Jolanta Auziņa "Tu esi mana vājība"

Dejotaji sak kliegt, sakuma klusi un piesardzigi, bet Eriks paaugstina balsi.

– Skalak!!! – vina balss atskan pa skatuvi, atbalsojoties no griestiem un sienam.

Aplausi uznem apgriezienus.

– Skalak! Priecajieties! Priecajieties par saviem panakumiem! – Vina seja iemirdzas smaids, un acis deg kardino?a uguni.

Skatuve piepildas ar kliedzieniem un kliedzieniem, gluzi ka ?kads divains, izkroplots sapnis. Bet es nevaru pamosties, vai varbut es negribu pamosties.

Es pamanu, ka Stella metas piegul Erikam, bet vin? atkapjas.

– Tatad. Jus esat pienemts, bet jums bus divu nedelu parbaudes laiks. ?aja laika jus iepazisieties ar meginajumu un darba procesu," vina oficialais tonis tik krasi kontrasteja ar apkartejo vidi, ka bija mazliet divaini runat par biznesu kailu, sviedrainu kermenu ielenkuma. – Lemums par tavu turpmako darbu ir tikai mans. Paradi, un tevi pamanis. Ja negrasies spidet, tad turies nost no debesim. Pa celam ara ir sekretare. Vina jums iedos dokumentu paketi, kas japaraksta. Visa informacija jums bus pieejama darba terzetava, visus noradijumus sanemsiet no sekretares. Uz tik?anos, makslinieki, – vin? pabeidz savu runu un pazud tikpat pek?ni, ka paradijas.

Atbaiditie dejotaji klist pa skatuvi, meklejot savas drebes. Tad vini nokrit no skatuves, un pec eiforijas mirkla stivums atgriezas. Es saprotu, ka dazi kandidati ?eit vairs nekad neatgriezisies.

"Un ka bus ar mani? Vai es atgriezi?os?" – Mani parnem drebuli – vai nu no aukstuma, vai stresa. Neaizmirstot par sevi, es gerbjos un aizeju no skatuves.

Es parakstiju dokumentus, nemanot, un izgaju ara. Man spazmeja baribas vads, kungis savilkas, un skabe iepluda kakla. Es tikai paspeju pieskriet pie tuvakajiem buksusu krumiem, pirms kunga saturs nonaca uz zalas zales.

"Jezu… Ko es daru?"

Es noslauciju seju ar roku. Salidzinot ar to, ko tikko piedzivoju, fiktiva lauliba ne?kita nemaz tik slikta ideja.

Tuvakaja ielas partikas aptiecina nopirku pudeli mineraludens; tas bija mazliet labak, bet zobi joprojam bija skabi. Es apsedos uz sarkana plastmasas kresla, kas izskatijas daudz izmantots, izvilku mobilo talruni un uzzinaju Henrija numuru.

– Es klausos," virietis man klusi atbildeja.

– Labdien, Henrijs, tas ir… Irina… Nezinu, vai jus mani atceraties," es jutu, ka mana balss tric un aizluzt ka skolniecei. Es ienistu sevi ?ajos vajuma brizos.

– Sveiki, es jau biju sakusi domat, ka jus neaizvani, – iespejams, man tas tikai ?kiet, bet cilveks otra linijas gala, ?kiet, smaida.

– Es gribeju savu jautajumu risinat citadi. Zini, es negribu tevi apgrutinat, – es jutu, ka man sak degt vaigi, un es dro?i vien jau sarteju ka vezis. – Bet tas neizdevas, – mana balss atkal triceja, un acis mirdzeja asaras.

– Nezinu, ka ir tava valsti, bet ?eit laulibas nav tik vienkar?s notikums, – Henrija balss skaneja mierigi un parliecino?i, un man kluva nedaudz vieglak.

– Varbut ?Lasvegasa?

– Diemzel… Viss, kas notiek Vegasa, paliek Vegasa. ?is laulibas ir speka neeso?as.

Es smagi nopu?os, domaju, ka Henrijs to dzird.

– Es apspriedi?os ar savu juristu, domaju, ka mes atrisinasim ?o jautajumu," vin? neparprotami cen?as mani nomierinat.

– Vai jums ir advokats?

– Nedomajiet, ka es esmu ?kads biznesmenis. Vienkar?i ir kads, ar ko es laiku pa laikam konsultejos," Henrijs ?kita uzjautrinats par manu parsteigumu.

– Atvainojos, man ir tik neerti. Es domaju, ka mes vienkar?i aiziesim uz domi vai mera biroju, parakstisimies un busim ar to gala. Ta ir slikta ideja, atvainojiet, varbut mums nevajadzetu…

– Irina, es neuzstaju… Bet tikai klausies mani, – vina miers apvij mani ka maigs makonis, es tik loti velos uzticeties ?im cilvekam, jo man ?aja aukstaja, nezeligaja pilseta neviena nav.

Pirms vin? sak, vin? dzili ievelk elpu:

– Miopatija nerodas vienas nakts laika. Man pagaja ilgs laiks, lai saprastu, kas ar mani nav kartiba. Reiz es nokritu savai partnerei, bet vina nebija smagi ievainota. Tad es nevareju veikt pat vienkar?u atbalstu. Un pamazam saku pamanit, ka visvienkar?akas kustibas ir apgrutinatas. Lidz kadu dienu, pieceloties no gultas, es nokritu. Bet ziniet, ja man butu bijusi vismazaka iespeja, es butu vinu satveris un nekad vairs nepalaistu.

Es iesmurk?kinaju un noslauciju neveletu asaru.

– Tev ir iespeja, Irina, turies pie tas.

– Es tikai… Kapec jus to darat? Kas tev no ta iznak? – Es nevareju noticet, ka man varetu tik loti paveicies. Vin? uz dazam sekundem kluse.

– Jus zinat. Es jau sen neesmu juties ka ?alfa tevin?. Tapec ?i interese ir tiri savtiga. Es izglab?u skaisto princesi, klu?u par varoni… Un varbut vina mani iemiles.....

– Henrijs…" Es nezinu, ko atbildet uz ?adu klaju flirtu.

– Tas ir joks, tikai joks," vina balsi ir jutama neveikliba.

– Es gribu atmaksat tev par ?o… pakalpojumu," man negribas vienkar?i izmantot vina laipnibu.

– Man ?kiet, ka man ir ideja. Vai tu ?obrid esi brivs? Vai jus varat ierasties pie manis?

Neraugoties uz manu vajumu un trico?ajam rokam, es zinaju, ka man tas ir jaatrisina pec iespejas atrak. Par Erika darbu dro?i vien nevareja but ne runas, nemot vera vina parbaudes laiku, bet Henrijs ?kita, ka vin? varetu palidzet.

– Ja, es esmu brivs. Dodiet man adresi.

Henrijs dzivo Upper East ?Side, klusa, respektabla rajona netalu no Centrala parka. Sava ?Nujorka pavaditaja gada es ?eit pat nebiju bijusi. Man likas, ka apkartejie cilveki radis uz mani ar pirkstu un murminas kaut ko lidzigu: "Luk, tie drankigie imigranti…" Tacu divaina karta ta nenotika; kada simpatiska veca dama ar biglu uz pavadas man pasmaidija, atklajot zobus, kuru vertiba bija aptuveni mana gada alga.

Eriks dzivoja senatniga divstavu maja, un es uzreiz sapratu, kada veida maja, jo taja bija elektriskais lifts. Kad esi invalids, apkart eso?o kapnu skaits klust nesamerigs. Man no lidzjutibas saspieda sirdi.

"Tas ir briesmigi, dejotajam zaudet kajas ir lidzvertigi navei."

Es satriecos, iedomajoties, ka tas varetu but noticis ar mani.

"Fu, lidojiet, lidojiet, nevienam netrapiet."

Prata ienaca kads teiciens no Maskavas bernibas pagatnes.

Es izgaju uz skaistas verandas un apnemigi nospiedu zvana pogu. Ar raksturigu pikstienu durvis atveras. Iek?puse bija vess un dregns, pa krasainiem stikla logiem istaba iepluda gaisma.

"Gluzi ka kinoteatri…" – Es domaju, meginot izdomat, kurp doties talak.

Balss ?no talienes naca man paliga:

– Irina, es esmu ?eit. Atvainojos, ka neesmu ?eit, lai tevi sveiktu, ?odien esmu mazliet atpalicis.

Es aizgaju pie balss un atradu Henriju, kur? sedeja ratinkresla dzivokla aizmugure.

– Sveiki…

– Tagad mes varam paspiest roku, – vin? pasmaidija un izstiepa plaukstu, un es to sirsnigi paspiedu, un man kluva silti. Kad tu dzivo viens, tev pietrukst vienkar?as cilveciskas tuvibas.

– Vai man jums vispirms nopirkt tasi tejas?

– Paldies… Ar prieku," esmu vinam tik pateiciga, ka vin? mani neapgrutina jau ta delikata situacija.

Henrijs man pagatavo nesaldinatu zalu teju, tas ir tik jauki, kad cilvekam nav jaskaidro, kapec nelieto kofeinu un cukuru.

– Tatad, Irina, jurists palidzes mums noformet musu attiecibas, savakt nepiecie?amo dokumentu paketi un palidzes mums iziet interviju, lai parliecinatu migracijas dienestu par musu jutu patiesumu.

– Ak… Tas ir sarezgiti, – es nolaidu galvu uz galda un sajutu, ka man sap deguns, un man gribejas raudat no bezpalidzibas. – Tu esi tik laipns pret mani… Ko es varu dot tev preti? Man, protams, ir nauda, bet, ka izskatas, – es aplavu ar roku grezno majokli. – Jums nav vajadziga nauda.

Henrijs griez pirkstos auduma salveti, savijot to ka znaugtu.

– Irina…

– Ja…

– Es grasos ?kaut ko pateikt, bet, ludzu, nesteidzieties parak sasteigti…

– Labi," es piekritu, bet no piepules man svist mugura.

– Ilgu laiku man bija medmasa, polu sieviete varda Zofija. Brini?kiga sieviete, lai muzigais muzs atdusas vinas dvesele. Vina mani pameta, mus visus, pirms apmeram trim nedelam. Sirdslekme, – vin? saspieda lupas un paskatijas pa logu, cen?oties aizbiedet asaras. Es delikati atmetu skatienu. – Lai nu ka, kop? ta laika esmu briesmigi vientula. Brivpratigie un socialais dienests man loti palidz, uzkop?ana atrisina manas tiri?anas problemas, es nemirstos bada ar sutijumu palidzibu. Bet man ?ajas sienas pietrukst dziva cilveka....

– Es bu?u eskorts? Tas nav iespejams," es biju sa?utis un aiztureju elpu.

– Ko jus domajat… Zofijai bija se?desmit gadu, vina noteikti nepildija ?o lomu. Bet mes ar vinu dazkart sarunajamies stundam ilgi. Virietim vajag virieti, Irina.

Atceros savus vientulos vakarus, kad izmisuma gribeju gausties pa atverto logu.

– Es lieliski saprotu, Henrij… Vai tu gribi, lai es parvacos pie tevis?

– Ja, ja tas ir iespejams…

– Bet es baidos, ka nespe?u samaksat iri par tik greznu dzivokli.

– Ak, ne, par to nevar but ne runas. Tu busi mans viesis.

– Kads ir akis? Es nesniedzu seksualus pakalpojumus, ja kaut ko.....

– Tev tas nav jadara, tam ir apmaciti cilveki," Henrijs megina noslept smaidu, tacu vinam tas ne parak izdodas. Vin? uzvirza uzacu un pasmaida mutes kaktinu.

– Ak, Dievs…" Es ar rokam aizsedzu seju. Ka meitenei, kas uzaugusi cita realitate, man tas viss ?kiet mezonigi un divaini. – Tu esi svets virs, Henrijs.

– Es esmu tikpat talu no svetuma, cik Elons Masks no Marsa.....

– Ne, tie?am, tev nav ne jausmas, kadu kalnu tu esi nolaidis no maniem pleciem.

?– Vienam kalns ir smil?u grauds, citam – smil?u grauds. Es labprat jums palidze?u… Un jus varat palidzet man.

– Paldies…

Nakamaja nedela es svarstijos starp meginajumiem pie Erika, parcel?anos pie Henrija un dazadu iestazu apmekle?anu. Par laimi, Henrija advokats palidzeja mums visu izdarit pec iespejas atrak.

Protams, ta es savas kazas neiedomajos. Kazu priek?vakara mus vajaja pa iestadem un iztaujaja ka noziedzniekus par tadam trivialam lietam, ko isti viri un sievas viens par otru nezina.

Mana nakama vira invaliditate lava man pieteikties laulibam arpus kartas. Bet diena bija pienakusi, un uz mana pirksta, mirdzot ar spidigu virsmu, mirdzeja gredzens ar mazu briljantu. Tas bija Henrijs, kur? uzstaja, lai gredzeni butu isti, citadi imigracijas dienests netiks parliecinats par musu nodomu patiesumu. Es apsoliju vinam atmaksat, tiklidz bus Erika lugas pirmizrade un mums bus samaksats honorars.

?o paris nedelu laika mes ar Henriju bijam viens par otru uzzinaju?i tik daudz, ka bijam kluvu?i nevilus tuvi. Vinam patika mani stasti par Krieviju, Maskavu, sniegu. Es gatavoju vinam majas ceptus pelmenus un ceptas kotletes. Henrijs dalijas ar mani sava deju pieredze, deva man padomus, un, pateicoties viniem, es lieliski tiku gala ar savu parbaudes laiku. Tagad mana puse bija visi trumpji – virs un oficiali ienakumi.

?odien mes parakstijam ligumu uz vienu gadu, kas lava mums gadu neuztraukties par ienakumiem. Eriks majinaja, ka ?ovakar notiks neliela tik?anas. Pec meginajuma es ielecu du?a, pargerbos un jau grasijos doties majas, kad Stella mani aiztureja izejot.

– Ei, kur tu ej? – Vinas seja izskatijas divaina. Vinas acis sapigi mirdzeja gaitena tumsa, un sejas izteiksme bija raiba un saspringta.

– Es eju majas… Kas notiek? – Es centos atbildet pec iespejas mierigak un diskretak.

– Atkal no?kiroties no visiem parejiem, tu, jaunpienaceja? Protams, grafiene Maskava, jus esat augstak par to.

– Par ko tu runa, Stella? – Mans dabiskais temperaments strauji izpaudas, lai ari cik loti es centos but laipna.

– Braucam! Tu nedriksti atslegties no komandas. Kas jus domajat, ka esat? – vina saspieda savus planos, aukstos pirkstus man uz plaukstas. Es meginaju atrauties, bet vina jau vilka mani atpakal uz teatra eku.

– Stella, mans virs mani gaida. Man jaiet.

– Protams! Tagad vinai ir gan virs, gan milakais," vina nikni sukstijas, sakost zobus.

– Par ko jus runajat?

Vina satver mani aiz pleciem un piespiez pie sienas ar tadu speku, ka kristali svecturos iezvanas.

– Jus domajat, ka es esmu stulbs? Tu izliekies par tik nevainigu, bet tu esi nurdo?s Eriks.

4. nodala. JAUNA UZVARA

– Atkapies no manis! – Es atgruzu blondo furiju no sevis. – Vai tu esi iznacis no prata ar Eriku? Atkapies no manis.

– Vai ka? – Stellas seja izkroplojas nepatikama smaida.

– Vai ari es tevi siti?u," cilveks, kur? uzaudzis Maskavas ielas, nav viegli parbiedets.

– Stulba krievu matrjo?kas lelle, vienkar?i ej uz…" Stellas acis iedegas naids, un es nespeju saprast, kapec. Vina pusbalsi apstajas, pamanijusi ?kadu koridora gala.

– Ko tu te bildinat… Parsteigts, es deru… – tas bija Eriks, vinu neparprotami uzjautrinaja ?i divaina aina. – Tu esi precejies, vai ne, Pegova? Tevi piesaista meitenes? – Erika balss skaneja ka skalrunis, atstaroties no gaitena sienam un augstajiem griestiem.