Edgars Auziņš "Gultā ar zvēru"

3. nodala

Es jau divas stundas sedeju uz milziga divana, ko ieskauj mana draudzene Da?a, tante Lena un vecmamina. Apbrinojam Leroju, kur? griezas uz ipa?a pjedestala balta tilla makoni.

Mana masica ir vienkar?i skaista. Nav parsteidzo?i, ka kapteinis Gromovs vina iemileja un pec iespejas isaka laika radija bernu.

Tagad mes esam talu viens no otra, bet pirms tam bijam loti tuvu. Mes esam kopa kop? bernibas, iestajamies viena augstskola un kopa ievacamies vecmaminas vecaja, majigaja dzivokli, no kura vina mums laipni atteicas, kad parcelas pie manas mammas. Ar katru zinu dalijas, par katru noslepumu dalijas divi. Tagad viss ir mainijies, jo vina saka jaunu gimenes dzivi sava ligavaina dzivokli, un es pat nevareju ar vinu dalities taja, kas notika pavasari. Radnieciba un draudziba saglabajas, tacu celi ?kiras.

Lera deva priek?roku piegulo?ai kleitai, jo agrina grutnieciba to lava, un vinas figura joprojam bija nevainojama. Mezgines izcela visus izdevigos aspektus un labi saskaneja ar tum?ajiem matiem, kas sakraju?ies pakausi neveriga mezgla.

"Tas ir tik labi, ka vel nav vedera, visas kleitas ir laika," vecmamina, ka vienmer, bija skarba un parak atklata. Es gribeju kaut ka pieklusinat neveiklibu, kas radas pec vinas vardiem, bet, laimejas, nekas nenaca prata.

– Dargais, tu esi vienkar?i skaista! – iesaucas tante Lena, kura atklati apbrinoja savu meitu, neskatoties uz musu diktatores vecmaminas kodigajiem izteikumiem.

– Tas ir viss, ko jus velaties, es noteikti esmu nakamais! Citadi Leriks ir gandriz klat, un pat Sofija ir pazinojusi, ka vinai ir ligavainis, bet es joprojam nevaru! Ja vajadzes, es izspiedi?u Mi?as piedavajumu,” Da?ka to automatiski teica, noveloti uzmetot skatienu man uz saniem.

Sasodits vinu panemtu!

Tados brizos es vienkar?i ienidu savu labako draudzeni, jo ?i nebija pirma reize, kad vinas gara mele ar mani izspele nezeligu joku.

Te nu mes atkal esam. Ir paragri runat par Sergeju, mes ilgi neesam biju?i kopa.

Meginaju iek?eji satverties un pacelu skatienu uz vecmaminu, kura, tapat ka mana tante un Lera, sastinga un izbrinita skatijas uz mani.

– Sofijai ir ligavainis?! – vecmamina kliedza. Biju gatava izkrist cauri zemei, jo tuvakaja laika nebiju planojis ar gimeni dalities personigas dzives detalas.

Bet tagad no atklatas sarunas nevar izvairities, pateicoties manam labakajam draugam, kur?, negribot, mani uzrunaja. Dzili ieelpojot un nosarkusi lidz matu saknem, es drosmigi teicu:

– Ja! Vinu sauc Sergejs! Vin? ir manas nodalas absolvents! Un es esmu vina lidz galam iemilejusies!

Maniem vardiem bija spradziena bumba, un mani radinieki, pek?ni izkluvu?i no apdullina?anas, saka mani apbert ar jautajumiem:

– Sofija, es ceru, ka saglabasi savu nevainibu un nekluvi izlaidiga ka Lera? Es nelau?u jums to ienest apak?mala! – vecmamina satrakojas. Vinas gara seja un dusmu pilnas acis lika manai sirdij pukstet ar divkar?u speku. Vina vel nebija pilniba samierinajusies ar masas kazam, un tad jaunas ?okejo?as zinas par manu gaidamo laulibu vinu pilniba satrauca.

– Vai Tanja zina? – tante loti nevieta atcerejas mammu, kurai es, protams, ari neko neteicu.

"Tapec jus pedeja laika esat bijis tik nesabiedrisks!" Un es savas problemas pat nenojautu! Esmu tik prieciga, masin! “Lera, ?kiet, bija aizmirsusi par savam kazam, noleca no pjedestala un steidzas mani apskaut.

Stop!

Vel mazliet, un mana galva butu parplisusi no ?is jautajumu un minejumu straumes!

– Izvelamies Leras kazu kleitu! Par Sergeju pastasti?u velak!

Divaini, bet pec mana kliedziena visi paklausija un neko vairak nejautaja. Vienigi vecmamina nenomierinajas, lidz nesanema no manis solijumu, ka grutniece neprece?os, jo vinas sirds noteikti neiztureja kaunu par otru mazmeitu.

No neobjektivitates nopratina?anas nevar izvairities, tacu atelpa prieceja un lika ceret, ka vini nomierinasies, kas nozime, ka saruna rites mierigaka toni.

Praktiski aizbegu no kazu salona, ar galvu, kam sekoja manas vecmaminas bargais skatiens, kas mani gandriz iededzinaja caurumu.

Likas, ka vetra ir rimusies, bet tas pa?as dienas vakara man piezvanija satraukta Lera:

"Masa, cik talu es esmu kluvis no tevis!" Man ir tik kauns! Bet mes bijam loti tuvu! Izradas, ka Da?a zinaja vairak neka es!

– Nomierinies, Lerik! Jus nevarat uztraukties! Mes esam kopa tikai pusotru menesi, lai gan mes esam pazistami loti ilgu laiku. Es negribeju apgrutinat jus ar savas personigas dzives detalam, jo jums nav laika man pareizi tagad.

– Vai tev jau viss ir bijis?

– Ne, es vel neesmu gatavs.

– Ta es domaju! ?is Sergejs patiesi ir bruninieks, gatavs pagaidit lidz kazam un panemt tavu nevainibu sava kazu nakti? – masa iesmejas un pek?ni es izdzirdu Gromova balsi

– Ler, vai jus to visu apspriezat Vadima Andrejevica priek?a? Paldies, masin, par privato sarunu!

Vispirms Da?a un tagad Lera! Biju gatava nolikt klausuli vai uzmest masai dusmu lekmi par vinas garo meli, bet atceroties, ka esmu stavokli, savaldijos.

"Vin? vienkar?i ienaca un neko nedzirdeja," vinas attaisnojumi vairs neglaba sabojato garastavokli, un es steidzos izslegties.

– Ata, redzesimies velak.

– Beidz, Divan! Es tikai gribeju jautat, vai man vinu ieklaut kazu viesu saraksta?

– Vin? tikko pabeidza praksi kada no liela arzemju uznemuma filialem, kas tika atverta musu pilseta, tapec 10. junija vin? bus komandejuma.

– Tas ir skaidrs. Zel, ta butu bijusi lieliska iespeja iepazistinat vinu ar visiem vina radiniekiem. Labi, cau, maza masin, kapteinis Gromovs jau skatas uz mani loti bargi, tapec es skrienu!

– Cau, Lerik.

Mani pa?ai sarugtinaja tas, ka Sergejs bija aiznemts manas masas kazu diena, tacu sapratu, ka mums vel visa dzive priek?a, lai satiktos ar gimeni, jo ipa?i tapec, ka man vajadzeja but ligavas masai, kas nozime, ka visa mana uzmaniba joprojam bus versta uz Leroju. Un es negribeju atstat vinu vienu starp daudziem nepazistamiem viesiem. Kapjot zem siltas segas, es nosutiju Sergejam iszinu:

"Esmu majas. Atvainojiet, ka neatbildeju. Visa diena pagaja, gatavojoties kazam un tiekoties ar gimeni."

"Es visu saprotu, dargais, ceru, ka pirms komandejuma jus atradisit man laiku, jo es dodos prom uz visu nedelu."

"Protams, es tevi atradi?u. Es tevi noskupsti?u."

"Un es jus dzili skupstu! Driz jus gatavojaties musu kazam."

Pec pedejas zinas izlasi?anas es saku smaidit ka pedejais idiots.

Cik neprognozejams ir liktenis, tikai pirms paris mene?iem es jutos ka visnelaimigakais cilveks uz ?is planetas, bet tagad es biju ceribu pilna un iemilejusies visjutigakaja un izskatigakaja puita, kur? mani patiesi darija laimigu.

Nakamaja diena parka, zem junija saules stariem, es sedeju un gaido?i skatijos uz saraukta Sergeja seju. Vin? jau desmit minutes petija fotografiju, kura es pozeju ?ika, piegulo?a, lidz gridai gara be?a kleita ar milzigu ?kelumu:

– Kur? vispar naca klaja ar ideju uzvilkt ?adus terpus ligavas masam?

– Vai tev tas nepatik?

"Man tas loti patik, bet es negribetu, ka tur pulcesies lielvardie?u un biznesmenu bars, kas skatas uz jums!"

– Serjoza, es visu laiku bu?u kopa ar Leru! Un ir par velu mainit dizainu, jo tas ir apstiprinats. Un tad, kleitas tiek izgatavotas pec musu merijumiem, un kazas jau pec nedelas!

"Es jau simts reizes esmu nozelojis, ka aizgaju iepriek?eja diena, mila, esmu greizsirdibas noguris," vin? mani asi pagrieza pret sevi un, paklavies impulsam, apskava, iebazis degunu mana. mati.

– Nomierinies, mana vecmamina bus tur, tapec es bu?u stingra uzraudziba!

– Visa ceriba slepjas vina!

Pec maniem vardiem abi smejamies, jo Sergejs jau bija daudz dzirdejis par manu milo vecmaminu, kura jau divas nedelas dzivoja pie manis un aktivi palidzeja gatavoties kazam, pareizak sakot, aktivi trauceja tie?i ?ai gatavo?anai.

Ja es toreiz butu zinajis, ka manas masas kazas bus sakumpunkts visiem turpmakajiem notikumiem, es to butu palaidis garam, aci nepamirk?kinot, atsaucoties uz slimibu, tacu biju loti naiva un ceribu pilna par kopigu nakotni ar Sergeju, tapec kritu. milestiba notrulina manu piesardzibu. Tas ir tas, ko es velak loti nozeloju.

4. nodala

Desmitaja junija musu gimenei pienaca viena no svarigakajam dienam: masas Leras kazas.

Jau no pa?a rita vecmaminas dzivoklis lenam, bet noteikti piepildijas ar elegantiem viesiem. Mes ar Da?u gandriz negulejam, jo darbi, kas tika atstati lidz pedejam bridim, aiznema gandriz visu nakti. Tacu izskatijamies lieliski, jo tik nozimiga gadijuma kosmetiku un matus uztaisija pie stilista un uzvilka tie?i tas kleitas, kuras Sergejam tik loti nepatika.

– Nu, skaistule! – draudzene griezas spogula priek?a, atklati apbrinodama sevi, un es centos pedejo neratno balonu piestiprinat pie durvim.

– Ko tu esi verts? Iepriecinasim tavu Seryogu! Izsludinu fotosesiju!

Nolemusi, ka ?adam skaistumam nevajadzetu iet velti, Da?a lika man fotografet no dazadiem lenkiem un pec tam pieprasija, lai es vienu no fotografijam nosuta ligavainim. Padomajis, nestridejos un izvelejos paris labas fotografijas, kuras uzreiz aizlidoja pie vina.

Nepagaja ilgs laiks, lidz tika sanemta atbilde:

"Vel viena fotografija, un es tulit atgriezi?os un nozag?u tevi!"

Da?a, kurai izdevas izlasit zinojumu, apstiprino?i pamaja ar galvu:

– Iemilejies ka zens! Bet man jau sen bija aizdomas, ka tu vinam patic, pat tad, kad universitate, budams vecako kla?u students, vin? pastavigi viesojas pie mums!

Tas ir divaini, jo es personigi no vina nepamaniju neko citu ka tikai draudzigus smaidus. Vai Da?ai ir taisniba, un es, iegrimis savas problemas un macibas, neredzu neko talak par savu degunu?

– Meitin, tu esi vienkar?i lieliska! Es ceru, ka tavs tetis debesis redzes, cik skaista tu esi kluvusi! – Mamma noslaucija asaras no acim un apskava mani.

– Pietiek maminas, ?odien visa uzmaniba tiek pieversta musu Lerai!

Es noradiju uz tanti Lenu un onkuli Kolu, kuri deva Lerai vecaku svetibu, un metos preti viesiem, kuri slejas apkart.

Masa, kas jau bija skaista, tagad bija vienkar?i skaista: gai?ais grims uzsvera vinas lidzibu ar slaveno Andzelinu Dzoliju, un vinas mati, salikti zema kucina, atklaja asus vaigu kaulus un piesaistija uzmanibu vinas kuplajam lupam.

Piegulo?a balta mezginu kleita uzsvera visus vinas trauslas figuras valdzinajumu. Es atklati apbrinoju savu masu un pilniba nepiekritu tiem, kas teica, ka vinai ir paveicies ar savu ligavaini. Neskatoties uz savu stavokli un izskatu, vinam ar musu Leru paveicas ne mazak! Vienkar?i atcerieties vinu attiecibu sakumu, kam vina pretojas ar visu savu speku, un vin? vajaja vinu ka traks un pat atklati piespieda. Godigi sakot, Gromovs mani vienmer mazliet biedeja ar saviem diktatoriskajiem veidiem un acimredzamo velmi piesavinaties manu masu. At?kiriba no vairuma virie?u, kuri izvairas no laulibam, vin? velejas, lai Lera vinu apprecetu pec iespejas atrak, un ari grutnieciba bija viens no vina planiem.

Kad visi atvadi?anas vardi bija izrunati un viesi jaunlaulata vadiba nolika glazes un metas uz izeju, pilnigi nelaika paradijas mana vecmamina, kura, ka vienmer, sabojaja visu ?i briza skaistumu:

– Kamer tavs Vadiks pats neatnaks pec tevis, es tevi nekur nelaidi?u! Eesh, ko tu domaji! Kur ir redzets, ka ligava pati iet pie ligavaina? Lai vin? nak ?urp, mes izpildisim izpirkuma maksu, un tad vin? tevi appreces!

– Vecmamin, vai tu konkreti gribi sabojat manas kazas? “Lera, nobijusies, ka svinibas varetu tikt izjauktas, saka ?nukstet un raustit rokas, bet vecmamina bija nelokama. Likas, ka runa nav pat par izpirkuma maksu, bet gan, ka vina beidzot atradusi veidu, ka nokaitinat savu topo?o znotu un atriebties par to, ka vin?, ka vina pati izteicas, pirms tam “nogaza” vinas mazmeitu. kazas.

Atmosfera karstas, bet spitigo vecmaminu ietekmet nevareja, tapec mes varejam tikai nomierinat vinas masu, lai vina nesabojatu savu kra?no kosmetiku ar asaram.

Konflikts ievilkas un ilga vairak neka stundu, mes kavejamies uz dzimtsarakstu nodalu, un Vadima, kur? Da?kas talruni vienkar?i noruca “Es visu atrisina?u”, joprojam nebija.

– Veca kundze spelejas ar uguni. "Gromovs ir nevaldams psihopats visa, kas attiecas uz Lerku," rezumeja Da?ka, un es kluseju, bet mans nemiers pieauga, jo mana drauga vardi bija tira patiesiba.

Mes visi apzinajamies vina gruto raksturu, kas kluva vienkar?i nepanesams, kad runa bija par manu masu. Turklat mums bija tikai divdesmit viens gads, un vinam jau bija trisdesmit divi, un tapec vinam bija pavisam cita attieksme pret daudziem briziem, kas mums ?kita mulkigi.

Viss notieko?ais izskatijas pec tragikomedijas: tante Lena asaras centas pieradit vecmaminai, ka kludas, Lera pat bez saspringtas stigas bija gatava gibt, un es, paredzot nepatik?anas, visvairak uztrauca, ka Vadims. Andrejevics naktu un pusi dzivokla iznicinas.

Bet beigas bija tuvu.

Pek?ni kapnu telpu piepildija troksnis un kaju stute?ana, un skalas virie?u balsis aiz durvim lika visiem klateso?ajiem sastingt:

– Visi uz gridas! Seja uz leju! Es teicu apgulies!

Durvis pek?ni atveras, un telpu piepildija cilveki maskas.

Policija.

Lieliski, vecmamina sasniedza savu – Vadims ir ieradies. Sava tipiskaja maniere, nebudams pieradis spelet pec kada cita noteikumiem, vin? uzradas maska un nesaja automatu, nevis smokingu un pu?ki.

Es vienmer esmu piederejis pie cilveku kategorijas, kas baidas no formas terpiem. ?kiet, ka neko nelikumigu neesi izdarijusi, bet, ieraugot lielus pui?us formas, tu saraujies, it ka butu pie kaut ka vainigs.

Un tagad mani parnema kada neizskaidrojama panikas sajuta un es ka ligava gandriz nokritu bezsamana. Paldies Dievam, priek?nesums bija iss un, preteji bazam, mus neparmekleja, bet vienkar?i rupigi noguldija uz parketa gridas.

– Vecmamina gribeja izpirkuma maksu, vina to sanema. Labak nedusmot Vadimu,” Da?ai bija pilniga taisniba.

Vecmamina, kas palika stavam, pek?ni uzspraga neticama tirade:

– Mans topo?ais znots strada policija! Liels virs! Vin? jums to noorganizes!

– Kop? kura laika vina iemileja Gromovu? – atkal atskaneja mana blakus gulo?a drauga ?nak?ana, un pec mirkla lielas rokas uzmanigi palidzeja mums piecelties un pec vienas policistu komandas visi mazdu?igie viesi saka skali skandet “Rugts!”

Viens no dro?ibas spekiem, kur? izradijas ligavainis, pacela masku un saka skupstit Leru, un pec tam pacela vinu rokas musu aplausiem un saucieniem “Ura!” iznesa to ara.

"Tomer vini ir brini?kigs paris," vecmamina pasmaidija un pirmo reizi apstiprino?i pamaja ar galvu, un es piekeru sevi pie domas, ka pilniba piekritu vinai.