rakstit socialajos tiklos datora, mamma butu atnakusi un iedevusi savu veco telefonu. Tas joprojam ir dikstave.

Vina aizvera acis un klusiba skaitija lidz pieciem, dzili elpodama. Kostja vel nezina par kazoku.

– Kapec tu kluse?!

– Kostja, es esmu stresa jusu nodevibas del. Es ne tikai nopirku sev jaunu telefonu (neuztraucieties, tas ir vienkar?akais un letakais modelis), bet ari kazoku. Neuztraucieties ari ar atlaidi.

– Kas?! “Kostja kliedza tik skali, ka tuvuma eso?ie cilveki saka skatities apkart. Ja, es nolemu, ka labak tagad runat par lielo robu budzeta, lai lidz atgriezoties vinam ir laiks morali atdzist un pienemt to.

"Es salstu vecaja dunu jaka, ko valkaju pirms universitates." Cik reizes es jums par to esmu stastijis? Bet tagad ir labi, silti.

– Tu esi kluvis traks, vai ne?! Visus lielakos iepirkumus saskanojam kopa. Ka tagad sagaidisim Jauno gadu? Vai jusu kratuve kaut kas palicis?

"Nekas, un ari atliku?o algu iztereju no kartes, ari stresa mazina?anai, bet, ta ka ta sanaca, lai nenomirtu bada, varat iet svinet kopa ar priek?nieku." Vina dro?i vien tevi pabaros. Nu, paed komandejuma. Lai gan ne, jus klusiet resnaks, jus zaudesit savu formu, jus vairs nebusit tik labs, jusu priek?nieks zaudes interesi un nepaaugstinas jus.

– Vai tu esi galigi no prata?

Kostja atmeta zvanu, kas lika man justies arkartigi atvieglotam.

Lai nu ka, jau ta ne parak labais garastavoklis tika pilniba sabojats. Kostja ieradisies pec nedelas, un vin?, iespejams, saks skandalu. Es biju tik sarugtinats, kad vin? aizbega komandejuma, es iedomajos, ka vin? parnaks majas nosaulots un laimigs, bet tagad domaju, ka butu labak, ja vin? tur paliktu ilgak, es vinu nemaz negribu redzet, tas ir apgrutino?i.

11. nodala

Es neko citu nepirku, man joprojam nebija neka, es gaju gulet izsalcis, lai ietaupitu partiku, un ari tas nepalidzeja manam garastavoklim.

No rita, pabrokastojusi ar kailiem grikiem un mierinajusies, ka uzasina?u figuru, devos uz darbu, un tur, protams, mani uzbruka jautajumi, ka pagaja nakts. Iedomajieties sievie?u vil?anos, kad vinas uzzinaja, ka nav par ko stastit. Sievie?u grupai pielagoju versiju, sakot, ka svinibu laika biju tik nogurusi, ka nevareju tikt pie Iljas. Nestastiet viniem, ka tas, iespejams, ir sasniedzis kadu, bet tas nebija Ilja. Viena lieta – cela atriebiba nodevejam viram ar pieklajigu un daudzsolo?u komandas apstiprinatu vientulo priek?nieku, un cita lieta – nav zinams, ar ko gulet, uzreiz uzliks netikles zimogu, un informacija ari nonaks. Ilja, un vin? apvainosies.

Sarunas un diskusijas par kolegu uzvedibu korporativaja ballite vini kaut ka aizmirsa par darbu, un tad pek?ni atskaneja zvans. Sofija Petrovna atbild uz zvanu, vinas seja klust saspringta, vina dod signalu, lai troksnis butu mazs, zvans ir no centra, un no turienes vini reti zvana dikstave.

Vini kluva klusi.

– Kas? Kam? Uz centru? Priek? kam? Neruna? Nu, vismaz kada iemesla del? Ja, bez instrukcijam darba dienas sakuma vini nezvana priek?niekam pamatota iemesla del. Es vinai pateik?u.

Sofija Petrovna atmeta zvanu un pek?ni paskatijas uz mani drumi, ar lidzjutibu.

– Anija, sagatavojies, tevi steidzami izsauc uz centru.

Man palika auksti pirkstu gali.

– Es?

– Ja.

– Par ko?

– Nezinams. Viniem netika lugts nemt lidzi nekadus dokumentus.

–Kur man jaiet?

– Vispirms musu generalsekretaram, un tad vini jums pateiks. Ka es saprotu, jus tiekat aicinats uz sarunu ar vadibu.

"Bet es nesaprotu, kapec."

– ES ari. Ja tas butu kada laba iemesla del, vini teiktu uzreiz, un nav acimredzamu iemeslu. Tava dzim?anas diena driz netuvojas, tu darba neesi ipa?i izcelies. Ak, Anka, varbut tu kaut ko izdomaji korporativaja ballite? Varbut apvainojis nepareizo cilveku?

– ?o es neatceros.

– Vispar atri sagatavojies un ej. Vini bridinaja, ka kave?anas nebus. Un ?i…

Tu izskaties neoficials. Centra visi valka uzvalkus. Ka tur var iet dzemperi un dzinsos? Ari ar vadibu, ja ir tik?anas. Ak, nepatik?anas. Uzvelc vismaz kadu kosmetiku.

Ja, es valkaju kosmetiku. Bultas mana acu priek?a nemaz neiznak, jo man tric rokas. Nezinamais ir biedejo?s. Un man personigaja dzive viss ir tik slikti, naudas nav, ja tik?u par daudz atlaists un sanem?u tikai kaut kadu naudas sodu, pasaule no bezcerigi pelekas klus pilnigi melna.

Vini lidzjutigi skatas uz mani. Nata?a ir kluvusi klusa, skumji sez sturi, piespiezot no ledusskapja pie pieres mineraludens pudeli.

“Luk, uzvelc manu jaku,” saka Sofija Petrovna, izvelkot jaku, lai dotos uz centru. – Jebkas ir labaks par neko.

Es pateicigi pamaju, bet atsakos. Jaka nav man piemerota izmera, ta izskatitos pilnigi ?ausmigi ar apjomigu dzemperi. Es ie?u ka ir.

Es drebeju sabiedriskaja transporta vistum?akaja noskanojuma. Jus pat nevarat piezvanit savam viram, lai sudzetos, pec vakardienas zvana es vinam pati nezvani?u, un vin? nesteidzas. Man ?kiet, ka vin? ilgi bija meklejis iemeslu, lai tik labi sastridetos un padaritu mani vainigu, un beidzot to atrada.

Ierodoties galvenaja eka, es jutos bailigs. Es pat negribu iet iek?a. Eka ir daudzstavu, stikla, tik loti at?kiras no musu zemas un nobruzatas. Eka ienak cilveki, visi lieti?ki, uzvalkos, metelos, ar tetiem. Ka es varu tur iet savos dzinsos? Ipa?i augstakajai vadibai. Teik?u ta… Man palika slikti, kamer braucu. Es nevaru tuvoties, preteja gadijuma es infice?u visus.

Kaut ka parvareju sevi un savas bailes. Samulsusi paeju garam apsardzes postenim un atstaju kazoku garderobe. Viss apkart ir tik for?s, stiligs, pretenciozs. Psihiski cie?ot, es uzkapju augstu, augstu spogulattelu lifta.

Vina atrada sekretares kabinetu, kautrigi pieklauveja un iegaja vel vilcino?ak. Uz ?o bridi mana apmulsuma un panikas pakape bija sasniegusi maksimumu.