Edgars Auziņš "Zvaigžņu kuģu desants: pilsonis"

Mani atkal ir parnemis elektribas trieciens. Musu otrais vieniba jau tris nedelas dzivo ?ajos stulbajos kalnos. Rit mums beidzot ir jaizkapj no ?ejienes. Tas bija ?ausmigi. Nav ediena, nav miega. ?eit tika nogadatas divpadsmit vienibas, desmit no tam ar tadiem pa?iem jauniesauktajiem ka mes, bet atliku?as divas veido veterani, kas tika atvesti rotacijas un atputas nolukos. Vini ir treneju?ies uz mums kaujas salago?ana, ka man uzticejas viens no tiem sudiem, sededams man blakus uz klints un ?aujot uz mani elektriskos ladinus. Tas bija pirms cetram dienam. Kop? ta laika mes parvietojamies daudz piesardzigak, bet ?odien mus atkal parsteidza. Man likas, ka esmu teicis, ka velos but cetes komandieris. Ha! Tagad vairs ne. Luiss vienmer ir pirmais. Jau pirmaja diena vini saprata, ka vin? ir lideris. Musu vieniba saprot, ka uzbrukums ir sacies, kad Luisu parnem konvulsijas. Tas ir mazliet smiekligi, bet tas klust mazliet nekontrolejams. Visi ir satrauku?ies, visu laiku skatas apkart. Man pa?am sakas neliela paranoja. Bija ta, it ka mus visu laiku verotu. ?aviens vareja nakt no jebkuras klints. Mes centamies vispar neiet alas, mes tur patveramies tikai nakti, pusi no cetes liekot sardze. Visa ?i kalnu greda bija caurvita ar tuneliem, tapec ienaidnieks vareja izlekt no jebkuras vietas. Tre?aja diena mes meginajam iziet cauri kalnam – mes pat nenojautam, no kurienes mus ?auj. Mes gulejam tur gandriz 24 stundas. Tagad visi ir pieradu?i pie elektriskas stravas triecieniem, protams, tas nav patikami, bet pec stundas varam turpinat celu. Zel, ka mes nevaram apvienoties ar citiem jaunpienacejiem. Serzants Praceks, pirms vin? mus atlaida, deva mums skaidru un vienkar?u uzdevumu. Iznicinat visus ienaidniekus – kalnos nav draugu. Vismaz mums bija iespeja tikties ar parejiem jauniesauktajiem. Mes un vini biezi kludijamies, paklupam un kritam nogazes. Tagad ir daudz labak, tu pie visa pierodi. Bet es, esmu parliecinats, tapat ka parejie, domaju, ka mes cinisimies ar arahnidiem, ja mums nav nekadu izredzu pret karaviriem.

– Nu, vareja but ari sliktak. Es domaju, ka jus nodzivosiet vismaz pusstundu. Tev ir laiks lidz ?ovakaram, lai sazvanitu gimeni, atpustos. Rit no rita tu un vel cetri citi kareivji dosieties uz kugi, kas aizvedis jus uz jusu dienesta vietu. Es nezinu, kas bus jusu komandieris. Jus tur dosieties ka aizvietotaji. Tatad jus uz vietas iepazisieties ar saviem komandieriem. Tagad visi atputieties! Atputieties!

Serzanta runa bija isa, bet ko gan citu vareja gaidit no cilveka, kur? gandriz desmit gadus ir pavadijis, apmacot tadus iesacejus ka mes. Vinam dro?i vien ir biju?i tuksto?iem tadu lautinu ka mes. Mes visi izklidam uz savam mazajam kazarmam. Neviens nebija pieradis neko nedarit. Diez vai pietika energijas higienai. Un te mes bijam. Nezinot, ko darit, es nolemu vienkar?i kartigi izguleties. Pirma lieta, ko es iemacijos armija, bija gulet. Jebkura laika un jebkura vieta. Iepriek? nekad neesmu sudzejies par miega trukumu, bet tagad domaju, ka bez problemam varu gulet piecpadsmit stundas.

Un ta mes beidzot devamies cela. Vienibas pec kartas iekapj vikinga. Se?i mene?i manas dienesta gaitas ir beigu?as. Tagad es vairs neturu ceribu, ka atliku?ais laiks bus viegls un vienkar?s. Galvenais ir atcereties, ko mums macija, un tad es sagaidi?u galu.

Desanta kuga rampa tuvojas. Mes vairakas reizes esam treneju?ies nolaisties uz dazada veida reljefa, bet tagad sajuta ir citada. Es nekad iepriek? neesmu bijis kosmosa. Federacijas transportkugos vajadzetu but novero?anas klajiem, varbut mes varetu tur noklut un ielukoties, vismaz vienu reizi ielukoties. Man bus jaaicina Luiss, lai palidz. Ka kapralim vinam butu lielakas izredzes ieklut.

Es pasmaidiju, skatoties uz Peresu, kur? sarunajas ar kaiminiem. At?kiriba no manis Luiss bija sabiedrisks puisis un labi sapratas ar visiem musu vieniba. Ne jau tapec, ka es ar kadu butu konfliktejis, bet, ja es tiktu nogalinats, tikai pats Luiss butu satraucies. Lielaka dala ?o pui?u devas dienet pilsonibas del, bet macibu laika gandriz visiem tika ieaudzinatas militara dienesta un patriotisma idejas. Mums biezi bija politiskas nodarbibas, un es pats daudzkart biju par to domajis, tacu spitigi turejos pie saviem uzskatiem. Protams, butu gruti ieiet cilvekos, bet, nostradajot, puse no darba butu padarita, turklat visgrutaka puse. Es nepamaniju, ka aizmigu.

"Baltais valis", kapteina Adelaida Ricarda komandetais kugis, bija iespaidigs. Milzigs transportlidzeklis, gandriz puskilometru gar?. Uz ta nebija nekadu ierocu, tas bija tikai kravas kugis. Kopa ar mums uz klaja bija gandriz divi tuksto?i karaviru, lai to papildinatu. Nemaz nerunajot par lielu daudzumu paligmaterialu, partikas un medicinas piederumu. Tas viss tiks nogadats uz karantinas zona eso?o kosmosa staciju. Pa?a kukainu dzivotnes mala. No turienes mes tiksim parcelti uz citiem kugiem, lai nokomplektetu garnizonus planetas, kur pa?laik notiek kaujas.

Bija parsteidzo?i viegli ieklut novero?anas telpa. Juras kara flotes pui?i – augstpratigi sudi sudraba formas terpos – teica, ka vini jau redzeju?i pietiekami daudz bezgaliga tuk?uma, tapec tadiem zilajiem kajniekiem ka mes ta vienmer bija briva. Man gribejas izlauzties ara un konfrontet vinus, tacu Luiss bija modrs un atri visus izklidinaja. Daudzi pui?i praktiski iekartojas skatu laukuma. Neviens mus neizdzina, un mums bija daudz briva laika. Kartiba uz kuga bija daudz mierigaka, un mums bija tikai viena prasiba: netraucet pilotu darbu.

Mums izdevas sazinaties ar pui?iem no citam vienibam. Neviens nezinaja, kas notiek fronte. Visi bija svaigi jauniesauktie, tie?i no macibu skolas. Jauni pui?i un meitenes. Smiekligi, ka mes visi vieniba bijam pui?i. Nekad iepriek? par to nebiju domajis. Serzants no pretuzbrukuma komandas, kas apsargaja kugi, mums izskaidroja situaciju. ?adas vienibas ka musu reti kad uzkavejas garnizona uz ilgu laiku, mes biezak darbojamies prom no galvenajiem spekiem. Atra parvieto?anas pa vissarezgitako apvidu, flanga triecieni un, pats galvenais, vabolu pilsetu izkliede?ana jauktas grupas, starp kuram nav sievie?u. Tas tika skaidrots ar to, ka ne katra meitene fiziski iztur ?adu tempu, turklat ir speciga psihologiska slodze. Ja virspuseji – tran?ejas, pie lidma?inas stures vai smaga lielgabala "Volnorez" skatiena kaujas damas sevi parada lieliski, tad ka tunelu zurkas un esmas kukainiem vinas pec paris mene?iem no kara sakuma vairs netika vervetas. Kauns, es nevaru teikt. Varbut tomer tas ir labi, jo mes dro?i vien par vinam cinitos. Mes visi esam mazliet piekusu?i, tapec vini mus dro?i vien bija verveju?i, pamatojoties uz musu psihologisko profilu. Fiziski mes visi esam loti at?kirigi. Luiss ir gandriz par galvu garaks par mani, un ierindnieks Prohorovs ir par tadu pa?u galvu zemaks.

Desmit dienas aizlidoja acumirkli. Un mes tuvojamies nose?anas piestatnei kosmosa stacijas piestatne. To sauca par Bergbri?a cietoksni. Kaujas stacija flotes un sauszemes operaciju atbalstam. Gandriz cetrus kilometrus augsta un apmeram divus kilometrus diametra. Stacija bija ka nagla ar kugu doku ka vacinu.

Izkapjot no kuga, virsnieki mus uzreiz sa?kiroja. Viens no viniem, jauns un tievs puisis, paveleja mums sekot vinam. Es nedzirdeju vina vardu un tikai turpinaju skatities uz stacijas iek?pusi. Mes gajam gandriz divdesmit minutes, lidz nonacam sava pagaidu patversme. Mus sagaidija pieci cinitaji, kas skeptiski uzlukoja musu loti inteligentas sejas. Vienam no viniem bija leitnanta svitras. Vin? spera dazus solus uz priek?u.

– Sveicinu jaunpienacejus, es esmu leitnants Adams Hils, jusu jaunais komandieris. Un ?is ir Tre?ais vieniba, kurai jus visi tagad esat pie?kirti. Ka redzat, musu zaudejumi ir lieli. Tapec es nevare?u retinat vienibas ar veteraniem. Turklat mums nav laika forme?anai. Tapec katrs no maniem viriem ienems desmit viru vienibas komandiera vietu. Kapralis Perezs un pedejais piektais eskadrons bus aiz manis. Kadi jautajumi?

Es joprojam biju mazliet sasists, tapat ka parejie pulka pui?i. No visa ceta izdzivoju?i tikai pieci? Kas tur, alingi, notiek? Tacu klusums ilgi nepalika. Devmonts, musu vienibas balss, uzdeva jautajumu.

– Sers, ierindnieks Devmonts, sers! Cik slikti tur ir, sers?

– Slikti, Devmonts, slikti. Cetrsimt ceturtais mobilais kajnieku pulks, kura dalibnieks jums tagad ir tas gods but, jau devinus mene?us cinas uz planetas B4-A1-L jeb Baala. Musu vieniba, ka jus dro?i vien zinat, cinisies bacilu pilsetas. Turklat uz planetas ir daudz kalnu gredu, kuras savus miteklus labprat buve lidojo?ie arahtas. Ari ar tiem mums bus jacinas. Pulka ir cetri "tunelslidotaju" rotas, no kuram tikai viena – musu – var cinities. Tatad, pui?i, tas ir ne tikai slikti, tas ir patie?am sudigi. ?ovakar guliet, cik vien gribat, rit no rita mes dodamies uz Baalu. ?ovakar pulksten astonos es jus instrueju. Vai tas ir skaidrs? Atbrivots!

3. nodala

– Pamosties! Kusties, kusties, kusties! Piecas minutes, lai sakoptos. Tad izkartojieties rinda pie brunotavas pec brunam un ierociem. Pasteidzieties, iesaceji.

Kareivis Bapoto, kuru leitnants Hils bija norikojis mus pieskatit, staigaja pa gulamtelpu, rokas salicis pari krutim. Vin? bija vel veseligaks par Luisu, un es pats nekad nebiju sudzejies par savu augumu, tacu tagad pret vinu jutos ka berns. Bapoto bija terpies kaujas brunas, ar moritu, kas vinam karajas par labo plecu. Izskatijas, it ka kaut kas butu noticis uz Baala. Vakardienas instruktaza musu jaunais cetes komandieris teica, ka blepi tur cetrsimt ceturta iecirkna aiznemtaja posteni pastaviga spriedze, tacu pla?a meroga uzbrukumus neveic. Galu gala esot biju?i daudz interesantaki merki. Uz planetas bija vairakas pilsetas, kuras bija nostiprinaju?ies lieli Federacijas speki, un tie?i tas tika pastavigi uzbruktas. Bez kolonistu pulka tur atradas ari nezinams strategisks objekts. Izskatijas, ka taja atradas svarigi zinatnieki vai pat psi vienibu macibu centrs, tacu mums nebija jazina, kas tas ir. Es pat nepamaniju, ka man bija laiks nomazgaties, apgerbties un panemt personigo ieroci. Parbaudijis visas siksnas un aizdares, es pagriezos mugura, lai ierindnieks Prohorovs varetu parbaudit, ka viss turas mugura. Desmit sekundes velak es jau piesitinaju Prohorovam pie kiveres, lai mugursoma pareizi piegul. Stavot rinda ka viens no pirmajiem, es atlavos nedaudz padomat.

Kopuma Cetrsimt ceturtais, tapat ka daudzi citi pulki, tika iesedinats arodbralu kontroles zonas aizmugure, lai noverstu to uzmanibu no uzbrukumiem lielakajam pilsetam un nodarbotos ar ligzdu iznicina?anu. Plans bija tikai daleji veiksmigs. Kaitekli novirzija lielus spekus un patruleja apkart postamentiem, iznicinot ikvienu, kas uzspraucas aiz sienam. Un, lai gan Baala kampanas sakuma karaspeku vareja dro?i transportet pa debesim, jau mene?iem ilgi tas bija iespejams tikai ar iznicinataju eskortu. Velni?kigie gaisa kukaini jeb, ka karaviri tos deveja, "zirnekli" notrieca visu, kas lidoja arpus pretgaisa aizsardzibas sistemas. Virs pulka izkrau?anas zona bija skaidra, jo musu nakamie biedri uzreiz bija parupeju?ies par aizsardzibu pret draudiem no debesim. Butu nepatikami mirt MDC nolai?anas laika, uz zemes es vismaz varu sevi pasargat.

– Klausieties, viri. Postenis Nr. 12, kur tagad atrodas Cetrsimt ceturta pulka atliekas, ir masveida uzbrukts, tapat ka daudzi citi musu nocietinajumi uz planetas. Acimredzot kukainiem apnika paciest musu klatbutni sava aizmugure, un vini bija sakraju?i pietiekami daudz speku, lai uzbruktu visiem posteniem vienlaicigi. Mes kopa ar diviem citiem bataljoniem izkapjam no kuga un dodamies uzreiz kauja. Musu transportlidzeklis tagad iesledz papildspiedienu, tapec pec pusstundas mes jau rinkosim ap planetu. Uzmanigi klausieties, turiet acis vala, nekustieties bez paveles. Jus esat tam apmaciti, rikojieties pareizi, un jus paliksiet dzivi.

Pulkvezleitnants Hils pielika labo roku pie deguna.

– Nebistieties, mes jums pateiksim, ko darit. Veiksmi, karaviri. Pa kreisi!

Es turpinaju sekot komandam, neklausoties tajas. Rokas cimda saka svist, es jutu, ka paatrinas mana elpo?ana. ?i ir musu pirma cina. Kadreiz biju stingri parliecinats, ka izdzivoju taja, tapat ka daudzi citi. Galu gala mums ir kosmosa kugi un automatiskie ieroci, bet kukaini cinas roku roka… nu, lielakoties. Tagad, pec visiem serzanta Praceka stastiem, pec sarunas ar desanta komandieri un, pats galvenais, pec vakardienas sarunas ar izdzivoju?ajiem no Tre?a cetrinieka, es saku nervozet. Arahnidi nenem gusteknus, viniem nav ne zelastibas, ne lidzjutibas. Viniem nerup vinu pa?u dziviba, viniem nav bailu. Ideali karaviri, ar kuriem mums ?odien pirmo reizi bus jasastopas.

Kuga angara preti trim kugiem staveja divas rotas. Musu vieniba staveja blakus tiem. Musu priek?a atveras rampa un, paradot savu vederu, sastinga "vikings". Man nebija pat laika apskatities, pirms mus iedzina kuga iek?puse un paveleja ienemt vietas. Es paskatijos uz savu biedru sejam. Daudzi no viniem triceja, dazi ludzas, dazi pat guleja. Veletos, lai ari man butu tadi nervi.

– Tomass, Tomass!

Prohorovs paklauveja man pa plecu, cen?oties kliegt cukstus, kamer virsnieki sarunajas, stavot uz skrejcela.

– Ak, ja, Sergej, kas notiek?

– Tu izskaties ka suds, vecais puisis, kapec tu ari neizgazies? Paskaties uz Karimu!

Sergejs noradija ar pirkstu uz musu cetes jaunako. Karimam bija apriteju?i astonpadsmit, vin? atradas komisariata, kur bija pavadijis dazas dienas gaidi?anas nakti. Labs puisis, kur? armija nepieteicas no labas dzives.

– Atstaj puisi miera, labak pa?am visu izsplaut, neka lai blezi izlaiz caur vederu! Hahaha!

Kareivis Nimics, vel viena auklite, tam vismaz vajadzetu uzlabot musu izdzivo?anas izredzes. Ja Bapoto bija milzigs, ar rokam ka maniem aug?stilbiem, tad Nimics bija mazs un tievs. Ar baltu matu pu?ki un garu akveidigu degunu. Ka mums vakar paskaidroja, vin? kapj vismazakajas zirneklu nojumes. Ari vesels ducis kareivju, kas vinam tika nodoti vadiba, bija no mazakajiem cinitajiem. Izradijas, ka faetoniem, mazam darba vabolem, kas izskatas pec zemes kukainiem apmeram desmitgadiga berna lieluma, patik rakt nelielas ejas ap ligzdo?anas vietu, lai atri parvietotos pa to. Turklat gandriz visi vinu tuneli agri vai velu noved pie kapura. Kamer pareja cete piesaista uzmanibu lielakos tunelos un zales, Nimics ar nelielu kodi uzkapj tie?i vinu majvieta. Mazie grauzeji nav bistami, ar viniem var tikt gala pat ar nazi.

– Klusums! Pec divam minutem gatavi, es parbaudi?u dro?ibas jostas, ja kada no tam bus valiga, es jus ielaidi?u alas pirmos.

Serzants Bobs Braums, vel viens pedagogs. Kupls virietis ap trisdesmit gadiem ar sarkanam usam. Vin? vadija uzbrukumu zirneklu pilsetam uz galvas. Kopa ar Bapoto vini bija izraudziju?ies divus ducus veseligako, tos, kas dosies uz priek?u un pievilks radibas pie sevis, kamer Nimics un vina jaunie viri klusi slides uz priek?u un grauzis ligzdu. Vini lika mums visiem nomainit zem stobra eso?os granatmetejus pret ?autenem un iedeva katram papildu lukturiti, kas bija piestiprinats pie krutim, pretstata galvenajam uz kiverem.

Pedejas divas vienibas parnema leitnants Hils un ierindnieks Kaparzo. Leitnanta desmitnieks nodarbojas ar koordinaciju. Radio, minas, papildu lukturi?i un lukturi?i, kartes un medikis bija sapulcinati vienuviet. Uz vietas tika organizets neliels operativais ?tabs.

Kareivis Kaparzo vairak atgadinaja kosmodroma noziedznieku neka karaviru. Izturigs un taisnsturaina auguma. Es viegli vareju iedomaties, ka vin? piedzen paradus no bezvalstniekiem. Klusu, aukstasinigu skatienu. Tacu vin? pildija, iespejams, vissvarigako lomu ?aja vieniba. Vina viri apsargaja ieeju ala, no aizmugures apsargajot musu brigadi. Viniem visiem bija zemstobra granatmeteji, un tie?i vina desmitnieka tika notriekti abi musu snaiperi ar divsimt otrajam ?autenem. Parasti lomas vieniba vareja mainities atkariba no zirneklu pilsetas lieluma un musu skaita, bet ideala gadijuma viss bija sadalits jau iepriek?. Neliels ricibas ?ablons, kas butu istenojams, ja gutu boja visu cetes komandejo?o personalu. Ne visi no musu jaunajiem komandieriem iepriek? bija biju?i savos amatos. Bapoto bija karojis tikai menesi, bet salidzinajuma ar mums vin? jau bija veterans.

– Visi rokas, es sledzu rampu.

Pa vikinga skalruni atskaneja pilota balss. Es veroju, ka neliela gaismas josla klust arvien mazaka un mazaka, atdalot mus no lielaka un aizsargataka kuga. Es saku tricet. Nav vairs nekadu izredzu atgriezties atpakal. Nav pat iespejas aizbegt vai viltot slimibu. No planetas dzivs var izklut tikai uzvaras gadijuma vai pec tam, kad iznicinati devindesmit procenti vienibas. Kratot galvu, es centos domat par labam lietam. Par jaunu dzivi liela un gai?a maja. Kur es varetu est istu partiku. Varbut mans sapnis nav visglobalakais un pareizakais, bet tas ir mans! Domas par gai?o un, cerams, drizuma gaidamo nakotni palidzeja man uzmundrinaties. Man ir merkis, man ir sapnis, un pats galvenais – man ir vesa galva. Serzants Praceks vienmer ir teicis, ka, kamer kontrole savas emocijas, tu dzivosi ilgak. No domam mani izrava jauns notikums. Gaisma nodalijuma apsika un no baltas parvertas spilgti sarkana krasa. Karaviru sejas ieguva baisu izteiksmi. Bija ta, it ka viss butu asinis appludis.

"Vikings" saka paleninaties tikai virspuse. Tas bija neticami, es pat nezinu, ka tas bija. Mes vairakas reizes esam treneju?ies kaujas nose?anos, bet katru reizi pieredze ir neaizmirstama.

Visa MDC iek?iene atskaneja kliedzieni un lug?anas. Daudzi blavas uz savam brunam. Ta nav pirma reize, kad es to redzu. Vienmer kadam sabojajas veders. Es pats vairakas reizes sabojaju savu ekipejumu macibu nometnes laika.

No zem manam kajam atskaneja "Vikinga" ?asijas trieciena troksnis pret skrejcelu. Pirmais no savas sedvietas izleca leitnants Hils, vinam sekoja serzants Braums un parejie veterani. Savukart mes ar pulem pacelam margas un izvilkam ierocus no stiprinajuma pie labas kajas.

– Nac, Toms, nepalenini tempu.

Kad es saku krist uz saniem, ierindnieks Prohorovs panema mani zem rokas. Man bija laiks tikai paklanities vinam paldies, jo mes visi steidzamies uz izeju.

Svaigs auksts gaiss trapija man seja. Vieteja saule saka lenam kapt debesis, izgaismojot musu posteni "12". Es satriecos. Labi, ka serzants Braums mums visiem bija izsniedzis ziemas apgerbu. Nakti uz Baalu bija vess, apmeram pieci vai se?i gradi pec Celsija, bet diena temperatura sasniedza trisdesmit.

Svaigo veju nomainija pretiga smaka. Asins, meslu un dumu smaka. Man uzreiz ausis atskaneja necilvecigs kukainu kliedziens. ?kita, ka pretigais cikste?ana ir burtiski visur. Nepartraukta artilerijas ladinu ap?aude un dungo?ana. Kliedzo?ie paveli un ?ausmino?ie naves agonijas kliedzieni, ko bija sasniegu?i arahnidi.

Izskrienot uz trapa, es ieraudziju augstu debesis lidojo?us zilus kluci?us. Neticams skats. Milzigas plazmas lodes griezas cauri telpai, cen?oties panakt kugi, kas mus bija atvedis uz Baalu. Nedaudz pagriezot galvu, es ieraudziju melnu dumu liniju, kas stiepas taisni pret zemi un beidzas kaut kur talu aiz musu bazes. Acimredzot tas bija viens no vikingiem, kas mus ?eit bija atvedis. Uz pacel?anas laukuma atradas tikai divi desanta kugi. Luk, pirmie upuri. Gandriz 50 cilveku sadega plazmas spradziena. Nepietiek pat, lai apglabatu.

Taja laika leitnants ar kadu sazinajas pa radio: ar piecpadsmit kilogramu smagu banduru, ko nesa ierindnieks Domingess. Caur ?avienu kanonadi es neko nevareju saprast no Hilla runas. Izskatijas, ka pulks bija nolemis izmest visus sava riciba eso?os ?avinus. Veletos saprast, kas tur aug?a notiek. Bet viss, ko mes varejam redzet, bija pamazam gai?akas debesis. Izsedina?anas laukumi atradas zemes ieplaka. Ideala gadijuma aug?dala butu janosedz ar brunu plaksnem, lai transportkugi neiznicinatu nejau?i nomesta plazmas lode, bet tagad vikingi tiktu sutiti atpakal orbita. Vini ir pie?kirti ?im kugim. Viniem ?eit nav nekada dari?ana.

– Klausieties mana pavele! Bapoto uz ziemeliem kopa ar mani, mes dodamies uz tran?ejam, lai sniegtu atbalstu pirmajam bataljonam. Tran?ejas var atrasties kukaini, tapec turiet acis vala. Braum! Tu nem Kaparzo un Nimicu un dodies uz austrumiem. Tur ir otra pulkveza atliekas, kas aizsarga sienu, vai tas, kas no tas palicis. Nodro?ini savu poziciju un turies no malas. Izpildit!

No visam pusem atskaneja vienadas paveles. Vini izkartoja mus kolonnas un veda tehniskajiem koridoriem uz fronti. Kada bridi koridors strauji pagriezas uz aug?u, un mes atradamies virspuse. Visur bija redzami "zirneklu" un karaviru liki. Asins straumes stiepas gar zemi nelielas ekas, acimredzot lazaretes, virziena.

Musu priek?a bija cetrus metrus augsta siena – standarta lauka nocietinajums. Apkart nelielas nometnes perimetram staveja vairaki torni, uz kuriem bija uzstaditi MK1 lozmeteji, kas ?ava arpus tas. Uz sienas bija tikai pieci karaviri, kas ari ?ava. Sienas priek?a bija vel viens nolai?anas tehniskais tunelis, kas savienojas ar tran?eju sistemu arpus iecirkna. Apkart guleja karaviri, no daziem bija paliku?i tikai kermenu gabali. Tikai dazi no viniem bija dzivi, un vini mums nepieversa nekadu uzmanibu. Es satiku savu skatienu ar vienu no ievainotajiem; ja vin? nebutu kustejies, es butu domajis, ka vin? ir miris, tik tuk?as bija vina acis. Paraustijis plecus, es koncentrejos uz savu uzdevumu. Mes bijam noskreju?i tikai pardesmit metrus, kad pazemes gaitenu krustpunkta mus sagaidija virsnieks ar majora dienesta pakapi.

– Hils, prieks beidzot tevi redzet.

– Majors Havoks, kungs! Tre?ais vieniba ir ieradusies.

– Atputies. Pietiek, Adams, ne tagad. Nosutiet vienu brigadi pa kreisi, un mes ar tevi – uz centru. ?kiet, ka labaja puse mums klajas diezgan labi.

– Vini ir jauniesauktie, sir, varbut mums vajadzetu…

– Man nav laika vinus pieskatit, dari to.

– Ja, kungs! Vai jus dzirdejat ?o paveli?! Bapoto, tu ej pa kreisi, lieki neriske.

– Saprotu, kungs. Vieniba, izkusteties!

4. nodala

Dodoties cauri tehniskajiem gaiteniem, mes sakam redzet arvien vairak ievainotu karaviru. Dazi no viniem sedeja uz gridas, rokas uz celiem. Vini ?upojas uz priek?u un atpakal, murminadami. Mes skrejam atra tempa, un es nespeju saprast ?o nabaga cilveku runu. Gar koridoru, lidzas mums, atradas mediciniskas vienibas karaviri un atbalsta rotas karaviri. Pedejie vaca no miru?ajiem un ievainotajiem visu, ko vel vareja izmantot. Rezerves municijas krajumi, granatas, ieroci. Viens no viniem uz pleca nesa apmeram duci Morita automatu.

Koridors cilpu ?kersoja un sadalijas, bet ierindnieks Bapoto parliecino?i veda mus uz galamerki. Mes vieni ?eit butu pazudu?i. Visi ?ie tehniskie tuneli bija vienadi. Mirgojo?as gaismas vel vairak sarezgija oriente?anos. Es meginaju izlasit uz sturiem izvietotas norades, tacu daudzas no tam bija rakstitas ar roku, tapec atteicos no ?i veltiga meginajuma un centos koncentreties uz skrie?anu.

– Vieniba, stavet! Ieroci gatavi.

Bapoto apstajas pie vel vienam durvim. Tas at?kiras ar zalam arahtas asinim. Izskatijas, ka aiz tam saksies musu pirma cina. Mana sirds dauzijas ka traka. "Morita" jutas ta, it ka butu par desmit kilogramiem smagaka. Pagriezot galvu pa labi, es ieskatijos Prohorovam acis. Vina zilites bija papla?inaju?as ka narkomanam. Es nedomaju, ka man butu labak.

– Gatavojies! Mes dodamies divata. Pirmie divi skatas uz priek?u, parejie – uz aug?u un uz saniem. Neaiztiepieties, ?aujiet taisni. Mazak domat, vairak darit. Iesim!

Bapoto strauji atver durvis, un divi pui?i izskrien virspuse.

– Aaah!

Ta, ka vienam no viniem uzreiz cetras vietas iekoda milziga kukaina nagi. Milzigais zirneklis ar savu upuri aizskreja dazus metrus no ieejas. Zirneklis pacela virsu karavira kermeni un ar vienu vienkar?u kustibu saplesa to vairakos gabalos. Visi pui?i, tapat ka es, staveja tik stivi, cik vien speja, un skatijas uz vaboli, kas bija pagriezies pret mums. Arahnida karotajs – ienaidnieka galvena vieniba – slejas labu tris metru augstuma, turklat uz saliektam kajam. Tas parvietojas uz cetram kajam, vel divas bija izvirzitas sanos un. Ta milzigie vertikalie zokli atveras, un tas izlaida pretigu pikstienu, metoties pret mums.

– ?ausmiga uguns. Ko tu, piedauzies, te stav! Uguns!

Bapotam to nebija jasaka divreiz. Disciplina ir tas, ko Federacijas armija prot iedvest. Komandas sinhronas kustibas pacela ?autenes, nedodot bugam nekadu iespeju. Es, ?kiet, turpinaju spiest spruda spruda poguni ka visi parejie, pat tad, kad magazina bija pilnigi tuk?a.

– Parlade, ejam! Pasteidzieties, vai jus domajat, ka vin? ?eit bija vienigais?!

Bapoto, radidams mums piemeru, pats parladeja savu ieroci. Lielais puisis saka izvilkt nodalijumu ara, turedams aiz kakla.

– Atri, musu pui?iem vajadziga palidziba, ejiet aug?a!

Musu parrauga sitieni palidzeja, tiklidz bijam uzkapu?i virspuse, nebija laika domat. Visur guleja cilveku un vabolu kermeni. Zem kajam cinksteja caulas. Mes izskrejam uz nelielu laukumu, no kura veda vairakas ejas. Kaut kur netalu ?audija MK1. Kreisaja un labaja puse no koridora, pa kuru bijam naku?i, bija pacelumi lidz pat lozmeteju pistoles. Izskatijas, ka to aprekini vel bija dzivi. Tomer priek?a bija divi tran?ejas. Viri tur varetu doties ne vairak ka pa trijiem. Tran?eju dzilums ?eit, pie ieejas tehniskaja koridora, bija aptuveni tris metri. Sienas un grida bija veidotas no betona blokiem, lai tie noladetie kukaini neizraktu bedres musu aizmugure. Talak tran?ejas bija mazakas, varbut pusotra metra dziluma. Tas mus neglabtu no kukainiem, bet mes varetu paslepties no triecienvilniem, ja arankeni saktu ap?audit musu pozicijas ar plazmu. Bapoto netereja laiku velti un jau bija aizsutijis dazus virus parbaudit lozmeteju nodalijumus virs tam. Parejie izkartojas pusloka ar izvilktiem ierociem.

Nepagaja ilgs laiks, kamer ieradas bugas. To nebija daudz, apmeram pieci. Butnes parvietojas tik atri, ka nevareja at?kirt, kur ir viens kukainis, bet kur vairaki skraida pec kartas. Mes turpinajam ?aut un turejamies savas pozicijas. Mes bijam apmaciti to darit – vieglak ir sagaidit kukainus aizsardziba un tad virzities uz priek?u. Mes sakam darit visu strikti pec gramatas. Mes no?avam visus, kas atradas musu darbibas zona, spera tris solus uz priek?u. Tas ir, lidz apstajamies pardesmit metrus pirms ieejas tran?ejas.

Kurjeri atgriezas un atnesa sliktas zinas. Kajnieku lozmetejiem beidzas municija, un lai apgades rota spetu viniem piegadat municiju, tas nozime, ka vienam no mums japaliek ?eit un jaapsarga ieeja.

– Suce! Labi, jus cetri, ne, apstajieties! Jus tris palieciet ?eit, divi no jums paliek tran?eja aiz mums, pedejais vero debesis. Nesapinieties kopa, citadi jus visi uzreiz nomirsit. Vai tas ir skaidrs?

– Ja, kungs!

Es nezinu, kas ir sliktak. Palik?ana ?eit tikai trijata vai do?anas ara ar visiem septiniem no mums, lai statos preti kukainiem. Bapoto sadalija mus divas vienibas. Otras vienibas komandieris ir Prohorovs. Vin? un divi citi devas pa labi. Mes cetri sapulcejamies pa kreisi. Es piegaju pie musu pagaidu komandiera.

– Sergej, ko mes daram?

– Es nezinu, ko, pie velna, mes daram. Vetra. Labi, viri, iesim pa divi. Es un Toms ejam pirmie, jus, pui?i, metru aiz muguras un verojiet debesis un sanus. Labi. Izejam.

Es negribeju iet pirmais. Velns tevi, Sergej. Ar moritu uz pleca es virzijos uz priek?u.

Otra komanda bija pazudusi no redzesloka. Vini dro?i vien bija iekritu?i tran?eja. ?adu tran?eju bistamiba bija tada, ka tas bija lidzigas tai, no kuras mes nacam. No talienes mes to nevarejam saskatit, bet piecdesmit metru attaluma vareja but pagrieziens un ieplaka, kur atradas pagaidu lazarete, komandpunkts vai arsenals. ?eit ir vajadzigs vesels cuts, tas ir, piecas reizes vairak karaviru. Ta, ka dazi iet gar tran?ejam, lielaka dala blakus uz zemes. Bet mes darisim, ko spesim.

– Draudi no debesim!