Edgars Auziņš "Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs"

– Tava sieva mums jau stastija par tavu celojumu, Igor.

– Un mes ar Viku neesam preceju?ies.

“Lelle” izaicino?i izliek lupas, acimredzot izradot aizvainojumu pret vajo, kur? par vinu nerupejas. Necilveks pat nemegina izlikties, ka vinam ir interese runat. Mani sadedzina caurumu.

Es paskatos uz savam plaukstam. Un tas ari viss, tas mani loti aizkustina. Ar galvu saprotu, ka tie ir tiri. Bet sajuta ir pavisam cita. Es esmu netirs un manas plaukstas ir lipigas. Tik lipiga, ka man paliek slikti.

"Piedod," es tikko dzirdami saku un piecelos no galda.

Lai gan man ir papezi, es tik atri nonaku tualete, it ka es butu tajos skraidijis visu savu dzivi. Iesledzu udeni un ieziepeju rokas. Es nikni berzeju plaukstas, lidz tas sak degt. Bet, lai cik daudz es tas mazgatu, lipiga sajuta nepazud.

Izsledzu udeni un aizveru acis. Es joprojam nevaru to nomazgat, neatkarigi no ta, cik daudz es skrubeju. Ar mani viss bus kartiba. Man vairs nav se?padsmit. Un Krotovs ir man blakus. Lai cik smiekligi tas neizklausitos, tev ir japaliek vina tuvuma.

–Vai tev manis pietruka, Sniega bumba? – asi atveru acis un mans skatiens nokrit uz atspulgu spoguli. Es lecu uz saniem. – Es esmu loti. Es tevi tik daudz mekleju un joprojam bez rezultatiem. Un tad tu atradi sevi.

– Vienkar?i pieskarieties man.

– Protams, ka ja. Tagad visam ir divdesmit viens pluss. "Jus tagad esat pieaugu?ais," Igors saka un smin. "Tu esi kluvusi vel skaistaka," vin? pievelk roku pret maniem matiem, uz kuriem es strauji parautu un izdodas vinam paslidet garam.

Es pek?ni atveru durvis no tualetes un paklupu uz tiem sasoditajiem papeziem. Par laimi, man sekojo?ais kems mani nepanak.

"Es vakara atnak?u pie tevis ka parasti," dzirdu aiz muguras un joprojam nevaru izturet, pagriezos un paradu vinam savu videjo pirkstu.

Tas ir stulbi, berni?kigi, bet es ne uz ko citu neesmu spejigs.

Piecpadsmit minutes ?kiet smags darbs. Savadi, bet Vika vinu izglabj. Dazreiz vinas mulkibas mani atjedz.

– For?a muzika. Vai jus zinat, kas spele?

– ?opens.

– Kada grupa? Jauns? – hmm…

– Ta nav grupa, bet gan komponists.

– Man patik. Vai vin? ir vietejais?

– Ja atmina mani nevil, vin? ir polis.

– Vai vin? ?eit koncerte?

Nopietni? Krotovs, uz “intelektuala” jautajumu, vairs nespej attureties un skali smin.

– Ta vairs nav. Vin? nomira.

– Ak, cik zel. Ilgu laiku?

"Ja, vin? nomira otrdien, Dievs atputina vina grecigo dveseli," sarkastiski saka Krotovs, pieceloties no galda. Vin? pieliecas pie manas auss un cukst: "Sanemiet drosmi."

Ar Viku paliekam divata uz kadu pusstundu. Iss partraukums un Krotovs kopa ar putam atgriezas pie musu galda. Neskatoties uz musu iso pazi?anu, es skaidri nojau?u, ka mans priek?nieks tagad ir nokaitinats. Tas nozime, ka tas, par ko vin? sakotneji vienojas ar Igoru, aizgaja uz vienu vietu.

Viss, par ko es sapnoju, ir pec iespejas atrak izklut no ?ejienes, tacu, ka laime, musu tik?anas ar to nebeidzas. Visi sak dzert. Krotovs stipro alkoholu lieto aktivak neka citi. Ar to man vel nepietika. Tas turpinas vairakas stundas, lidz vin? pats mani atlaiz ar vardiem “tu vari iet peldeties”. Ka izradijas, piedzeries Krotovs ir laipns.

Man vairs nevajag nekadu juru. Es iesledzos istaba. Mana galva ir tikai sliktas domas. Un tie visi noved pie viena – vai ir viegli iegut tie?i tadu pa?u atslegu pie manam durvim. Galu gala apkopejas kaut ka ienak. Ko ir verts ?im ?vakam, ja vinam ir nauda, ienakt mana istaba? Laikam nekas.

Pec stundas saku lenam trakot. Rezultata es aizvelku divus naktsgaldinus lidz durvim. Kedi izmantoju ari pie durvim. Vismaz visu dzirde?u.

Vel pusstundu cinos ar iestregu?o zibeni un atmetu ?o posto?o biznesu ka traks. Iekritu gulta un, neskatoties uz visiem notikumiem, nez kapec atri aizmiegu.

Es pamostos no klauvejiena pie durvim. Mana sirds sitas ka traka. Tomer, neskatoties uz savam bailem, es klusi tuvojos durvim.

– Atveriet, Snezana Viktorovna. Jusu atvalinajums ir beidzies.

Ja kads man ?orit butu teicis, ka es priecatos dzirdet Krotova balsi, es butu pagriezusi pirkstu pie denina. Parvietoju naktsgaldinus un nolieku tos vieta.

Ielaidu istaba krietni piedzeru?os Krotovu ar viskija pudeli.

"Pastasti man, mans mazais holesterina zens, no kurienes jus pazistat Igoru un cik ilgi."

– Kas tev teica, ka es vinu pazistu? Vin??

– Manas acis, mila.

"Es vinu nepazistu," es parliecino?i saku, skatoties Krotova acis. – Jums jadodas pie oftalmologa.

“Redzi, mana bulcina, mums bija skaidra vieno?anas ar ?o dupsi par vina zemes pardo?anu. Un vin?, at?kiriba no spitiga vecteva, labpratigi piekrita man pardot savu zemes gabalu. Un pek?ni Igore?a iejutas poza un sak saluzt ka jaunava. Un pats parsteidzo?akais ir tas, ka vin? neizvirza nekadus nosacijumus, bet tikai aicina mani atpusties sava maja pie juras ar savu personigo asistentu. Tas ir ar jums, ja jus nesaprotat. Pa to laiku vin? domas par musu darijumu. Kas tad notiek ar ?o dupsi?

– Nekas. Es nezinu vinu.

– Tu esi smaga, Snezana Viktorovna.

Vin? iedzer malku no pudeles un apsezas uz gultas malas.

– Tu neesi otrais izmers, es tev nopirku tris rublus, vai pamaniji? – tas ir vienigais, kas man vel pietruka.

– Labak ej uz savu istabu.

Es raustos, kad pie durvim klauve. Tas bija tie?i tas, kas man bija vajadzigs. Ne ne ne!

"Sniega pika, atveries," radijums. Piever?u skatienu smaido?ajam Krotovam. – Es skaita lidz desmit. Ja pats neatversi, bus sliktak.

"Vin? vienkar?i ir piedzeries," es tikko dzirdami saku, skatoties, ka Krotovs izkapj no gultas.

Es uzreiz neaptveru, ka vin? sak atpogat kreklu. Un tad vin? paker bik?u jostu un attaisa bik?u pogu. Kas tas par mulkibam?

Es atkal saraujos, kad Igors acimredzot sparda durvis. Vina nekad un nekad neatvers durvis un nerupesies par troksni, bet pats Krotovs pienak pie durvim un tas atver.

14. nodala

Es nekad nebiju redzejis apjukumu ta necilveka acis. Vienmer pa?parliecinats un izsmejo?s. Un tagad vin? ir pavisam cits cilveks. Lai gan vin? ir jebkur?, vin? nav cilveks.

Neviens tevi ?eit neaicinaja, kems. ?kiet, ka pat mans priek?nieks bija apstulbis, ka Igors gaja iek?a istaba. Vin? paskatas uz Krotovu un saka:

– Nesapratu. ?is nav jusu numurs.

– Mana. Musu. Tas ir paredzets sazverestibai. Lai pie manis atnak tas, kur? gribeja mani nosist, bet es biju mems. Sasodits, vairs nekadas sazverestibas. "Mums ir jamaina numurs," sminot saka Krotovs.

– Tu satiekies?

– Vai jus gribejat paskatities uz Snezanu Viktorovnu un ripinat vinai bumbas? Ne, Igorek, vinai jau ir sava olu un desu audzetava uz mana varda. Nu ne seja. Vai tas ir pareizi, Snezhana? – piever? skatienu man.

Un tad man ienak prata, kapec, ne tik gumijas izstradajums numur divi, es atpogaju kreklu un bikses.

"Jusu olu un desu ferma," es stostijos, saprotot, ka man japarsledzas uz "tu", "jusu fermu?"

– Ak, vina ir gudra, at?kiriba no tevis. Bez apvainojumiem.

– Olu un desu audzetava? Vai esat dzeris parak daudz?

"Ja es butu parak daudz dzeris, es jums to nebutu atveris." Mums nepatik tradicionalie dzimumorganu nosaukumi, tapec mums ir olu un desu audzetava un…,” vin? atkal piever? skatienu man.

“Baltais augs”, ?kiet, ir mulkibas, spriezot pec Krotova sejas izteiksmes.

– Balts? Tad ta ir pelmenu fabrika, ”vin? mani izlabo ar stulbu smaidu.

Конец ознакомительного фрагмента.

Текст предоставлен ООО «Литрес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70622527&lfrom=174836202&ffile=1) на Литрес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.