Edgars Auziņš "Šķīrušies ģenerāļa padomniece"

Bet sekretare man parsteidzo?i draudzigi uzsmaidija, piedavaja teju, teica, ka bus japagaida, un, kad atteicos dzert teju, aizveda mani uz atputas istabu, kur jau sedeja divas meitenes. At?kiriba no manis vini ir gerbu?ies vairak neka skaisti, un, neskatoties uz to, ka vini ir uzvalkos, vairak neka eleganti un stiligi.

"?is meitenes ieradas agrak, tapec jus pec vinam dosieties runat ar varas iestadem," laipni paskaidro sekretare. – Es nak?u pec tevis.

A, tas ir, es neesmu vienigais, kur? pie kaut ka vainigs, kur? nez kapec tika uz ?ejieni izsaukts. Nu, garigi ir nedaudz vieglak.

Kad sekretare aizgaja, uzreiz jautaju meitenem, par kadiem grekiem vinas te sauc. Atbildot uz savam drebem, sanemu neizpratnes un pat riebuma pilnus skatienus. Izradas, vini ?eit nestrada, vini ieradas uz interviju personiga asistenta amatam.

Hmm, tas ir, vini ieradas cita iemesla del, tas ir skumji, mums bus jaturpina minet, kur bija naudas sods. Paskaties, Sofija Petrovna jau raksta, jautajot, kadas zinas, vina nezina, ka es nemaz nesteidzos, un tagad mums vel jagaida.

Driz vien istaba tika ievesta vel viena vecaka sieviete. Izradijas, ka vina ari devas uz interviju, un vina izskatijas lieliski, tiri dargi, it ka vina veletos sanemt interviju nevis tapec, lai klutu par personigo asistenti, bet gan uzreiz, lai klutu par sievu.

Viena meitene aiziet, kaut ka atri atnak pec otras, un tagad sekretare ienak un zvana man. Es staigaju trico?am kajam, mani nez kapec vispar neved uz deputata kabinetu vai pat uz sezu zali.

Pla?s birojs. Tikai no lielajiem priek?niekiem. Ak, pie galda sez tikai viens virietis, “militars”, kuru gramatvede noradija ka jauno iespejamo generali. Mans atjautigais glabejs. Tikai ?odien vin? ir uzvalka, jaka ir nejau?i uzmesta par kresla atzveltni, nav kaklasaites, balta krekla piedurknes ir uzlocitas lidz elkoniem, un, jasaka, krekls cie?i piegul vina specigajiem muskuliem. , ?kiet, ka tas tulit saplaisas no slodzes.

Es sastingu pie durvim. Likas, ka manas kajas butu saknotas lidz gridai.

"Nac iek?a, Anna Vladimirovna," virietis saka, uzmanigi un plesonigi skatidamies uz mani. – Nebaidies, es tevi needi?u.

12. nodala

Kapec tad izskats ir tik izsalcis?

Es joprojam nesaprotu, kapec es esmu ?eit, joprojam ir biedejo?i, manas kajas joprojam ir vajas. Kaut ka vina gaja uz priek?u un apsedas uz kresla malas. Generalis… vin? joprojam ir generalis vai ka? Kapec mani sauca pie vina? Vispar virietis turpina uzmanigi uz mani skatities.

“Oho, ?odien tu izskaties un radi par sevi pavisam citu iespaidu,” vin? domigi saka… hmm.

– Es atvainojos, ludzu, paskaidrojiet, kas jus esat, ka jus sauc, un kapec mani ?odien uz ?ejieni sauca? – es kautrigi jautaju.

Virietim parsteiguma pacelas uzacis, un vina acis dzirksti jautriba.

– Mani sauc Suvorovs Renats Dzorjevics. Es vel neesmu oficiali iepazistinats, bet esmu ?i uznemuma jaunais izpilddirektors. ?obrid izvelos savu komandu. Konkreti ?odien – personigais asistents. Ko jus esat gatavs man piedavat ka personigo asistentu? Kapec man vajadzetu izveleties jus, nemot vera daudzas izveles iespejas?

"Ahh…" es biju galigi apmulsusi. – Varbut tu mani jauc ar kadu? Es nepieteicos uz interviju ar tevi. Pareizak sakot, es pat nezinaju, ka tas notiks ?odien.

– Voroncova Anna Vladimirovna, tas ir jusu vards, vai ne?

Spriezot pec generala izskata, es turpinu vinu ar kaut ko uzjautrinat, bet man tas nav smiekligi.

– Ja.

"Tad es kaut ko nesaprotu." Vai tu tagad spele? Par ko?

Murgs. Man ?kiet, ka mums ar ?o virieti ir kaut kads mezonigs parpratums.

– Ne, es nespeleju.

"Jus atnacat pie manis nedelas nogale, bijat gatavs burtiski darit visu, lai iegutu vietu, un tagad ir ta, it ka jus redzetu mani pirmo reizi." Ludzu, paskaidrojiet.

Man iek?a viss atdzisa, nogrima… un vispar. Vai es varu drizuma tikt prom no ?ejienes?

Es ?ausmas skatos uz virieti.

– Vai es tevi kaut ka nokaitinaju? Redzi… Es pilniba neatceros nedelas nogali. Korporativas nakts notikumi ir loti pek?ni. Lai nu ka, es atvainojos par neskaidribam, tas noteikti nebija paredzets. Es nezinaju par tevi vai tavu stavokli.

Vina ievilka galvu plecos un saravas. Kada nelaime.

Generalis ?oka kluse. Es nozelojami paskatos uz vinu.

– Vai varu iet?

– Apsedies.

Renats Dzordzevics par kaut ko doma, skatas uz mani un aizkaitino?i bakstija ar pirkstiem pa galda virsmu.

– Pienemsim, ka tu mani nepazini. Pie ka jus toreiz versaties ar merki, hm, iegut paaugstinajumu?

"Am, man vispar nebija merka iegut paaugstinajumu," es atbildu nosarkusi.

– Ar ko tu grasijies gulet? – ?oreiz generalis jauta tie?i, ar uzsvaru. Man liekas, ka mani pratina.

"Anija, neiesledzies, ej bezsamana!" – mana zemapzina burtiski kliedz uz mani.

"Ne ar vienu," es atbildu, sita ar skropstam. Vina vel nedaudz pavirzijas uz kresla malu, gatava jebkura bridi izlekt no ?i kabineta.

"Tu melo," parliecino?i un smaidot saka generalis.

"Man tas nav vajadzigs," es atbildu, nolaizot skatienu un nosarkstot dzilak. – Man no tevis neko nevajag. Tatad… vai es ie?u?

– Tu nepartraukti centies kaut kur doties. Kad nolem?u, ka saruna ir beigusies, es tevi atlaidi?u pats. Labi, izlaidisim jautajumu par to, pie ka jus tagad versaties. Cits jautajums. Jus atnacat pie manis ar loti konkretu piedavajumu un nosacijumiem, es tiem piekritu. Jus vakar vakara izdarijat man labvelibu un apsolijat to turpmak pildit par to, ka es jus aizvedi?u pie sevis. Esmu ar jums apmierinats, un principa esmu gatavs turpinat iesakto sadarbibu. Izradas, karjeras izaugsme, algu paaugstina?ana un darbs centra Tevi nemaz neinterese?

?ausmas vina pielika plaukstas pie dego?ajiem vaigiem.

– Gribi teikt, ka es atnacu pie tevis nakti uz korporativo balliti un… mes gulejam kopa?

– Ka tu doma, ko mes nakti darijam mana gulta? – generalis plati pasmaida. – Mes vienkar?i parunajamies, apskavamies un devamies gulet? Tu ienaci mana istaba ar loti noteiktiem nodomiem un tad uzvedies daudz parliecino?ak, vismaz zinaji, ko velies.

"Es neticu," skumji nocukstu. – Es nevareju atnakt pie tevis. Es nezinaju ne tevi, ne tavu numuru, un ka es vareju aizbraukt pie tevis? Tu mani joko, vai ne?

– Un ?kiet, ka tu mani apvaino. Nekad agrak nav gadijies, ka sieviete aizmirstu par nakti ar mani.

Renats pieliecas. Spriezot pec skanas, vin? atver atvilktni galda un iznem…

Pazistama melna kurpe, kas atbilst tai, kas man joprojam ir, ar skalu buk?ki piezemejas uz galda virsmas. Ari mana sirds tagad stipri dauzijas.

– Tavs?

Protams, es vinu atpazinu, es pazudi?u zeme!

"Ne," es negativi pakratu galvu, es nenoliedzu, ka kurpe ir mana, es noliedzu ?o apkaunojo?o realitati.

– Un izmers, ?kiet, ir tavs. Vai man to vajadzetu pielaikot jums? – generaldirektors iesmejas.

"Nevajag," es turpinu negativi kratit galvu. – Man ir otrs. Kurpes ir manas, bet tas neko nepierada. Es varetu… – sapigi nodomaju. – Nejau?i ieejiet sava istaba un aizmigt. Iespejams, jus tur nemaz neesat bijis.

"Un tas jums vispar neatgadina notikumus, kas notika starp mums?" – no galda apak?as Renats Georgijevics raiti pacel aiz siksninas manu pavisam jauno kru?turi, kuru paspeju uzvilkt tikai vienu reizi.

Vina aiz kauna aizvera acis. Es joprojam cereju, ka esmu vinu pazaudejusi kaut kur citur. Vai varbut tas ir labi, tad butu jautajumi par citu vietu, un ko es tur dariju, lai vinu pazaudetu.

Manu prata acu priek?a paradas karsta aina ar karstu skupstu, cie?s apskaviens un veiklas, prasmigas rokas nonem manu kleitu. Viss notiek tumsa, bet izmera zina virietis jutas liels, noteikti ne ka Ilja.

Es atveru acis un paskatos uz generali. Plesiga, gaido?a ?kiele?ana, kas nenolaiz acis no manis.

– Vai drikstu tagad iet?

13. nodala

"Es tevi netureju ar varu."

ES piecelos.

– Pasteidzies, atgriezies sava brini?kigaja darbavieta, iespejams, jau tevi tur gaida tavi kolegi, sirsnigs kolektivs, kuru neesi mainijis gadiem ilgi, acimredzot tapec, ka tev loti patik. Vai ari tava alga vai kadas ipa?as izredzes tevi tur tur. A, es saprotu, acimredzot jums tur ir cita interese, kuru jus tik loti gribejat satikt korporativaja ballite. Pie ta tu steidzies, uzmini ko? Bet par ko es runaju? Jus esat precejies, un cel? atpakal uz rupnicas nomalem prasis ilgu laiku. Atsaucieties uz to, ka lietas centra aiznema daudz laika un atri dodieties majas uz savu majigo ligzdu pie sava milota un milo?a vira. Satiec vinu majas no darba ar karstam vakarinam. Vai ari ta nav? Vai atgriezisities neticami interesanta darba? Vai jums noteikti ir daudz svarigu pienakumu un jus esat ipa?i vertigs specialists? Dro?i vien jums jau ir pie?kirta premija pirms Jauna gada?

Es lenam iekartojos atpakal kresla zem generala veriga skatiena. It ka vin? butu izsitis zemi no manam kajam.

– Ko tu man gribi pateikt? – es jautaju, ar grutibam sakopot spekus sevi, saraucot pieri. – Vai ari tu gribi apvainot? Kam bija domata ?i runa un apgerbu demonstre?ana? Ka es saprotu, korporativaja ballite jau dabuji savu, ko vel vajag?

"Man nav nodoma jus apvainot vai aizskart." Kas man personigi vajadzigs? ?eit man blakus ir vajadzigs cilveks, kur? ir pilniba motivets stradat, lojals, absoluti paklausigs, gatavs izpildit jebkuru manu paveli, gatavs pat parnak?not darba, ja nepiecie?ams, vai sekot man jebkura komandejuma ,” smaidot atbild generalis. – ?adam cilvekam jabut pietiekami gudram, ar labu izglitibu, mierigam, taktiskam, pieklajigam, bet galvenais tomer ir centiba un centiba. Vai jus domajat, ka esat tads cilveks? Esmu gatavs dot jums iespeju mainit savu iedibinato dzivi un izmeginat sevi cita loma un redzet, kas no ta sanaks.

– Tatad… jus tagad man piedavajat personiga asistenta vietu? – Es meginu izolet galveno.

– Pa labi.

Vina paskatijas uz saviem trico?ajiem pirkstiem un saspieda rokas dures. Emocionalaka intervija mana muza.

– Mana priek?a tika intervetas citas meitenes. Sakuma tu man prasiji, ko es tev varu piedavat, ko citi nevar dot. Kapec jums vajadzetu izveleties mani. Bet jus jau esat pienemu?i lemumu, vai ne? Pat pirms es ?eit ierados.

– Ne, es nebiju pilnigi parliecinats, bet tagad, skatoties uz tevi, saprotu, ka varbut tev ?i iespeja ir vajadziga vairak neka citiem, bet tev pa?am tas ir jasaprot. Un vai nu tu gribi un stradasi ar mani pec ta standarta, ko es noteik?u, vai ari mes ar tevi neesam uz viena cela un ?i vieta nav tava, un kadam citam ta ir vajadziga vairak.

Uhh

– Kada ir alga? – katram gadijumam precizeju, lai saprotu, kapec tagad atteik?os un cik ?is atteikums man izmaksas.

Generala skaistas, stingri izteiktas lupas triceja smaida. Kad vin? nosauca savas nakotnes algas apmeru un iespejamas premijas, es kaut ka mainiju domas par to, ka iemetu vinam kurpi un smuki ietu saulrieta. Ne, nu, tada alga principa ir iespejama arpusstundu grafika un traucejumu verta komandejuma. Ja man bus tada alga, Kostja bus apstulbusi. Pat ar savu iespejamo turpmako paaugstina?anu amata vin? to nesanems. Kopuma bija verts sakt ar generala algu, nevis to visu. Gandriz noveda mani lidz histerijai.

Lai redzetu, cik ?okets bus Kostja, kad vin? atgriezisies no komandejuma un uzzinas par manu paaugstinajumu un algu, esmu gatavs piekrist.

Protams, butu stulbi atteikties no ?ada piedavajuma, tacu ir viens svarigs moments.

"Ir vel viens iemesls, kapec jus man to piedavajat." Vai velaties manos pienakumos ieklaut intimos pakalpojumus?

Generalis nolieca galvu un samiedza acis.

–Vai tu esi tam gatavs?

– Vai jus uzskatat mani par pieejamu, jo es parguleju ar jums korporativaja ballite un velaties to turpinat ari turpmak?

Generalis plati pasmaidija.

– Anna Vladimirovna, ka jus to iedomajaties? Mes no rita aizsledzamies, un rita kafijas vieta tu man uztaisi uzmundrino?u… vienkar?i jauku? – Renats pek?ni iesmejas. – Un pusdienas es nosedinu tevi uz galda un nemu tevi deserta vieta, un darba dienas beigas tu man sniedz relaksejo?u visu kermena dalu masazu? Tas, protams, butu jauki, bet, redziet, tas ir neprofesionali, tapec ne, tas neietilps jusu darba pienakumos. Tacu, nemot vera, ka pieversat sev manu uzmanibu, iespejamas arkartas premijas vai papildu atvalinajuma nauda, lai ta ari butu, varat meginat mani pierunat tos pie?kirt jums ierastajos un jums ertos veidos, es neiebilstu.

Ja, vai man bus japanem atvalinajums no darba, lai skupstitos? ?is darbs joprojam ir ap?aubams.

– Labi, esmu gatavs but tads cilveks, kads tev vajadzigs. Man ir izglitiba, ari viss parejais ?kiet iespejams.

Ja nebutu Kostjas nodevibas, es pirms piekri?anas butu daudz domajis, ilgi aizkavejis atbildi un, visticamak, butu palaidis garam ?o iespeju, bet tagad man nerup virsstundas vai iespejamas slodzes. Nemot vera, ka pie apvar?na draud ?kir?anas, tas bus vel labak, aizmirst par sevi un palikt darba pec iespejas ilgak ir lieliski.

"Mes vienojamies," generalis pamaj, apmierinati pamaj ar aci un kadam piezvana, bet, kamer vin? vinam neatbild, bridina. – Atcerieties, ka jus tagad esat mans cilveks, no jums tiek prasita pilniga atdeve. Klausities un paklausit man visa tagad ir tavs galvenais uzdevums. Sveiki, ja. Es izvelejos, nesutiet nevienu citu. Pabeigt Annas Vladimirovnas Voroncovas parcel?anu uz mana paliga amatu.

Ta mana dzive pek?ni pagriezas tik atri un pek?ni, bet pirms Kostjas nodevibas vina klusi un mierigi peldeja lidzi.

Mans priek?nieks, iespejams, tagad partrauc zvanu. Vin? pasmaidija ar baltiem zobiem.

– Anna, tu vismaz esi laimiga? Citadi tava seja tagad izskatas ta, it ka es butu tevi piespiedu karta piespiedusi stradat ar mani, un tu nezini, kur skriet vai ko darit.

Ja, un priek?nieks ir pozitivi starojo?s, tik apmierinats un laimigs, ?kiet, par mums diviem.

14. nodala

"Es vienkar?i to vel neesmu pilniba sapratis." Viss notika tik negaiditi un atri. Ahh… ko tagad? Ko man darit?

–?odien neka. Rit no rita dodieties uz savu darba vietu. Es neparslogo?u jus pirmo nedelu, kamer jus pieradisit. Un… drebes. ?ai ekai ir cits gerb?anas kods, nepiecie?ams biroja stils, bet tagad vairak majas stila. Vai varat atrast kaut ko piemerotaku?

Es saraucu pieri.

– Baidos, ka vel ne. Vai tas darbosies tikai pec avansa?