Edgars Auziņš "Šķiršanās ar mīļoto"

– Thar, cik nepiedienigi! Nekada gadijuma nesakiet, kur es esmu! – vin? paveleja, sulainis paklanijas un aizgaja. Un grafs versas pie satrauktas Leiras Selezijas: "Vini nevares traucet musu planiem." Tejas templi mus neviens nemekles. Sievas mantam jabut gatavam lidz vakaram, nosuti?u adresi, kur sutit.

Vin? pagriezas pret Rene un laipni pasniedza vinai savu kroplo roku:

– Ludzu, mila!

Ligava atri atkapas no celma un devas uz izeju.

Kads vecs kajnieks, kur? Marso bija kalpojis trisdesmit gadus, noslaucijis veca vira asaras, atvera vinai durvis.

– Ardievu, onkul Lur. Lai gai?a diena!

– Sveti tevi Sandors, jaunkundze!

Ejot leja pa lievena kapnem, Rena pieversas savam ligavainim, kur? vinu panaca.

"Vai jums ir vienalga, ka es negribu ar tevi preceties?"

Grafs neizradija nekadas pazimes, ka vin? butu dusmigs, iznemot to, ka vina zoklis savilkas nedaudz cie?ak. Vin? dusmigi pasmaidija.

– Esmu piedodo?s cilveks. Lidz zinamai robezai. Jaunam meitenem ir tendence savas skaistajas galvas dabut visadas mulkibas. Es jums apliecinu, ka rit ?aja pa?a stunda jus smiesieties par savam bailem. Tas ir tikpat patiesi ka fakts, ka neviens zens nevar sacensties ar pieredzeju?u virieti. Tu priecasies, ka appreceji mani.

Renas acis nikni pazibeja zem plivura.

– Vai tu tie?am tam tici? Tu man esi nepatikams, vai jutas var mainities?

– Tici man, vini var. Visticamak, ka tas notiks rit,” vin? sacija, iecelot Renu vina topo?ajam sievastevam piedero?ajos ratos. Vin? apsedas vinam blakus. Pla?aja salona iepretim sedekli iederas Marceau dzivesbiedri. Iekartojusies ertak, pamate pieliecas Rene un ie?naca vinai ausi:

– Ko tu dari, necilveks? Kapec tu valka zabakus zem kleitas?

5 nodala

Kad pamate jautaja, Rena tikai paraustija plecus. Selezija neparprotami nevelejas taisit traci par divainajam kurpem zem vinas kazu kleitas, kas meitenei tiri labi piestaveja. Lai neizraisitu no ligavaina neertus jautajumus, Leirai nacas slept aizdomas skatiena, kas urbas preti sedo?aja pameitai.

Kariete saka kusteties. Aiz loga pazibeja vinu ielas savrupmajas, kas bija pazistamas lidz sikakajai detalai, un Rena garigi no tam atvadijas. Bet ?eit ir vinas draudzenes Omelas vecaku maja, kura pirms mene?a apprecejas un aizbrauca uz galvaspilsetu, un aiz tas ir krustceles. Vinu neveikla kariete pagriezas uz izeju no pilsetas, un driz vien pletas zemnieku setas, darzi un lauki. Neertais klusums, kas valdija salona, loti piestaveja ligavai, kura jutas ka visneveiksmigaka Andora meitene.

Tejas templis atradas desmit minu?u attaluma no pilsetas neliela birzi. Sudraba gobas ?eit izauga tik resnas, ka to vainagi sasledzas kopa. Zem to zalgani drumas nojumes gandriz neredzama palika gai?a, pilniba efejas klata templa eka ar augstiem arkveida logiem.

Apkalpe apstajas taluma. Grafs atkal pasniedza ligavai roku, bet Rena spitigi vinu ignoreja un pati izkapa. Pagaju?a gada lapas cauksteja zem kajam. Meitene paskatijas uz tievu zaru savijumu aug?puse. Ir pirmais rudens menesis, bet koki vel nedoma par dzelte?anu un lapotnes zaude?anu. Cilveku paradi?anas rezervetas birzs iemitniekus netrauceja, putni nepartrauca zvani?anu, un vairaki graciozi dambriezi ar pukainam astem bez bailem mielojas ar ziediem no puku dobes zem templa logiem.

Cel? pa rasaino zali lidz viesmiligi atvertajam durvim lance?u ni?a neaiznema daudz laika. Pie sliek?na vinus sagaidija sirms bardains priesteris. Skatoties uz barga izskata veco viru, Irena nobijas, tikai tagad vina saprata, kas vinai jadara. Driz pienaks bridis, kad vinai jarikojas, bet vinas kajas piekapjas un mele pielip pie mutes jumta.

"Lai jums gai?a diena, mani berni, naciet un nometieties celos Sandora Saules sievas ar meness seju."

Vinus ieveda ar marmoru izklata, gai?a telpa, kur uz sienas neliela baseina priek?a ar peldo?am udensrozes lapam un ko?am zivim bija dievietes seja ar izstieptam rokam, it ka apskavienam. Ligavainis un vecaki negrasijas lugt svetibu no dievietes tela, vini tikai samulsu?i un neapmierinati staveja apkart, gaidot ceremoniju. Rena, skatoties uz Tejas bargo, skaisto seju, garigi dedzigi ludza palidzibu, lai Lea pazino Ianam un vin? laicigi noklutu templi. Un, lai jusu milotajam butu laiks, jums jagaida pec iespejas ilgak.

Stundas ceturksnis pagaja saspringta klusuma, un tad veca priesteriene atvera arkveida stikla durvis iek?darza. Tur pie altara, kas apaudzis ar zalam sunam un rotats ar baltiem “ligavas prieka” ziediem, notiks kazas. Vai viss ir gatavs. Ligavainis pasniedza roku Renai, ?oreiz veselai, bet ligava pek?ni metas pie priesterienes un izmisigi turejas pie sava sniegbalta halata malas.

– Mat, lauj man kadu laiku pabut vienai! Es gribu lugt dievieti, lai ta mani sveti.

Vina juta lidzjutibu bezkrasainajas vecajas acis.

– Ko tu dari, iz?kidu?ais? – vinas pamate ie?nuksteja ausi. Sajutusi aizker?anos, vina neatpalika no Renas ne soli.

Leira parava savu pameitu aiz rokas, meginot vinu atraut no kalpones, bet meitene pat nepagriezas pret vinu, ludzo?i uzlukodama veco sievieti.

– Ta ir laba lieta. Neatruna savu meitu, mat, – priesteriene pussmaidot mierigi pagriezas pret Seleziju. – Sazinaties ar sievieti ar meness seju pirms kazam ir pirma lieta. Davat milestibu un saticibu topo?ajai gimenei. Ejam, skaistule, es tevi aizvedi?u uz meitenu istabu.

Grafs Pont-Arua sarauca pieri, neapmierinats ar kave?anos, tacu neprotesteja.

– Es ie?u vinai lidzi! – Leira pazinoja. Apnemusies nedarit neko mulkigu, vina sekoja Renai pa ?auro gaiteni dzilak templi. Neskatoties uz vecas sievietes iebildumiem, ka ?aja vieta drikst atrasties tikai jaunavas, Leira Selezija tomer ienaca. Priesteriene tos atstaja un aizsledza durvis no arpuses, ka noteikts templa statutos.

Stavot mazas, gai?as istabinas vidu, Rena paskatijas apkart uz vienkar?o rotajumu – koka soliniem gar balinatajam sienam. Tejas attels tika novietots preti lielam logam ar divam durvim ar skatu uz birzi. Aiz stikla veja drebeja lokani zali efejas dzinumi.

– Ludzieties, atri, iesim! Ligavainis gaida…” Leira smagi apsedas uz solina, aizkaitinati skatijas uz savu pameitu.

"Vin? pagaidis," Rena vienaldzigi sacija, piever?oties dievietes telam. Tejas rokas ?aja attela bija satveru?as sniegbaltu ziedu pu?ki, vinas seja nebija stingra, lupas viltigi izliektas.

– Luk, nekaunigais! Es vinu atradu par aristokrati, bet vina liek vina ekselencei gaidit! – pamate turpinaja spiest savu punktu.

Rena neatbildeja, liekot mala aizkaitinajumu, vina garigi versas pie dievietes ar dedzigu lugumu.

“Palidzi man, Gai?a meitene! Pasteidzies Ian! Dargais, atri lido pie manis!

Ievas zarin? atsitas pret stiklu.

– Tie?i ta, Irena! Lai cik ilgi jus gaiditu, hercoga dels nenaks jus glabt. Ejam! Ja tu to izturesi, tu iemilesi! Es to labi zinu!

Selezija piecelas, izlidzinaja kleitas zida krokas un nesteidzigi devas uz durvju pusi, parliecinata, ka pameita vinai sekos. Istaba pek?ni kluva tum?s, it ka ara kads bloketu balto gaismu.

Satverusi durvju rokturi, Leira nepacietigi pagriezas.

– Irena, kam es teicu…

Un tad logu rutis neiztureja vetraino efejas uzbrukumu, kuras lokanas vinogulaji uzreiz iespiedas istaba. Stikls noskaneja, sabirstot tuksto?os lauskas, un istaba ielauzas rudens rita svaigums.

– Kas tas ir? – Selezija kliedza. Vina ar ?ausmam veroja, ka lokanos asnus, pagarinot un izlaizot arvien vairak svaigu lapu, stigu cirtas nogruda no gridas un metas kajas.

"Zemes magija," Rena atri atbildeja, dodoties uz logu. Vina pacela svarkus, lai neuzkaptu uz dzinumiem.

Pamate izmisigi parava durvis, bet tas bija aizslegtas.

– Beidz, tu zini, ka es neesmu burvis un man riebjas visas ?is lietas, ko tu dari! “Leira dauzija kajas, meginot samidit asnus, bet pat lidz pusei saspiesti, vinogulaji apvijas ap potitem, piekeras pie apak?malas un notraipija kleitas zidu ar sulu. Selezija saka tos plest nost no svarkiem, bet augu stigas neatlaidigi satvera vinas rokas, rapjoties aug?a uz pleciem. Pirms vina paguva atjegties, drosmigakie asni jau bija pilna spara vinas matos, kas bija atkal savilkti sviniga matu sakartojuma, cie?i pielipu?i pie ?kipsnam. Tad sieviete kluva histeriska, vina saka kliegt ka traka un sauca pec palidzibas.

Kads dauzija durvis, meginaja tas atvert, un no arpuses atskaneja izbiedeti izsaucieni. Rena vairs nevilcinajas, uzmanigi pastuma mala efeju un parcelas no sola uz augsto palodzi. Stikls krak?keja zem zoles, un meitene pateicas Gai?ajam Jaunavam par to, ka tas izdomaju?as uzvilkt zabakus. Plivurs aizkeras pie ramja un tika nezeligi norauts. Panemusi svarkus, Rena uzleca uz mikstas zales zem loga.

6 nodala

Jau stavot uz zales loga priek?a, Rena atskatijas, dzirdot istaba troksni. Caur vinogulajiem, kas plosijas iek?a, vina redzeja, ka uzvareta Leira Selezija ir nokritusi uz gridas. Vina vesi pasmaidija par to, kas vinu tik daudzus gadus mocija ar nirga?anos, un tagad pardod vinu par titulu. Vinai nekas nenotiks! Iedomajieties, vin? gules efejas kokona, lidz ieradisies palidziba. Spriezot pec klauvejieniem pie durvim, palidziba ir tuvu, kas nozime, ka ir laiks skriet.

Bet kur? Lija vel nevareja tikt pie Iana, pat ja vinai izdevas izbegt no Adzijas uzraudzibas. Man vienkar?i nebutu laika. Tas nozime, ka jums ir japaslepjas kaut kur tuvuma un jagaida, kad jusu milotais steigsies uz templi. Pacelusi svarkus, lai neatstatu platas pedas uz rasas klatas zales, Rena metas prom no templa. Koki auga biezi, dazi stumbri bija saviju?ies ar loznajo?iem augiem – tada birzi zemes locinam nebutu gruti noslepties.

Bet meitene nenema vera, ka vinas sniegbalta kleita, kas mirgo starp kokiem, piesaistija vinas nepacietiga ligavaina uzmanibu.

Grafs nereageja uz troksni, atstajot priesteri un Leir te’Marso, lai noskaidrotu, kas notiek. Arnie dei'Albert, Pont-Arois muizas ipa?nieks, bija nikns par ?o laika zudumu. Tas, ka vina ligava velejas palikt viena, vina acis izskatijas ka kartejais triks, par kuru vin? labprat soditu neratno meiteni. Garigi domadams, ka vin? to izdaris, grafs staigaja pa laukumu iepretim bernudarza izejai un izklaidigi klausijas histeriskajos saucienos no majas dzilumiem. Vai vina dumpiga ligava kliedz? Vinas vecaku zina ir nomierinat kipari un atgriezt vinu pie ligavaina.

Un tad birzi starp kokiem pazibeja balta kleita.

Irena aizbega?! Bet ka? Un kur? tad tur kliedz?

Grafs bez doma?anas metas zoga virziena. Sutot sev priek?a nelielu vetru, vin? izdedzinaja gliti apgrieztos krumus, bet aiz tiem atklajas kiegelu zogs, kuru, Pont-Arois neapmierinot, nacas vetraini ka parastam mirstigajam. Pazaudejis roku stulbas kludas del ar burvestibu, grafs ipa?i nerupejas par fiziskas formas uzture?anu un, zelodams, centas izvairities no stresa, tapec tagad diezgan neveikli parkrita pari barjerai. Nemitigi atceredamies vai nu Taru, vai pardro?o ligavu, vin? metas uz turieni, kur pamanija begli.

Rena, kura sapigi baidijas attalinaties no templa, baidoties pazust Iana, no talienes dzirdeja grafa smago elpu. Vina nolida aiz tuvakas gobas sapludinatajiem stumbriem un sastinga, piesaucot zemes stihiju. Protams, vina nezinaja kaujas burvestibas, un diez vai vina butu uzdro?inajusies tas izmantot skaiti?anai. Ja, vin? ir augstpratigs arods[1], bet tomer ne ienaidnieks. Bet meitene juta kokus un augus ta, it ka tiem butu pie samanas, tapec grafs driz vien paklupa aiz saknes, kas bija izlidusi no zemes, un, atceredamas Taru, smagi izstiepas uz zales pilna auguma.

Meitene ieskreja dzilak birzi, cen?oties klusi pakapties, skrienot no koka uz koku. Zem mierigi ?alco?o lapu nojumes valdija kresla un dziedaja putni; Renas klatbutne vinus nemaz netrauceja. Tacu vina bija loti noraizejusies, ka vina attalinas no templa, un spraugas starp stumbriem vairs nemirgoja efejas klatas sienas. Ko darit, ja Ians jau ir ieradies?

Rena pagriezas uz saniem, lai dotos atpakal uz templi, bet pek?ni koks, uz kuru vina skreja, aizdegas. Viss kronis uzreiz uzliesmoja ka lapa, dasni izkaisidams mazas ugunigas dzirksteles. Meitene ?ausmas apstajas, un tad ap kaklu savilkas udens znaugs.

Kas to butu domajis, ka udens var notureties un aizrities ka virve!

Rena nokrita uz celiem un elsa pec gaisa, kad grafs lenam tuvojas vinai. Bet pat stavot pari elsojo?ajai meitenei, ligavainis nesteidzas nonemt laso no sava gara, slaida kakla. Vin? noliecas un nobrauca ar pirkstu gar nepaklausigas ligavas vaigu un tad pek?ni ar plaukstu aizsedza vinas muti un degunu, pilniba padarot neiespejamu elpot.

"Es dzirdeju, ka daziem cilvekiem patik cie?anas." Tatad, darga,” virietis ieskatijas tie?i Renas tirkizzilajas acis, kas dega naida, un vina planas lupas bija ielocitas izsmejiga smina. "Ta ir desmita dala no ta, ko jums vajadzetu sagaidit, ja es nolem?u, ka esat pelnijis sodu."

Vin? pek?ni nonema gan plaukstu, gan udens laso. Klepojot, Rena sabruka uz zales, bet vinai nelava atvilkt elpu. Grafs uzmeta trauslo meiteni sev par plecu un stingriem soliem devas templa virziena.

Aiz muguras dega paroglojusies goba, kuras liesmas alkatigi izplatijas uz kaiminu kokiem.

* * *

Jans nokapa no zirga pie lievena un noguris paglaudija kirzakai pa ?auro purnu. Vin? apmierinati pasmaidija un, ieraudzijis jauku zalu dzinumu uz zara aiz saimnieka pleca, tudal to nokrak?kinaja.

"Jauku dienu, jaunais duzis," pieskreja stradnieks un steidzas aiznest naalu, pirms dzivzogam, ar ko galvenais darznieks tik loti lepojas, tika nodarits neatgriezenisks kaitejums.

Uzskrejis uz lievena, Ians pie durvim ieskreja teva, kuram tikko pasniedza karusu.

– Ak, atpakal? Nu, ka ar grafu?

– It ka vin? butu iztvaikojis. Parmeklejam visu pilsetu, visas iestades, kur vin? parasti pavada laiku.

– Tas nav labi, – hercogs domigi sacija. "Vin? vareja kaut ko izdarit." Piemeram, aizvest meiteni. Diez vai normali vecaki tam piekristu, bet ?i Leira Selezija izskatas pec tirgus sievietes. No vinas var sagaidit visu.

Janga seja mainijas. Jau ritausma vin? atradas netalu no ielas, kur dzivoja vina milota, nespeja pretoties un brauca garam vinas majai. Viss bija kluss un drums. ?kita, ka maja gul. Ka butu, ja muiza likas aizmigusi, jo ipa?nieki bija prom?

Tad uz lievena paradijas vinu sulainis Dorgans, kur? bija pievienojies muizai, kad hercogs bija zens. Gadu gaita vin? ieguva savam svarigajam amatam atbilsto?u izskatu un saka izskatities vairak pec ministra, nevis pec kalpa. Tagad vin? izskatijas noraizejies, un liela vedera (vai satigo brokastu?) del vin? smagi elsoja.

"Es ludzu piedo?anu, jusu zelastiba, bet man ir nepiecie?ami noradijumi." Notika kaut kas neparasts. Kads parasts iedzivotajs loti gribeja doties uz pilsetas savrupmaju, vina teica, ka vinai ir saimnieces zimite Acei Janai. Vai velaties, lai es jus padzitu?

_________________________________

[1] Arods ir liels, nelidojo?s meza putns ar ko?u, zeltaini dzeltenu apspalvojumu. Savu paradumu del vin? Andoras iedzivotajiem kalpo ka stulbuma un augstpratibas simbols.

7 nodala

Vecais kalps izbrinits un neapmierinats skatijas uz vieglaja rita dumaka kusto?o portala mirdzumu. Tiklidz kungi padzirdeja par meiteni, kura, klauvejot pie pilsetas majas, izraisija skandalu, vina kungs atvera portalu, un vini metas kosmosa sprauga, it ka uz ugunsgreku!

Vecajam Dorganam nepatika steiga, vinam ta ?kita tikai kaitiga. Dzive mums ir iemacijusi rikoties leni, lai nesajauktu lietas. Tapec vin? pats izvairijas no parsteidzigam kustibam un ienida to, kad citi steidzas. Kad Vina zelastiba Hercogs Holders pek?ni pazud portala, kamer pie lievena vinu gaida stavo?s karuss, ta ir steiga. Un ari iedomiba, meta?anas un skrie?ana! Tas ir labi, ja jaunais duzis Ians un vina draugi visu nakti spele pa pilsetu, bet hercogs – lai gan tas no vina puses nav manams, jo ipa?i – jau ir taja cienijama vecuma, kad nav jasteidzas.

Ko vin? viniem teica? Nupat pie kadas pilsetas savrupmajas durvim pieklauveja nepazistams parasts cilveks. Vajadzetu kadu ubagu aizdzit un aizmirst, un vini… Vecais virs aizkaitinats pamaja ?oferim, lai gaida talakos noradijumus, un vin? pats, pu?ot un kurnejot, pazuda maja.

Tikmer pilsetas savrupmaja tevs un dels iznaca no portala tie?i zale un devas preti citam, ne mazak apmulsu?am sulainam. Jaunaks un ne tik nezeligs sulainis, varda Kloks, slaids cetrdesmit gadus vecs virietis, saka darbu ka vienkar?s kajnieks, tacu tika paaugstinats par savu inteligenci un lietderibu, un tagad vin? rupejas par kalpotajiem pilsetas savrupmaja.

Par sarugtinajumu atnaku?ajiem, pie ardurvim tika atrasta nevis Irena, bet gan sve?iniece pieticiga cepurite – tada, kadu parasti nesa kalpones vidus?kiras majas. Meitene nervozi pinas ar apmetna stigam. Vinas acis aiz bailem iepletas, kad netalu no vinas gaisa sabiezeja zila gaisma un no tas pek?ni iznira celi kungi – portalu vina ieraudzija pirmo reizi, jo ?ada veida magija ta saimniekiem nav pieejama.

– Kas par lietu, Klok? – hercogs bargi uzrunaja sulaini, aiz kura sastinga divi kajnieki, kas bija gatavi spitigo sve?inieku ar varu izvest ara.

Bet Jans jau atpazina meiteni ka kalponi no Marceau majas. Paris reizes vin? atrada vinu darza kopa ar Renu. Jauneklis metas pie meitenes, neveledamies klausities sulaina zinojumu.

– Kas notika? Vai ar Renu kaut kas nav kartiba? – vina balss skaneja aizsmakusi no sajusmas.

Lea tik tikko speja runat no apmulsuma un bailem, bet vina paliecas uz priek?u un saka nesakarigi murgot:

– Kundze, jusu gods… Jaunkundze… Vinu aizveda uz templi…

– Uz templi? "Jans juta, ka vina sirds plist krutis.

Hercogs pievienojas pratina?anai:

– Pagaidi, mila, kur? tie?i templis? Vai ir kada piezime no tavas saimnieces?

Lea ievaidejas un, nikni satverusi rokas, izvilka no krutim saburzitu trissturi, kuru Rena vinai pasniedza.

No sajusmas trico?am rokam Ians atlocija papira lapu, kas bija neverigi izrauta no piezimju gramatinas.

“Milie, vini mani appreces ar grafu un ritausma aizvedis uz Tejas templi, kas atrodas Sveto gobu birzi. Es uzburu, glab mani! Milu tevi, Rena."

"Ritausma," Jans cuksteja.