Edgars Auziņš "Zvaigžņu kuģu desants: pilsonis"

Es nokritu uz muguras, vel pirms teikums bija beidzies. Serzants Praceks mums burtiski bija ievingrinajis refleksus ?adiem signaliem. Dazas sekundes velak virs mums parlidoja milzigs zal? radijums. Tikai paris metru mus ?kira no zirnekla. Ar nesaprotamu skanu vabole pazuda no redzesloka. Bet musu priek?a paradijas jauni. Gar tran?eju uz mums tuvojas tris zirneklveidigie karaviri. Divi no tiem skraidija pa zemi, bet pedejais, tas, kas atradas centra, bija ar visam kepam uzrapies uz tran?ejas malam un bija nolaidis vederu un zokli uz leju. Vini nav tik stulbi. Vin? ir izdomajis, ka mus izvilkt ara.

– Kads viltigs radijums!

Prohorovs man piekrita. Uzlekusi uz celgala, es atklaju uguni. Vabole, kas ar seju meginaja sasniegt tran?ejas dibenu, nokrita, aiz?kersojot mums celu. Acimredzot lode trapija nervu sistema. Prohorovs un vina zeni nogalinaja vel divus. Mes visi skatijamies viens uz otru apstulbu?am acim. Parak daudz notikumu viena stunda.

Mes turpinajam virzities gar tran?ejam vel gandriz pusstundu. Ik pa bridim kaut kur pa labi aiz mums bija dzirdama ?avienu ?aviena. Acimredzot mes bijam krietni priek?a Bapoto un parejiem. Mes vairs neredzejam nekadus kukainus, un liku bija arvien mazak un mazak. Tikai uz gridas bija savadi netirumi, kas sajauku?ies ar zemi.

– Turpat priek?a ir kads zars, tur noteikti ir kads padzilinajums. Ko mes darisim?

– Ejam uz priek?u, kads mulkigs jautajums, tikai jus divi ejiet blakus tran?ejai.

– Ko darit ar zirnekliem?

– Velns, es par viniem visu aizmirsu. Tad mes ejam pa to pa?u celu. Un likuma es iesim pirmais, bet Toms parbaudis caurumu.

– Tas ir labs.

Izskatas, ka Prohorovs megina mani nogalinat. Ja ta ir tikpat dzila un pla?a ka ieeja tehniskajos gaitenos, es esmu miris. Desmit vaboles varetu ietilpt ?ada spilventina. Manas sliktas domas netrauceja virzities uz priek?u. Soli pa solim tuvojos pagriezienam uz nezinamo.

Sergejs un es apstajamies vienlaikus. Vin? paklanijas pie ieejas un devas likuma virziena. Vin? piespieda muguru pie tran?ejas sienas un ievirzija automatiskas ?autenes korpusu nezinamaja eja. Kada bridi Sergeja acis papla?inajas, un vina ?autenes purns saka kusteties. Sagaidijis, kamer Prohorovs sastingst tie?i ieejas priek?a, es uzmanigi ieskatijos eja. Mana biedra reakcija uzreiz kluva skaidra. Samera pla?aja un dzila padzilinajuma guleja milziga vaboles kermenis. Tas vien aiznema visu pieejamo telpu. Izkrau?anas kuga lieluma, mateti melna krasa, apak?a atradas "tankkugis". Es turpinaju bailigi raudzities milza mugura. Atceroties visu, ko par to stastija macibas.

Ja jums nav smago ierocu, jums nav gandriz nekadu izredzu to nogalinat. Varetu meginat detonet ar granatu pie purna vai meginat izveidot caurumu un iemest tur spragstvielu ladinu, tacu viena vieta butu jaieliek gandriz tris magazinas un pec tam trapit ar granatu vai spridzekli. Ne tikai tas, brunuterps vareja iz?aut liesmu struklu divdesmit metru attaluma. Ta bija karstaka neka kosmosa kuga turbinas. Ta pat neatstatu pelnus uz brunam. Federacija bija sakusi razot karstumizturigus nocietinajumus, tacu nebija pietiekami daudz materialu, lai ar kaut ko tadu apgadatu visus karavirus.

Tas bija ka klik?kis galva. Es apsedos uz vienas kajas un ar brivo roku uzsucu nedaudz netirumu. Lidz ?im nebiju uz to skatijies, bet tagad sapratu, ka tie ir pelni. Visur bija jutama deg?anas smaka, daudzviet posteni dega. Tapec mes neko nejutam.

Man galva it ka puta vej?. Es saku berzet pelnus starp pirkstiem. Apzina, ka no karaviriem vairs nav palicis ne minas, bija nomaco?a. Cik daudz viru tur bija? Spriezot pec pelnu daudzuma, vismaz piecdesmit. Acimredzot vini bija cela uz savam pozicijam, kad cisterna izlauzas cauri betona gridai un viena sekunde vinus visus sadedzinaja. Aiz muguras dzirdeju, ka viens no kaujiniekiem vemj. ?kita, ka es nebiju vienigais, kur? saprata, kas ?eit bija noticis. Manu melanholiju partrauca Prohorovs.

– Mes nevaram vienkar?i paiet garam. Ja vin? ir dzivs, mums jamegina nogalinat ?o radijumu.

Es gribeju vinu aizsutit prom. Mums bija tikai kajnieku ieroci un paris granatas katram. Nekas tads, ko parasti neizmantotu, lai nogalinatu ?adu briesmoni. Mes esam tikai cetri, tie?i no treninnometnes. Bet logika man teica, ka vinam bija taisniba. Mes nevaram pat apsvert iespeju atstat to ?eit dzivu. ?ads kukainis varetu viegli parlauzt nometnes sienas, sagraujot pulka aizsardzibu. Tagad vin? praktiski atradas zeme, un bija iespeja uzlekt uz vinu no aug?as vai izklut no tran?ejam un mest granatu tie?i vinam uz galvas. Galvenais ir uzreiz mainit spradziena taimeri. Vismaz ir plans

– Labi, tu ar mani?

– Protams, Toms! Jus, pui?i, piesedziet mus. Es nem?u virsu, bet tu megini pieklut vinam tuvak.

Es piekrito?i pakratiju galvu un atkal ieskatijos aiz stura. Cisterna guleja nekustigi. Nolaizot "moritu" lidz kru?u limenim, es saku uzmanigi virzities uz priek?u. Nolaizoties padzilinajuma, es nostajos tuvu tankkugim. ?eit bija loti maz vietas. Milziga vabole ar savu kermeni aizpildija visu telpu. Man nacas panemt savu ?auteni aiz piedurknes un staigat sanus. Es jutu, ka man pa seju list sviedri. Man strauji niezeja mugura. Mani nervi bija izstiepti lidz galam.....

– Atputies, Toms, vin? ir miris.

– Velni?kiga elle, mana sirds gandriz apstajas!

Es pacelu acis un ieraudziju Sergeja seju. Vin? ar puslidz nepratigu smaidu raudzijas uz bedri virs manis.

– Kads vinam bija noravis galvu, izskatijas, ka tas bija rakete. Bet galvenais, ka vin? aizsedza pa?a izrakto bedri. Tapec kukaini ?eit nebus."

– Labi. Es dodos atpakal.

– Es to sapratu.

Tas bija ka svars, kas nokrita no maniem pleciem. Man bija kaujas noskanojums, bet apzina, ka man nebus jacinas ar brunotu liesmu meteju majas lieluma, mani nomierinaja.

Sapulcinajis musu nelielo grupu, Sergejs mus veda talak gar tran?ejam. Pec dazam minutem mes nonacam pie pirmas aizsardzibas linijas. Dazas pistoles vel joprojam ?audija vientulus ladinus. Izskatijas, ka galvenais radijumu vilnis bija atvairits, un tagad apkart klida atpaliku?ie.

Mes iekartojamies tran?ejas. Apkart bija tikai dazi cilveku liki, bet skats uz nocietinajumiem bija patiesi biedejo?s. Viss lauks bija izkaisits ar arahnidu kermeniem. Visdazadako izmeru un krasu. Taluma vareja redzet milzigus vairaku tankkugu likus. Visticamak, artilerija bija darijusi, ko vareja. Lieli, divainas formas kukaini dumoja zili. Un uz kalna simts metru attaluma no frontes linijas guleja liela skorpiona likis. Mazo kareivju vabolu skaits bija neaprekinams. Tie guleja vairakos slanos, tupedami zeme. Lai to visu notiritu, butu nepiecie?ama vairak neka diena. No vietejas ainavas apskates mus iztrauceja valejo durvju cikste?ana, kas atskaneja atvertajas pilara kastes durvis.

– Kapec jus tur stavat, jus, jaunpienaceji, ejiet ?urp!

Liels kajnieks ar kaprala dienesta pakapi uztaisija draudigu seju un saka vicinat rokas. Mes bijam noskreju?i dazus metrus, kad no beigto vabolu lauka puses atskaneja kliedziens.

– Pasteidzieties, vini tuvojas.

Es uzmetu ?auteni uz pleca un sprintu skreju preti regainajam kapralim. Parlekdams peseju un vabolu likus, es pirmais ieskreju iek?a. Tur sedeja cetri karaviri, kas ladeja magazinus un tirija ierocus. Caur nelielu horizontalu spraugu es ieraudziju kaprala dusmu iemeslu. No tran?ejas mes to nebutu redzeju?i, bet no lozmeteju pozicijas mums bija skats uz visu ieleju. Pari laukam cauri likiem pluda ists dzivs vilnis.

5. nodala

– Gatavojieties! Ietaupiet municiju, neterejiet to. Tiklidz kukaini pietuvojas, visi dodieties prom no lukas! Vai tas ir skaidrs?

– Ja, kungs!

Mana balss, tapat ka visiem jauniesaucamajiem, ir kluvusi gail-da-da-da-da. Apmacibas mums stastija, ka kukainu ir daudz, ka vini vienmer ir skaitliski paraki par mums. Bet devini pret daziem simtiem, tas ir neprats. ?kita, ka visi manas vienibas biedri jutas lidzigi. Vinu sejas, dro?i vien tapat ka man, bija redzams pilnigs ?ausmu pardzivojums. Kamer mes meginajam parvaret savas bailes, nezinama kaprala viri citigi ienema pozicijas. Viens no viniem nostajas aiz MK1 lozmeteja un atklaja uguni. Lielais, divstobra ierocis apslapeja blezu pikstienus un deva viniem parliecibu.

Конец ознакомительного фрагмента.

Текст предоставлен ООО «Литрес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/chitat-onlayn/?art=70506448&lfrom=174836202&ffile=1) на Литрес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.